| |
[Jun. 17th, 2013|09:41 pm] |
Jāsāk pārslēgties uz atrašanos Latvijā un "normālām" darba lietām, nevis biotopu kartēšanu. Ar otro piegājienu izdevās pabeigt vienu nedaudz iesāktu pagājušā gada kvadrātu, ir drusku apgrābstīts nākamais un katra braukšana kaut kur citur liekas nežēlīgi izrauts laiks no īsās veģetācijas sezonas. Tomēr cita lieta strādāt jūnijā, nevis augustā - pilns ar orhidejām, zālāji pilnos ziedos (tie, kas nav nopļauti, protams), tikai odu padaudz un mežacūkas ar sivēniem. Vienu ģimenīti iztraucēju vienatnē, otru kopā ar lietuviešu kolēģi; it kā skaitās pareizi apiet vietu, kur cūka dusmīgi urkšķ, bet mums nebija variantu, jo ceļš tikai viens. Pārējie dzīvnieciņi (stirnas, brieži, zaķi; es redzēju arī āpsi) tomēr raisa pozitīvākas emocijas kā mežacūkas. |
|
|
| |
[Jun. 9th, 2013|01:59 pm] |
Tā kā negaidīti izdevās tikt no Briseles atpakaļ jau ceturtdien vakarā un piektdien man piedāvāja aizdot ļoti foršu kajaku, vakar piedalījos Rīgas airēšanas maratonā. Ļoti patīkams distances koncepts ar apļošanu (Mazā Daugava, Bieķengrāvis, Zunds, Andrejosta, Pilsētas kanāls), daudz citu laivotāju, vējš saprāta robežās un visa distance kopā ar tēvu - bija labi!
Pēc tam steidzām uz Zvejniekciemu, kur msjē ![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif) kautskis piedāvāja Anglijas delikatešu degustācijas pasākumu; ieradāmies gan paši pirmie un laika īsināšanai pastaigājām pa jūras krastu, kur redzējām īstu zvejnieku kaķi, viņš sēdēja uz akmens netālu no krasta (ūdenī, nevis krastā!) un viņa asti pa laikam apskaloja viļņi. It kā ar to nebūtu gana, kaķis arī palakās jūras ūdeni.
Tikmēr saradās pārējie ciemiņi, es pagatavoju skones (kas tādā karstumā ir izaicinājums, jo sviestam jābūt aukstam!), tad sekoja gandrīz vienbalsīga sajūsma par desiņām un mērcēm; par Marmite gan jūtas bija dalītas un clotted cream daudzi novērtēja kā vienkārši nedataisītu sviestu. Lai nu kā, vakars bija ļoti izdevies; arī svaigi pirktais Therma Cell odu atbaidītājs sevi pierādīja godam, ļaudams sēdēt ārā un visu laiku nekauties ar odiem. |
|
|
| |
[Jun. 5th, 2013|11:25 pm] |
Izrādās, vakar vienkārši nesakrita mūsu un vilcienu karma. Nepietika ar rīta izklaidēm, vakarā kolēģe aizgāja uz pieturu, lai brauktu atpakaļ uz Briseli, tur vilciens, kam bija konkrētā laikā jāpienāk, aizbrauca garām, atstājot pasažierus ar garu degunu.
Toties šodien viss gāja kā smērēts, laiks ir Briselei vienkārši satriecošs; darbu beidzām jau pēc pusdienām un izmetām pāris šopinga lokus (dura, kāpēc es sapirkos pārtikas veikalos viskautko, būtu varējusi humpalās par 100 EUR nopirkt bebrādas kažoku, bet tagad somā nav vietas un svara), pagatavoju pusdienas, izdzēru kafiju ar saldējumu, un bonusā vēl vakaras ar nesatiktu Cibas iemītnieci - lieliski pavadīta diena.
Rīta gan būs jo sparīgāk jāstrādā, kas nav viegli, jo krēsli pie galda šeit ir redeļaini - lai nosēdētu, jāliek virsū dvielis. |
|
|
| |
[Jun. 4th, 2013|10:40 pm] |
Tagad, kad viss beidzies labi, var arī uzrakstīt par gadsimta cirslību, ko izstrādāju pirmdien.
