ratatoska's Journal

Recent Entries

You are viewing the most recent 25 entries.

6th January 2021

4:14pm: Gaidot savus ilgotos akvareļu zīmuļus, izmēģinu roku citās tehnikās. Vakar piesēdos un uzzīmēju koku ar acu zīmuli, kurš ir tik ass un ciets, ka acīm neder, un ar akvareļiem uzzīmēju totēma stabu. Man bija divi konkrēti mērķi, konkrētas prasmes, ko attīstīt. Koka zīmējumā es centos atcerēties vienu meistarklasi, ko biju skatījusies pirms pāris mēnešiem un kur bija mācīts zīmēt lapotni ar akvareļiem, bet totēma staba zīmējums bija smalko otas vilcienu treniņš. 
Jau to darot, es zināju, ka rezultāts būs vājš, jo kaut kā neapdomīgi biju izvilkusi vienu "lēto" maksimas zīmēšanas bloku, nevis šim nolūkam pirkto akvareļu papīru. (Jāatzīmē, ka vasarā, kad nopirku to zīmēšanas bloku, jutos baigi izšķērdīga, maksājot trīs eiro par 20 papīra lapām, bet tagad, pētot piedāvājumu, mani nemaz nešokē A5 bloknotiņi par 18 eiro.) 
Mani secinājumi ir tālejošāki un plašāki, nekā biju gaidījusi, laižoties šai piedzīvojumā. Pirmkārt, jūtu šausmīgu sasaistītību. Atceraties, kā bērni var dienā piezīmēt desmit lapas un nejusties pilnīgi nekā šai sakarā? Es jūtos kā sapīta, kā paralizēta. Pirms es zīmēju pilnīgi jebko, man jānoskatās pamācība, kā to zīmē. Es nevis zīmēju, ko redzu, bet pārzīmēju citu cilvēku zīmēto. Pat vienkāršas lodes vai kuba zīmējums man šķiet nepieveicams bez zīmēšanas grāmatas priekšā. Es nepaļaujos uz savu redzi, neticu savai spējai novērtēt, kurā pusē ēna ir tumšāka. Gribējās uzzīmēt totēma stabu - nu tas taču ir kaut kas tik stilizēts un personīgs, ka to jau nu gan katrs var uzzīmēt pats? Lika drusku pagaidīt. Pusstundu rakos internetā, meklējot vienlaikus gana vienkāršu un gana pievilcīgu attēlu, ko pārzīmēt. Būs interesanti vērot, kurā brīdī tā drosme kļūs lielāka un es spēšu zīmēt pati, bez parauga.
Bet cits secinājums ir, ka ar katru dienu es jūtu arvien lielākas ilgas pēc tās pusstundiņas, kad viena pati sēdēšu virtuvē, kaut ko klausīšos telefonā un ņemšos ar akvareļiem. Bieži vien pat neko jēdzīgu nezīmēju, vienkārši krāsoju, pludinu, skatos, kā sajaucas. Esmu īsā laikā uzzinājusi negaidīti daudz - piemēram, ka, sajaucot trīs gandrīz jebkuras krāsas, var iegūt "dubļus". Ka jāzīmē lēni. Ka ar akvareļiem liela daļa laika paiet, vienkārši gaidot, kad nožūs. Ka vienmēr vajag pašus labākos materiālus, ko var atļauties, labu papīru, labas krāsas - es šobrīd ļoti nožēloju, ka to nezināju, kad bērniem skolā bija vizuālā māksla. Ka darot kaut ko tādu, ko nekad neesi darījis ar izpratni, mācies pazemību un mācies vieglāk samierināties ar to, ka nesanāk.
Jo šīgada devīze, protams, ir

26th December 2020

9:33pm: Kā es pavadu sestdienas vakaru
Gūglējot "I hate child-proof sockets". Mani mierina citu mocekļu vaidi, piemēram, šie:
"I hate these plugs with the hatred of a thousand suns." 
"I've tried being forceful, I've tried gentle. I've done everything but buy those stupid outlets flowers and send a gift in advance of wanting to use them." 
"I hate these stupid childproof outlets more than anything. It's the law here, but I live in a place for people with disabilities. How's somebody worse off than me supposed to ever get anything into these things?! Funnest thing is? Single's apartment. No children allowed in this particular unit. Still stuck with the childproofing." 
Izrāvu no sadalītāja datora tumbiņas, lai iespraustu eglītes lampiņas, bet atpakaļ vairs nevaru iedabūt. Cenšoties ar varu, pazuda kontakts datoram, viss izslēdzās. Šī nav pirmā reize, kad ir jāiesaista nez kādi kosmiski spēki (Artūrs un Spēka Instrumenti), lai tiktu galā ar šo sadalītāju, tāpēc viss, kas tajā vienreiz ir iesprausts pirms deviņiem gadiem, tur arī paliek. Artūrs saka, ka vairs vispār nevarot tā vienkārši nopirkt jēdzīgus garos sadalītājus bez bērnu drošības. Nudien, es ienīstu bērnudrošās rozetes ar tūkstoš sauļu spēku.

