Parasts cilvēks, parasti ieraksti [entries|archive|friends|userinfo]
Antuanete

[ website | Čivinātava ]
[ userinfo | sc userinfo ]
[ archive | journal archive ]

[Jun. 28th, 2015|09:02 pm]
[Tags|]

   Kā parasti, devos uz vecāku mājām ar apņēmību tur kaut ko tīrīt un kārtot (esmu atstāta par Pūkas pieskatītāju, kamēr vecāki ārzemēs), bet tālāk par švammīšu un cimdu nopirkšanu netiku - jaunā terase ir pārāk vilinoša, Pūka arī no turienes gandrīz vai neiziet, tikai guļ zem krēsla vai uz kājslauķa (šodien pat nācās filejiņu kaķītei iznest uz šķīvīša, jo iekšā jaunkundze nemaz nenāk). Gulēt ar kaķi gultā gan nebija diez ko relaksējoši - ja grib pagriezties, tad vispirms ir jāpabīda 6 kilogrami visai inerta dzīvnieka (jo gulēt gultas tukšajā daļā ir zem viņas goda, obligāti ir jāguļ pa vidu segai).
   Noskatītajā meža zemeņu vietā kāds jau rosījās, tāpēc paliku pie dārza zemeņu nolasīšanas - beidzot varēšu saēsties pašu ogas, citus gadus mūždien kaut kur dauzāmies apkārt un uz zemeņu laiku pie dobēm netrāpāmies. Un nedaudz apsauļojos arī - uz terases kā reiz var apsēsties tā, lai kājas un rumpis ir saulē, bet galva ēnā un var ērti lasīt žurnālus. Vārdu sakot, dodiet šurp to karstuma vilni!
linkpost comment

[Jun. 25th, 2015|09:57 am]
[Tags|]

   Svētki ir veiksmīgi pārdzīvoti - izklaidējām mums uzticētos bērnus (nebija grūti, jo svinējām pie draugiem, kuriem ir teju neierobežota fantāzija un zelta rokas, rezultātā visādi bērnizklaides rīki), pļāpājām ar draugiem, drusku padziedājām un es beidzot atcerējos paņemt nodedzināšanai iepriekšējā gada vainagu. Ap pusnakti devāmies pie vecākiem līst migā, jo mazākais bērns bija nosalis un samiegojies; jāsaka, ņemot vērā nepārejošos laikapstākļus, es arī biju priecīga tikt sausumā.
   Jāņu dienā apciemojām radus, izcepām un apēdām atlikušo gaļu, daži nodevās sportiskām aktivitātēm (vispirms mētāja basketbola bumbu, pēc tam gāja ciemos pie aitām), un visumā labi pavadījām laiku. Profesionālais kretīnisms lika apstaigāt radinieku aitu ganības - pirms gadiem diviem tās bija pārtaisītas par mauriņu un es jau apraudāju lielisko biotopu, bet tagad atkal ir palaistas aitas, un kvalitāte no biotopa viedokļa ir nepārprotami uzlabojusies - struktūra tāda, ka liec kaut mācību grāmatā.
link2 comments|post comment

[Jun. 22nd, 2015|12:32 pm]
[Tags|, , ]