Tātad, agrais reiss uz Briseli, cirslītis ir labi iekārtojies ar žurnāliem un drusku darba lietām datorā, viss ļoti relaksēti un lietišķi. Cirslītis zina, ka pase ir svarīgs dokuments, tāpēc nēsā to somiņā, kas pakārta kaklā. Somiņa drusku traucē, tāpēc tiek iebāzta priekšējā krēsla kabatiņā - ne reizi cirslītis pasi tur nav aizmirsis.
Briseles lidosta, sagaidām vienu kolēģi, sagaidām otru, braucam uz arhīvu... pie ieejas, kur jāuzrāda kāds ID dokuments, cirslītim noļimst kājas un pārsteigto darbinieku acu priekšā pār lūpām veļas necenzētu vārdu virkne.
Panika ātri atslāba, kārtot lietas uzticēju kolēģei Rīgā, jo lidmašīna tik un tā noteikti lido uz turieni; iespējams, pat ar pasi tai pašā vietā, gan jau AirBaltic ar laiku atradīs. Visu cieņu iesaistītajiem, pasi bija sadzenāta jau tai pašā pēcpusdienā; laimīgi sagadījās, ka šodien uz Briseli lidoja kolēģe, kura tad arī atveda (citādi nāktos iesaistīt kurjerpastu). Cirslītis pērk suvenīrus biroja administratorei un nozvēras pasi tik nedrošās vietās vairs nelikt.
Uz šī fona fakts, ka šorīt Briseles centrālajā stacijā iekāpām nepareizā vilcienā (nejūtos vainīga, tur vilcieni iet viens pēc otra un viņiem priekšā nav rakstīts maršruts), kāpām ārā kaut kādos laukos un kopumā, lai tiktu uz ceļamērķi, pakāsām kādas 2 stundas (plānots bija 30 minūtes), jau ir tikai ziediņi. Ar ceļabiedreni ķiķinājām visu rītu. |
|
|
| |
[Jun. 2nd, 2013|05:46 pm] |
Trakais vasaras sezonas skrējiens ir sācies - pagājušonedēļ Lietuvā, no rītdienas nedēļa Briselē, pēc tam atkal jābrauc uz Lietuvu - ir tomēr pavisam cita lieta kartēt zālāju biotopus, ja pļavas nav nopļautas, bet tas nebūs uz ilgu laiku (un nākamreiz vispār būs jāperas pa nepārskatāmiem grīšļājiem, kurus nāksies kartēt no laivas - labi, ka man ir tāda iespēja!). Pagājušonedēļ vienas dienas laikā redzēju vairāk retu sugu un biotopu nekā pagājušogad visā sezonā - kā iegājām upes ielejā, tā visu dienu netikām ārā, vēl pašā vakarā uzejot kaļķainu zāļu purviņu (zem elektrolīnijas!) ar milzumu dzeltenās dzegužkurpes. Visu pasākumu vēl jaukāku padarīja meža taksatoru sabiedrība, kuriem iedoti kartēt meži - pavisam cita lieta vakarā nokrist pie galda ar aukstu alu (trešajā dienā es neizturēju un arī ķēros pie pudeles) un dalīties piedzīvojumu stāstos.
Šodien atklāju peldsezonu pie Cēsīm; teorētiski varētu iet uz Ogres pludmali pie Varžu dīķa, bet šobrīd tur ir vairāk cilvēku, nekā Majoros ap Jaunā Viļņa laiku, tā ka labāk atturēsimies. |
|
|
| |
[May. 26th, 2013|11:17 am] |
Sen nav bijušas kaķu bildes, vai ne?
( ... tālāk ... ) |
|
|
| |
[May. 23rd, 2013|08:33 am] |
Šobrīd ir īstais laiks, lai dotos vērot Latvijas skaistumu no skatu torņiem - dažādie koku zaļumi brīnišķīgi saskan ar pieneņu dzeltenajiem laukiem. Piemēram, no Kamparkalna skatu torņa. Žēl tikai, ka es vakar visu laiku fotografēju un bakstījos pa GPS, tādējādi priecāšanās par dabu palika otrajā plānā.