18th December 2020

5:06pm: "Kad tev ir dzimšanas diena?" es jautāju sešgadniekam, lai atzīmētu izpētes protokolā, vai pazīst gadalaikus, mēnešus un varbūt datumus.
"Ziemassvētkos," viņš man saka. "Man būs ballīte. Pa slepeno nāks ciemos draugs, bet es nevienam to nedrīkstu stāstīt, citādi policists mani ieliks cietumā."

21st October 2020

8:57am: What gets measured gets managed
Man patīk dati.
Izlēmu līdztekus svaram, miegam un ūdenim pasekot arī cukuram. Veicu provizorisku piedāvājuma izpēti ar dažiem YT video, izvērtēju savas vajadzības/iespējas un iegādājos Accu-chek glikometru ar attiecīgajām testa strēmelēm. Pats aparāts izrādījās negaidīti lēts, ap piečuku, bet komplektā ar noslēpumaino "autolanceti" - ap 12 eiro. Sapratu, ka vajag arī testa strēmeles, kuras ir ap 15 eiro par 50 gab. Tālāk tur var izvirst vēl lielākās summās, katru reizi autolancetē mainot lanceti (tiem, kas līdz šim to nezināja - autolancete ir pildspalva, kurā iemontē lancei, t.i. tādu asu adatu, noregulē duršanas dziļumu un tad dur sev uz nebēdu). Konkrētās firmas lancetes ir ap 20 eiro, pamata komplektā 10 ir iekļautas, pieņemu, ka manam eksperimentam pietiks ar atliektiem galiem.
Man ir aizdomas, ka faktiski es visu šo ņemtni ar cukuriem sāku, lai izmēģinātu šādu kontrolētu paškaitējumu - tīšām durt sev pirkstos. (Tur tas backstory ir garš, bet nu pāris vārdos - man ir sajūta, ka savu iekšējo ļaundari esmu puslīdz pieņēmusi un kļuvusi ievērojami riebīgāka un mazāk iztapīga, bet pie iekšējās ņuņņas esmu, protams, baidījusies ķerties.)

Nu vārdu sakot, Ogres aptiekās es nevarēju iegūt noskatītos priekšmetus, bet man tos piegādāja jau nākamajā dienā uz tuvāko aptieku. Atnācu mājās visa tāda aizrāvusies, izpētīju daudzos priekšmetus, nomazgāju rokas un ķēros klāt. Izcūkāju četras dārgās strēmeles, kamēr sapratu, cik daudz asiņu ir pietiekami daudz un kurā mirklī man tās asinis ir jāpilina. Galu galā es kaut kādus datus ieguvu. Noskatījos vēl vairākas stundas dažādu YT video par glikozes izmaiņām asinīs un dažus jautrus video, kur salīdzināta banānu un Hershey's šokolāžu ietekme uz asins cukuru (tur banāni izrādījās daudz sliktāki).

Tīri zinātnes nolūkos, protams, nopirku supersaldu "Twice Toffee" saldējumu, bet, sekojot ieteikumiem, cukuru izmērīju tikai pusotru stundu pēc ēšanas, kad tas atkal bija nokrities līdz bāzes līmenim. Gribu izmēģināt dažādus ēdienus un vairs uz šo neuzķerties - ja pusotras stundas laikā cukurs pagūst atgriezties normā, mērīšu agrāk un biežāk, jo mans mērķis ir nevis turēt rāmjos, bet izdarīt secinājumus. (To saldējumu gan vairs neēdīšu, tas bija ekstrēmi salds.) Mērīšu pēc fiziskām slodzēm, pēc ilgākas badošanās, mēģināšu sasniegt zemāko līmeni, cik varu, un saprast, kā jūtos pie zema cukura līmeņa (kašķīga, vāja?).

Man jau tagad ir vairāki secinājumi.
1) Diabēts ir liels čakars. Ja bieži jāmēra, līdz vakaram visi pirksti ir sadurstīti gar abiem sāniem un jutīgi.
2) Šitā paākstīties ir viens, bet, ja ikdienā, tad diabēts ir arī visai dārgs.
3) Pie duršanas sev (un niecīgas sāpju devas) pierod daudz ātrāk, nekā biju domājusi, un tas rada tūlītēju atvieglojumu un drusku tādu kā cieņu pret sevi. Šis man ir svarīgi kā skolas psihologam, strādājot ar bērniem, kuri graizās. Pie šī paša - sīkas brūcītes aizdzīst pārsteidzoši ātri.
4) Mans organisms labi tiek galā ar cukuru, problēmu cēlonis jāmeklē citur.
5) Ar citām acīm skatos uz produktiem, kāds arī bija mērķis.

16th October 2020

4:03pm: Piektdiena, jūs saprotat. Piāāāāgdiāāāāānāāā!

Kādi plāni brīvdienām?

8th October 2020

10:45pm: Trauku mašīnu es parasti ieslēdzu pēc vakariņām, ap pusdesmitiem. Tā rūc un maļas stundas trīs. Skaļākie trokšņi parasti ir jau pēc pusnakts, un tie ir labi dzirdami guļamistabā, kas ir tieši aiz sienas. Varētu domāt, ka es no tiem satrūkstos vai iekļauju ierastajos murgos, bet nē. Tā ir mierinoša skaņa, kas manā murgainajā miegā parasti ienes atelpu - pēkšņu atgādinājumu: "Tu esi mājās, visi ir mājās, tev ir māja, tev ir trauki, un tie kļūst tīri. Guli mierīgi."