   Mājās notiek pirmssvētku rosība, kam gan ar svētkiem attāls sakars - beidzot pabeigti "bunkura" griesti un tiek skrūvēti atpakaļ plaukti. Baisākā sadaļa no tā visa, protams, būs uzglabājamo mantu šķirošana (un, cerams, izdosies vēl kaut ko izmest un atbrīvot vietu). Darba rosme gan ir visai vāja, jo trīs dienas nostrādāju Veclaicenē, rāpjoties pa visdažādākā stāvuma nogāzēm un gravām, pie tam pa mežu. No dzīvās dabas redzēju daudz lielo torņgliemežu un mani nobaidīja vāvere (kura pēc tam pati nobijās), toties tikmēr laulātais draugs sastapās ar... lūsi! Pie tam vietā, kur šādu tikšanos varētu prognozēt vismazāk, praktiski Pleskavas šosejas malā, pļavā pie sen pamestas mājvietas. Es pat negribētu ticēt, ja nebūtu pavisam miglainas, bet pārliecinošas telefonbildes. Vēl izveicu kanjoningu Latvijas apstākļos - kad vieglākais pārvietošanās ceļš ir pa mazas upītes gultni, jo apkārt ir milzīgi stāvas gravas nogāzes. Atšķirībā no īstā kanjoninga, kad var šļūkt pa klintīm un lēkt dzidra ūdens ezeriņos, latviskais kanjonings nozīmē rāpties pāri un līst pa apakšu neskaitāmām kritalām un krūmiem.
   Piektdienas vakarā Drusku kalnā "Dabas koncertzāle", satiku gana daudz paziņu un kolēģu, kas darbojās kā brīvprātīgie vai bija atbraukuši uz koncertu. Pārāk laicīgi iekārtojāmies krēslos (jo sāka līt), pēc apmēram stundas sēdēšanas dārgais bubināja, ka nekad vairs uz šo pasākumu nebrauksim, bet man sāka tirpt kājas. Bet, kad sākās priekšnesums, visas sadzīviskās nebūšanas aizmirsās, un pēc tam devāmies prom gluži pacilāti un sajūsmināti. Tā ka, ja līdz šim neesat bijuši uz "Dabas koncertzāles" pasākumiem, nākamgad labojiet šo kļūdu!
link1 comment|post comment

[Jun. 14th, 2015|09:22 am]
[Tags|]

   Vakar beidzot atkausēju ledusskapi, jo pa ziemu kaut kā nepaspēju. Šai sakarā izmetu kaudzi aizdomīgu burciņu un no saldētavas - aizaizpērnās sviesta pupiņas, tagad esmu gatava piekrāmēt to ar nākamajiem krājumiem. Šai sakarā, kādas prognozes - kad zemenes būs vislētākās un jāiepērk ziemas krājumiem? Poļu pašlaik tirgū ir ap 2,20, vai vietējās varētu sasniegt līdzīgu cenu līmeni? Un kad - nākamnedēļ?
link6 comments|post comment

[Jun. 11th, 2015|03:40 pm]
[Tags|]

   Ja nu jums vai kādam radam/draugam/paziņam interesē - izīrēju daļēji mēbelētu dzīvokli Zolitūdē; 119. sērijas pusotra istaba (platība 36 kv.m., ar lodžiju 42 kv.m.), 8. stāvs, burtiski pie durvīm tirgus, autobusa galapunkts un vilciena pietura. Ir optiskais internets, daļējais mēbelējums nozīmē, ka ir virtuves iekārta un ledusskapis, gulta+drēbju skapis, rakstāmgalds, plaukti priekšnamā. zīrēšu vismaz uz 6 mēnešiem, vēl labāk uz ilgāku termiņu. 140 EUR mēnesī plus komunālie.
   Sīkāk antuanete pie gmail.com
UPD: Pagaidām rezervēts
link8 comments|post comment

[Jun. 9th, 2015|10:12 pm]
[Tags|, ]

