| |
[Mar. 12th, 2018|11:03 am] |
Iespējams, būtu elegantāk atsākt rakstīt tieši pēc gada pārtraukuma, bet prasās tomēr ātrāk, kamēr prasme sakārtot domas un kaut ko uzrakstīt nav pavisam atrofējusies. Kaut kā bija sakritis tik daudz pienākumu #darbiņā, ka nepalika spēka un laika refleksijai, par ko tagad mazliet žēl, jo bija visai episka vasara un rudens. Nobraukāju ar mašīnu ap 12 000 km (tikai darba darīšanās), nostaigāju kājām dažus simtus, pazaudēju 8 kg svara (novembrī cilvēki sāka šo faktu atzīmēt ne vairs komplimentāri, bet ar līdzjūtību; pamata satraukumam nebija - gandrīz viss jau uzēsts atpakaļ), daudz jauna redzēju un iemācījos. Ziema bija par īsu, lai kārtīgi atpūstos un sagatavotos sezonai; nedaudz gan atpūtos piespiedu kārtā, jo daudz slimoju (bērniņš parūpējas par regulāru vīrusu piegādi un vēl pats ik pārnedēļas mēdz slimot). Apņemšanās vairāk apmeklēt pasākumus un socializēties ir grūti īstenojama augšminēto iemeslu dēļ (kā kaut kur sataisies, tā jaunais pilsonis appuņķojas; satikties ar draugiem, kam mazi bērni, vispār neiespējami). Cenšos ieviest dzīves telpā minimālismu, ik pa laikam rīkojot tīrīšanas, kārtošanas un ārāmešanas akcijas (bērniņš iemācījies komentēt: "Mamma visu kārto!"). Neiet viegli, jo minimālisms konfliktē ar zero waste, proti, roka neceļas tāpat vien sviest ārā labas lietas, bet aizgādāt tās līdz ziedojumu pieņemšanas vietām prasa plānošanu, tāpēc plauktos krājas atdodamo mantu maisi (pamazām gan kaut kas attīrās).
Šodien redzēju un dzirdēju pirmos strazdus! |
|
|