16th September 2020

5:17pm: Ansamblītis atkal sanācis kopā pirmo reizi pēc koronas, es tur divus gadus neesmu bijusi, bet tā kā tuvojas 20 gadu jubilejas koncerts, pierunāja arī mani atgriezties. Pa diviem gadiem visu esmu aizmirsusi, notis lasīt kā nepratu, tā tagad divtik neprotu, un viena no koncerta dziesmām būs "Paši skaistākie vārdi". Mana draudzene novaidējās - klusu pajautāju, kāpēc. Tas esot tāds stulbs šlāgerisks valsītis, kas izklausoties divtik stulbi un šlāgeriski pie fonogrammas. Kas tad man, nu jau divtik degu ziņkārē.

Bet tā taču ir lauzto siržu himna!

Mūsu rokas, kā upes jūrā satikties skrien,
Zīda pavediens zaļais krastā mezglā mūs sien,
Tā kā Tevi es mīlu, Tevi nemīl neviens.
(pauzīte)
Tevi nemīl neviens.

Nu, vai nav nolemtība un ieprogrammēšana? Mājās iegūglēju. Muktiņš matus nocirpis un kļuvis par kāzu vijolnieku. https://www.youtube.com/watch?v=UM2ZhFIUU1I&ab_channel=LatvijasTelev%C4%ABzija
What's not to love!

28th August 2020

7:29pm: Biju šodien uz krūškurvja rentgenu (obligātā apskate, jo strādāju ar bērniem). Iedeva man lapiņu ar ieejas vārdu un paroli. Intereses pēc iegāju. Apakšā uzraksts "NORMAL", tas arī bija viss, kas man kaut ko izteica. Bet sajūtas savādas, nekad nebiju domājusi, ka kaut kāds melnbalts attēls liks sajust savu mirstīgumu. Blenz tai attēlā, neko nesaproti, apzinies, ka neko nesaproti, apzinies, ka speciālists saprastu. Un fiziski sajūti, ka visā ķermenī ir tādas vietas, kam citi var redzēt cauri un kaut ko tur atrast un saskatīt, bet tu neko nezināsi un nesapratīsi. Pat ja tev rentgenuzņēmumu priekšā noliks, tik un tā neko nesapratīsi, tikai uzmāksies trauksmaina neziņa.

Nu jā, bet tad apakšā ir NORMAL, un varu tikai priecāties, ka nekompetentajiem ikdienā nav pieejama speciālistu informācija par viņiem. Jēgas taču tāpat nav nekādas zināt, kā izskaties no iekšpuses.

26th August 2020

11:24am: Vai cilvēki vispār vēl izmanto vizītkartes? Nevaru atcerēties, kad man kāds būtu devis vizītkarti pēdējo gadu laikā. Ja dotu, es nemaz negribētu, jo kur gan to bāzt, tad labāk ierakstīt telefonā numuru - vai sameklēt gūglē. Varbūt citiem tā nav, varbūt citiem somā ir albumiņi ar vizītkartēm. Varbūt tas tiešām ir neglābjami novecojis formāts?

Nez vai man vajag vizītkartes?
Uztaisīju, kad man bija privātprakse. Kad praksi slēdzu, vizītkartes vairs nebija derīgas, jo uz tām bija prakses adrese. Man šķiet, no visām sataisītajām iedevu tikai dažas - un arī tikai savējiem joka pēc ar tekstu "gribi par to parunāt?"

19th August 2020

5:17pm: Artūrs prasīja, ko man uzdāvināt, teicu - kurpes. Tad nu šodien meklējām man kurpes. Izrādījās, man ir pārāk neiespējamas prasības - slēgtas uz papēža. Nevienu no šīm prasībām netaisījos atmest. Visi lielveikali brēc "izpārdošana" un Akropolē vēl arī nez kāpēc "fināla izpārdošana", bet nav par, ko uzmērīt. Es nepārspīlēju - man ir divas prasības - slēgtas un uz papēža. Viss ir pārpildīts ar basenēm, botēm, pat zābakiem. Ir spīdīgas (?) slēgtas, bet bez papēža. Ir uz papēža, bet ne slēgtas. Man nevajag, ar ko pa ofisu gaiteņiem pārvietoties, es gribu iet pa ceļu. Un uz papēža. Beigās, piecas stundas pilnīgi bezjēdzīgi braukājuši pa Rīgas centru, mājupceļā iebraucām Ogres "Topā", kur otrajā stāvā ir kaut kāda kurpju bode. Lielas cerības neloloju, bet tik un tā biju šokā, kad tur plauktos nebija variantu - slēgtas un uz papēža. Pārdevēja apjautājās, vai var kā palīdzēt, un es tā arī pajautāju - vai nedēļu pirms rudens ir par agru meklēt rudens kurpes? Jā, viņa teica, vēl neved. Bet tikko atvestas vienas, vēl pat cena nav zināma. Kurjers tik tikko salicis kastes, visi izmēri ir. Melnas, slēgtas, uz papēdīša. Nu ko, pielaikoju, pastāvējām, pagaidījām, kamēr cenu noskaidro (65), un pirkām nost. Jo kad tad vēl lai tiek pa tiem veikaliem, ka velns viņus. Un tik un tā es esmu neizpratnē - cik kvadrātmetrus šodien izskatījām, vienkārši nav. 
Bet varbūt mūsdienu pašapzinīgās sievietes vienkārši piedzimst garas un ar papēžiem nekrāmējas. 
Bet varbūt vairs nav solīdi vilkt apavus ar papēžiem, ērtības ir mūsu viss utt. 
Bet varbūt mums vairs nebūs rudeņu un ziemu, tikai zeltītas vasaras, zeltītas vasaras, princīšiem bērniņiem veltītas balviņas.

