ratatoska's Journal

1:34pm: Taisnību sakot, neskaitot ziņas no ārvalstu cibiņiem, nav sajūtas, ka dzīvojam mēra laikos. Lai mazliet atgrieztos pie tādas globālākas realitātes, iemetu aci tai pašā worldometerā, bet manu uzmanību ikreiz novērš valstu nosaukumi. Neesmu taču kaut kāds auns, kas neko nesaprot no pasaules kartes, Lielā pasaules atlanta šķirstīšana ir ik tulkotāja skarbā ikdiena (un kur lai tur tādu milzeni! Un tik sīkiem burtiņiem! Atvērts vispār neturas ne uz viena krēsla). Un tomēr tais sarakstos ir valstis, par kurām esmu gatava galvot, ka nekad neesmu redzējusi tādu nosaukumu. Varu tikai minēt, ka droši vien Āfrika ar savām miljons valstiņām, bet gan jau tā nemaz nav. Tās taču ir valstis ar savu ekonomiku, tūrismu, vēstures pieminekļiem, raiņiem un daliņiem.

Benin
Mayotte
Reunion
Suriname
Timor-Leste
Turks and Caicos


Nu tāda Timor-Leste. Būtu taču interesanti noskatīties kādu viņu filmu, iedzert kādu viņu vīnu.

Nu, vai arī es novelku laiku, lai a) netulkotu, b) neietu savus 10 km, c) neietu mazgāt tualetes podu.



Upd. aizgāju gūglē uz Timoru-Lesti, tā tak tā pati Austrumtimora, kurā gūglmapu dzeltenais cilvēciņš diemžēl kāju nav spēris. Āzijas valsts, kurā runā portugāļu un tetunu valodās.

8:18pm: OK, otro dienu nogāju tos 10 km, lai neatpaliktu jz pavisam izaicinājumā "300 km maijā". Šoreiz arī Artūrs gāja līdzi, sabildēja visādus gauru mazuļus un košus putniņus, dzirdējām lakstīgalas, atradām pamestas mājas ar dīvainām, uz padomju skapju durvīm rakstītām izkārtnēm "Labu apetīti" un "ģimenes peldēj atpūa". Braukšu rīt jūdžu jūdzes pie jz pavisam un staigāšu vēl, cerams, vairāk par 10 km, jo vispār ir tāda neomulīga sajūta - ja vienu dienu izlaidīšu, būs jāatgūst 10 km, kas nebūs viegli. Bet kopumā rodas azarts Endomondo, redzot, kā krājas kilometri, un ir arī kaut kāda maza, naiva cerībiņa, ka mēnesi beigšu mazāk tizla nekā sāku.

5:46pm: Tā senjora no Sorento tak ir Nigērijas prinča priekšgājēja, pat rakstība līdzīga. 

11:02am: Ir sajūta, ka šis mācību gads nekad nebeigsies. Ienīstu no visas sirds. Turklāt es novēlu visus pasaules ļaunumus cilvēkiem, kas pieņēmuši pamatskolas krievu valodas mācību programmu. Sen, sen, sen ir pagājuši tie laiki, kad bērni paši no sevis zināja krievu valodu! Esmu studējusi svešvalodu pasniegšanu, es zinu, kā tas darāms, un tas nav darāms šādi! 9. klasē, kad tāds vidusmēra skolēns var labākajā gadījumā lēni, aizķeroties lasīt un varbūt pat pateikt krieviski, kā viņu sauc un cik viņam gadu, liek atrast kļūdas vai pārveidot teikumus uzdevumos par cariem, seno Krieviju un Melno jūru! Turklāt nav iespējams neizvēlēties krievu valodas mācīšanos. Tu nevari pirmajā mācību gadā pirmajā mācību grāmatas lappusē ielikt sadaļu "это ты уже знаешь", kad piektklasnieks neatpazīst pat burtus.
Man reiz bija draudzene, kurai bija padēls krievu skolā, un viņa teica, ka saskatot sazvērestību valdības līmenī, lai krievu bērni ienīstu latviešu valodu no visas sirds, jo viņiem pamatskolā bija jālasa un jāanalizē padsmit lappuses no "Mērnieku laikiem", ar senvārdiem un apvidvārdiem, lai gan viņi pat krieviski tik daudz nemēdza lasīt. Man šķiet, tieši tāpat ir ar krievu valodu. Nesaprotu, kāpēc par to nav skandāla valsts mērogā. Visas manas paziņas, kam ir latviešu, nebilingvāli bērni, jūk prātā ar to nolādēto krievu valodas mācību programmu, bet neviens par to nerunā publiski.

10:35am: Man jātulko "Cūciņa Pepa". Līdz šim neesmu bijusi ar to pazīstama, un pirmajā sērijā, kas man tikusi, Pepas ģimene dodas ceļojumā. Captain Emergency (tā viņš sevi piesaka) skaļrunī paziņo, ka lidmašīna piezemēsies Itālijā. Visi ir pārsteigti un ļoti priecīgi. Cik ļoti ir mainījusies uztvere, ka katrs no šiem teikumiem rada neskaidru trauksmainību.