   Divarpus dienas zālāju "no nulles" - t.i. jāskatās kartē un jāapseko aizdomīgās vietas. Rezultātā atradu tiiiik brīnišķīgus biotopus, ka negribējās iet ārā, noklausījos ap pusduci dzīvesstāstu (tā notiek, ja paprasa "un kā jūs apsaimniekojat pļavu?"), šodien divreiz pa braslu šķērsoju gan Svētupi, gan Vitrupi (man ir ideāla garuma zābaki - pa divi lāgi akmeņi zem kājām sašķiebās un iebridu dziļāk kā plānots, taču paliku sausā), izbradājos pa vīgriezēm pieaugušām palieņu pļavām, beigās bija tāds nogurums, ka diviem maziem gabaliņiem anketas vairs nesaņēmos uzrakstīt. Izrādās, gar Vitrupes krastu ir tūristu taka - gan bez marķējumiem, bet ir iespējams piebraukt un pastaigāt, pašlaik tur ir vienkārši burvīgi (vēl zied lakši!), ja nebūtu dienas beigas, tad arī no turienes negribētos iet ārā. Zālāju saimniekiem cītīgi stāstīju par jauno BVZ maksājumu kārtību; jāatzīst gan, ka viens no labākajiem zālājiem bija saimniekam, kurš par tādiem speciālajiem maksājumiem nemaz nav dzirdējis, tāpēc līdzšinējos gadus, kad citi bojāja biotopus ar vēlo pļaušanu un siena atstāšanu vai smalcināšanu, viņš mierīgi pļāvis un ganījis ar savām gotiņām kā ierasts. Tas gan patiešām rets gadījums, jo vairums žēlojās, ka sienu nav kam atdot - govis lāgā vairs neviens netur.
   Zvēruļi pēc manis paspējuši sailgoties, vispirms prasīja, lai bužinu puncīšus, pēc tam saēdās konservus, tagad panesās lielā skriešana un kaušanās, ik pa brīdim aiz stūra var dzirdēt, kā kāds ieņurkstas un tad seko spolējiens pa laminātu.
link15 comments|post comment

[Jun. 7th, 2015|11:44 am]
[Tags|]

   Sezona ir pilnā sparā, visas graudzāles gan vēl nav izlīdušas, bet strādāt ir krietni patīkamāk, nekā pirms nedēļām divām-trim. Izbraukājām un izstaigājām apburošus Vecpiebalgas stūrus, tai skaitā negaidīti uzzīmējās situācija, ka viena ezera krasta gabala apsekošanai vajag laivu (jo, protams, visiem piebraucamajiem ceļiem priekšā šlagbaumji un privātīpašums, bet tikai retajam ir klāt telefona numurs). Laivu operatīvi noorganizēju, izrādījās plakandibena kanoe ar duļļu airiem - tik izmisīgu cīņu ar kursa noturēšanu reti ir nācies piedzīvot, beigās sānvējā nācās airēt, vienā pusē turot bremzi un airējot ar vienu airi (un vispār vislabāk bija vienkārši ļaut vējam pūst sevi aptuveni vajadzīgajā virzienā). Pie reizes izbraukājām visas Ineša salas (kuru tā pa īstam ir sešas, septīto gandrīz nevar pamanīt) - meži tur savdabīgi, izdevās atrast vismaz divas retas sugas un vienu grīsli, kuru tā arī nav izdevies noteikt (gan jau kaut kas parasts, tikai neredzēts). Purvā uzgāju arī bezdelīgactiņu - "sava" atradne ir īpašs prieks, lai arī pēc tam vakarā piebraucām pie Bānūžu ezera avotiem un tur bezdelīgactiņu bija lielā skaitā.
   Nakšņojām "Kalna Kaibēnu" administrācijas mājā - lai arī tur ir dažas neērtības (jāņem sava gultasveļa un nav plīts), toties lēti, skaists skats uz apkārtni, un ļoti ērti galdi strādāšanai (šis ir tipisku viesu namu lielākais trūkums - viss pielāgots tusiņiem, bet ja vajag strādāt ar kartēm, tad nav neviena pieklājīgi apgaismota galda). Tā kā siltas vakariņas uz vietas pagatavot nevarēja, ievērtējām sabiedriskās ēdināšanas iestādes, un kopumā Vecpiebalgas kulinārais piedāvājums ir patīkams - smalkiem pilsētas kundziņiem "Ūdensroze", karbonādes mīļotājiem "Laura" (tur no otrajiem ēdieniem faktiski ir tikai vistas un cūkas karbonādes, katra 10 veidos, tai skaitā "Fraņču gaumē"), bulciņmīļiem kafejnīca pie benzīntanka (ar dievīgām rabarberu maizītēm!). Un var dabūt Rīgas veikalos nemanītu labumu - Piebalgas oriģinālo kvasu, ļoti garšīgs un ne pārāk salds.
   Šodien drusku paslaistījos pa māju, pabeidzu puķu kastu piestādīšanu, nopirku tirgū zemenes, un saņēmos atvērt datoru (labi, ka darba e-pastu ne pārāk daudz, lai arī esošie prasītu iedziļināšanos, kurai tagad nav laika). Jāsaraksta tabulās jau apsekoto objektu dati, un pēcpusdienā jādodas uz nākamajiem lauku darbiem - nevar laist garām tik ideālus laikapstākļus.
link3 comments|post comment