24th July 2020

8:41pm: Esmu sagājusi pilnīgā Keitā Bušā. 

Caur vienu superseksīgu brazīļu čali, kurš uztaisījis Wuthering Heights kaveru, vakar sāku pētīt dziesmas tekstu un izlasīju, ka Keita to sacerējusi kaut kādu nepilnu 18 gadu vecumā. Jo tālāk skatos, kas ir šī jocīgā, savdabīgā sieviete, jo vairāk ir sajūta, ka tikai tādam ir jābūt, bez kompromisiem, drosmīgam, radošam. Jocīgi, ka YouTube pie dziesmām ir neskaitāmi komentāri no sērijas "neviens viņu nespēs aizstāt" utt., it kā viņa būtu mirusi. Nekur neatrodu nekādus koncertu ierakstus vai normāla garuma intervijas. Cilvēkam ir bijusi spoža karjera 40 gadu garumā, viņas kapitālu lēš uz 60 miljoniem, bet informācijas par viņu tikpat kā nav. 2014. gadā Londonā sarīkojusi 22 koncertu sēriju, uz kuriem biļetes izpirktas 15 minūtēs, un nekur neatrodu nevienu ierakstu, neko.
Nevaru teikt, ka man patīk viņas dziesmas vai balss (es droši vien tikai kādas piecas dziesmas vispār zinu), bet tāda spokaina sajūta, kad cilvēks ir ārpus visas esošās sistēmas un stila un rada kaut ko noslēpumaini teiksmainu. Atceros, tāpat jutos, kad pusaudzībā atklāju The Cure. 
Bet ar viņu, cik noprotams, tas ir tā tipiski - dzīvo, dzīvo savu dzīvīti, tad uzduries Keitai un saej kaut kādā ērmīgā krūmu sviestā, vienu dziesmu noklausies reizes divdesmit, redzi dīvainus, krāsainus sapņus, varbūt savā dzīvē sāc vairāk atļauties un uzdrīkstēties, un tad viņa vienkārši atvirzās fonā, un tu dzīvo tālāk tāpat kā iepriekš, tikai ar kaut kādu mazu jaunu personības šķautnīti, mazu saliņu savā Ego kartē, uz kuras virsū uzrakstīts K.B.

21st July 2020

4:39pm: Pēkšņi uzradies tāds tulkojamais darbs, ka nevaru vien sagaidīt, kad ķeršos klāt. Japāņu multene, daudz visādu neparastu lietu, kas man pilnīgi svešas (kaut vai pats žanrs "light novel", pat nezināju, ka tāds ir, bet manā iztēlē kaut kas starp Poliannu un Annu no zaļajiem jumtiem).
Jocīgi, kā tā mīlestība pret tulkošanu nāk un iet viļņveidīgi. Ir bijuši vairāki mēneši, varbūt pat gads, kad likās - ja varētu vairs nevienu teikumu savā mūžā neiztulkot, tad gan es būtu pa īstam laimīga.
Bet tad atkal pienāk tādas dienas kā šī, kad vārdi šķiet mīksti, gludi un skanīgi, kā putekļu slotiņa, kuru ar paukšķi velk ārā no šauras vāzes, un liekas - esmu izvēlējusies divas visskaistākās profesijas pasaulē, un neviens cits darbs nespēj mēroties jēdzīguma un skaistuma ziņā. Vienā darbā tu klausies un laid visus vārdus un nopūtas, un žestus caur sevi, un centies tos salikt kaut kādā loģiskā shēmā - kā gēnus vai sinapses, vai zirņus pākstīs. Otrā darbā - centies vienas valodas sinapses un pākstis pārlikt citas valodas sistēmās, un katrs vārds tevī vibrē, rezonē un rīvējas, līdz izslīpēts izplūst no pirkstu galiem, un par katru vārdu tu skaidri zini, kāpēc tam jābūt tieši tādam un tieši tur. Protams, protams, ir daudz darbu, kur tā nenotiek. Tur vienkārši dragā un ceri, ka nepaklupsi un kaut ko nesajauksi, neizdzēsīsi, neaizmirsīsi. Tāpat kā psiholoģijā - dažreiz vienkārši urbies standartizēto testu rokasgrāmatās un dragā tekstus par traucējumiem, grūtībām, organikām un psihiatrijām. Bet citreiz - klausies cilvēkā, un nav pat īpaši jāpiepūlas just īstu mīlestību, pieņemšanu, gādību pret klientu.
Dažreiz jau iepriekš zini, kurš darbs būs ar baudu darāms, kurš naudas dēļ, bet dažkārt vienkārši pamodies tādā omā, ka dodiet jebko - un visi darbi šķiras, viss iet no rokas, ik vārdā mīlestība, ik komatā cieņa pret valodu, un vietām pat tiek pa kādam semikolam, pasaules vientuļākajai pieturzīmei, un varbūt pat tieši pirms iekavām;)