9:48am: Esam sākuši vakaros skatīties "Good Omens". Man ļoti patika grāmata, bet par seriālu uzzināju pilnīgi nejauši no viena YouTube vintage šūšanas kanāla, kura autore gatavojās masku ballei galveno varoņu tērpos. Bažījos, ka Artūrs nepavilksies uz specifisko humoru, bet tas seriāls ir tik mīlīgs, ka nevar nepavilkties. Jocīga sajūta, esmu gatava likt galvu ķīlā, ka esmu agrāk jau redzējusi gan Ādama, gan Anatēmas lomu tēlotājus, bet viņu nebagātajā filmogrāfijā neko neatpazīstu.

4:24pm: Redzēju uz ceļa divus stopotājus. Ir nu gan dažiem neizsīkstoša ticība altruismam.

9:32am: Šodien esmu mierā ar visu pasauli.
Visi veseli, darbi rit, kilogrami lēni krīt, visa pietiek. Māja ir nesalīdzināmi tīrāka nekā jebkurā citā parastā dienā, kad nav ieplānoti ciemiņi. Dezinficēšanas nepieciešamība ir manī pamodinājusi iepriekš nepazītu kārtīgo Diānu. Lai dezinficētu virsmas, tām jābūt novāktām.
Esmu nopirkusi priekšapmaksas karti, lai vacapā sazinātos ar skolēniem. Man ir visādi plāni, kā uzturēt kontaktu starp tiem izstumtības riska bērniem, kuri skolā katru dienu baros kvernēja manā kabinetā. Gribu ar viņiem spēlēt spēles vacapā - tādas veco laiku spēles, ar vārdu minēšanu, emodži šarādes, would you rather tipa spēles. Es zinu, ka dažiem bērniem manis ļoti pietrūkst (viņi zvana un raksta, jo dažiem esmu iedevusi privāto numuru), un nu jau arī es varu atzīt, ka man viņu pietrūkst. Lauku skolas šarms, kā gribu, tā daru. Nu man būs atsevišķs numurs kā psihologam. Vietējā Elvja pārdevēja izvilka uz labu laimi tik lielisku numuru, ka es pat meklēdama tādu nedabūtu.
Satiku dienas centriņa vadītāju, vedot suni. Viņa pastāstīja, ka esot tā atpūtusies kā reāli nekad. Pa šo brīvlaika nedēļu viņa turpina 8 h dienā būt centriņā un visu kārtot, šķirot. Taisa jaunas spēles. Viņa nav nekāda jaunā, un tās spēles, ko viņa taisa, ir tādas, ko mēs bērnībā būtu spēlējuši, un man ir liels prieks, ka kāds to vēl dara. Ka kāds sēž un ar tiem bērniem min sakāmvārdus un dziesmas. Es vairs pat nebrīnos, kad bērni pirmajā klasē nezina nevienu bērnu grāmatu varoni. Daži man ir tā arī pateikuši, ka mājās nav nevienas (!) grāmatas. Pilnīgi nekādas. Nu, vārdu sakot, viņa man pastāstīja, ka veselu lēveni lietu ir nācies izmest ārā. Piecu gadu laikā, kopš centriņam ir savas telpas pagastā, esot pilnībā nomainījusies paaudze - iemaņu un interešu ziņā. Pirms pieciem gadiem, kad viņa pārcēlās uz jaunajām telpām, tad bērniem populāri bija vienkārši izšuvumi, šuva mazas auduma pūcītes, taisīja dažādus detalizētus darbiņus, sīki izzīmēja rotājumus utt. Tagad bērni nespējot vairs koncentrēties. Ne tikai neesot iemaņu rokdarbos (loģiski), bet neesot arī intereses un pacietības. Vai arī - viņi varētu uztaisīt papīra mašīnīti vai kronīti, bet viņi uzreiz jautā - a ko es ar tādu mēslu darīšu?

Tas lielā mērā saskan ar maniem novērojumiem intelekta testēšanā, ka liela daļa bērnu neatbilst normām, kas Veksleram latviski standartizētas 2013. gadā no 2003. gada amerikāņu versijas. Protams, man ir izkropļots skats, jo es redzu pārsvarā bērnus ar traucējumiem vai grūtībām, un tomēr. Vekslers būtu krasi jāpārtaisa, daļa jautājumu mūsdienu pasaulē vairs vispār nav izmantojami.
Es neesmu skeptiski noskaņota nekādā gadījumā, un arī centriņa vadītāja tāda nav. Mēs vienkārši pieņemam, ka bērni mainās. Noteikti liela daļa meiteņu, kam skolā rokdarbi riebās ar spēku, izaugušas tos iemīlēja un darbojas augstā līmenī. Tā jau ir ar visu. Pieņemu, ka milzu vairumam no tās pašas manas RCHĢ skolas laikā bija milzīgs naids uz fizkultūras stundām, bet, kad žultainās skolotājas cirstās rētas apdzija, gan jau daļa skrēja ne tikai nīstos 1600 metrus, bet pat maratonus.
Nu redzēs, kā man rīt ies un vai kāds bērns vispār izlasīs e-klasē, ka var man rakstīt. Viens no diviem, vai nu dusēšu uz lauriem un varēšu savās atskaitēs ierakstīt, ka nodrošināju atbalstu attālināti, vai arī mani gāzīs riņķī ar ziņām.

