| |
[Jul. 7th, 2019|08:06 pm] |
Solīju uzrakstīt par to, kādēļ sanāk tā, ka “”dabiskās” pļavas tiek glābtas no “nedabiskajiem” mežiem” http://klab.lv/users/hedera/374335.html
Tātad, sāksim ar terminoloģiju. Runa ir par zālājiem (termins, kurš apvieno pļavas, ganības un abu šo izmantošanas veidu kombināciju), kurus ilgstoši apsaimnieko ekstensīvi (tikai pļauj un/vai gana, reizēm pamēslo ar kūtsmēsliem vai dabiski mēslo ar ganību dzīvnieku atstātajiem mēsliem, nepiesēj graudzāles vai tauriņziežus, nemēslo ar minerālmēsliem), līdz ar to tajos ir augsta sugu daudzveidība (pamatā runā par augu sugām, bet parasti augsta ir arī bezmugurkaulnieku un augsnes mikroorganismu daudzveidība). Tā kā mēs dzīvojam tādos klimatiskajos apstākļos, kur dabiskās sukcesijas gala stadija ir mežs, zālāji te var eksistēt tikai pateicoties cilvēka darbībai*, tāpēc pareizais termins ir pusdabiskie zālāji jeb angliski “semi-natural grasslands”, kuri tiek nošķirti no “cultivated grasslands” jeb intensīvi apsaimniekotiem (sētiem, piesētiem, mēslotiem) zālājiem. Latviski iegājies lietot terminu “dabiskie zālāji” vai reizēm “dabiskās pļavas**”, jo īsāk un labskanīgāk (kaut kā “pusdabisks” skan tā negatīvi, it kā nebūtu gana labs). Šiem zālājiem ir dažādas dabiskuma un kvalitātes pakāpes, sākot ar tādiem, kuri ir izmantoti kā zālāji daudzas desmitgades un kuros nav nekādu kultivēšanas vai aršanas pazīmju, un beidzot ar tādiem, kuri samērā nesen bijuši arti vai kultivēti, taču tajos ir pietiekami daudzveidīgs sugu sastāvs un pietiekamā daudzumā dabisko zālāju indikatorsugas, lai tos pieskaitītu dabiskiem zālājiem; kritēriji aprakstīti metodiskajos materiālos, ko zālāju biotopu eksperti izmanto lauka darbos.
Ir aprēķini, ka 20.gs. sākumā dabiskie zālāji aizņēma ap 30% Latvijas teritorijas, šobrīd tiek lēsts, ka tie aizņem apmēram pusprocentu. Par dabisko zālāju platības sarukšanas iemesliem ir gana daudz materiālu, ja interesē, var meklētāja ierakstīt “zālāju apsaimniekošanas vadlīnijas” un dabūt veselu grāmatu pdf formātā, kur ievaddaļā tas ir aprakstīts. Īsi un interesanti par zālāju apsaimniekošanas praksēm senatnē ir Laumas Gustiņas rakstā “Latvijas Veģetācijā” http://www.silava.lv/userfiles/file/Latvijas%20Vegetacija/Lat%20Veg%2025_www.pdf Galvenā problēma no dabas daudzveidības saglabāšanas viedokļa - sarūkot dabisko zālāju platībai un pieaugot fragmentācijai (zālāji ir aizvien tālāk viens no otra un nenotiek augu ģenētiskā materiāla apmaiņa), sāk izmirt sugas, kuru eksistencei nepieciešama tieši šī dzīvotne, un līdz ar to samazinās kopējā bioloģiskā daudzveidība. Pagaidām šī problēma no “pilsoņa parastā” ir visai attālināta, jo tieši neietekmē dzīves kvalitāti (ja nu vienīgi uz Jāņiem cilvēki sūdzas, ka nav vairs “tādu pļavu kā bērnībā, kur sapīt vainagu”), taču nepavisam nav izslēgts scenārijs, kurā dabisko pļavu izzušana sāk ietekmēt apputeksnētāju daudzumu, ekosistēmu noturību pret patogēniem vai invazīvām sugām, un tad jau tā būs vispārēja problēma.
Līdz ar to dabisko pļavu saglabāšanai ir augsta prioritāte Latvijas dabas aizsardzības sistēmā, it sevišķi labas kvalitātes zālāju atbrīvošana no krūmiem un invazīvajām sugām, kā tas ir Vecdaugavas piemērā. Atbildei uz hipotētisko ierosinājumu: “Bet lai taču aug ciet ar mežu, tas mums ir dabisks biotops!” - pirmkārt, arī dabiskie zālāji pie mums ir dabiski, ja skatāmies laika periodā, kopš te ieviesās lopkopība; otrkārt, zālāji ir dzīvotne daudzām sugām, kuras mežā vai cilvēka ietekmētos biotopos nespēj pastāvēt; treškārt, lai no aizaugušas pļavas izveidotos mežs ar augstu bioloģisko daudzveidību, nepieciešami vairāk kā simts gadi***, kamēr zālāju ar augstu bioloģisko daudzveidību var atjaunot pavisam īsā laikā.
*Ir teorija, ka arī bez cilvēka darbības var eksistēt lielo palieņu pļavas, kā arī jau pirms cilvēka lauksaimnieciskās darbības lielie zālēdāji bija šeit radījuši mozaīkveida ainavu ar atklātām meža laucēm, kur auga zālājiem raksturīgās sugas; cik nu zinu, šī nav viennozīmīgi atzīta teorija, bet neesmu iedziļinājusies literatūrā.
**Pilsētniekiem labāk uztverams termins, jo “zālāju” nereti jauc ar “zālienu” jeb mauriņu, taču laucinieki ļoti tieši uztver pļavu un ganību nošķīrumu tieši pamata apsaimniekošanas kontekstā, tāpēc pareizāk teikt “zālājs”. Zinātniskajā literatūrā gan arī mēdz “meadows” un “grasslands” lietot savstarpēji aizvietojami.
***Par šo centīšos kaut kad uzrakstīt drusku sīkāk. |
|
|
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}