28th June 2020

9:55pm: Tulkoju vienu bērnu šoviņu, kur jauniešus ved uz viņu mīļākās grupas koncertu. Mīļākā grupa ir "Mews". Tā arī ierakstīts skriptā. Vismaz divdesmit vietās "Mews". Vai nu transkribētājs ir dzīvojis zem akmens, vai arī tas viņam/viņai tāds mīlīgs jociņš par "Muse" ņaudēšanu.

(Un "Metallica" transkribēta kā "Metallic".)

4th June 2020

1:35pm: Pieslēdzos LU attālinātajās atvērto durvju dienās zūmā. Vienkārši ziņkāres dzīta. Gaidu pulksten divus, kad būs saruna par to programmu, kas mani interesē, un tikmēr iebridu pedagoģijas doktorantūrā. Manu ne visai lielo pieredzi ar zūmu gan nācās acumirklī pārskatīt, jo es tur biju pilnīgi vienīgā interesente. Kad profesore mani pēkšņi uzrunāja vārdā un uzvārdā un ierosināja sākt, es tā kā sabijos un atslēdzos no zūma. Biju cerējusi paklausīties, kā tur stāsta, bet ja jau stāsta man vienai, tad neomulīgi tā tērēt profesores laiku. Neiešu tak tāda pārpratuma dēļ pedagoģijas doktorantūrā. (Lai gan vilinājums, protams, bija.)

7th May 2020

7:20pm: Man ir saradies daudz labu (un dārgu) šūšanas instrumentu un visādu nieciņu, sapratu, ka derētu kas līdzīgs veču instrumentu kastēm, bet tās ir tik šausmīgi praktiskas, ka atbaidošas. Toties, ja kādā amazonē vai tml. ievada lady/woman/girl toolbox, tur viss ir rozā. Jo, protams, sievietes, kas grib urbt un skrūvēt, ir četrus gadus vecas.

5th May 2020

1:34pm: Taisnību sakot, neskaitot ziņas no ārvalstu cibiņiem, nav sajūtas, ka dzīvojam mēra laikos. Lai mazliet atgrieztos pie tādas globālākas realitātes, iemetu aci tai pašā worldometerā, bet manu uzmanību ikreiz novērš valstu nosaukumi. Neesmu taču kaut kāds auns, kas neko nesaprot no pasaules kartes, Lielā pasaules atlanta šķirstīšana ir ik tulkotāja skarbā ikdiena (un kur lai tur tādu milzeni! Un tik sīkiem burtiņiem! Atvērts vispār neturas ne uz viena krēsla). Un tomēr tais sarakstos ir valstis, par kurām esmu gatava galvot, ka nekad neesmu redzējusi tādu nosaukumu. Varu tikai minēt, ka droši vien Āfrika ar savām miljons valstiņām, bet gan jau tā nemaz nav. Tās taču ir valstis ar savu ekonomiku, tūrismu, vēstures pieminekļiem, raiņiem un daliņiem.

Benin
Mayotte
Reunion
Suriname
Timor-Leste
Turks and Caicos


Nu tāda Timor-Leste. Būtu taču interesanti noskatīties kādu viņu filmu, iedzert kādu viņu vīnu.

Nu, vai arī es novelku laiku, lai a) netulkotu, b) neietu savus 10 km, c) neietu mazgāt tualetes podu.



Upd. aizgāju gūglē uz Timoru-Lesti, tā tak tā pati Austrumtimora, kurā gūglmapu dzeltenais cilvēciņš diemžēl kāju nav spēris. Āzijas valsts, kurā runā portugāļu un tetunu valodās.

2nd May 2020

8:18pm: OK, otro dienu nogāju tos 10 km, lai neatpaliktu jz pavisam izaicinājumā "300 km maijā". Šoreiz arī Artūrs gāja līdzi, sabildēja visādus gauru mazuļus un košus putniņus, dzirdējām lakstīgalas, atradām pamestas mājas ar dīvainām, uz padomju skapju durvīm rakstītām izkārtnēm "Labu apetīti" un "ģimenes peldēj atpūa". Braukšu rīt jūdžu jūdzes pie jz pavisam un staigāšu vēl, cerams, vairāk par 10 km, jo vispār ir tāda neomulīga sajūta - ja vienu dienu izlaidīšu, būs jāatgūst 10 km, kas nebūs viegli. Bet kopumā rodas azarts Endomondo, redzot, kā krājas kilometri, un ir arī kaut kāda maza, naiva cerībiņa, ka mēnesi beigšu mazāk tizla nekā sāku.