Tie, kas lasījuši "Krēslu", noteikti atceras, kā ceturtajā daļā tika aprakstīta vampīru redze - ka viņi visu redz sīkākajās detaļās, pat ļoti ātri skrienot. Autore neko nepārspīlē, es zinu cilvēkus, kas tieši tā arī redz - tie ir botāniķi. Raitā solī ejot pa meža ceļu, kas viss noaudzis ar zaļiem lakstaugiem, viņi spēj pamanīt trīs centimetrus garu, sīku, bālganu stiebriņu, kas ir aizsargājama augu suga. Un ne vienu reizi vien. Par sūnām un ķērpjiem pat nerunāsim; ejot paķer kaut kādu kumšķīti, piegrūž pie acīm, pasaka: "Tas nav xxx, bet gan tikai yyy," nomet un rikšo tālāk. |
|
|
| |
[May. 20th, 2013|09:48 am] |
Ir pirmdiena, bet es jau esmu nogurusi, jo vakar sešos atbraucu no trīsdienu semināra, joprojām lipīga no sviedriem un putekļiem pēc lauka apmācībām (pēdējais biotops bija sauss virsājs, kurā cepināja kā uz pannas) vismaz 2 stundas tīrīju māju un kārtoju mantas, tad vēl uz veikalu pēc visādām saimniecībā vajadzīgām lietām (iet klausīties lakstīgalas vairs nebija spēka), drusku apskatīties, kas jauns internetos, un kritiens gultā.
Tikmēr zvēri nodarbojas ar maijvaboļu medībām, vakar katrs bija iestiepis istabā pa vienam eksemplāram, un kā aptrakuši nēsājās apkārt ar savu medījumu. Toties šorīt beidzot pierādījās, ka Muris VAR ielīst saimniekam klēpī, es neticēju, ka tas ir iespējams (vismaz uz dīvāna tā ne reizi nav gadījies), bet virtuvē Muris uzlēca uz krēsla un bez šaubīšanās devās tieši uz vietu, kas viņam parasti ir liegta. Man gan joprojām šķiet, ka viņš kaut ko sajauca un domāja, ka tur sēžu es. |
|
|
| |
[May. 5th, 2013|12:22 pm] |
Ir maija sākums, un man jau ir pamatīgs tehniskais iedegums uz deguna un rokām. Iegūts precīzi trīs stundu laikā, airējot no Cēsīm līdz Siguldai.
Piektdien no rīta sāku sekot līdzi komandas GPS rādītājiem un satraukties par to, vai paspēšu laikā uz startu, jo ātrums pat līkumotajos sākumposmos, kur brauca vieninieki, bija negaidīti liels. Trešo posmu Arnis un Matīss gāza jau ar 13-14 km/h; dispečeri no mājām sūtīja īsziņas ar aktuālo informāciju, ļaujot mums ar Jāni sagatavoties kāpšanai laivā. Tikmēr Gaujienā pie upes pamazām satumsa un krūmos lakstīgalas pogoja cita par citu skaļāk. Pirms 11 kāpām upē uz nakts posmu no Gaujienas līdz Spicrāmja tiltam. Zinot, cik upe tur ir līkumota un klausoties stāstus par attekām, kurās braucēji apmaldās, man bija sagatavots smalkais darba GPS ar upes karti; diemžēl nepadomāju, ka ekrāns viņam ir paredzēts strādāšanai dienā, līdz ar to, drusku ieskatoties kartē, pēc tam apkārt vispār neko neredz. Laimīgā kārtā Jānim bija savs GPS ar tumšāku ekrānu, tad nu pāris reizes viņam nācās paskatīties, kur aizgriežas upe, lai laicīgi varētu ieņemt trajektoriju. Vakara blāzmai izdziestot, orientēties kļuva vieglāk, jo lukturis labāk apgaismoja krastu; debesis bija kā piebērtas zvaigznēm, katrā otrajā līkumā būkšķinājās bebri, pāri upei šaudījās sikspārņi un gaiss smaržoja pēc pavasara, pārplūdušām pļavām un atkusušas zemes.( ... tālāk ... ) |
|
|
| |
[May. 3rd, 2013|11:33 am] |
Tiem, kam patīk laiski sēdēt dīvānā un vērot, kā citi cilvēki nopūlas - šeit var sekot līdzi Gauja XXL norisei http://sports.seko.lv/?h=a001e2
No Gaujienas tilta zem nosaukuma "Rumakss" braukšu arī es (tas gan būs naktī, tā ka diez vai kāds sēdēs pie datora un uzmundrinoši klaigās). Par nākamo dienu precīza plāna nav pat komandas līderim; ja redzat, ka ātrums ir nepieklājīgi mazs, tad skaidrs, ka startējusi laiva ar enkuru, proti, mani.