7:24am: Tas vispār nav izstāstāms, cik ļoti ir mainījusies mana dzīve, kopš aizmiegu bez jūtūbes. Man šķiet, Valters vēl bija zīdainis, kad sāku sevi iemidzināt, klausoties kaut kādas audiogrāmatas austiņās, tātad pirms 14 gadiem. Tas ļāva izslēgt visas savas grūtās domas un iekrist ļoti īsā, smagā miegā. Visas Harija Potera audiogrāmatas turpmākajos piecos gados dzirdēju neskaitāmas reizes - pa minūtei ik vakaru, līdz atslēdzos. Ja kaut kāda iemesla dēļ nebija iespējams klausīties (austiņas satinās ap kaklu, saplīsa, izlādējās baterija), es stundām mocījos ar bezmiegu un paniku, ka neizdosies aizmigt. Ņēmu pleijeri līdzi ciemos, pārgājienos, pilnīgi visur, jo citādi nebija cerību aizmigt. Kad tiku pie telefona ar internetu, pārgāju uz jūtūbi. Tā kā Artūrs iet gulēt daudz vēlāk par mani, man vairs nevajadzēja austiņas, varēju vienkārši turēt pie gultas telefonu un izslēgt savas domas un raizes ar kādu video (vislabāk vienmēr nostrādāja "Gardener's World" vai jebkurš "Victorian Farm" raidījums, kurus zināju no galvas). Ja naktī vajadzēja čurāt, tad man pēc tam bija jāiet uz viesistabu gulēt, lai atkal uzliktu jūtūbi, netraucējot Artūram, jo bez tās es varēju mocīties stundām ilgi pārliecībā, ka nespēšu aizmigt.
Bet nu mani bērni ir lieli, un ikdienas raizes ir absolūti nesalīdzināmi sīkas. Manām fona domām vairs nav iemesla būt tik trauksmainām, man nav vienai jāuztur ģimene, man nav miegam atvēlētas tikai trīs vai četras stundas. Man jābūt iespējai vienkārši aizmigt no tā, ka nāk miegs, un savas personīgās domas es varu domāt ar prieku. Prasīju Ralfam un Valteram, kā aizmieg normāli cilvēki bez telefona gultā, un Valters pateica - vienkārši izdomā ievadu sapnim. Punktu pielika sīkāka sporta pulksteņa datu analīze, kurš man brutāli parādīja, ka pēdējā gada laikā mans vidējais nesaraustīta, mierīga miega ilgums ir zem trim stundām diennaktī. Tad nu pirms kāda mēneša es izlēmu, ka gultā vairs nekādas jūtūbes nebūs, un nopirku sev e-lasītāju (Pocketbook Touch 3, esmu stāvā sajūsmā un dievinu - mans kritērijs bija maksimāli daudz pieejamo formātu). Un viss. No pašas pirmās dienas es vienkārši ņemu un aizmiegu. Sākumā baidījos, ka pamodīšos un nakts vidū taču nelasīšu, bet es vairs vienkārši nemostos nakts vidū. Es vakarā palasu kādu brītiņu kaut ko vieglu un aizmiegu. Izrādās, pa septiņām nepārtrauktām stundām es pilnībā izguļos un pati no sevis pamostos izgulējusies. Un ir papildu bonuss - mēneša laikā esmu izlasījusi vairāk nekā iepriekš pa gadu, kad grāmatas stāvēja tualetē.
Pirms gulētiešanas es lasu bērnu grāmatas. Daudzas, kas man ļoti patika bērnībā, absolūti nav zaudējušas šarmu arī tagad. Likās, ka visas padomju laikā izdotās standarta bērnu grāmatas taču esmu izlasījusi, bet izrādījās, ka ir vēl "Urfins Džīss", kura man mājās nebija un kurš nu man ir manā poketbukā. Aizraujoša grāmata, lai gan tiešām drīzāk piemērota bērniem - tāpat kā "Vasarraibuminš Sauleszaķīšu zemē" un "Nezinītis Saules pilsētā" (kurš man bērnībā likās spraigs un ātrs, bet īstenībā temps ir diezgan gauss visu to tehnisko skaidrojumu dēļ). Turpretī "Zirgs, kas pazaudēja brilles" man vairāk patīk pieaugušai.
Tad nu tīri intereses pēc - kādas ir tās grāmatas, kuras jūs pārlasāt ar prieku un baudu, necenšoties sevi parādīt kā maksimāli inteliģentu un sarežģītu cilvēku? Ko jūs lasītu pirms gulētiešanas, lai ievadītu sapni?