30th April 2020

5:46pm: Tā senjora no Sorento tak ir Nigērijas prinča priekšgājēja, pat rakstība līdzīga. 
Un cik gan brālim Ilmāram bija jābūt badīgam un vientuļam, lai kultos klausīties, kā viņam dzied dziesmiņu.

23rd April 2020

11:02am: Ir sajūta, ka šis mācību gads nekad nebeigsies. Ienīstu no visas sirds. Turklāt es novēlu visus pasaules ļaunumus cilvēkiem, kas pieņēmuši pamatskolas krievu valodas mācību programmu. Sen, sen, sen ir pagājuši tie laiki, kad bērni paši no sevis zināja krievu valodu! Esmu studējusi svešvalodu pasniegšanu, es zinu, kā tas darāms, un tas nav darāms šādi! 9. klasē, kad tāds vidusmēra skolēns var labākajā gadījumā lēni, aizķeroties lasīt un varbūt pat pateikt krieviski, kā viņu sauc un cik viņam gadu, liek atrast kļūdas vai pārveidot teikumus uzdevumos par cariem, seno Krieviju un Melno jūru! Turklāt nav iespējams neizvēlēties krievu valodas mācīšanos. Tu nevari pirmajā mācību gadā pirmajā mācību grāmatas lappusē ielikt sadaļu "это ты уже знаешь", kad piektklasnieks neatpazīst pat burtus.
Man reiz bija draudzene, kurai bija padēls krievu skolā, un viņa teica, ka saskatot sazvērestību valdības līmenī, lai krievu bērni ienīstu latviešu valodu no visas sirds, jo viņiem pamatskolā bija jālasa un jāanalizē padsmit lappuses no "Mērnieku laikiem", ar senvārdiem un apvidvārdiem, lai gan viņi pat krieviski tik daudz nemēdza lasīt. Man šķiet, tieši tāpat ir ar krievu valodu. Nesaprotu, kāpēc par to nav skandāla valsts mērogā. Visas manas paziņas, kam ir latviešu, nebilingvāli bērni, jūk prātā ar to nolādēto krievu valodas mācību programmu, bet neviens par to nerunā publiski.

18th April 2020

10:35am: Man jātulko "Cūciņa Pepa". Līdz šim neesmu bijusi ar to pazīstama, un pirmajā sērijā, kas man tikusi, Pepas ģimene dodas ceļojumā. Captain Emergency (tā viņš sevi piesaka) skaļrunī paziņo, ka lidmašīna piezemēsies Itālijā. Visi ir pārsteigti un ļoti priecīgi. Cik ļoti ir mainījusies uztvere, ka katrs no šiem teikumiem rada neskaidru trauksmainību.

10th April 2020

9:48am: Esam sākuši vakaros skatīties "Good Omens". Man ļoti patika grāmata, bet par seriālu uzzināju pilnīgi nejauši no viena YouTube vintage šūšanas kanāla, kura autore gatavojās masku ballei galveno varoņu tērpos. Bažījos, ka Artūrs nepavilksies uz specifisko humoru, bet tas seriāls ir tik mīlīgs, ka nevar nepavilkties. Jocīga sajūta, esmu gatava likt galvu ķīlā, ka esmu agrāk jau redzējusi gan Ādama, gan Anatēmas lomu tēlotājus, bet viņu nebagātajā filmogrāfijā neko neatpazīstu.

24th March 2020

4:24pm: Redzēju uz ceļa divus stopotājus. Ir nu gan dažiem neizsīkstoša ticība altruismam.