Jau esmu atcerējusies, ko aizmirsu ielikt somā; tagad galvenais neaizmirst nopirkt batoniņus un baterijas pieres lukturim. |
|
|
| |
[May. 2nd, 2013|09:03 am] |
Kamēr citi vakar piedalījās kritiskā masā un pēc tam rēgojās TV, un vēl citi ņēma medāļus MTB sacensībās, es izbraucu vientulīgu aplīti ar šosejnieku (un beidzot ieraudzīju pirmo taureni!) un pēc tam patestēju Gaujai paredzēto laivu. Mana pārliecība par to, ka varu nosēdēt visādās laivās, strauji sašķobījās, līdz ar pašu laivu. Iebraucot Sausajā Daugavā, kur vairs nebija viļņu, bija drusku mierīgāk, bet tomēr būs nakts posmam jāaizņemas stabilāks braucamrīks - cik saprotu no baisajām leģendām, tur pietiek problēmu arī ar navigāciju, līkumiem un citiem nelabvēlīgiem apstākļiem, lai vēl pievienotu stresu par gāzelīgu braucamrīku. |
|
|
| |
[Apr. 30th, 2013|09:34 am] |
Var teorētiski diskutēt par kopdzīves nozīmi modernajā laikmetā - vai svarīgākais ir emocionālā sapratne, sesks, finansiālā drošība, dzimtas turpināšana u.t.t. Bet, pienākot brīdim, kad apkure jau ir atslēgta, bet aiz loga siltums vēl nav ieslēgts, ir pilnīgi skaidrs - mīļotais cilvēks vajadzīgs, lai pa nakti gultā nenosaltu! Vakar zem segām drebinājāmies apmēram kā teltī ģeorallija laikā. |
|
|
| |
[Apr. 29th, 2013|12:24 pm] |
Nedēļas nogalē izbaudīju nosacītu nekānedarīšanu mājās, jo šī laikam bija pēdējā nedēļas nogale (līdz rudenim, es pieņemu), kad nekur nav jādodas un nekas nav jādara, ieveļoties mājās tikai svētdien vēlu vakarā. Piemēram, šonedēļ it kā nekas nebija ieplānots, varbūt aizbraukt uz Priekuļiem un kaut ko padarīt dārzā vai mājās, taču tīri nejauši piekritu dalībai Gauja XXL stafetē (čau, barbala!) Jāpērk batoniņi un baterijas pieres lukturim, par neko citu nav jārūpējas, jo komandas kapteinis ļoti detalizēti visu izplānos un man tikai atliks iekāpt laivā un cītīgi smelt. Kam vēl tik labi kā man! |
|
|
| |
[Apr. 26th, 2013|10:25 am] |
Vieta, kur regulāri no rītiem var feispalmot, ir lielā gājēju pāreja pie stacijas. Šorīt viens gājējs-bojāgājējs gandrīz paskrēja zem mašīnas, jo, protams, viņam vajadzēja rikšot pāri tad, kad jau sen deg sarkanais un mašīnas stacijas pusē sākušas kustēties. Šīs pārejas lielākā nelaime ir tā, ka regulārie staigātāji ļoti labi zina, kurā brīdī var droši pāriet pie sarkanās gaismas (Marijas ielas pusē mašīnām ir sarkanais vēl 30 sekundes, savukārt, stacijas pusē mašīnu ir maz un iela pārskatāma), savukārt, neregulārie paskatās, kā daži iet pāri, paraustās drusku un tad metas uz brauktuves - tieši brīdī, kad arī stāvošajam transportam iedegas zaļais. Neesmu policejiskuma atbalstītāja, dažreiz pati tur pārskrienu pie sarkanā, bet nu pašu galvā sisto gājēju labā tur derētu kāds paceļams un nolaižams žodziņš vai, kas laistu uz pārejas tikai tad, kad deg zaļais (kurš, piezīmēsim, tur deg pietiekami ilgi!) |
