Te ir kaut kas teikts

Jaunākais

20.11.19 12:06 - Viss ir lieliski. Viss ir slikti.

Es laikam esmu noķērusi kaut kādu depresīvo epizodi. Tādu, ka iekšās vienkārši viss sāp, ir nenormāls emocionāls nogurums un šodien jau ir pievienojusies skumja pa dzīvi, neko negribu. Sākās viss ar to, ka es jau pirms nedēļas nogales jutos sociāli izsmelta, bet tad bija ieplānoti vairāki socializēšanās pasākumi, uz kuriem visiem arī aizgāju. Mēģināju dīlot ar emocionālo nogurumu no cilvēkiem ar elpošanas tehnikām, meditāciju, iezemēšanās tehnikām - "atelpu" tas deva, bet rezultātu gan ne. Pirmdien pēc darba mājās izgulējos. Nelīdzēja. Un paliek sliktāk. Vakar jau sāku rīt D vitamīnu, šodien Omegas un visu, kas bija zāļu atvilknē. Biju pārstājusi dzert savas psihzāles kaut kā netīšām, atsāku, kaut gan tās man vairāk trauksmei. Tagad nezinu ko vēl darīt.

Noteikti savu artavu deva arī prokrastinēšana. Gan manis pašas, gan tas, ka darbā nesanāca laika vai bija ieplānotie pasākumi. Ir parādījusies pārāk daudz nekontrolētas skrollēšanas netā/svaipoša Tinderī. Tinderi es vēl uzinstalēju, kad man bija duka iekšā. Tagad nav spēka ar matchiem runāt. Pat ar to, ka viņu man tik maz (99% aiziet pa kreisi, es vienreiz paskaitīju). Nu jā... vārdsakot aizbēgt no dzīves, bet tas bija arī iepriekš. Atlikšana mazliet izgāja no robežām un ne tikai dēļ manis.

Reizēm uzzibsī kaut kāda aizrautības nots, reizēm miera, vēl šādas tādas bet šobrīd defaultējos atkal uz "sāp visas maliņas, viss slikti" sajūtu. Un tieši šobrīd, kad viss ir labi. Bija labi. Nolūziens un dienām divām, trim palīdzētu. Bet man darbs/mācības katru dienu līdz decembrim. Jāieplāno vismaz decembra sākumu brīvu, ja nu gadījumā nebūs pārgājis. Bet līdz tam vēl daudz darāmā.

5.11.19 23:37

Šobrīd personības psiholoģijā par motivāciju.

Es vispār galīgi un nemaz negāju studēt psiholoģiju, lai sev palīdzētu, gūtu personiskus izaugsmes ieguvumus, atziņas, kas noderētu utt. Es tiešām gāju, jo interesē un interesē veidot karjeru jomā. Un tad ir mazliet pārsteigums, ka kaut kas noder un atklājas personiski.

Man ir svarīgi sasniegumi. Kā vērtība, kā motivācija. Es tagad to esmu ieraudzījusi un nevaru atredzēt. Tik dīvaini. Bet ja tā padomā... man tiešām ir baigā vēlme būt labākai par citiem un sasniegt lietas un tā. Varbūt ne vienmēr tādas banālās sabiedrībā "sasniegums" saprotamās lietas, bet interesanti, ka jau pētījumos sasniegumu motivācija sievietēm/vīriešiem atšķiras tikai pēc sasniegumu jomas/definīcijas nevis pēc daudzuma. (Atšķirībā, piemēram, no intimitātes motivācijas, kas ir izteiktāka sievietēm.) Man daudz "sasniegt" līdz šim ir cieši saistīts arī ar personisko izaugsmi, kas ir vērtība pati par sevi bet varbūt tā ir tikai mazliet citāda sasniegumu motivācija.

Bet jebkurā gadījumā - interesanti! Tagad man ir vairāk ideju, kā sevi motivēt un kas uz mani darbojas motivējoši.
Tags:

29.10.19 14:17

Šorīt kā parasti vāļājos pa gultu nespējot sevi piespiest sākt dienu. Bet tad es padomāju kaut ko augstskolas sakarā, kā tur ir laidara vārti pavērušies, un ir vēlme iet un darīt un mācīties, un pie šīs domas es biju no gultas ārā momentā. Žēl, ka neskaidra formulējuma doma, labi noderētu afirmācijām.