22nd March 2020

9:32am: Šodien esmu mierā ar visu pasauli.
Visi veseli, darbi rit, kilogrami lēni krīt, visa pietiek. Māja ir nesalīdzināmi tīrāka nekā jebkurā citā parastā dienā, kad nav ieplānoti ciemiņi. Dezinficēšanas nepieciešamība ir manī pamodinājusi iepriekš nepazītu kārtīgo Diānu. Lai dezinficētu virsmas, tām jābūt novāktām.
Esmu nopirkusi priekšapmaksas karti, lai vacapā sazinātos ar skolēniem. Man ir visādi plāni, kā uzturēt kontaktu starp tiem izstumtības riska bērniem, kuri skolā katru dienu baros kvernēja manā kabinetā. Gribu ar viņiem spēlēt spēles vacapā - tādas veco laiku spēles, ar vārdu minēšanu, emodži šarādes, would you rather tipa spēles. Es zinu, ka dažiem bērniem manis ļoti pietrūkst (viņi zvana un raksta, jo dažiem esmu iedevusi privāto numuru), un nu jau arī es varu atzīt, ka man viņu pietrūkst. Lauku skolas šarms, kā gribu, tā daru. Nu man būs atsevišķs numurs kā psihologam. Vietējā Elvja pārdevēja izvilka uz labu laimi tik lielisku numuru, ka es pat meklēdama tādu nedabūtu.
Satiku dienas centriņa vadītāju, vedot suni. Viņa pastāstīja, ka esot tā atpūtusies kā reāli nekad. Pa šo brīvlaika nedēļu viņa turpina 8 h dienā būt centriņā un visu kārtot, šķirot. Taisa jaunas spēles. Viņa nav nekāda jaunā, un tās spēles, ko viņa taisa, ir tādas, ko mēs bērnībā būtu spēlējuši, un man ir liels prieks, ka kāds to vēl dara. Ka kāds sēž un ar tiem bērniem min sakāmvārdus un dziesmas. Es vairs pat nebrīnos, kad bērni pirmajā klasē nezina nevienu bērnu grāmatu varoni. Daži man ir tā arī pateikuši, ka mājās nav nevienas (!) grāmatas. Pilnīgi nekādas. Nu, vārdu sakot, viņa man pastāstīja, ka veselu lēveni lietu ir nācies izmest ārā. Piecu gadu laikā, kopš centriņam ir savas telpas pagastā, esot pilnībā nomainījusies paaudze - iemaņu un interešu ziņā. Pirms pieciem gadiem, kad viņa pārcēlās uz jaunajām telpām, tad bērniem populāri bija vienkārši izšuvumi, šuva mazas auduma pūcītes, taisīja dažādus detalizētus darbiņus, sīki izzīmēja rotājumus utt. Tagad bērni nespējot vairs koncentrēties. Ne tikai neesot iemaņu rokdarbos (loģiski), bet neesot arī intereses un pacietības. Vai arī - viņi varētu uztaisīt papīra mašīnīti vai kronīti, bet viņi uzreiz jautā - a ko es ar tādu mēslu darīšu?

Tas lielā mērā saskan ar maniem novērojumiem intelekta testēšanā, ka liela daļa bērnu neatbilst normām, kas Veksleram latviski standartizētas 2013. gadā no 2003. gada amerikāņu versijas. Protams, man ir izkropļots skats, jo es redzu pārsvarā bērnus ar traucējumiem vai grūtībām, un tomēr. Vekslers būtu krasi jāpārtaisa, daļa jautājumu mūsdienu pasaulē vairs vispār nav izmantojami.
Es neesmu skeptiski noskaņota nekādā gadījumā, un arī centriņa vadītāja tāda nav. Mēs vienkārši pieņemam, ka bērni mainās. Noteikti liela daļa meiteņu, kam skolā rokdarbi riebās ar spēku, izaugušas tos iemīlēja un darbojas augstā līmenī. Tā jau ir ar visu. Pieņemu, ka milzu vairumam no tās pašas manas RCHĢ skolas laikā bija milzīgs naids uz fizkultūras stundām, bet, kad žultainās skolotājas cirstās rētas apdzija, gan jau daļa skrēja ne tikai nīstos 1600 metrus, bet pat maratonus.
Nu redzēs, kā man rīt ies un vai kāds bērns vispār izlasīs e-klasē, ka var man rakstīt. Viens no diviem, vai nu dusēšu uz lauriem un varēšu savās atskaitēs ierakstīt, ka nodrošināju atbalstu attālināti, vai arī mani gāzīs riņķī ar ziņām.