4:27pm: Vakar noskatījos "Šķērsielu" ar jocīgiem angļu titriem. Man likās, ka mana pusremontētā māja ir diezgan bomzīga un ka dzīves līmenis tāds viduvējs. Bāc, tā ir viena ļoti nomācoša filma. Visi personāži tādi cilvēcīgi, jauki, visus žēl, bet nu bāc, biju jau aizmirsusi, cik tas laiks bija murgains, nabadzīgs un truls. Pat nesimpātiskākais personāžs - kristīgais uzņēmējs - ļoti precīzi raksturoja tos apkārtējos tā laika cilvēkus, kuri bezmērķīgi kuļas un agonizē, bez jebkādām cerībām uz normālu dzīvi.
Mēs esam ļoti tālu no tā visa aizgājuši. Mēs esam citi cilvēki. Mums ir tā milzu greznība darīt darbus, kas mums patīk, plānot grūtniecības un domāt stratēģiski. Likās ļoti zīmīgi, ka visiem uzdeva jautājumu - kad tu jūties laimīgs? Neviens tur nejutās laimīgs, visi kaut kā eksistēja kā dzīvnieki sprostā. Psihologiem/psihoterapeitiem ir tas jociņš par diagnostiku zoodārzā - pērtiķi ārdās un raustās gar restēm kā psihozē, flamingi obsesīvi kompulsīvi tīra spalvas, lauvas apātiski guļ smagā depresijā un kas nu tur vēl bija. "Šķērsielā" likās apmēram līdzīgi. Viena smaga, dziļa depresija ar drausmīgu trūkumu. Visvairāk žēl to puisi ar attīstības un funkcionālajiem traucējumiem, kurš tur miljons kastītes taisīja par 60 rubļiem mēnesī, jo mamma nav varējusi viņu agrīnā bērnībā aizvest uz ārstēšanu, dzīvojot Sibīrijā. Savā profesionālajā burbulī redzu milzum daudz trūkumu sistēmā, dzirdu ļoti daudz sūdzību no nomocītiem, nelaimīgiem vecākiem, bet mēs esam gaismas gadu attālumā no 88.-90. gada. Nesaprotu nevienu, kurš jūt nostalģiju par tiem laikiem.

Vēl divas daļas atlikušas - 99. gada "Jaunie laiki Šķērsielā" un 2013. gada "Kapitālisms Šķērsielā", redzēs, kā būs. Ceru, ka Daigai ar mazo bēbīti būs labi iegrozījusies dzīve. Interesanti, kas būs ar mārrutku veci.

8:19am: Ik pa laikam fantazēju, kā tas būtu - mest pie malas darbu visās iestādēs un palikt tikai ar tulkošanu. Lūk, kā tas ir. Nedēļu neesmu bijusi skolā, vismaz trīs nedēļas bērnudārzā, komisijas sēdes arī šobrīd nenotiek. Faktiski man nekur nav jāiet. Nav pat jāved Valters ik rītu uz staciju (es visu laiku uzskatīju, ka tas ir lāsts, kas liedz gulēt un grauj darba ražīgumu). Rezultātā šitik neražīgu laiku neesmu piedzīvojusi jau ļoti sen. Vispār neejot ārā no mājas, es nemitīgi ēdu, bet padaru vēl daudz, daudz mazāk nekā apstākļos, kad viss laiks saplānots pa minūtei. Pat elementārus sīkumus nevaru izdarīt - ieiet šķūnī, iebērt puķpodā zemi un iebakstīt tur tos padsmit sīpolus, ko nopirku lokiem un kuri jau maisiņā izmisīgi cenšas pārvērsties lokos.
Aizspēros vakar uz Ogri paskatīties dezinfekcijas līdzekļus un šo to veselīgāku no pārtikas. Iebraucu būvpreču veikalā paskatīties kaut ko dezinfekcijai un varbūt kādus vienreiz lietojamos cimdus. Tur ir vesela milzu aile ar visādiem tīrīšanas līdzekļiem, bez jokiem, es 20 minūtes lasīju etiķetes. Kasierēm un konsultantiem maskas. Pa eju nemitīgi braukā mazgāšanas mašīna, kura smidzina gaisā kaut ko dezinficējošu. Taču tik vienkāršu lietu kā izcelt dezinfekcijas līdzekļus, vai nu saliekot vienā plauktā, vai pieliekot klāt zīmītes, viņi nepapūlas izdarīt. Atradu kaut kādu pulveri sabiedriskās ēdināšanas telpu dezinficēšanai par nepilnu piečuku, bet neņēmu, jo tur bija kilograms. Paņēmu vienīgo pudeli, kur bija virsū rakstīts "dezinfekcijai" - ledusskapju tīrīšanas līdzekli. Un vaitspirtu. Un, lai neliktos, ka tikai tāpēc esmu kūlusies (un 20 minūtes stāvējusi pie plaukta), vēl paķēru redīsu un salātu sēklas - varu derēt, ka mājās jau bija. Šis vispār ir tāds interesants fenomens - kaunēšanās no savām bailēm, no piesardzības, no raizēm. Varbūt citiem tā nav. Varbūt vienai daļai ir lepnums, piekraujot ratus ar tualetes papīru un griķiem. Man ir kauns, tualetes papīrs jau ir sapirkts uz akcijām agrāk, un ar griķu kilogramu noteikti pietiks vairākām nedēļām, un, ja nepietiks, tad arī nepietrūks.
Un lielveikalos cilvēki nesmaida. Ratiņu rinda aizstiepusies cauri visai alkohola nodaļai, un pārpucēta krievu kundzīte ar niknu seju un kažokādas cepuri sāka kauties ar bomzi, kas stāvēja viņai aiz muguras, piedraudēja ar tiesu darbiem un mauca ar somiņu. Tad nu es saviem milzu ratiem gāju uz pašapkalpošanās kasi.
Šorīt izlasīju, ka neiesaka ibuprofēnu. Man droši vien nemaz nav paracetamola, bet, ja ir, tad vecs, tomēr kaut kā nevilina braukt uz aptieku. Vīruss, lai gan nevienu no mums nav skāris, kaut kā iedragā ikdienu.

