Parasts cilvēks, parasti ieraksti [entries|archive|friends|userinfo]
Antuanete

[ userinfo | sc userinfo ]
[ archive | journal archive ]

[Aug. 16th, 2016|05:17 pm]
[Tags|, ]

   Man apnika, ka Rīgā var tikt pie visādiem eko-šmeko lauku produktiem, bet Ogrē nevar, tāpēc beidzot painteresējos, vai te nav tiešās pirkšanas pulciņš. Izrādās, pulciņš bija tieši tapšanas stadijā, un šonedēļ beidzot varējām izdarīt pirmo pasūtījumu. Vispār lieliski, pirmajā brīdī klikšķinies pa piedāvājumiem un nevar saprast, ko ķert un grābt; piebremzēju tikai tāpēc, ka trīs dienas nebūšu mājās un attiecīgi nebūs kas pārstrādā produktus. Reāli atvestie pasūtījumi pa daļai ir tāds "meh", piemēram, tomāti lielākā daļa pusgatavi un kartupeļi traki smilšaini. Toties skābais krējums tāds, kādu veikalā vai tirgū nedabūsi (vakar negausīgi ēdu gurķu-tomātu salātus ar krējumu). Uz nākamo nedēļu laikus saplānošu, ko gribas gatavot, un attiecīgi iepirkšos.
link8 comments|post comment

[Aug. 11th, 2016|11:47 pm]
[Tags|, , , ]

   Šodien izbraukāju Vidzemes augstienes gandrīz augstākās vietas, skatoties skaistus bioloģiski vērtīgos zālājus un runājot ar apsaimniekotājiem. Priecīgi redzēt, ka cilvēki rosās un darbojas, visiem gan viena sāpe - pilnīgā nespēja šogad novākt sienu. Paspēju izdarīt arī faux pas, noliekot mašīnu Ērgļu novada priekšnieka vietā - man jau likās aizdomīgi, ka tur neviens nestāv.
   Atkal varēja izbaudīt pauguraines efektu, skatoties uz negaisa mākoņu pārvietošanos; protams, viņi pārvietojās tieši tur, kur man būtu bijis brīvs laiks pabildēt tauriņus, tā ka neko jēdzīgu nedabūju (un sezona jau arī gandrīz galā, vajadzētu atkal pievērsties augiem un citām mazāk gaisīgām dzīvības formām).
   Grūtākais tādās darba dienās ir bērniņš, kurš ļoti brēc, kad es taisos iet ārā pa durvīm; labā ziņa gan ir tā, ka ātri nomierinās, tiklīdz es esmu pazudusi, bet tāpat man nav viegli (un, diespas, tai stresā kaut ko aizmirstas paņemt līdzi - nevar jau iet atpakaļ un sākt skandālu no gala). Toties vakar bijām pie ārsta svērties, mērīties un sapotēties; abas šprices saņēma pat tā īsti neiebrēcoties (viņam vairāk nepatīk stetoskops, kurš laikam ir auksts). Garumā 80,5, svarā ap 10, galva gan jau trešo mēnesi 46 cm (nu nekas, cepures ilgāk derēs).
linkpost comment

[Aug. 7th, 2016|09:45 pm]
[Tags|, , , ]