Un studēt man patīk. Par studijām, gari un neinteresanti... )

Vēl es šodien izdomāju, ka gribu savu dzīvokli. Tas tāds tālejošs skatījums. Tuvākā skatījumā es gribu sev lielisku primāro partneri.
Tags:

10.10.19 20:37

Es esmu slima un drausmīgi sāp galva. Oranža tabletīte Ibuprofēna iedzerta. Un pat slimības lapa paņemta! (Ne vienmēr tā daru.)

Es šodien netieši norādīju, ka esmu laimīga. Nez. Laikam. To es varu teikt ar daudzpunkti ne izsaukuma zīmi. Noteikti neesmu nelaimīga! (Redz! Te gan izsaukuma zīme.) Un vēl esmu mierā ar savu eksistenci šajā pasaulē. Jap, tas gan. Man beidzot ir ok, ka es esmu dzīva un dzīvoju šajā pasaulē. Nav vēlēšanās nedzīvot/nebūt. Pašpārliecinātību arī piemetu klāt kā notikušo mainību. Šodien ir Pasaules garīgās veselības diena. Tad nu pašārējos es arī savā FB, ka terapija ir ok lieta.

Pati gan no terapeita vakar tā kā atvadījos mazliet. Piekāpšu pa kādai reizei pēc zālēm un ja vajadzēs, varēšu jau atgriezties, bet tagad viss, man pietiek. Mazliet pat izbesīja, ka vakar mēģināja vēl mani terapeitēt. Viss, es vairs negribu. Manī nav nekādas pretestības idejai, ka varbūt tā ir izvairīšanās un pretestība terapijai. Varbūt. Es gan jūtos tā, ka viss, man pietiek, man vajag pauzi. "Izsmelta mūsu kontakta enerģija", ja viņam gribas tā to formulēt. Es gribu kādu brīdi padzīvot uz tā, kas ir panākts. Tādu mazliet normālu dzīvi.

Prokrastinācija biši pieaugusi pēdējā nedēļā līdz problemātiskam līmenim, bet šībrīža problemātiskais līmenis ir "izdarīts ir pats minimums nevis pilnīgi viss, kas vajadzīgs" pretstatā agrākajam "viss jau simtreiz nokavēts un es jūtos kā pilnīga izgāšanās, kas nespēj dzīvē neko paveikt, izmisums, izmisums, izmisums". Piemēram. Tik... normāli tagad. Mazliet jāsaņemas, bet ir sajūta, ka es to varu izdarīt, nav tā izmisuma, ka gribu darīt un nespēju. Pārbaudījums būs zinātniskā eseja, kas jāuzraksta dēļ kavēta semināra. Mērķtiecīga rakstīšana man visvairāk sit pa nerviem.

Vēl prieciņš tas, ka atradās pazaudētās atzīmes no iepriekšējās augstskolas. Man izkritīs tas viens paralēlais kurss ar pirmkursniekiem. Kritiskā domāšana gan ar viņiem vēl ir, cerams izdosies sarunāt kaut ko ar pasniedzēju, jo otrajā semestra pusē pilnībā sakrīt ar pētījuma metodēm, un to es turu par svarīgāku tematu, it īpaši, jo mazāk zināmu.

2.10.19 11:43 - Es te mazliet paprokrastinēšu.

Drausmīgi negribas sākt mācīties. Šodien darbā, pie psihoterapeita arī neiešu. Nepatīk/apnicis man viņš pēdējā laikā. Un arī tāda sajūta, ka man viņš vairs nevar neko dot. Aktīvi izmantoju afirmācijas, palīdz, ir arī tāda sajūta, ka esmu normāla. Nu tādā ziņā kā normāli funkcionējošs cilvēks. Jā, reizēm vēl buksēju, bet tā cilvēcīgi nevis kā iepriekš. Un gribas šo sajūtu pagaidām izbaudīt. Negribu neko rakt, risināt vai, ak, jel, domāt par kontaktu kāds man ir ar to psihoterapeitu. Viņš to bieži uzsver. Es reizēm ticu, reizēm vienkārši ignorēju. Bet šobrīd viņš ir lieks cilvēks manā dzīvē. Un tāpēc jau viņam maksā, ka man nav ar viņu "jādraudzējas". Vienīgais zāles vēl turpināšu dzert, būs jādabū jauna recepte nākamajā nedēļā.

Bet pagaidām izbaudīšu to, ka esmu normāli funkcionējošs cilvēks. Darīšu lietas. Un paskat - šonedēļ ir viens kontroldarbs, kuram jau esmu sākusi gatavoties(!) un jāsagatavojas uz semināru + prezentācija. Bet! Bet nav pat uzmeties neirodermatīts uz sejas! Uz rokas arī tikai bišiņ. Ir labāk. Un tagad ķeršos klāt MBTI kritikai.