|
|
| |
[Apr. 24th, 2013|10:54 am] |
Acīmredzot, dabūju kārtējo "igauņu vīrusu" (es mēdzu nolikties slima pēc dažādiem pasākumiem Igaunijā), šoreiz ar variāciju par vēdera problēmām. Pirmdien gulēju ar ūdensbļodu blakus, vakar vienkārši gulēju, šodien it kā no gultas izkāpu, bet straujākas kustības un ilgāka sēdēšana rada problēmas, jāiet vēl paveģetēt horizontāli un tad varbūt varēšu arī ko pastrādāt. Tikmēr zvēruļi demonstrē nekaunības kalngalus - Rudulis ieriktējies gulēt priekšnama drēbju grozā un manā klātbūtnē mēģināja uzlēkt uz virtuves letes, Muris, spriežot pēc skaņām, konkrēti šiverē pa virtuves galdu. Acīmredzot, tas bija gājiens, lai izdabūtu mani no guļamistabas, jo strīpainie taču nevar izturēt, ka saimniece ir mājās, bet nav iespējams ierāpties klēpī. |
|
|
| |
[Apr. 21st, 2013|02:19 pm] |
Neskatoties uz bažām par ledu upē, iespējamu distances saīsināšanu un citām nelaimēm, Võhandu šogad bija teju vai labākais maratons no līdzšinējiem. Startu deva ar stundas intervālu pa laivu klasēm, mūsējais bija 9 - līdz ar to beidzot varēja normāli izgulēties un paēst, jo nebija jāceļas piecos. Startā gan sanāca grūstīšanās izejā no ezera, bet to veiksmīgi pārvarēju (atšķirībā no kārtējā leiša pussporta laivā, kurš apmetās uz līdzenas vietas). Patīkamais šādā starta kārtībā - visu laiku ir ko apdzīt, jo no savas klases jau pēc neilga laika gandrīz nevienu vairs neredz. Nepatīkamais - kanoes maisās pa kājām visādās atbildīgās vietās. Vispār dalībnieki izpildījās brīnumaini, upes līkumā, kur nekā vairāk par vilnīšiem nav, pa straumi uz leju krastā bija izlīmētas vismaz 4 laivas un braucēji skumji klīda pa krūmiem, savus peldlīdzekļus meklējot. Laimīgā kārtā dambjos neviens nebija pa kājām, jo šoreiz dambīši, kas parasti rada vien vieglus vilnīšus, bija ar milzīgiem stāvviļņiem un pamatīgu turbulenci atstraumēs. Vispār ar augsto ūdens līmeni straume daudzviet bija knapi nomanāma, viscaur tikai atvari, sēnes un atstraumes, toties par to beidzot varēja griezt līkumus applūdušajā palienē. Pat mokoši garais un garlaicīgais posms starp dzirnavu dambjiem un Leevaku HES šoreiz paskrēja necerēti ātri. Un vizbulītes! Velti bažījāmies, ka vēlā pavasara dēļ to nebūs, vizbulītes bija visās vietās, kur pienākas.
