Pēkšņi uzradies tāds tulkojamais darbs, ka nevaru vien sagaidīt, kad ķeršos klāt. Japāņu multene, daudz visādu neparastu lietu, kas man pilnīgi svešas (kaut vai pats žanrs "light novel", pat nezināju, ka tāds ir, bet manā iztēlē kaut kas starp Poliannu un Annu no zaļajiem jumtiem).
Jocīgi, kā tā mīlestība pret tulkošanu nāk un iet viļņveidīgi. Ir bijuši vairāki mēneši, varbūt pat gads, kad likās - ja varētu vairs nevienu teikumu savā mūžā neiztulkot, tad gan es būtu pa īstam laimīga.
Bet tad atkal pienāk tādas dienas kā šī, kad vārdi šķiet mīksti, gludi un skanīgi, kā putekļu slotiņa, kuru ar paukšķi velk ārā no šauras vāzes, un liekas - esmu izvēlējusies divas visskaistākās profesijas pasaulē, un neviens cits darbs nespēj mēroties jēdzīguma un skaistuma ziņā. Vienā darbā tu klausies un laid visus vārdus un nopūtas, un žestus caur sevi, un centies tos salikt kaut kādā loģiskā shēmā - kā gēnus vai sinapses, vai zirņus pākstīs. Otrā darbā - centies vienas valodas sinapses un pākstis pārlikt citas valodas sistēmās, un katrs vārds tevī vibrē, rezonē un rīvējas, līdz izslīpēts izplūst no pirkstu galiem, un par katru vārdu tu skaidri zini, kāpēc tam jābūt tieši tādam un tieši tur. Protams, protams, ir daudz darbu, kur tā nenotiek. Tur vienkārši dragā un ceri, ka nepaklupsi un kaut ko nesajauksi, neizdzēsīsi, neaizmirsīsi. Tāpat kā psiholoģijā - dažreiz vienkārši urbies standartizēto testu rokasgrāmatās un dragā tekstus par traucējumiem, grūtībām, organikām un psihiatrijām. Bet citreiz - klausies cilvēkā, un nav pat īpaši jāpiepūlas just īstu mīlestību, pieņemšanu, gādību pret klientu.
Dažreiz jau iepriekš zini, kurš darbs būs ar baudu darāms, kurš naudas dēļ, bet dažkārt vienkārši pamodies tādā omā, ka dodiet jebko - un visi darbi šķiras, viss iet no rokas, ik vārdā mīlestība, ik komatā cieņa pret valodu, un vietām pat tiek pa kādam semikolam, pasaules vientuļākajai pieturzīmei, un varbūt pat tieši pirms iekavām;)