22.9.19 22:47 - Paskat! Reku vēl viena mainība!

I know who I am and I am enough.

Šo afirmāciju es atradu kādā rakstā starp padsmit citām meklējot vārdu afirmācija. Es par šī vārda eksistenci pat biju aizmirsusi, lol, lai gan aktīvi izmantoju tehniku pēdējā laikā. Un šī uzrunā. Gribās paturēt prātā, apmuļāt, izgaršot.

Cik interesanti, ka pirms septiņiem gadiem es biju norāvusi panikas(?) lēkmi, kad bija uzdevums pārdomāt un atbildēt, kas es esmu. Man laikam bija identitātes krīze. Nu labi, bija, bez laikam. Man nebija ne jausmas, kas es esmu! Un tas bija laiks, kad man jau bija labāk kļuvis. Pirms tam es ļoti daudz laika un pūļu veltīju "sevis atrašanai" un savas dzīves jēgas uzzināšanai. Tagad liekas - absurdi daudz. Bet nu tā bija. Un tajā laikā šī afirmācija man būtu bijuši vieni vienīgi meli.

Bet tagad tā laikam ir taisnība. Vismaz kaut kur dziļi, dziļi sirsniņā, līdz apziņai vēl nav nonācis. Es zinu, kas es esmu. Un ar to ir pietiekami. Ir tik patīkami ik pa laikam novērot mainības. Tāds "ak, paskat! Arī šis ir mainījies!"

22.9.19 21:54 - Elpa

Afirmācijas! Self help guru zelts un visu skeptiķu bubulis bērnu baidīšanai. Kā vienmēr - patiesība (vismaz manā pieredzē) ir kaut kur pa vidu.

Diezgan daudz manā izaugsmē man ir bijis svarīgi ieklausīties savā ķermenī (un mainīt arī ķermeņa reakcijas un vēlmes, bet tas cits stāsts). Kad vēl ar ezotēriku ņēmos, bija tādas kā lūgšanas, daudz visādu apgalvojumu un kas ne tur. Sākot no "Es atļauju sev būt" līdz "Es savienojos ar debesu čakru piekto staru dieviškajā dimensijā supa dupa random gudri vārdi". Nu lūk, lasot to visu, es pamanīju, ka dažas frāzes ir tādas kā svaiga gaisa malks, atelpa, padzerties, kas tāds, ko gribas vēl un vēl atkārtot, jo liekas tas veldzē dvēseli, tik patīkami svaigs elpas mirklis. Un tad, protams bija tādas, kur vari aiz garlaicības nomirt, cik viss tas bezjēdzīgi, reizēm pat pretīgi, jo nepatiesi.

Lūk. Un tā manuprāt ir atslēga uz afirmācijām, kas darbojas. Elpa. Tā svaigā atelpas sajūta, kas ir kā svaiga gaisa malks. Ja nav, var netērēt laiku.

Viens no skaidrojumiem, kāpēc afirmācijas nedarbojas ir tas, ka mēģina apzināti apgalvot to, ko zemapziņa pilnā balsī brēc pretī, ka nav taisnība. Un to es arī esmu pamanījusi, varu mēģināt sev iestāstīt visu ko, bet, ja dziļi, dziļi sirsniņā es tam neticēšu, labākajā gadījumā, viss veltīgi. Sliktākajā gadījumā ievelc sevi kara stāvoklī ar savu zemapziņu. Labākais, ko var darīt - atrast lietas, kurām tu jau esi tā kā sācis ticēt, bet nu tā piesardzīgi. Vai arī tici, bet līdz galam neesi aizdomājies. Vai arī jauns skatījums uz situāciju. Vai arī ir jau noticis terapeitiskais pagrieziens prātā, bet tas viss vēl tāds jauns un nepazīstams. Jebkurā gadījumā jātaustās un jāmeklē. Elpa pastāstīs, kas darbojas.

Pussekunde Gūglē man iedeva vēl vienu interesantu ideju - tā vietā, lai apgalvotu, jautāt. Pamēģināšu.

8.9.19 01:58 - Dusmas

Es pēdējā laikā mācos atzīt, pamanīt un apzināties savas bailes. Nu tās, pat visstulbākās. (Skat, man ir bail piezvanīt augstskolai, jo varbūt nedabūšu risinājumu situācijai, kur ir viņu lietvedes(?) kļūda.) Es vispār daudz prokrastinēju un izvairos, lai nejustu emocijas. Un tagad es esmu augšā vēl pusdivos naktī (man miegs ir svēts, bet rīt jāceļas), jo es sadusmojos un netiku ar to galā. Stundas divas bakstījos bezmērķīgi telefonā. Facepalm.

