ratatoska's Journal

Recent Entries

You are viewing the most recent 4 entries.

14th February 2019

12:51pm: Dilemmas, dilemmas
Iet pastaigāties ar suni vai turpināt mājas tīrīšanu? No vienas puses, spīd saule, D vitamīns un tā tālāk. No otras puses, guļamistabā ir bardaks jau VESELU GADU. Vai pastaiga būtu prokrastinēšana? Bet varbūt gadu vāktu bardaku tik un tā nav iespējams sakārtot vienā dienā, un es tikai zaudēšu saulaino laiku, šķirojot desmit gadus krājušos studiju pierakstus un šķirtas zeķes? Decisions, decisions.

11th February 2019

9:50pm: Nost ar Krēslu
Neatceros, ka citus gadus būtu tik cītīgi pētījusi, cikos lec saule. Kopš ik rītu 6.55 jāizbrauc no mājas un jābrauc cauri mežiem un laukiem, tas pēkšņi ir kļuvis svarīgi. Līdz pat 23. februārim tai laikā vēl būs tumšs, tad būs dažas nedēļas - pašas bīstamākās, pašas biedējošākās - kad tai laikā būs krēsla, vāja redzamība un uz ceļa līdīs badīgas, apdullušas stirnas un citas radības. Visbeidzot, 11. martā es jau braukšu pa gaismu. Gaidīt gaidu gaismu.

1:26pm: Par tiem viļņiem
Dažreiz it kā esi ar cilvēku no viena lauciņa, satiecies vienās un tais pašās aprindās, jums ir līdzīga izglītība, līdzīga pieredze, līdzīgas intereses, un lielā daļā jautājumu pat domas sakrīt. Bet nepaiet ilgs laiks sarunā, kad saproti, ka nu nemaz neesat uz viena viļņa. Tie nepabeigtie teikumi, kurus savā kompānijā būtu pat neērti pabeigt, jo, nu - ļoti pašsaprotams būtu tas nobeigums, tam otram cilvēkam, izrādās, nav pašsaprotami. Viņš (viņa) pabeidz tavus iesāktos teikumus ar pilnīgi citu domu. Nevis pretēju, bet kaut ko pavisam nesaistītu ar to, ko tu esi domājis.
Vienā brīdī tu izmet frāzi "nu tu jau laikam nemaz nezini" vai "diez vai tev tā ir gadījies", un šī persona atbild "jā, nezinu gan" vai "jā, nav gan gadījies", un tev kā ar mietu pa pieri. Ne kopīgā profesija, ne līdzīgā pieredze un izglītība nemaina faktu, ka jūs nākat no dažādas vides, dažādas bērnības un, izrādās, atšķirīgas valodas vides.
Man šķiet, kad es biju maza, latviski bija pilnīgi normāli un dabiski atbildēt "jā, es negribu" vai "jā, man nevajag" uz apgalvojumiem "tu taču negribi" vai "tev nemaz nevajag". Nezinu, kā to pārbaudīt avotos. Varbūt man tikai bērnībā tā likās, ka "jā" ir apstiprinājums visam teikumam, bet "nē" - noliegums visam teikumam. Mūsdienās mēs to parasti saskaņojam ar mums adresētā teikuma izteicēju - ja tas ir noliegums, tad arī partikula būs noliedzoša. "Tu laikam neiesi." Ja uz šādu teikumu atbilde būtu "nē", vai jūs to drīzāk saprastu kā "nē, neiešu" vai "nē, iešu gan"?
Man ir sajūta, ka no tādām valodas niansēm arī rodas visa netveramā sajūta (vismaz manā gadījumā) par to, vai esam uz viena viļņa vai neesam.
Pirms dažiem mēnešiem paņēmu mašīnā vienu stopotāju, tik ārkārtīgi ne no mana viļņa, ka reāli palika bail, kāpēc es vispār viņu mašīnā ielaidu. Kaut kāds strādnieks, kurš kaut ko būvē mūsu apkaimē un braukā no Latvijas otra gala. No pilnīgi citas vides, ar citu leksiku, citu izpratni. Pārsistu degunu un zilu aci. Bet, iespējams, ja viņš runātu kā es, sajustu pat dvēseļu radniecību. Nodomātu - eh, cik foršs cilvēks, žēl tikai, ka tik tālu dzīvo, varētu ciemos uzaicināt, gaļu pacept. Nevis "augstā debess, ja es izdzīvošu šo braucienu, nekad mūžā vairs nebremzēšu pie tās autobusa pieturas".

6th February 2019

7:05pm: Ratatoskas ritenis
Viena kliente šodien atgriezās. Vairākus gadus nebiju ar viņu strādājusi. Tagad vidēji smaga depresija, riebums pret sevi, pašnāvnieciskas domas. Iedevu savu numuru, teicu, lai zvana kaut nakts vidū. To es daru ļoti reti, tikai pie reāliem pašnāvības riskiem. Otrais tāds gadījums manā praksē.
Kopumā biju pārsteigta, kā izaugusi meitene, runā garos, sakarīgos teikumos, bet pilnīgi var redzēt, kā galvā zobrati ķeras pret biezu miglu, pret zirnekļu tīkliem. Lai cik gadus es strādātu šai jomā, skolā reti gadās redzēt tik uzskatāmu depresijas piemēru, kad kājas tikpat kā velk pa zemi, acis nespodras, nav enerģijas, miega traucējumi sejā lasāmi. CDI šķiet nepilnīgs instruments bērnu depresijas noteikšanai, bet cita man nav. Kaut nu viņa nāktu. Bet kārtējais tipiskais mana grābekļa gadījums, vēlme būt labajai mātei katram bērnam, kurš jūtas nemīlēts. Un viņā ir daudz kas no manis pusaudžu gados, tātad papildu kontrtransferences riski.
Tikmēr mani pašas bērni veiksmīgi izlokās no mātes gādības. Vecākajam nesekmīga atzīme par saliktiem pakārtotiem teikumiem, rīt vēl plašāks pārbaudes darbs, būtu jāsēž un jāpamācās, bet viņš pretojas, un man nav spēka pierunāt. Jaunākais mazliet čīkst par "jocīgu vēderu", un es klusībā ceru, ka sāksies caureja un man viņš nebūs rīt pirms septiņiem jāved uz vilcienu, lai viņš tiktu uz savu ģimnāziju Rīgā. 6.50 izbrauksim uz vilcienu, ja ceļi būs nošķūrēti, 7.38 būšu atpakaļ, tad vecākajam brokastis un uz skolu, ātri, ātri pabeigt tulkot doķeni par Huņņu Atilu, deviņos pie domes ēkas, lai brauktu uz vienu internātskolu, par kuru novada komisija saņem daudz sūdzību, ap diviem, cerams, atpakaļ no turienes, tad uz mājām tulkot, tad četros uz staciju pakaļ ģimnāzistam, tad atpakaļ mājās, tad divas sērijas iztulkot (droši vien vienu, un otra paliks uz piektdienas rītu - starp ģimnāzista vešanu un darbu bērnudārzā). Ā, un seminārs vēl jāsagatavo, jo piektdien jāstāsta par piesaisti. Un tūlīt pēc semināra pusčetros tikšanās skolā ar hiperaprūpējošu māti, textbook learned helplessness. Tad uz staciju pēc ģimnāzista, un tad jau pienāks piektdienas vakars, droši vien ar galvassāpēm un to debilo četrdesmitgadnieces sajūtu "is this all there is to life?"
Current Music: Jeremy Loops - Down South
Powered by Sviesta Ciba