Ja šī ir jaunā norma, ir jāievieš jaunas sistēmas, lai to produktivitāti kaut kā uzturētu. Nākamnedēļ abiem sāksies attālinātās mācības. Ja par Valteru es neuztraucos, un gan jau ģimnāzija to organizēs pietiekami nopietnā līmenī, tad par Ralfu man ir lielas bažas, šogad ir 9. klases eksāmeni, un matemātikas skolotāja jau janvāra sapulcē brīdināja, ka nekādai atkārtošanai laika neatlikšot, pat nepagūšot izņemt grāmatu, kur nu vēl parisināt pagājušo gadu eksāmenu uzdevumus.

Bet nupat ar Artūru atklājām sezonu, izgājām ārā dzert tēju. Parasti viņš viens sēž halātā apsnigušos laukos un dzer kafiju, bet šorīt man arī gribējās ārā pasēdēt, putni "dzied, ka bļerkš". Viņš man stāstīja par saviem pirts plāniem, esot par maz dēļu lāvām nopircis, bet divreiz par daudz apdarei. Es domāju - kā man gribētos vienkārši pasēdēt bez teksta, paklausīties vārnās un zīlītēs. Lai viņš sēž turpat blakus, bet neko nesaka. Bet es neko neteicu. Sajutu, ka varētu atsākt skriet. Varbūt pat bez austiņām, ar putniem.
Šai sakarā pastāstīšu, cik asprātīgi bērnu psihiatrs Ņikita Bezborodovs, beidzot savu prezentāciju par pusaudžu depresiju, nolika pie vietas vienu dalībnieci, kam sāka zvanīt telefons ar kaut kādām dabas skaņām. "Nu gan man jābeidz," viņš teica, "citādi es jau sāku galvā dzirdēt putnus."
Nu gan man jābeidz, citādi es jau sāku galvā dzirdēt putnus.

5:59am: Jocīgākās ir neapzinātās darbības, pēkšņi impulsi, kas ienāk prātā, kad, piemēram, nevaru izdomāt tulkojumam piemērotāko vārdu vai ir jāmeklē ļoti specifisks termins. Man ir simtiem grāmatzīmju un lapu, kurās ieiet un uz dažām sekundēm mazināt spriedzi. Pirms banku lietotņu ieviešanas tā bija internetbanka - kamēr ieej apskatīties, vai nav mainījies konta stāvoklis, spēj koncentrēties, lai darītu to, kas jādara. Dažkārt simtiem reižu dienā. Tad man ir ģimnāzijas stundu saraksta izmaiņu lapa. Arī tajā var dienas laikā ieiet desmitiem reižu - ja nu pēkšņi nākamajā dienā atcelta kāda no pirmajām stundām un varēs izbraukt stundu vēlāk. Vai LU, KBT, psihologu biedrības u.c. lapa - ja nu kādi interesanti kursi parādījušies. Vai aviokompānijas, lidmašīnu biļetes, booking.com - plānojot ceļojumu, var nez cik reižu refrešot lapas un fantazēt.
Bet tagad - sāc, ar kuru burtu gribi, neviena ierastā prokrastinācijas vietne vairs nav aktuāla, viss ciet, viss atcelts, nekas jauns klāt nenāks. Arī tas nelaimīgais feisbuks ir kļuvis nomācošs un apnicīgs. Bezmaz būs jāceļ darba ražīgums, jāpārstāj novirzīties.