Ar dusmām vispār ir tā, ka to izpaušana reti kad dod mierinājumu. Nu iesitu caurumu mūsu dzīvokļa vārīgajā sienā. Nu sarakstīju visu ko cilvēkam, paskaidrojot un izpaužot, kāpēc esmu dusmīga. Stulbi jau arī, ka cilvēki uzreiz nemaina viedokļus un savas personības tikai tāpēc, ka es izpaudu savas dusmas. :D

No vienas puses dusmas ir vēlme kaut ko mainīt. Situācijas nepieņemšana. Šajā gadījumā... ? Vilšanās par norunu necienīšanu, par savu atkarību nekontrolēšanu, par to, ka izspiež no manis mainīt savu nostāju un piekāpties, kaut es tiešām centos rīkoties kā uzskatu par labāku. Uz sevi par to, ka es nevaru izturēt un piekāpos, to, ka nevaru izturēt to, ka mani pataisa par ļauno, kura grib kontrolēt viņa dzīvi, un vispār tikai kontrolēt kontroles pēc. Nu nevar palīdzēt, ja otrs negrib. Un acīmredzot, tad nevar paļauties uz norunu. Es neesmu viņa māte, ne mana dzīve, ne mana problēma, bet ja tā kaut potenciāli kļūs par manu problēmu, es vienkārši tīšu makšķeres.

Mana problēma ir dusmas. Nepatīk tā justies. (Un miegs vaig.) Jā, es šo rakstu, lai kaut kā to visu pārstrādātu. Vēlams saprast kādu ilgstošāku stratēģiju, kā rīkoties. Viens variants ir katru reizi rakstīt cibā, nav diez ko jēdzīgi. Sajūta ir, ka risinājums ir tepat blakus tikai rokās nedodas.

Un tikko secināju, ka internets pazudis un dators uzkārās. Tehnika, kas nedarbojas ir momentāns dusmu avots. Ja ar cilvēkiem vēl kaut kā var, tad... argh.

Ai, laikam nebūs. Jāiet gulēt. Bet pagaidām atbilde ir - pieņemt un izjust dusmas, un klausīties, ko un kāpēc tās saka.

4.9.19 13:16

Īstenībā viss ir vienkārši. (Tikai sarežģīti risināms.) Neparādās man terapijā jauni simt un viens slāņi, drīzāk notiek atgriešanās pie tām pašām vecajām idejām, bet no jauna skatu punkta. Tas labi. Tā pa kripatai vien noēdīsim to visu.

Pirmais gribu atzīmēt, ka nekavēju. Un es kavēju nevis tāpēc, ka man nepatīk iet uz terapijām, bet tāpēc, ka kavēšana (un atlikšana) ir mani defaultie darbības mehānismi gribot, negribot. Un ja nepiespiežoties sanāk būt tiešām laikā, tas ir uzslavas vērts moments (manai zemapziņai un man, jo acīmredzot kaut kas iet uz labo pusi un esmu izdarījusi kaut ko pareizi, man šķiet šoreiz tas bija krav maga treniņš, būs laikam jāsāk uz turieni iet).

Runājām par prokrastināciju un to, ka ļoti baidos (grūti teikt to skaļi, bet mācos atzīt, ka baidos) iet nokārtot iepriekšējā augstskolā to, lai uzrādās akadēmiskajā izziņā tie divi nokārtotie kursi, kuri tur nav. Man bail, ka es nonākšu situācijā, kur būšu bezpalīdzīga, nezināšu kā rīkoties un situācija nebūs atrisināma. Un rakstot šeit es biju pamanījusi, tāpēc varēju terapeitam konkrēti nodefinēt, ka es izvairos no situācijām, kur varētu justies kā upuris.

Bet kā tad es jūtos, kad es esmu upuris? (Nekad nebiju par to domājusi!) Un kas man stāv pretīm, kāds cilvēks? Tas nav cilvēks, tas ir briesmonis ar astoņkājveidīgiem locekļiem, brūnā pretīgā krāsā. Un es jūtos pretīgi, tā ka uz vēmienu velk. Nevarēju nedomāt, ka viens no cilvēka tēliem, kas ir šajā briesmonī, ir Leons, bet noteikti ne vienīgai, varbūt gan svarīgākais. Ko iesākt ar šo tēlu? Instinktīvā rīcība būtu viņu sacirst gabalos, bet es saprotu, ka tas nav labākais risinājuma veids. Un es nezinu, ko darīt, tas darbs nākamajām reizēm. Šobrīd - nogaidīt, skatīties. (Jau pēc sesijas es novilku robežu un pateicu, lai nenāk klāt, tas ļoti deva atelpas sajūtu, bet pretīgumu nemazina.) Kaut kā jātiek galā ar savu neapzināto naidu pret šo tēlu.