21st March 2020

7:24am: Tas vispār nav izstāstāms, cik ļoti ir mainījusies mana dzīve, kopš aizmiegu bez jūtūbes. Man šķiet, Valters vēl bija zīdainis, kad sāku sevi iemidzināt, klausoties kaut kādas audiogrāmatas austiņās, tātad pirms 14 gadiem. Tas ļāva izslēgt visas savas grūtās domas un iekrist ļoti īsā, smagā miegā. Visas Harija Potera audiogrāmatas turpmākajos piecos gados dzirdēju neskaitāmas reizes - pa minūtei ik vakaru, līdz atslēdzos. Ja kaut kāda iemesla dēļ nebija iespējams klausīties (austiņas satinās ap kaklu, saplīsa, izlādējās baterija), es stundām mocījos ar bezmiegu un paniku, ka neizdosies aizmigt. Ņēmu pleijeri līdzi ciemos, pārgājienos, pilnīgi visur, jo citādi nebija cerību aizmigt. Kad tiku pie telefona ar internetu, pārgāju uz jūtūbi. Tā kā Artūrs iet gulēt daudz vēlāk par mani, man vairs nevajadzēja austiņas, varēju vienkārši turēt pie gultas telefonu un izslēgt savas domas un raizes ar kādu video (vislabāk vienmēr nostrādāja "Gardener's World" vai jebkurš "Victorian Farm" raidījums, kurus zināju no galvas). Ja naktī vajadzēja čurāt, tad man pēc tam bija jāiet uz viesistabu gulēt, lai atkal uzliktu jūtūbi, netraucējot Artūram, jo bez tās es varēju mocīties stundām ilgi pārliecībā, ka nespēšu aizmigt.
Bet nu mani bērni ir lieli, un ikdienas raizes ir absolūti nesalīdzināmi sīkas. Manām fona domām vairs nav iemesla būt tik trauksmainām, man nav vienai jāuztur ģimene, man nav miegam atvēlētas tikai trīs vai četras stundas. Man jābūt iespējai vienkārši aizmigt no tā, ka nāk miegs, un savas personīgās domas es varu domāt ar prieku. Prasīju Ralfam un Valteram, kā aizmieg normāli cilvēki bez telefona gultā, un Valters pateica - vienkārši izdomā ievadu sapnim. Punktu pielika sīkāka sporta pulksteņa datu analīze, kurš man brutāli parādīja, ka pēdējā gada laikā mans vidējais nesaraustīta, mierīga miega ilgums ir zem trim stundām diennaktī. Tad nu pirms kāda mēneša es izlēmu, ka gultā vairs nekādas jūtūbes nebūs, un nopirku sev e-lasītāju (Pocketbook Touch 3, esmu stāvā sajūsmā un dievinu - mans kritērijs bija maksimāli daudz pieejamo formātu). Un viss. No pašas pirmās dienas es vienkārši ņemu un aizmiegu. Sākumā baidījos, ka pamodīšos un nakts vidū taču nelasīšu, bet es vairs vienkārši nemostos nakts vidū. Es vakarā palasu kādu brītiņu kaut ko vieglu un aizmiegu. Izrādās, pa septiņām nepārtrauktām stundām es pilnībā izguļos un pati no sevis pamostos izgulējusies. Un ir papildu bonuss - mēneša laikā esmu izlasījusi vairāk nekā iepriekš pa gadu, kad grāmatas stāvēja tualetē.
Pirms gulētiešanas es lasu bērnu grāmatas. Daudzas, kas man ļoti patika bērnībā, absolūti nav zaudējušas šarmu arī tagad. Likās, ka visas padomju laikā izdotās standarta bērnu grāmatas taču esmu izlasījusi, bet izrādījās, ka ir vēl "Urfins Džīss", kura man mājās nebija un kurš nu man ir manā poketbukā. Aizraujoša grāmata, lai gan tiešām drīzāk piemērota bērniem - tāpat kā "Vasarraibuminš Sauleszaķīšu zemē" un "Nezinītis Saules pilsētā" (kurš man bērnībā likās spraigs un ātrs, bet īstenībā temps ir diezgan gauss visu to tehnisko skaidrojumu dēļ). Turpretī "Zirgs, kas pazaudēja brilles" man vairāk patīk pieaugušai.
Tad nu tīri intereses pēc - kādas ir tās grāmatas, kuras jūs pārlasāt ar prieku un baudu, necenšoties sevi parādīt kā maksimāli inteliģentu un sarežģītu cilvēku? Ko jūs lasītu pirms gulētiešanas, lai ievadītu sapni?

20th March 2020

4:27pm: Vakar noskatījos "Šķērsielu" ar jocīgiem angļu titriem. Man likās, ka mana pusremontētā māja ir diezgan bomzīga un ka dzīves līmenis tāds viduvējs. Bāc, tā ir viena ļoti nomācoša filma. Visi personāži tādi cilvēcīgi, jauki, visus žēl, bet nu bāc, biju jau aizmirsusi, cik tas laiks bija murgains, nabadzīgs un truls. Pat nesimpātiskākais personāžs - kristīgais uzņēmējs - ļoti precīzi raksturoja tos apkārtējos tā laika cilvēkus, kuri bezmērķīgi kuļas un agonizē, bez jebkādām cerībām uz normālu dzīvi.
Mēs esam ļoti tālu no tā visa aizgājuši. Mēs esam citi cilvēki. Mums ir tā milzu greznība darīt darbus, kas mums patīk, plānot grūtniecības un domāt stratēģiski. Likās ļoti zīmīgi, ka visiem uzdeva jautājumu - kad tu jūties laimīgs? Neviens tur nejutās laimīgs, visi kaut kā eksistēja kā dzīvnieki sprostā. Psihologiem/psihoterapeitiem ir tas jociņš par diagnostiku zoodārzā - pērtiķi ārdās un raustās gar restēm kā psihozē, flamingi obsesīvi kompulsīvi tīra spalvas, lauvas apātiski guļ smagā depresijā un kas nu tur vēl bija. "Šķērsielā" likās apmēram līdzīgi. Viena smaga, dziļa depresija ar drausmīgu trūkumu. Visvairāk žēl to puisi ar attīstības un funkcionālajiem traucējumiem, kurš tur miljons kastītes taisīja par 60 rubļiem mēnesī, jo mamma nav varējusi viņu agrīnā bērnībā aizvest uz ārstēšanu, dzīvojot Sibīrijā. Savā profesionālajā burbulī redzu milzum daudz trūkumu sistēmā, dzirdu ļoti daudz sūdzību no nomocītiem, nelaimīgiem vecākiem, bet mēs esam gaismas gadu attālumā no 88.-90. gada. Nesaprotu nevienu, kurš jūt nostalģiju par tiem laikiem.

Vēl divas daļas atlikušas - 99. gada "Jaunie laiki Šķērsielā" un 2013. gada "Kapitālisms Šķērsielā", redzēs, kā būs. Ceru, ka Daigai ar mazo bēbīti būs labi iegrozījusies dzīve. Interesanti, kas būs ar mārrutku veci.
Powered by Sviesta Ciba