|
Apr. 23rd, 2018|07:50 pm |
Noairēju savu desmito Võhandu maratonu. Par pusstundu labāk kā pagājušogad, un sajutos arī labāk kā pagājušogad - gan pateicoties augstajam ūdenim, gan morālajam atbalstam no tēva (lielāko daļu braucām kopā), gan uz pēdējiem 24 km nogrābtajam Brača airim (tai brīdī pametu tēvu ēdam zupiņu un kašāju cik jaudas, jo nezināmā, bet ne pārāk lielā attālumā bija konkurente). Apmēram pusdistancē beidzot iemācījāmies airēt ar karoti - skatījāmies uz puisi, kurš pa priekšu kaut kā tizli pļekšķināja ar airiem un nesapratām, kāpēc viņam iet ātrāk. Tad pamēģinājām tāpat pļekšķināt, un apdzinām gan puisi, gan vēl dažas laivas.
Apsveru nākamgad beigt savu vairāk kā 10 gadus ilgušo solo airēšanas karjeru, un braukt divniekā ar tēvu. |
|