8:27pm: Sasmēlos šodien par pusaudžu pašnāvībām zinības un metodes. Nav tā, ka kaut ko radikāli jaunu uzzināju, bet nu ir jau labi ik pa laikam atsvaidzināt, kas notiek pašnāvību jomā. Bija daži krasi pretrunīgi semināri - viens, kurā pauda stipras šaubas par antidepresantu efektivitāti, norādot, ka tam jābūt pašam pēdējam risinājumam, un otrs, kas atsaucās uz vērienīgo, ļoti izsmeļošo pētījumu, kurā konstatēta visu šobrīd izmantoto antidepresantu efektivitāte pieaugušo populācijā, salīdzinot ar placebo. Kopumā visi semināri pauda vienu un to pašu - mēs nezinām, ko darīt ar pusaudžu depresiju, mums nav reālu risinājumu, slimnīcas bieži pasliktina situāciju, antidepresanti bieži palielina pašnāvību risku, tad nu strādājiet terapeitiski un centieties izvilkt tos pusaudžus pie dzīvības, līdz nobriedīs pretfrontālā garoza (25 gadi) un beigsies šitās mocības, jo ar pieaugušo depresiju mēs daudz labāk zinām, ko darīt.

6:38pm: Rīt un parīt 9.00-18.00 konference par pašnāvībām un depresiju. Nezinu, ar kuru galu domāju, kad samaksāju tos 80 eiro un kvēlā degsmē fantazēju, cik jauki būs satikt kolēģus un paklausīties par nāves mokām. Šovakar, kad darbi smeļas mutē un ir pārgurums no ikdienas darba ar pašnāvībām un depresiju, es nepazīstu to februāra diānu, kura pieteicās un samaksāja. Šovakar man šķiet, ka varbūt darbs personāla vadībā būtu bijis daudz piemērotāks, mazāk atbildīgs un labāk apmaksāts.
Iedomājieties, svētdien pie mums notika Artūra tēva 80. dzimšanas dienas svinības. 18 cilvēki. Pēc mājas beršanas un rosolu griešanas es sapurinājos, saņēmos un centos būt viesmīlīga namamāte, bet rezultātā seši cilvēki katrs mani uz minūtēm 40 iedzina kādā stūrī, lai pastāstītu par savu depresiju, kaulu sāpēm, bērnu problēmām vai sērošanas procesu, un, kad vēlu vakarā visi aizgāja un es pirmoreiz mūžā pēc ballītes uzreiz metos slaucīt grīdu, es sapratu, ka pa visiem tiem bezgalīgajiem vārdu plūdiem, ko biju dzirdējusi, nevienu pašu reizi ne no viena no 18 cilvēkiem nebiju dzirdējusi trīs vārdu kombināciju "kā tev iet".
Terapijas pasniedzēja teica, ka viņa praktizējot šādās situācijās pateikt - dod man piecus eiro un runā pusstundu, ko vien gribi. Tad viņas radi un draugi vai nu nokaunoties, vai viņa vismaz nesajūtoties izmantota bez maksas.

Un, tā pa jokam parunājot ar Artūru par to, ka es tak varētu iet personāla atlases speciālistus drusku piemācīties un kārtējo reizi pārprofilēties, biju ļoti vīlusies, kad viņš teica - jā, ej, ar psiholoģiju tu nemūžam uz ceļa netiksi. Bezmaz dumpīgums pamodās. Bet man jau nav laika, man jāmācās pierādījumos balstītas intevences pašnāvību prevencē un novēršanā.

Ko dara personāla atlases speciālists? Un kāpēc dažās firmās tādiem sola grandiozas algas?

7:49am: Es: Bāc, nu Ralf, tētis jau pirms stundas lika aiznest traukus uz virtuvi!
R: Es jau aiznesu!
Es: Nu a kas tev te atkal par divām krūzītēm un bļodiņām?
R: Es nezinu, man tie trauki te kaut kā spawno.

2:26pm: Man likās, kad esi tā tuvu iepazinis cilvēku - nu tā, kā psihologs iepazīst klientu gada laikā - tad vairs pēc tam viņa vārdu neaizmirsti, bet nē, šodien satiku bijušo skolēnu, kurš manā kabinetā sabija neskaitāmas stundas pirms gadiem pieciem, un viss, sit nost, ne vārdu, ne uzvārdu neatceros. Tak veicu izpēti, rakstīju pilno atzinumu, bija neskaitāmas sarunas, karjeras konsultācijas un atbalsta sniegšana, bet nekā. Skaidrs, ka aizmirstas tulkotās filmas un lasīto grāmatu personāži, bet nu bāc, klienti.
Tulkošanā vispār viss "dzēšas". Lai gan ir šādas tādas detaļiņas, kas iesēžas atmiņā uz mūžu, ik pa brīdim uzpeldot un radot jautājumu - nu kāpēc bija jāatceras tieši šis? Pirms gadiem 15, ja ne vairāk, tulkoju kaut kādu serčiku Tremors, par kaut kādu ārprātīgu doomsday preperi, kurš bija bunkurus sev uzbliezis un vēl nezin ko. Ļoti jauks serčiks bija, lai gan droši vien jau tad bija vecs. Nu un tur man bija jāizdomā, kā latviski sauks ass blasters - tādus kaut kādus radījumus, neatceros, ko tie darīja, bet atceros, ka paliku pie nosaukuma "pakaļsprādži".
Kam man noder šī informācijas druska? Pilnīgi nekam. Lūk, šo varēja mierīgi dzēst ārā, bet nē, ņem un izdzēš cilvēku vārdus, kurus varu satikt pilnīgi negaidīti jebkurā mirklī un kuri, kā par spīti, manu vārdu gan labi atceras.