   Uff, esam veiksmīgi nosvinējuši bērniņa 1. dzimšanas dienu. Pasākums bija lielisks, vismaz no mūsu viedokļa (vienīgi ciemiņi varēja būt ēdelīgāki, jo radās viesu skaita atbirums pēdējā brīdī, kad šašliks jau samarinēts). Pieaugušie sēdēja un pļāpāja, bērnus izklaidēja māmiņas māsa (viņiem bija gan visādas sacensības, gan pirātu dārgumu meklēšana!), jubilāru pieskatīja visi pēc kārtas un viena no vecmāmiņām tik veiksmīgi nolika gulēt, ka pēc pusotras stundas gāju modināt abus. Latvijas vasara bija savā labākajā formā, ar smidzināšanu pa brīžiem un ne pārāk augstu temperatūru, bet tam jau ir domātas nojumes un ugunskurs. Vislabākais, ka brīdī, kad sareibuši un miegaini sākām kopties uz gulēšanu, pulkstenis rādīja tikai 23 - tā ir ar tām bērnu ballītēm, kuras sāk pusdienlaikā. Tagad J ir tik daudz mantu, ka visas vēl neesam kārtīgi apskatījuši un izlēmuši, ko izsniegt uzreiz un ko pietaupīt (izņemot kravas mašīnu, kuru jubilārs pats uzreiz pieprasīja un kurā iekrāmēja lielo lāci).
   Šodien nokopām svinību atlikumus (nebija daudz - vienreizlietojamie papīra šķīvji un dakšiņas ir manta, tos var efektīvi sadedzināt), pavadījām nakšņojošos ciemiņus un apskatījām Cēsu festivāla mākslas izstādi. Bija ļoti laba; bērniņš pačamdīja spaini, kurš nemaz nebija spainis, bet mākslas darba sastāvdaļa, savukārt, es,kā jau ierasts, apraudājos pie Māliņas/Kalna darba (pasakiet kāds cien. māksliniekiem ka bērnu tēmu izmantot nav labi, apmeklētājus tas pārāk emocionāli uzrunā). Mājās aizbraucu pa taisno ceļu caur Nītauri un Zaubi (nebraucot līdz Līgatnei), kur nesen uzliets asfalts; viss būtu labi, ja ne Maskavas šoseja, uz kuras J nez kāpēc galīgi neguļ - kā uzbraucām uz tās, tā pamodās. Mājās gan nokļuvām joprojām labā garastāvoklī, bērniņš priecīgi ložņāja pa savām mantiņām un priecājās, ka viņam neviens nestaigā pakaļ un neuzmana, kā tas notiek vecmāmiņas un vectēva mājās.
link15 comments|post comment

[Aug. 4th, 2016|06:40 pm]
[Tags|, , ]

   Aizbraucot uz pāris dienām mācībās, var uzzināt, ka bērniņš mierīgi var palikt gan ar vecmāmiņu, gan ar auklīti; kā arī noskaidrot, ka ratos viņš vēsā mierā guļ bez knupīša (jo vecmāmiņai neviens nebija pateicis, ka to vajag). Saka "mamma", taču attiecina to nevis uz mani, bet uz jebkuru mantu, kuru grib dabūt rokās. Izskatās, ka notiek kārtējais attīstības lēciens un vajadzēs jaunas rotaļlietas, bet pagaidīsim dzimšanas dienu, lai redzētu, ko sadāvinās un ko vēl vajadzētu.
   Mācības bija Jaunpiebalgā, kārtīgi izbaudījām novada specifiku - stāvi kalnā un skaties, kā nāk virsū (vai aiziet garām) negaiss, fantastiskas ainavas. Pa tādām pašām vakar vakarā braucu mājās caur Ērgļiem, tad gan nebiju priecīga, jo saule tieši acīs un superlīkumoto ceļu brīžiem neredz vispār.
link1 comment|post comment

[Jul. 23rd, 2016|07:39 pm]
[Tags|, , ]

   Pavadījām visai patīkamu dienu, piedaloties Madlienas pagasta svētkos - es drusku stāstīju cilvēkiem par pļavu un augiem, vīrieši izklaidējās ar to, kas nu bija pieejams, piemēram, bērniņš rekvizēja vienu no golfa spēlēšanai paredzētajām nūjām un nēsājās apkārt, dabūja iepazīties ar zirgu un paglaudīt viņam purniņu un visādi citādi bija ļoti darbīgs. Atpakaļceļā vēl izpeldējāmies un J pa labi nopļautu mauriņu dzenāja bumbu - ar kājām (atgādināšu, viņam vēl nav gads!).
   Atkal esmu nonākusi posmā, kad vienlaicīgi ir ķibeles ar dažādām tehnikas vienībām; atteica viens no diviem plīts riņķiem, un šodien aizmirsu telefona PIN kodu un nobloķēju SIM karti. Laimīgā kārtā es neesmu viena, dzīvesbriedis sameklēja LMT servisa numuru, lika man piezvanīt viņiem, un pēc minūtes mans telefons bija atpakaļ ierindā.
   Vēl nevajadzētu atkārtot vakardienas kļūdu, bet nopirkt pienu kafijai jau vakarā - lai nesanāk kā šorīt, kad man bija jāiet uz veikalu un es apmēram stundu biju ļoti pikta un vainoju pārējos ģimenes locekļus visos pasaules grēkos. Sakritības pēc izlasīju arī šo, drusku nokaunējos un apņēmos parunāt par to, kā vismaz kādu punktu ieviest dzīvē, ABPUSĒJI.
linkpost comment