[May. 31st, 2015|01:20 pm]
[Tags|, ]

   Šī ir diena, kad vajadzētu nedarīt neko, lai arī ir pāris mājkopības jautājumi, kurus derētu atrisināt - bet man vēl jāsaņemas, tikko tikai beidzu ēst brokastis. Divas iepriekšējās dienas pavadīju mežu mācībās, lielākoties visādos slapjumos (pie tam gandrīz visos bija krietni jākasa pakausis, un diskusijas izvērtās pamatīgas), pirms tam divas dienas Veclaicenē, rāpjoties pa vairāk vai mazām stāvām nogāzēm mežā (nemaz nerunājot par to, ka pirmajā dienā visu laiku lija) un vienu pēc otras aizpildot mežu anketas. Ja nu gribas kaut kur aizbraukt ekskursijā, tad Veclaicene ir īstā vieta, tur ir garas un interesantas dabas takas, jauns skatu tornis, un šobrīd starp pavasari un vasaru viss izskatās īpaši skaisti.
   Nedēļas sākumā pirmo reizi mūžā kļuvu par automašīnas īpašnieci - tā kā esošā ģimenes mašīna manāmi noveco un perspektīvā vajadzēs kādu mežā braucamo, tad nopirkām 2009. gada Subaru Forester. Līdz šim esmu paspējusi tik daudz kā aizbraukt no Rīgas līdz Ogrei un nodot dzīvesbrieža gādīgajās rokās, kurš sastādīja sarakstu ar to, kas jau šobrīd būtu jānomaina (bremžu diski) un kam pienāks kārta pēc pāris tūkstošiem kilometru. Bet nekas, agri vai vēlu mēs ar Subaru brauksim mežā un izmantosim arī pazeminātos pārnesumus (puisis, kas nodarbojās ar mašīnas pārdošanu, izteica minējumu, ka iepriekšējie īpašnieki pazeminātos pārnesumus diez vai kādreiz ir lietojuši).
linkpost comment

[May. 24th, 2015|06:20 pm]
[Tags|, , ]

   Šodien saņēmos un paveicu divus pamatīgus darbus - aizvedu kaķus sapotēties, kā arī sastādīju garšaugus un dažas atraitnītes kastēs uz lodžijas. Sākumā bija doma, ka varētu abus kaķus iebāzt būrītī vienlaikus, bet, neskatoties uz piesardzības pasākumiem, Muris aizmuka, kad juta kaut ko nelabu, tā ka vispirms tika izvizināts Rudulis un tad Muris. Jāsaka, Muris ir bijis uz klīniku biežāk, tāpēc pa ceļam uzvedas daudz labāk - pat skatās pa logu ar zināmu interesi un uzvedas mierīgi. Savukārt, Rižais vispirms izmisīgi riņķoja pa būri, un pēc tam nebalsī ņaudēja - klīnikā gan nomierinājās, un poti saņēma tik žigli, ka pat nepamanīja. Kompensācijai par neērtībām abi dabūja konservus, un diezgan ātri nomierinājās un vairs nemēģināja mukt no manis.
   Vakar biju ekskursijā pa Botānisko dārzu ar Latvijas botāniķu biedrību - pierakstīju visādus dekoratīvos krūmus, ko varētu ieskapēt vecākiem (diemžēl dārzā nav nevienas saulainas, bezvējainas vietas, kas derētu magnolijai), un būtu jāaizbrauc ekskursijā nākamajā vai aiznākamajā nedēļā apskatīties, kā zied dzegužkurpīte - jūtos apdalīta, jo nekad nav sanācis ne apmeklēt kādu zināmo atradni, ne atrast "savējo". Jaunā oranžērija varen skaista, it sevišķi var apbrīnot lielos kaktusus, kurus izdevies pārvietot ar minimāliem zaudējumiem (kā komentēja direktors, vairāk cieta dārza darbinieki...).
linkpost comment