11:08am: Padomju laikā, cik dzirdēts, sieviešu apavu ejošākie izmēri bija 36-37. Spriežot pēc apavu veikalu piedāvājuma, izskatās, ka tagad visātrāk izpērk 39.-40. Dažādu faktoru dēļ vidējais pieaugušo cilvēku garums pēdējo simt gadu laikā ir krietni palielinājies (Latvijā pat par 14 centimetriem - šai grafikā Latvija pārskatāmi ierindojas pirmajā vietā - http://www.ncdrisc.org/height-mean-ranking.html)

7:12pm: Bērnībā senči nopirka kaut kādu īpatnēju projektoru, biezu, smagu, satinamu ekrānu un šad tad mums rādīja diafilmas. Nezinu, kur tādas varēja nopirkt un kā viņi izlēma, ka vajag. Mums ar brāli šausmīgi patika tā sēdēt tumsā un skatīties (es pieņemu, ka viņam patika. Viņam varēja būt kādi trīs četri gadi.) Senči mūs turēja klēpī vai sēdēja aiz muguras, neatceros, un tulkoja uzrakstus un pasaku tekstus. Filmiņai nebija ne skaņas, ne kustību - tikai tik, cik sencīši uzbūra stāstu, bet mēs prasījām atkal un atkal.

11:40am: Braucu šorīt uz LU Imantā uz savām mācībām, kurās bija jāprezentē gadījumi (kurus nebiju sagatavojusi), pa ceļam vedu Valteru uz skolu, un tieši pie autoostas zem dzelzceļa tilta man pēkšņi salūza mašīna. Nebrauca, ātrumkloķis tirinājās brīvi uz riņķi, parādījās aizdomīga degošas gumijas smaka. Korķī Krasta ielā zem tilta bez piecām astoņos rītā. Sākās stulba panika. Bieži esmu domājusi, kas notiek, ja cilvēkam pēkšņi ceļā sastrēgumā salūst mašīna, un visa pasaule viņu ienīst. (Esmu domājusi arī par to, kas notiek, ja cilvēkam sastrēgumā sākas caureja, bet šo es labāk pat neapcerēšu.) Valters sāka drudžaini meklēt telefonu manā pārbāztajā somā, velkot ārā visus testa protokolus un anamnēzes, kamēr es centos saprast, kādas vispār ir opcijas. Protams, opcija ir tikai viena, zvanīt Artūram, kurš vēl saldi guļ 50 km attālumā. Valters izkāpa turpat sastrēgumā, aizskrēja uz skolu, es ar avārijām kaut kādā maģiskā veidā izbraucu krustojumu, apgriezos un nostājos Krasta ielas malā pie Daugavas, kur vismaz nebija īpašas satiksmes, un stundu pusotru gaidīju, kamēr Artūrs atbrauks un izstāvēs to pašu korķi. Biju tik priecīga viņu redzēt.
Beigu beigās aizbraucu mājās ar autobusu (šoferis nosauca, man šķiet, kaut kādu pilnīgi randomu biļetes cenu un vēl noteica: "Nu tak nevajadzēs to biļeti, vai ne?"). Tu nu es sēdēju zem uzraksta "līgumsods par braukšanu bez derīgas biļetes 22 eiro" un brīnījos, kāpēc es neko neteicu. Blakus tantiņa vēl krieviski lielījās, ka viņa nekad neņemot biļetīti, lai šoferītim paliekot naudiņa pīrādziņiem. Šoferis, klausoties garo tirādi, laikam jutās mazliet neērti, un man par to bija kaut neliels gandarījums. Ne Tīnūžos, ne Sauriešos, ne citās pieturās cilvēki praktiski neiekāpa, un es prātoju, cik gan viņš saņem, pārvadājot kādus astoņus cilvēkus par divīti. Ja viņš manus divus ar kapeikām vienkārši iebāza kabatā, tad tik un tā tur jāsanāk absolūti nožēlojamai algai. Sajutos mazliet labāk.
Mašīna aizvilkta uz servisu, domājams, rīt varēšu dabūt atpakaļ (cerams), bet netiku uz mācībām, un uzreiz ir vesels lērums papildu problēmu, kas pašai vien jārisina. Ja nav mašīnas, Valteram katru vakaru stundu jāgaida stacijā autobuss, es netieku uz obligāto supervīziju piektdien, un rīt man bija sarunāts aizvest vienu mazu klientu uz kapsētu, kurš būs ļoti vīlies, ja netiks pie mammas.
Mani tracina, ka tādos pēkšņos krīzes brīžos es nespēju neko izdomāt. Nezinu, kā šo spēju trenēt, nepiedzīvojot biežas nelaimes. Vispār nespēju iztēloties, kā to dara tās, kuras nevar piezvanīt vīram (jz pavisam, čau). Droši vien, ja saproti, ka neviens neatbrauks, iemācies pats kaut kā mobilizēties. Mana vienīgā cerība ir, ka, redzot manu paniku, vismaz mani dēli sapratīs, ka pašiem jābūt tiem, kas krīzē neapjūk.