[Jul. 4th, 2016|10:02 pm]
[Tags|, , ]

   Karstās dienas esam pavadījuši lieliski, ar visāda veida plunčāšanos pa ūdenstilpēm, melleņu lasīšanu, ciemošanos pie vecākiem un, protams, tauriņu bildēšanu. Atkal drusku esam bijuši ciema slotas, bērniņš dabūjis parotaļāties ar visādiem radiem un draugiem un pat ķerties ap kaklu un pluinīt matus cilvēkiem, kas nav mamma un tētis. Jāplāno vēl pāris braucieni ciemos, bet lietus prognoze galīgi nepriecē, jācer tikai uz veiksmi - nepatrāpīties zem negaisa.
   J veiksmes gadījumā jau var pāriet pāri istabai, un tagad staigā kā zombijs - drusku gāzelējoties un ar priekšā izstieptām rokām (visu cieņu, viņš to dara arī uz lodžijas, kur grīda ir manāmi slīpa). Pats ļoti priecīgs, par lepnajiem vecākiem vispār nerunājot (tas ir, kad nav jākonstatē kārtējais "vācam plaukta saturu augstāk, šito arī jau aizsniedz").
link2 comments|post comment

[Jun. 28th, 2016|09:58 pm]
[Tags|, ]

   Ko es šodien izdarīju: Ogres Zilajos kalnos nofotografēju lielo mārsilu zilenīti, kurš pēdējoreiz tur reģistrēts 1919. gadā. Jūtos ļ. pacilāta.
link21 comments|post comment

[Jun. 27th, 2016|08:51 am]
[Tags|, , ]

   Šogad bija pirmie Jāņi pa ilgiem laikiem, kad neuzpinu vainagu bez īsti attaisnojoša iemesla (iepriekš neuzpītie vainagi - NIN koncerts Polijā, pārgājiens kalnos Kanādā). Kaut kā nesanāca, jo Līgo dienā uzgāzāmies uz galvas radiniekiem, kuri to īsti nebija gaidījuši (tā iet, kad komunicē krustu šķērsu), pie tam pašlaik nodevās siena pļavai - tā nu bērna diendusu (kuru viņš galīgi negribēja gulēt) pavadīju, apgrozot sienu vālos, un vēlāk bija jāiet nopeldēties un bildēt tauriņus, un tad jāpieskata bērniņš un jāripina viņam bumba, un tad jau laiks uz savām mājām un likt viņu gultā. Kad jaunā paaudze bija dabūta vietā, paši sakurinājām ugunskuru, iekārtojāmies terasē ar skatu uz minēto ugunskuru un uzlēcošo mēnesi, izrāvām no radinieku ķetnām brāļa ģimeni (ar visu suni, par ko Pūka nebija sajūsmā) un pavadījām laiku patīkamās sarunās. Pasākums beidzās, kad Pūkai beidzot pieriebās tas, ka māmiņa neiet gulēt - viņa atnāca uz terases, sarīkoja skandālu ar mēģinājumiem uzbrukt sunim, un ģimenei nācās piekāpties.
   Piektdienu pavadīju tauriņos; sen nebiju ar tādu prieku vilkusi darba drēbes un gumijas zābakus! Rezultāts ir švakāks, nekā man pašai likās (galvenokārt tāpēc, ka neprotu operatīvi atšķirt smalkrakstainos raibeņus, kā arī pieļāvu dažas kļūdas plānošanā); laiks arī nebija pats ideālākais, jo tādā karstumā un vējā tauriņu ir daudz, bet viņi visu laiku lido un ir ļoti grūti nobildējami. Prieks par aizsargājamo sugu - lielo skābeņu zeltainīti, kā arī daudzām līdz šim nesatiktām sugām.
   Sestdien vēl dzīvojāmies pa vecāku māju, kur vismaz var bērnu nolikt gulēt ēnā; tikām paplunčāties ezerā un veiksmīgi pārbraucām mājās, kur laimīgā kārtā bija samērā vēsi. Vakar gan dzīvoklis uzsila, jo turējām vaļā durvis uz lodžiju; labi, ka man ir pāris iecienītas vietas, kur var ar bērnu padzīvoties ēnā. Un pastaigas laikā izgāju jaunu maršrutu, atrodot tāāādu biotopu, ka sirds izkusa; būs jāiet vēl kādā pastaigā un jāraksta anketa.
link5 comments|post comment