[May. 19th, 2015|10:00 pm]
[Tags|]

   Šodien atklāju zālāju kartēšanas sezonu - protams, drusku par ātru, jo pamatīgi jārakņājas un jālauza galva, kas tad mums te tāds izdīdzis, bet darbi negaida. Biju gan domājusi no konferences Igaunijā pa taisno braukt uz naktsmītni, bet saule vēl bija augstu un laiks labs, tāpēc ceļmalā pārģērbos, uzvilku gumijas zābakus, un devos izpētē. Interesanta ir latviešu mentalitāte - iebraucu pie mājas, kurai apkārt žogs un vārtiņiem priekšā ārdās suns; tā kā neviens ārā nenāk, tad turpat nolieku mašīnu un sāku apstaigāt zālāju. Necik ilgi, dzirdu, ka dārzā tomēr kāds ir - saimniece pļauj zāli. Ja es nebūtu uzrunājusi, tā vien šķiet, ka viņa pat nepainteresētos, ko daru viņas pļavā. Beigās sanāca jauka saruna, izstāstīja man par apsaimniekošanu un ieskapēja kastīti ar mājas vistu olām (kā lai tās tagad saglabāju? numuriņā nav ledusskapja, nāksies izlikt uz terases un cerēt, ka nekļūs pārāk karsts), par to es izstāstīju, kas labs pļavās aug un kā tikt pie atbalsta maksājumiem.
   Pusastoņos ierados "Kapteiņu Ostā", nomainīju gumijas zābakus pret piedienīgākiem apaviem, un devos uz restorānu. Cēzara salāti viņiem ir brīnumlabi (mērcē skaidri var just anšovu klātbūtni, un vistas un bekona tikpat daudz cik salātlapu), numuriņš glauns bezgala - ar terasi un skatu uz jūru (žēl tikai, ka drusku līņā). Rīt jārauj, kamēr var, jo parīt no rīta, kad varētu vēl pastrādāt, sola lietu - it kā jau nav nāvējoši, bet tomēr nepatīkami. Un odi un knišļi! Tikko šķīlušies un izsalkuši pēc velna, bet es kaut kā nepaņēmu atbaidītāju, jācer, ka nenoēdīs pavisam.
link2 comments|post comment

[May. 17th, 2015|02:36 pm]
[Tags|, ]

   Interesanti, kā kaķi uztver skaņas. Manējie praktiski nekad neceļ ne ausi, kad kaut kas notiek televizorā, retumis viņiem kaut kas nepatīk no mūzikas atskaņotāja. Toties pietiek dzīvesbriedim vai man sākt dziedāt vai svilpot, kad abi pieglauž ausis, pieplok pie zemes un mūk aiz dīvāna. Pašlaik vienā istabā ar figūrzāģi tiek apstrādāti lamināta dēļi - Muris skatās diezgan lielām acīm un šķiet, ka nevar īsti uztvert, no kura virziena skaņas nāk, bet neko bailīgs neizskatās (toties, ja tas būtu putekļusūcējs!). Tāpat Muris mēdz salēkties no maisiņa čaukstēšanas vai pēkšņiem trokšņiem. Nez, kā viņi iemācās atšķirt "mākslīgas" skaņas no īstām un izdomāt, kura sadzīves tehnika būs ienaidnieks un kura nē.
link3 comments|post comment

[May. 14th, 2015|10:26 am]
[Tags|]