Atgriezāmies pie tā, ka nav pamata drošības sajūtas. Kā lai es jūtos droši, ja dzīvē man kaut kur blakus ir šis briesmonis? Un vai es esmu viena pret šo briesmoni? Jā! Viena! Izsaucos pat - ko var no manis gribēt! Jo es biju viena, kad man patēvs darīja pāri, tad es biju emocionāli viena pamatskolā, jo oma bija vēsa, onkulis iemācīja apspiest emocijas, tēvs manā dzīvē neskaitās, pat kad atkal atsāku dzīvot kopā ar mammu, reālu emocionālu atbalstu uz savām problēmām es nesaņēmu (un jau tajā laikā es biju norobežojusies, ka vienu reizi apjautāties vai neiet pie skolas psihologa, neskaitās baigais atbalsts, un nē, pie tās kazas es neiešu), draugu man pamatskolā nebija, pēc vidusskolas arī bija nereti brīži, kad draugu man nebija, attiecības līdz 28 gadu vecumam man praktiski arī nebija. Protams, es savā prātā esmu viena pret to briesmoni! Es lielāko daļu savas dzīves esmu bijusi viena. Tagad tas ir mainījies pamazām ārējā dzīvē, bet iekšā tas tik ātri vēl nemainās.

1.9.19 13:28

Es īstenībā esmu pārbijusies. Pagājušajā trešdienā, kad man palūdza aprakstīt, kā jūtos, vārds pa vārdam un raksturojošais vārds ir panika. Terapeits nokomentēja, ka no malas vispār nepateiksi. Īstenībā no iekšas arī tikai tad, ja ieskatās tā kārtīgi un caur līdzībām. Varbūt arī tāpēc man bija tik grūti pamanīt, ka man ir problēmas ar trauksmi. Jo ārēji es izskatos mierīgi. Prātā domāju, to ka jāsaņemas, ko bremzē, davai, saņemies. Par fizisko - jā tā nelabuma sajūta, jā, par sirdi es esmu sūdzējusies ārstam, tikai neko neatrada, aukstums arī visu laiku nomāca, bet hvz to izskaidrot, ādas problēmas, kad kārtīgāk uzsit pa nerviem, arī nekas jauns nav. Bet visu to savilkt kopā, ka man ir trauksme? Laikam bailes ir ignorētākā no manām emocijām. Jo tik... neloģiska? Tik ļoti jāatzīst, ka esi/kaut kad esi bijis dzīves upuris.

Pagājušajā trešdienā es tīri... nu tā bez iemesla... nevarēju saņemties lai aizbrauktu nokārtot augstskolas dokumentus. Un tikai pie terapeita es sapratu, ka to iekšējo sajūtu var raksturot ar vārdu panika. Un no ārpuses nepateiksi, skumjas, jā... bet panika?

20.8.19 21:53

Iesāku es vakaru ar liegu laiskumu, bet tad tas ievilkās un sāka smacēt. Jāpieraksta, ko vēl atceros no pagājušās nedēļas terapijas sesijas.
Tā bija reize pēc Helingera, principā parunājām par tur notikušo. Vēlreiz (besī tas, ka viņš aizmirst lietas) pastāstīju par patēvu, tikai šoreiz jau ar konkrētu... erm... situācijas kontekstu un tā, ka viņam aizgāja, ka tiku nopietni traumēta agrīnā bērnībā ar kaut kāda veida vardarbību. Varbūt manā stāstījumā vairs nebija iekšējās daudzpunktes, to ir nomainījusi izsaukuma zīme. (Ceru sagaidīt arī punktu.)