[Jun. 21st, 2016|09:12 am]
[Tags|, ]

   Turpmākais teksts ir radīts atkarībnieka rokām, ar mērķi ievilkt citus neko ļaunu nenojautošus līdzpilsoņus.
   Ja jums ir sajūta, ka dzīvē pietrūkst azarta, bet negribas nodoties kazino, sporta bāriem un likumpārkāpumiem, tad varu ieteikt drošu veidu, kā jebkuru iziešanu no mājas piepildīt asām izjūtām - sāciet vērot tauriņus!. Pirms nobildēju un ieliku Dabasdatos pirmo pašas atpazīto zilenīti, nezināju, ka tas tik ļoti ievelk, bet tagad pastaigas laikā ieraugot tauriņu sastingstu kā medību suns, rauju laukā telefonu un metos garšļaukus, lai bildētu. Jāpiezīmē, tā kā telefons man sačakarēja vairākus labus kadrus (izdevās pielavīties pavisam tuvu, bet nenofokusēja asumu), vakar zibenstempā nopirku fotoaparātu un pieprasīju tuvākajās dienās sev tauriņu brīvdienu, lai piedalītos garākās dienas izaicinājumā. Tā kā līdz šim mani nopietni ierobežoja tas, ka esmu piesaistīta bērnu ratiem (uz lielajiem raibeņiem, kas pārlido pār galvu, nākas tikai žēli noskatīties), plānoju pilnībā izbaudīt pasākumu.
link10 comments|post comment

[Jun. 17th, 2016|11:22 am]
[Tags|, ]

   Tā kā Ciba līdz šim ir atrisinājusi daudzas un dažādas sadzīviskas problēmas, kārtējo reizi izmetu tīklus arī šeit. Mums uz rudeni vajadzēs pilna laika auklīti (un iespējami drīz būtu jāsāk jauno pilsoni pieradināt), tā ka varat sūtīt manā virzienā (antuanete pie gmail.com) informāciju par auklītēm Ogrē vai tuvējā apkārtnē (piemēram, Ikšķile un Salaspils). Ja ne pašiem, tad radiem un draugiem varbūt ir kas iesakāms.
link7 comments|post comment

[May. 26th, 2016|10:06 pm]
[Tags|, ]

   Kā divatā ar bērnu apmeklēt divus (2) veikalus Rīgā: 1) ap 11 izbraukt no mājas, tikt līdz jaunajam "Depo", atrast kompromisa variantu paklājiem, ko likt uz lodžijas (tādus, kā man vajadzētu, laikam vairs netirgo vai arī tirgo par baisu naudu); 2) aizbraukt līdz Ziedoņdārza apkārtnei, pēc viena riņķojuma ap kvartālu atrast, kur noparkoties (atgādināt sev, ka beidzot jāiemācās paralēlā parkošanās); 3) konstatēt, ka nav tomēr nekāda vasara, bet bērniņam nav paņemta neviena siltā jaka; nobāzēties jaunajā "On cloud 9" kafejnīcā, kur var gan paēst, gan pabarot jauno pilsoni, gan ļaut paspēlēties ļoti piemīlīgajā bērnu stūrītī; 4) atrast kādu mauriņa pleķīti, kas nav tik šķidrs kā pārējie, un palaist J rāpot (un rakņāties pa zemi pie svaigi stādītām priedītēm); 5) pēc nelielas cīņas nomainīt pamperi, notīrīt rokas un iekrāmēt viņu ratos un doties uz bērnu preču veikalu, kur vēl pirms nopirkšanas ir jāizsniedz cepurīte, lai varētu zelēt tās cenu zīmi; 6) konstatēt, ka pulkstenis ir jau pāri parastajam guļamlaikam, atlaist ratu atzveltni, aiztaisīt visu, kas aiztaisāms un tad besīties, ka J negrib aizmigt, ejot pa ļoti skaļo Tērbatas ielu (kļūda plānošanā, bet es gribēju tikt pie kafijas); 7) cerēt uz nedaudz klusuma Vērmanes dārzā, kur izrādās alus festivāls (J gan ir beidzot aizmidzis un viņam vienalga), doties uz Esplanādi, kur plosās strādnieki ar trimeriem un traktoriem; 8) doties pa Baznīcas ielu atpakaļ, piefiksēt interesantas jaunatvērušās ēstuves, tad atcerēties, ka birojs taču pārcelsies uz citu vietu; 9) tikt atpakaļ līdz Ziedoņdārzam, kur tomēr ir nosacīts klusums, pabraukāt ar ratiem un pasēdēt uz soliņa; 10) paēdināt pamodušos J, kurš groza galvu un sajūsmināti skatās uz putniem un suņiem; 11) doties uz mašīnu un braukt mājās. Kopējais laiks - 6 stundas.
link13 comments|post comment