   Dienas prieks - esmu dabūjusi eksperta sertifikātu arī par piekrastes biotopiem! Vakar gan iedomājos, ka būs grūti pēc trim gadiem pagarināt, jo kādu laiku netaisāmies neko piekrastē darīt (pietika ar pēdējiem projektiem), bet gan jau trīs gadu laikā kaut kas ienāksies.
linkpost comment

[May. 12th, 2015|10:29 am]
[Tags|]

   Kamēr vairumā dārzu vēl ķirši nav noziedējuši, vakar uz Brīvības ielas konstatēju ne tikai ziedošas ābeles, bet arī ceriņus(!). Tas ir kā - ceriņi taču zied, kad sākas vasara, vai ne?
   Vēl man no vakardienas pusdienlaika telefons ir remontā, līdz ar to izveidojās piedzīvojums "pazaudējam un atrodam viens otru Alfā" divos cēlienos - sākās viss ar to, ka sadalījāmies, ejot uz WC, un iznākot nepamanīju dzīvesbriedi, kurš bija iegājis pulksteņu veikalā (kā es varēju iedomāties, ka cilvēks, kurš nēsā tikai pulsometra pulksteņus, varētu iet šādā veikalā?) Pēc tam es vienā apģērbu veikalā pazudu uzlaikošanas kabīnē, tikmēr dārgais gāja uz otru norunāto veikalu un, protams, tur mani neatrada, tad satikāmies pie ieejas, bet viņš atkal kaut kur pazuda, es aiz izmisuma paspēju nopirkt un līdz pusei izdzert saldējuma kokteili... Vārdu sakot, nepazaudējieties lielveikalā bez telefona, tas var prasīt diezgan ilgu laiku.
link9 comments|post comment

[May. 8th, 2015|09:46 am]
[Tags|]

   Vakar lasīju, kā visi žēlojas par neizdevušos dienu, un ļoti apmierināti gāju gulēt, jo man personīgi viss bija kārtībā. Piecas minūtes pirms pusnakts, mēģinot iespraust lādētāju (tumsā tas ir pagrūti), telefons izslēdzās un vairs nebija ieslēdzams. Konstatējām, ka lādētāju īsti arī nevar iespraust, šorīt pie dienas gaismas atklājās, ka ar nerimtīgo bakstīšanu nepareizā virzienā ir salocījusies ķepiņa lādētāja ligzdā. Rezultātā man ir telefons ar 20% baterijas, nekas nav bekapots (nu bet proootams...), šobrīd to īsti nevar izdarīt, jo tai pašā lādētāja caurumā ir jāsprauž datu kabelis, jāmēģina kaut ko sinhronizēt caur wifi (kā man riebjas apgūt jaunas telefona vai datora funkcijas...) un jānes labot - cerams, uz ilgu laiku no telefona nenāksies šķirties.
linkpost comment

[May. 7th, 2015|10:03 pm]
[Tags|]

   Interesanti, kā atšķiras prāta konstrukcijas, kuras cilvēki izvēlas, lai sadzīvotu ar faktu, ka pasaule nav taisnīga, un notiek visādas nejaukas lietas. Liela daļa iekrīt taisnīgās pasaules idejas skavās, un cenšas atrast pamatojumu un iemeslu gan tam, kas notiek ar pašiem, gan (un te sākas nepatikšanas) cenšas to pašu ideju piemērot līdzcilvēku ciešanām. Nu, jūs jau zināt, "vēzis ir tiem, kas patur sevī dusmas", "salauzi kāju - tātad vajadzēja palikt uz gultas un pārdomāt dzīvi" u.t.t.
   Dīvaini, bet mani mierina tieši fakts (un tas IR fakts), ka gan priecīgi, gan bēdīgi notikumi (neskaitot, protams, tos, kam skaidri definējama cēloņu un seku sakarība) gadās vienkārši tāpat, jo pasaule ir visai haotiska vieta, un nelaimes un traģiski notikumi ir tās neatņemama sastāvdaļa. Tas nenozīmē, ka man nav bail - reizēm pilnīgi nelabi paliek no domas, ka tīrās sagadīšanās pēc ar mani vai tuviniekiem var notikt kas slikts un neatgriezenisks. Bet tai pašā laikā es nepavisam nedomāju, ka dzīvojot kaut kādu šķīstu un apgarotu dzīvesveidu, pārtiekot no lapu kāpostiem un prānas, to varētu novērst. Un, vēl jo vairāk, ļoti ravēju no sava domāšanas veida pat ēnu no tiesājošajiem spriedumiem, ko reizēm gluži vai automātiski gribas izdarīt, kad uzzini par to, ka citiem noticis kaut kas slikts.
link7 comments|post comment