Sausais atlikums - 95 km 9:40 (pagājušogad 90 km bija 9:47), 3. vieta K1WOM (pirmā ir lietuvietei ar laiku 8:08; jau startā bija redzams, ka man nav izredžu uz bezmaksas dalību nākamga; otrā igauņu slalomistei, 9:14). Atkal esmu sačakarējusi roku, bet kā par spīti kreiso, būs jāpērk vēl viena ortoze. |
|
|
| |
[Apr. 17th, 2013|10:43 pm] |
Šodien bijām "nelaimes gadījumu tūristi", kā šodien "Panorāmā" atzīmēja kāds vīrs no glābšanas dienestiem. Tādi gan bija teju puse Ogres iedzīvotāju, kas devās skatīties ledus sastrēgumus un applūdušās mājas, rezultātā pie upes valdīja teju piknika gaisotne, trūka vien kāda, kas tirgotos ar cukurvati un desiņām un atskaņotu skaļruņos "Strauja, strauja upe tecēj". Ledus upē ir neiedomājami iespaidīgs, piedzīta visa paliene un tāda sajūta, ka tūliņ kāps pāri malām. Applūdušās mājas - skarbi, it sevišķi tai, ko visur rāda, ar ūdeni līdz puslogiem - māja ir pašā ielas malā, visi iet garām un blenž. Kamēr lejāk ledus neizies (un izskatās bezcerīgi, tur nekāda spridzināšana nevar palīdzēt, ja nedabū vaļā Rīgas HES dīķi, lai ledum būtu kur iziet), tikmēr arī viņiem nekādu cerību uz ūdens krišanos. Uz ledus blāķu fona pat dzelzceļa tilts izskatās ļoti trausls un aizdomīgs. |
|
|
| |
[Apr. 16th, 2013|08:30 am] |
Laikam LETA vēl nav šo ziņu pamanījusi, citādi dienasgramata būtu kā likts iekopējis.
"Kā ziņots, ideju konkursam par Mīlestības alejas izveidi Arkādijas parkā kopumā tika iesniegti 14 priekšlikumi, no kuriem žūrija uz otro kārtu ir izvirzījusi sešus veiksmīgākos pieteikumus.
Ervīns Krūmiņš un Ēriks Zīle piedāvā veidot divu cilvēku - Edgara un Kristīnes - figūras ar zirgu kā ģimeniskuma simbolu aizmugurē [...]" avots |
|
|
| |
[Apr. 11th, 2013|04:01 pm] |
Tiem, kas uz pavasari grib drusku iekustēties - rīt var tikt pie abonementa uz nodarbībām Baltikmedicum ar 20% atlaidi http://www.baltikmedicum.lv/lv/jaunumi
Šai iestādē nonācu pa pusei piespiedu kārtā, jo ilgāku laiku bija ļoti savilkti daži muguras muskuļi; izgāju individuālo vingrošanas kursu un tagad staigāju uz ārstniecisko vingrošanu. Tiešām iesaku visiem lēnīgajiem un drusku šķībajiem, jo mierīgā garā, nemaz no paklājiņa nepiecieļoties, tur kritiskās rumpja vietas (tās, kuras atbild par pareizu stāju) uztrenē, ka maz neliekas. |
|
|
| |
[Apr. 7th, 2013|05:38 pm] |
Aiz loga gāžas milzīgas, baltas sniegpārslas, bet tas īpaši nesatrauc, jo ar velo izbraucām pa ļoti skaistu, saulainu laiku un gandrīz sausu šoseju. Gandrīz nozīmē, ka uz Maskavas šosejas joprojām būvē caurtekas un tās jāapbrauc pa dubļainiem, peļķainiem celiņiem. Vislabākā gan bija nobrauktuve uz Turkalnes ceļu - apledojusi rene, pa kuru tek ūdens. It kā man nepietika pazemojošu izjūtu, kad dārgais uz MTB minās ar vienu kāju (44-11) tādā pašā ātrumā, kā es braucu ar šosejnieku.
Vakar neimi vadībā iepazinos ar Ogres humpalām; interesanti, ka daždesmit metru attālumā ir 3 RDA veikali, un katrā tomēr ir atšķirīgs piedāvājums. Par 15 latiem tiku pie svārkiem, kleitas, biksēm un džempera, bet vislabākais bija labdarības veikals, kurā ir visādi mājsaimniecības priekšmeti, tai skaitā par santīmiem var dabūt apburošas glāzes, glāzītes un šķīvjus.
Ieilgusī ziema noder saimniecībā - beidzot atkausēju saldētavu, kam ziemas mēnešos nekādi nepietika laika; kaimiņi sniegā klapē paklājus. |
|
|