[May. 17th, 2016|05:24 pm]
[Tags|, ]

   Bērniņš ir iemācījies nostāties rāpus un ar galvu uz leju skatīties atmuguriski sev starp kājām, pašam ļoti patīk. Vēl ir sapratis, kam domāts virtuves gaismas slēdzis, tā ka mums ik pa laikam ir diskotēka ar midžinošām lampām. Lien virsū, lai iedotu buču (respektīvi, pieliktu pie vaiga - vai deguna - plati atvērtu muti). Reizumis dažas sekundes var nostāvēt, ne pie kā nepieturoties. Iemācījies, ka bļodiņās var likt iekšā mazākas mantas; sāk saprast arī ideju par to, ka var mēģināt savienot atsevišķus priekšmetus (mēģināja sakabināt divus čiekurus, kā arī salikt atpakaļ uz pusēm saplēstu brokoļa gabalu).
link2 comments|post comment

[May. 16th, 2016|08:41 pm]
[Tags|]

   Pateicoties [info]pikaczu, tiku pie apģērba gabala, kuru laulātais draugs nosauca par maskēšanās tērpu botāniķim. Apdruka tiešām ir wīī-kwīī, cik skaista; materiāls diemžēl 100% poliesters, kas nozīmē - kā uzvilku mugurā, tā sāka vilkt uz svīšanu, bet pamēģināšu, kā būs valkāt ārā (iekšiņa ir drusku pūkaina, tā ka varētu derēt pavēsākam laikam). Domāju pat, ka vilkšu parīt, kad plānots doties uz Salaspils botānisko dārzu, un nofotografēšos starp puķēm.
link1 comment|post comment

[May. 4th, 2016|09:57 pm]
[Tags|, , ]

   Valsts svētkus pavadījām patiešām svētku gaisotnē - atbrauca draugi ar 11 mēnešus vecu bērnu (te nu mūsējais nebija īsti priecīgs, it sevišķi, kad ciemiņš ar uzstājīgiem bļāvieniem mēģināja tikt pie Rižā - sāka raudāt un slēpās pie manis vai pie tēta, līdz kamēr viņu ieinteresēja atnestie apavi, kurus varēja labi pagrauzt), izgājām līkumu pa Ogri, paēdām pusdienas pie balta galdauta (izrādās, ēstuvē bija samērā smalks svētku dienas piedāvājums, ko arī izmantojām), palaidām abus jaunos pilsoņus pļavā (tad nu drusku tā kā sadraudzējās, lai gan J īsti nepatika uzstājīgie mēģinājumi viņu apčamdīt) un redzējām ļoti krāšņo Tvīda braucienu, kas akurāt veda gar mums. Vispār centrs bija pilns ar cilvēkiem un valdīja patīkams svētku noskaņojums; beidzot redzu, ka tiek pilnībā izmantots potenciāls valsts svētkus atzīmēt svinēšanai piemērotā gadalaikā.
link3 comments|post comment

[May. 2nd, 2016|10:10 am]
[Tags|, , , ]

   Sestdien bija pamatskolas salidojums (390 gadi - mūsu skola kā tāda alusdarītava cenšas izlikties par Ļoti Vecu). Tā kā skola ir ar muzikālu novirzienu, gan svētku koncerts bija tiešām baudāms (ja neskaita interpretāciju par "Lido doma zelta spārniem", pie pirmajām taktīm Verdi sāka kapā rotēt), gan kopā ar klasesbiedriem labi izdziedājāmies (ne šķībi, un reizēm pat divbalsīgi). Skolā mācījusies lielākā daļa manas ģimenes, šoreiz pārstāvniecība bija apmēram puse no absolventiem, līdz ar to gan koncertu pavadījām labi, gan beigās brālis izvadāja uz mājām gan vecākus, gan mani.
   Svētdiena vispār bija brīnišķīga - ārā saulīte, savilkām vagas kartupeļiem un citiem dārzeņiem, jaunais pilsonis sparīgi rāpoja pa mauriņu un skatījās, kā vectēvs kultivē dārzu, vienīgās grūtības bija atturēt viņu no došanās pie Pūkas (tas nu nav kaķis, kas mierīgi pacietīs ielaušanos savā privātajā telpā). Vienīgi viņam tā attīstījusies izpratne par "mamma ir/mamma nav", ka sāka raudāt vienkārši tāpēc, ka atstāts istabā ar vecmāmiņu. Uz vecāku mājas dīvāna uzkāpt vēl nevar, bet nokāpt gan māk - ļoti lietišķi pagriežas ar dibenu pret malu un nolaiž kājas zemē.
linkpost comment