[May. 4th, 2015|09:26 pm]
[Tags|, ]

   Kamēr citi airē milzīgu skaitu kilometru (un mans tēvs pavada diennakti upes krastā, gaidot ar karstu zupu), es beidzot pieķēros savas istabas tīrīšanai vecāku mājās (2 maisi ar makulatūru, 1 maiss ar miskasti, un maisiņš ar iežiem, kas deponējami akmensdārzā). Saglabāju tikai pāris sentimentālas mapītes un pamatskolas atmiņu kladi. Vēl būs jāveic grāmatu pāršķirošana - to mums pa visiem ir savācies tik daudz, ka grāmatas okupējušas teju visas brīvās virsmas vairākās istabās, jāierīko kāda sistēma un viss jāatputekļo. Tikmēr spēcīgākos vīriešus māmiņa iedzina dārzā savilkt vagas un kopā ar brāļameitu sastādīja kartupeļus. Noslēgumā beidzot pirmais šīgada pikniks ar šašliku; man jau vairākas nedēļas no šašlika smaržas, kas pilsētā šur tur uzvēdī, sāka tecēt siekalas, tāpēc bija pēdējais laiks pašai ķerties pie marinēšanas.
   Šodien atkal meža biotopi, hektārus vēl neesmu skaitījusi, bet jābūt vairāk par 50 - attiecīgi, kājas klāt vairs neturas. Bija zvēru diena, redzēju 2 aļņus, kamēr gāju pa mežu, un vienu iztraucējām ar mašīnu, bija iznācis padzerties no grāvja. Un stirniņa nolēca no ceļa priežu jaunaudzē un nebēga prom - laikam iztraucējām barošanos ceļmalā. Dabūju arī pirmo dzeguzi; naudas kabatā nebija, toties biju paēdusi, un rokas pilnas darba materiāliem - ar šādu prognozi gadam esmu visai apmierināta.
link3 comments|post comment

[May. 1st, 2015|09:18 pm]
[Tags|, ]

   Klāt mans mīļākais gadalaiks, kad zaļā krāsa ir tik daudzos toņos, un visa vasara vēl priekšā. Pie tam šobrīd ir ideāls laiks mežu apsekošanai - pali jau noskrējuši, vēl var redzēt cauri krūmiem, nekož odi un nav par karstu. Nu, grīšļi varēja būt labāk atšķirami un koki tāpat, toties zied vizbuļi un viss pārējais pavasara aspekts (tā botāniķi sauc to, ka smukas puķītes sazied pavasarī pirms lapu plaukšanas, kamēr vēl līdz zemei nonāk gana gaismas). Laimīgā kārtā cūkas arī nesatiku, šais mežos vairāk ir aļņu, un viens aizlīgoja no mana maršruta, bet pārsvarā redzēju tikai pēdas, apkostus grīšļu ciņus un mēslu čupiņas. Dažas bildītes (ne ar aļņiem): ... tālāk ... )
linkpost comment

[Apr. 25th, 2015|07:14 pm]
[Tags|]