9:45am: Ja ierastie apzīmētāji apnikuši
...harismātiskā dziedātāja plaiksnī tumsnēji un valdzinoši.
...saksofonspēli var nekļūdīgi pazīt jau no pirmās skaņas – viņa lokanā virtuozitāte fascinē un sajūsmina.

1:18pm: Pasūtījām dažas mēbeles kaut kad novembrī. Vakar atveda. Šodien firma atsūta aptauju par piegādes kvalitāti. Daži jautājumi pārsteidza. 

12:29pm: Tulkoju vienu britu šoviņu par randiņiem. Puisis atnes meitenei ziedus. Viņa ir pilnīgā šokā. "Neviens man nekad nav dāvinājis ziedus! Nevienai citai sievietei visā restorānā nav ziedu!" Un puisis viss tāds: "Nu jā, es tāds bišķi vecmodīgs, man patīk tādi bruņnieciski gājieni."
Es neesmu bijusi uz randiņu... ē... gandrīz septiņpadsmit gadus, bet es savā Milzum Bagātajā randiņu pieredzē neatceros nevienu tādu pirmo randiņu, kad puisis neatnestu ziedus. Vai šis ir vairāk tāds postpadomju kultūru elements, vai arī laikmeta iezīme? Vai mūsdienās puiši nes puķes uz randiņiem?

4:01pm: Meklēju spēli, kas man varētu patikt, un, protams, kad adblokers ir nopauzēts, es redzu reklāmas, par kurām man parasti nav ne jausmas. Ievēroju, ka ik pa laikam uzpeld apmēram šāds teksts "don't play this game if you are under 40" vai "you must play this game if you are over 40". Mani nepārsteidz, ka internets zina, cik man gadu, bet interesanti, vai tiem, kuriem ir pāri 50 vai ap 30, šī pati reklāma tiek piespēlēta ar citiem cipariem.

In other news, piektdienas, 20. decembra, vakars. Nav labāka laika pasaulē. Priekšā 16 dienas bez celšanās pirms sešiem.

7:44pm: SWH Rock laika ziņās šodien piecos visā nopietnībā stāstīja, ka naktī būs +11, bet rīt +19 grādu.

6:36pm: Bija man šodien seminārs pie Jāņa Menča. Jocīgi mācīties par 1.-6. klases matemātiku šādā aspektā, bet jutos savaldzināta. Pat nebiju iedomājusies, līdz kādai sēņu pildīšanai tā var nonākt.
Konkrēts piemērs. Ja jūs nopērkat 3 kg konfekšu par 2 eiro kilogramā, tad kā jūs to rakstāt?
3 x 2?
vai
2 x 3?
Nekad nebiju par to domājusi šādā aspektā, bet loģiskā atbilde, izrādās, ir nevis - trīs reizes pa diviem eiro (3x2), bet divi eiro trīs reizes (2x3), jo izvērsti ir uzskatāmāk, ja izskatās šādi:
2 x 3 = 2 + 2 + 2 (katrs no kilogramiem attēlots kā atsevišķs cipariņš), nevis 3 + 3, kas būtu saskaitīt vienu trīseiro ar otru trīseiro. Bet ar jaunajām kompetencēm ievieš jaunu jucekli, kas nozīmēs, ka citādi izteiks darbību vārdos, proti, rakstīs 3 x 2 = 2 + 2 + 2.

Nu vārdu sakot, tur visādi tādi zemūdens akmeņi ar tiem iespējamajiem pierakstiem un risinājumiem. Vesels lērums.
Un pēc tam puspiecos pa tumsu no Imantas uz Ogri cauri korķiem. Nesaprotu, kā jūs to spējat izturēt ikdienā. Tumsu un korķus. Mājās atkorķējot kādu tumši sarkano? Rīt atkal viss šis pats manevrs, rīta korķi turpceļā, pēcpusdienas korķi atpakaļceļā. Liek pārdomāt dzīves izvēles.