[Jan. 24th, 2011|09:43 am]
[Tags|, , , ]

   Pirmo reizi pa ilgiem laikiem ir izdevies ne tikai sasniegt pirms sacensībām uzstādītos sportiskos mērķus (šoreiz nebija grūti, ņemot vērā, cik slikti nobraucu pagājušogad), bet sakarā ar to, ka bija ieradusies tikai viena īsta slēpotāja, arī uzkāpt uz pjedestāla (2. vieta). Man ir pārliecība, kas es būtu braukusi vēl nedaudz labāk, ja otrajā aplī nevajadzētu histēriski kliegt uz dārgo, lai viņš aizveras un netraucē man braukt, bet dārgais uzskata, ka tikai pateicoties viņam es pēdējā kalnā uzbraucu tik ātri. Lai nu kā, bet godīgi nopelnītās vakariņas "Čili picā" lika man laimē starot tā, ka pie manis varētu aizdedzināt pāris simtvatu lampiņas.
   Vakar beidzot ķēros pie dzīvokļa ģenerāltīrīšanas ar jauno putekļusūcēju. Tā kā [info]divi_g lūdza atskaitīties, tad varu informēt, ka pirms šāda verķa iegādes labi jāpadomā, vai tiešām viņš ir vajadzīgs. Secināju, ka man patiesībā vajadzēja vienkārši jaudīgu putekļusūcēju - iespējams, ar ūdens filtru -, bet mazgājošais putekļusūcējs ir derīgs tad, ja ir daudz paklāju, lamināta un flīžu, nevis viens paklājs un istabā švaks parkets kā man. Protams, mazgāšana rullē un paklājs ir krietni tīrāks, nekā bija pirms tam, taču traucē, ka vienā reizē var veikt tikai mitro vai tikai sauso uzkopšanu; ja mēģina ūdens tvertnē sasūkt sausus putekļus, nav īsti labi. Mazgāšanas režīmā nevar iesūkt iekšā lielākus netīrumus. Aparāta sagatavošana un novākšana atgādina priekšdarbus starpkontinentālās ballistiskās raķetes palaišanai, un skats uz netīro ūdeni tvertnē nav vājiem nerviem; aparāta tīrīšana samērā ķēpīga. Visādi citādi - es jau sen biju pelnījusi jaunu putekļusūcēju; šo pavadāšu viesizrādēs arī pie vecākiem, kur nekaitētu fundamentāli iztīrīt paklājus un noberzt virtuves flīzes.
link5 comments|post comment

[Jan. 20th, 2011|10:38 am]
[Tags|, ]

   Manā dzīvoklī ir nonācis jaunais mazgājošais putekļusūcējs, kas izskatoties pēc augstspiediena mazgātāja un parastā putekļusūcēja grēka augļa. Ja tā padomā, īsti nevaru atbildēt, kāpēc nopirku tieši šo un ko es tik ļoti taisos mazgāt, bet gan jau pielietojums atradīsies. Svētdien plānoju izpakot un ķerties pie dzīvokļa ģenerāltīrīšanas - jācer, ka pēc sestdienas sacensībām darba rosme nebūs nokritusi zem nulles. Noskaņojums uz sestdienu ir kaujniecisks - pagājušogad piedzīvoju tādu pazemojumu (24 min aplis), ka šogad bez variantiem ir jānobrauc labāk; žēl tikai, ka kopš sestdienas nav bijis iespējas pabraukt pa kalniem un pārbaudīt, kādā intensitātē drīkst braukt, lai kalna galā nav jāmirst.
   Joprojām sporta inventārs palīdz taupīt līdzekļus - ja vasarā pa ceļam no darba nevarēju apmeklēt veikalus nepieslēdzamā riteņa dēļ, tad tagad vismaz apģērbu un citu nieku bodes man ir nepieejamas sakarā ar slēpju apkārtnēsāšanu. Uzvaras parkā, izrādās, visai omulīgi var pārģērbties, atstāt mantas un pēc treniņa iedzert šokolādi nomas punkta telpās; žēl tikai, ka darbu viņi sāk 10 un tāpēc braukšanu no rīta nevar ieplānot (šorīt būtu derējis, jo vakarā laicīgi jānes slēpes uz Olimpiju, nāksies kulties ar tramvaju un tad no Slokas ielas iet kājām).
link11 comments|post comment