Viņam bija ideja, ka man vajadzētu vairāk uzzināt, kas par cilvēku ir bijis Leons. Es kategoriski iebildu. Viens ir tas, ka es negribu. Ok, es piekrītu, man viņš un situācija ir jāpieņem un jāatlaiž, bet es negribu par viņu zināt, kas viņš bija par cilvēku! Otrs ir tas, ka man reāli neinteresē un garlaiko šī ideja. Pat par tēvu es īsti negribu uzzināt vairāk un viņš man pāri nedarīja (tikai pameta, divreiz, principā "attiecības"/attieksme pret viņu man ir sakārtota, bet laikam mazs rūgtumiņš vēl ir. :D ). Trešais, un šis ir galvenais arguments - es netaisos ar māti par to runāt. Pirmkārt, man nevajag viņai iebāzt degunā to, ka man darīja pāri un viņa to vispār neredzēja un varētu teikt ignorēja. Otrkārt, ja cilvēks dara pāri piecgadīgam skuķim, tad savai sievai jau arī netika mazāk, saderam. Kāpēc man to raut tagad uz augšu? Kā vārdā? Jā, es ļoti sargāju sevi un savu mammu šajā situācijā, nekādas uzzināšanas vairāk par Leonu nenotiks.

Ne šoreiz, bet iepriekšējā reizē, terapeits atzinīgi izteicās, ka es viņam pateicu nē. Sargāju savas robežas, bet neagresīvi un jauki. Kas ir īstenībā ļoti... forša atziņa man pašai. Man joprojām liekas, ka es nemāku savas robežas sargāt. Bet no otras puses tas ir kontekstā ar cilvēkiem, kuri ignorē, kad pasaku, kādas ir šīs robežas. Bet tur man klikšķis pārslēdzās, tagad visi trīs puiši, kas man ir, visi respektēja manas robežas. Bet tas ir par to, ka tu satiec to, ko sagaidi. Un tagad laikam es māku gan sargāt savas robežas, gan sagaidīt, ka tiks ievērotas manas robežas. Iepriekšējās attiecības gan man iesākās ar konsenta pārkāpumu, kad bija konkrēti norādītas robežas. Vēl tas nav izdarīts, bet robežu neievērošana ir jāliek pie dīlbreikeriem. Hmm... Kaut kā vilcinos... No vienas puses - dura, tagad man nevajag jaunas attiecības un vispār tas ir loģisks dīlbreikeris. Bet no otras puses ir vēl tāda sajūta, ka... tad man nebūs jaunu attiecību, ka man nav tiesību uzstādīt kaut kādas tādas prasības (wtf??), ka... vienkārši kauns un neticība. Hah, redz kā! Ar visu šo iestarpināto rindkopu, kur tikai divi pirmie teikumi ir par to, kas notika terapijā, es uzraku citus savus gružus. Neko, gan ar laiku.

Atpakaļ par to, kas tika runāts terapijā.
(Something somenthing nesaņēmos. bet par to, ka mūs vairāk ietekmē un traucē dzīvot aizsargmehānismi nevis pati trauma.)

12.8.19 14:33

Boomers: I heard she went to *looks around nervously* *whispers* ᵀʰᵉʳᵃᵖʸ

Millennials/Gen Z: LMAOOOO YALL GUESS WHAT MY THERAPIST TOLD ME TODAY

---------------
Joks, ta joks, bet tā ir. XD Pēdējā laika mīļākais twīts. :D

Bija vasaras lietu dēļ pārtraukums ar terapeitu. Atsākām uz produktīvas nots un par tēmu. Man vispār iet ļoti labi. Nu tā, ka tiešām. Mana dzīve ir mazs sapņu piepildījums. Bet tikai tad, ja skatās uz perifēriju, jo centrā, kur esmu es un es, joprojām ir nenormāla prokrastinēšana, braukšana ar nospiestām bremzēm, izvairīšanās. Es nedaru savas lietas. Es nebīdu savu dzīvi sev vēlamā virzienā. Es prokrastinēju uz saviem lielajiem dzīves mērķiem, nemaz nerunājot par mazajiem sevis piepildījuma niansītēm vai sakārtotu istabu. Ir jau pieminētā pretestība. Tas viens. Otrs, aizrunājāmies par to, kas tad man traucē, kāda ir sajūta. Sajūta ir pilnīgi konkrēti tāda, ka, ja es ar pašiniciatīvu darīšu, tad man nodarīs sāpīgi. Un tas ir tieši tad, kad esmu es viena pati, kad ir citi cilvēki, tad tas nav tā. Un no vienas puses absurdi, kas tad mani spīdzinās, ja esmu tikai es. Un tad ir tāda sajūta, ka ir kāds rēgs, kas ir tuvumā. Un es atteicos to mēģināt zīmēt. No vienas puses es neredzu jēgu to darīt. No otras puses - bail, tā konkrēti bail. Bail paskatīties acīs tam visam. Kad es to sapratu, es tik un tā attiecos, jo man nebija sajūtas, ka to varēs pacelt (un nolikt!! pacelt ta es visu varu!) šīs pusstundas laikā. Nav tā, ka es neuzticos terapeitam, bet ar viņa metodēm es neredzu to atrisināmu. Pateicu, ka iešu uz Helingera izkārtojumiem ar šo tēmu. Par to arī parunājām.