   Pavadītas vairākas visai darbīgas un veiksmīgas dienas, lai arī trešdiena nesolīja neko labu - trīsdienu komandējumu sāku ar mašīnas iesēdināšanu staignā pļavā (jo pirms sanāksmes gribējām drusku apskatīt Veclaicenes aizsargājamo ainavu apvidu). Beidzot īstenojās viedais teiciens par lielo džipu un traktoru, lai gan nemaz tik tālu jāiet nebija. Tā kā vispār bija jābrauc uz sanāksmi, tad atstājām ainavu ekspertu traktora meklējumos un līdz ar matu galiem paspējām uz sākumu, nepagāja ne stunda, kad mašīna bija klāt, un mācībstunda izmaksāja nieka 15 eiro.
   Tālāk viss gāja pēc plāna un grafika, drusku apskatījām arī dabas liegumu "Jaunanna" (šoreiz nekur neiestiegot) un pašā vakarā bijām Pilskalnē pie Ilūkstes (maršrutiņš tā uz 460 kilometriem). Ceturtdien riņķojām pa Augšzemes aizsargājamo ainavu apvidu, vakar izstaigājām takas "Pilskalnes Siguldiņā" (tur ir skaisti, brauciet, kamēr lapas nav pilnībā saplaukušas!) un tīri pieklājīgā laikā bijām mājās.
linkpost comment

[Apr. 13th, 2015|10:10 am]
[Tags|]

   Laika apstākļu grafiku varētu saukt par veiksmīgu - vismaz pagājušās nedēļas mežu mācības pagāja lai gan aukstā vējā, vismaz bez slapjuma, un sestdiena vispār bija ideāla, nostaigājos pa smukiem priežu siliem un izgozējos saulītē. Vakar pēcpusdienā centos noķert pāris stundas darbam, un izgāju pirmo nogabalu zem pamatīga pūtiena un lietus - labi, ka lielais lietussargs izturēja. Esmu beidzot iemācījusies ieraudzīt priežu cietpiepes, un veselās divās vietās patstāvīgi atradu priežu sveķotājkoksngrauža apdzīvotus kokus.
   Nākamajā reizē būs jāsaņemas ķerties pie mežiem gar Krievupi - cerības, ka tā ūdenstece ir šķērsojama un varēs iziet visu vienā piegājienā, sabruka - nāksies iet daudzus kilometrus vispirms pa vienu krastu un pēc tam pa otru.
link3 comments|post comment

[Apr. 7th, 2015|10:12 am]
[Tags|, ]

   Lieldienas pavadījām pozitīvi, netrūka gan darba, gan atpūtas. Piektdien kā riktīgi nakriškāni ķērāmies pie bunkura kārtošanas - dzīvesbriedis izlauza grīdas dēļus un izmēza pāris kubikmetrus būvgružu, kas tur bija sabērti siltumizolācijas vietā, noklāja visu ar keramzītu un tagad jāgaida nākamā kārta - grīdas likšana. Tikmēr viss ir pieputējis nejēgā; būtu zinājusi, būtu visu vākusi ārā no plauktiem, bet ko nu vairs, būs lielāka motivācija izmest lieko. Istaba tagad piekrauta ar visādām mantām - tīrā kaķu paradīze, var līst kartona kastēs un gāzt zemē čemodānu.
   Sestdien krāsojām olas un drusku parosījāmies pa virtuvi; nekāda ārā iešana nesanāca, jo brīdī, kad tēvs aicināja palīgā pielikt putnu būrīti, iestājās slapjš sniegs. Vakarā Cēsu koncertzālē Pērta un Lāča skaņdarbi - tā, lai neaizmirstu par garīgumu. Svētdien pašūpojāmies, drusku uzkāvāmies ar olām un mielojāmies ar biezpiena torti un pashu.
   Vakar jautrā kompānijā devāmies uz Rēzeknes pusmaratonu, mani nolika par kolas un želeju padevēju, tā nu pavadīju laiku, stāvot dežūrā un pasniedzot sportistam nepieciešamo. Ar rezultātiem visi daudzmaz apmierināti, laiks pavadīts jauki un svaigā gaisā.
linkpost comment

navigation
[ viewing | most recent entries ]
[ go | earlier ]