[Jan. 18th, 2011|10:44 am]
[Tags|]

   Es ceru, ka tie, kuri pagājušogad īdēja par aukstumu un apkures rēķiniem, novērtē brīnišķīgās slidotavas uz ielas un no jumtiem dzīvokļos tekošo ūdeni. Atdodiet ziemu, ibio! Pie tam es zinu, kas ir vainīgs pie atkušņa - konkrēts cilvēks, kurš sestdien nopirka slēpes; pagājušoreizi pēc slēpju pirkšanas ziema izbeidzās vispār, bet tie bija divi slēpju pāri, tā ka cerība vēl ir.
   Nedēļas nogales brīnišķīgais laiks gan tika izmantots pēc pilnas programmas - sestdien paskatījāmies LČ klasikā Priekuļu trasē un pēc tam braucām paši (tēva kolēģe mani teju ar varu izvilka pa visu FIS trasi, lai es beigtu baidīties no stāvajiem nobraucieniem); 2 stundas aizgāja nemanot un kalnos braucās lieliski, ar augstu pulsu, bet bez miršanas sajūtas.
   Svētdien ar tēvu devāmies uz Rīgu piedalīties episkajās kajaku vilkšanas sacensībās, ir pieejams arī video. Dramatiskā cīņā trīs finālbraucienos palikām otrie, jo pirmās vietas ieguvēju otrais kapteinis tika pierunāts tomēr nesēdēt mammai klēpī, kamēr tētis velk laivu, līdz ar to konkurenti atbrīvojās no 15 kilogramiem velkamā svara. Tā kā uzvarētāji padalījās ar galveno balvu - torti - visi sacensību dalībnieki bija apmierināti ar rezultātiem.
link6 comments|post comment

[Jan. 13th, 2011|11:19 am]
[Tags|, ]

   Starp citu, lieliska iespēja svētdien izplosīties pa sniegu un izsildīties pirtī - sacensības "Ķīsīša strūgotāji" http://laivas.lv/temas/pasakumi/412608/. Iepriekšēja pieredze nav nepieciešama, tikai azarts. Pieteikšanās pa raksta komentāros norādīto e-pastu; šeit komentāros varat organizēt komandu :) Mēs ar tēvu esam gatavi braucēji un organizējam vēl vienu dāmu; vajag divas sievietes un būs gatava brigāde!
link7 comments|post comment

[Jan. 12th, 2011|11:58 am]
[Tags|]

   Iespējams, šorīt Zilo kalnu trase bija vēl sliktāka par pagājušā gada Madonas Sportlat sacensību trasi - katrā ziņā turpmāk es prastu novērtēt brišanu pa svaigu sniegu salīdzinājumā ar balansēšanu uz pilnīga ledus, kas pilns ar skujām un zariem. Tas, ka kādā brīdī, kad slēpe kārtējo reizi uz skujām apstājas, nenovilku uz deguna, ir tikai laimīga sagadīšanās. Vēl paveicās, ka no rīta trasē devās kāds slēpotājs, kas piegludināja špūri nobraucienos, un vispār tāda drošāka sajūta. Toties ir labā vēsts - ar visu mocīšanos pa skujām, lēno tempu un apstāšanos, apli nobraucu tādā pašā laikā kā pagājušogad sacensībās. Tātad, padodiet tikai sniegu, un es vēl padomāšu, kuru no kāpumiem var paņemt ar V2.
   Pēdējās dienās daudz pārvietojos ar mašīnu, un ir pat iepaticies braukt pa Rīgu - ja to dara ne pārāk saspringtā laikā un ir atrisināts parkinga jautājums pie darba, tad nav nemaz tik traki, kā likās līdz šim.
linkpost comment

navigation
[ viewing | most recent entries ]
[ go | earlier ]