Tas vispār nav izstāstāms, cik ļoti ir mainījusies mana dzīve, kopš aizmiegu bez jūtūbes. Man šķiet, Valters vēl bija zīdainis, kad sāku sevi iemidzināt, klausoties kaut kādas audiogrāmatas austiņās, tātad pirms 14 gadiem. Tas ļāva izslēgt visas savas grūtās domas un iekrist ļoti īsā, smagā miegā. Visas Harija Potera audiogrāmatas turpmākajos piecos gados dzirdēju neskaitāmas reizes - pa minūtei ik vakaru, līdz atslēdzos. Ja kaut kāda iemesla dēļ nebija iespējams klausīties (austiņas satinās ap kaklu, saplīsa, izlādējās baterija), es stundām mocījos ar bezmiegu un paniku, ka neizdosies aizmigt. Ņēmu pleijeri līdzi ciemos, pārgājienos, pilnīgi visur, jo citādi nebija cerību aizmigt. Kad tiku pie telefona ar internetu, pārgāju uz jūtūbi. Tā kā Artūrs iet gulēt daudz vēlāk par mani, man vairs nevajadzēja austiņas, varēju vienkārši turēt pie gultas telefonu un izslēgt savas domas un raizes ar kādu video (vislabāk vienmēr nostrādāja "Gardener's World" vai jebkurš "Victorian Farm" raidījums, kurus zināju no galvas). Ja naktī vajadzēja čurāt, tad man pēc tam bija jāiet uz viesistabu gulēt, lai atkal uzliktu jūtūbi, netraucējot Artūram, jo bez tās es varēju mocīties stundām ilgi pārliecībā, ka nespēšu aizmigt.
Bet nu mani bērni ir lieli, un ikdienas raizes ir absolūti nesalīdzināmi sīkas. Manām fona domām vairs nav iemesla būt tik trauksmainām, man nav vienai jāuztur ģimene, man nav miegam atvēlētas tikai trīs vai četras stundas. Man jābūt iespējai vienkārši aizmigt no tā, ka nāk miegs, un savas personīgās domas es varu domāt ar prieku. Prasīju Ralfam un Valteram, kā aizmieg normāli cilvēki bez telefona gultā, un Valters pateica - vienkārši izdomā ievadu sapnim. Punktu pielika sīkāka sporta pulksteņa datu analīze, kurš man brutāli parādīja, ka pēdējā gada laikā mans vidējais nesaraustīta, mierīga miega ilgums ir zem trim stundām diennaktī. Tad nu pirms kāda mēneša es izlēmu, ka gultā vairs nekādas jūtūbes nebūs, un nopirku sev e-lasītāju (Pocketbook Touch 3, esmu stāvā sajūsmā un dievinu - mans kritērijs bija maksimāli daudz pieejamo formātu). Un viss. No pašas pirmās dienas es vienkārši ņemu un aizmiegu. Sākumā baidījos, ka pamodīšos un nakts vidū taču nelasīšu, bet es vairs vienkārši nemostos nakts vidū. Es vakarā palasu kādu brītiņu kaut ko vieglu un aizmiegu. Izrādās, pa septiņām nepārtrauktām stundām es pilnībā izguļos un pati no sevis pamostos izgulējusies. Un ir papildu bonuss - mēneša laikā esmu izlasījusi vairāk nekā iepriekš pa gadu, kad grāmatas stāvēja tualetē.
Pirms gulētiešanas es lasu bērnu grāmatas. Daudzas, kas man ļoti patika bērnībā, absolūti nav zaudējušas šarmu arī tagad. Likās, ka visas padomju laikā izdotās standarta bērnu grāmatas taču esmu izlasījusi, bet izrādījās, ka ir vēl "Urfins Džīss", kura man mājās nebija un kurš nu man ir manā poketbukā. Aizraujoša grāmata, lai gan tiešām drīzāk piemērota bērniem - tāpat kā "Vasarraibuminš Sauleszaķīšu zemē" un "Nezinītis Saules pilsētā" (kurš man bērnībā likās spraigs un ātrs, bet īstenībā temps ir diezgan gauss visu to tehnisko skaidrojumu dēļ). Turpretī "Zirgs, kas pazaudēja brilles" man vairāk patīk pieaugušai.
Tad nu tīri intereses pēc - kādas ir tās grāmatas, kuras jūs pārlasāt ar prieku un baudu, necenšoties sevi parādīt kā maksimāli inteliģentu un sarežģītu cilvēku? Ko jūs lasītu pirms gulētiešanas, lai ievadītu sapni?