Es par došanos uz Heligeru domāju jau kādus divus, trīs mēnešus. (Vispār es gribu atrast citu grupu.) Bet tad nu vairs nevarēja atlikt. Devos vēlreiz pie tā paša Gļeba. Tās bija mocības pārlaist viņa runāšanu un divus pirmos izkārtojumus citiem cilvēkiem (ja es nepiedalos, man ir drausmīgi garlaicīgi), biju gandrīz gatava doties mājās neko nedabūjusi.

Un šeit es pamatīgi iesprūdu savā rakstīšanā. Varbūt vispirms jādod konteksts pirms rakstu tālāk. Varbūt man pašai vajag vēlreiz izstāstīt kontekstu, lai to visu es varētu nolikt nost. Es jau vairāk kā desmit gadus strādāju, lai sevi uzlabotu/salabotu. Pirms kādiem septiņiem sāku to darīt ar psihoterapeitu. (Piezīme - ļoti iesaku, progress ir daudz ātrāks, man liekas cilvēki, kas emocionāli var sakārtot ātri un efektīvi sevi vieni paši, ir milzīgs retums. Ja nu kāds šo teksta blāķi lasa.) Terapeits gan neregulāri man bija. Kaut kad pieslēdzās arī Helingera metode, vispirms brīvā formā ar ezotēriķiem, pēc tam jau pie Gļeba. Varbūt šobrīd man pašai vajag sevi pārliecināt, ka esmu strādājusi dahuja. Nebija jau tā, ka no labas dzīves arī sāku mēģināt kļūt labāka, laimīgāka un ar spēju sakomunicēt ar cilvēkiem. Es sākumā pilnīgi noteikti nezināju kāpēc man nav labi. Jo nekas Tāds manā dzīvē nebija noticis. Strādājot ar sevi atradu daudz sāpīgu momentu, bet viens atkārtojās ļoti un daudz. Viens konkrēts cilvēks, viens konkrēts vecuma posms, turklāt pārāk ļoti bērnībā, neatceros es NEKO. Un pat ja atcerētos, atmiņas, it īpaši tik senas, ir neuzticamas. Bet... es nevaru noliegt, ka kaut kas notika, jo tas ir peldējis augšā tik daudzas reizes. (Un te seko stundu ilga minstināšanās un saruna ar draugu, lai atzītu, ka:) Mans patēvs man darīja pāri. Pirmskolas vecums. Nezinu, kāpēc man ir to tik grūti atzīt. It kā tas iegūtu lielāku spēku. Tas dara to reālāku. Un jā, es ne sūda neatceros ar savām atmiņām. Tas ir izdzēsts. Sekas gan ne. Tas ir tik bieži uzpeldējis dažāda veida terapijās, ka paliek vien variants "if it walks like a duck..." . Un man nav pamata to apšaubīt, kaut es joprojām apšaubu. Man laikam vajadzētu kārtīgi pieņemt, ka tas ir noticis, lai varētu atlaist.

Helingera izkārtojumu vispirms sāka ar diagnostiku, lai noskaidrotu, kur ķerties klāt. Man jau bija emocijas sakāpušas, pastāstīju vēl par psihoterapijā atklātajām lietām. Kad es esmu tajās emocijās, kad nevaru padarīt, baidos, tad man ir sajūta, ka man ir pieci gadi. Pakāpāmies laikā atpakaļ, trīs ar pus gados jau kaut kas bija mazliet, divos gados gan es jutos kā... nu tā, ka es varu iet un darīt! Mani nekas netur! Es gribu paveikt lietas un man ir spēks un jauda to darīt. Pieci gadi - nelaimes čupiņa. Tad nu pēc laika līnijas bija skaidrs, ka mans rēgs atkal ir patēvs. Mani nofascinēja, cik precīzi laiki tika noteikti. Jo loģiski padomājot, kaut kā tā arī sanāca - māsa piedzima, kad man bija 4,5 gadi. Izlika izkārtojumu ar mani iekšā izkārtojumā un patēvu pretī. Nevarēju pieņemt, daudz naida, daudz. Izlika naidu kā atsevišķu tēlu. Es ilgi biju sargājusies aiz naida (neapzināta naida pat!) no patēva tēla. To arī vajdzēja palaist vaļā. Grūti, bet pamazām procesu novedām līdz galam. Apklāju mirušos (viņš jau ir miris) un pagriezu tam visam muguru. Vēl vajag laiku, lai izmaiņas ieintegrētos, bet daudz bija ar šo strādāts, daudz, bet līdz šim palaists vaļā nebija.

