Rīt un parīt 9.00-18.00 konference par pašnāvībām un depresiju. Nezinu, ar kuru galu domāju, kad samaksāju tos 80 eiro un kvēlā degsmē fantazēju, cik jauki būs satikt kolēģus un paklausīties par nāves mokām. Šovakar, kad darbi smeļas mutē un ir pārgurums no ikdienas darba ar pašnāvībām un depresiju, es nepazīstu to februāra diānu, kura pieteicās un samaksāja. Šovakar man šķiet, ka varbūt darbs personāla vadībā būtu bijis daudz piemērotāks, mazāk atbildīgs un labāk apmaksāts.
Iedomājieties, svētdien pie mums notika Artūra tēva 80. dzimšanas dienas svinības. 18 cilvēki. Pēc mājas beršanas un rosolu griešanas es sapurinājos, saņēmos un centos būt viesmīlīga namamāte, bet rezultātā seši cilvēki katrs mani uz minūtēm 40 iedzina kādā stūrī, lai pastāstītu par savu depresiju, kaulu sāpēm, bērnu problēmām vai sērošanas procesu, un, kad vēlu vakarā visi aizgāja un es pirmoreiz mūžā pēc ballītes uzreiz metos slaucīt grīdu, es sapratu, ka pa visiem tiem bezgalīgajiem vārdu plūdiem, ko biju dzirdējusi, nevienu pašu reizi ne no viena no 18 cilvēkiem nebiju dzirdējusi trīs vārdu kombināciju "kā tev iet".
Terapijas pasniedzēja teica, ka viņa praktizējot šādās situācijās pateikt - dod man piecus eiro un runā pusstundu, ko vien gribi. Tad viņas radi un draugi vai nu nokaunoties, vai viņa vismaz nesajūtoties izmantota bez maksas.

Un, tā pa jokam parunājot ar Artūru par to, ka es tak varētu iet personāla atlases speciālistus drusku piemācīties un kārtējo reizi pārprofilēties, biju ļoti vīlusies, kad viņš teica - jā, ej, ar psiholoģiju tu nemūžam uz ceļa netiksi. Bezmaz dumpīgums pamodās. Bet man jau nav laika, man jāmācās pierādījumos balstītas intevences pašnāvību prevencē un novēršanā.

Ko dara personāla atlases speciālists? Un kāpēc dažās firmās tādiem sola grandiozas algas?