Tfū... un es esmu šo pierakstījusi. Un kāpēc tas bija tik grūti? Kāpēc es esmu emocionāli nogurusi tagad? (Bet tā labi nogurusi.)

22.7.19 10:50 - Lepnība

Ja man piemīt kāds no septiņiem nāves grēkiem,tad pilnīgi nešaubīgi tā ir lepnība. Īpaši labi es to jūtu attiecībās. Es baismi jau lepojos ar sevi, ka man ir attiecības. Šajā gadījumā pat trīs, kas ir trīškāršs lepnums. Iepriekšējās, kad beidzās, bija arī tas "kā nu tā man vairs nav", bet tīri no tās puses, ka man vairs nav ar ko lepoties un esmu "kā visi".

Protams, to visu var analizēt no kurienes. Izteiktais attiecību (draudzības, ilgstošas komunikācijas ar cilvēkiem, vecāku klātbūtnes) trūkums bērnībā. Arī pieaugušā (pēc 18 skaitās pieaudzis, ja?) vecumā pirmie desmit gadi pagāja 90%+ bez attiecībām un ar vairākām pārtrūkušām draudzībām. Vēsture, lai arī interesanta lieta, dod visai maz risinājumus.

Šībrīža patterns varētu būt savas vērtības saistīšana ar attiecībām, gan citu acīs, gan savās. Tas liekas tik absurdi, jo es esmu Tā uzaudzējusi savas vērtības sajūtu, it īpaši, kad biju viena. Bet laikam ir vērtība tajā, ka es cilvēkiem patīku, ka vērtīgi cilvēki mani izvēlas. Un godīgi sakot, es ar šo bieži kliboju, pārdzīvoju par to, ka liekas, ka kaut kādiem dažiem cilvēkiem nepatīku. Esot (jūtoties un vēsturiski pieredzot) sociālajam lūzerim, nonākot saulītē no tās lepnības ir kaut kā grūti izvairīties. Skatieties, skatieties, es tomēr esmu kaut kā vērta.

Kādi varētu būt risinājuma, virzieni, man nav ne jausmas. Laikam tā kārtīgi jāizbauda, ka es esmu kaut kā vērta, ka foršiem cilvēkiem patīku. Jāpieņem fakts, ka īsti vairs neesmu sociālais lūzeris. Es esmu daudz strādājusi, lai tā būtu, bet tad īsta darba augļu rezultāts ir pazemība (šis vārds nav ideāls) un pateicība. (Tas vispār ir atsevišķs temats, kur es savas izaugsmes rezultātā vairāk jūtu līdzjūtību pret citiem nevis pārākumu pār to, ko esmu "paveikusi"). Jā, šķiet, kā pateicība ir pretinde lepnībai.

UPD:

Šis ir jauks paraugs tam, kā es izmantoju rakstīšanu sevis risināšanai, atziņu gūšanai.

1. Kāda ir situāija?
2. No kādas pieredzes varētu būt radusies šāda situācija?
3. Kādi ir pamata paterni šajā gadījumā?
3. Kādi varētu būt risinājumi šiem paterniem? Vai man jau ir kaut kādi gatavi rīki un atziņas, kas būtu šeit piemērojamas?
Tags:

15.7.19 13:01

Es gan tā arī kaut kā gribēju, bet man terapeits ir tādā tēvišķā/autoratīvā lomā. Mēs joprojām uzrunājam viens otru ar jūs. Man liekas vienīgais tāds cilvēks manā dzīvē pašlaik. Bet nu lūk, es nezinu, vai ar viņu varēs pārrunāt tēmas, kur konteksts ir sekss. Piemēram tagad man pa spraugām lien ārā visi tarakāni ar nepārliecinātību un nepārliecinātību par savu performanci (cilvēki gan saka, ka viss esot lieliski, bet ticēt man grūti, nu varbūt par bj, kur es jau to pietiekami bieži esmu dzirdējusi, bet tad atkal man liekas, ka es pēdējā laikā nedodu visus 100%, lai būtu tik labi kā sākumā.... un izmēģināt jaunas lietas, kuras es nemāku?? argh!). Protams, tas ir arī par pārējo ikdienas dzīvi, bet šobrīd tas ir seksuālais konteksts.

Toties par attiecībām gan mazliet parunājām. Bija izlīdis viens negludums tieši pirms iešanas pie viņa un man sanāca maza drāmiņa. Terapeits gan ieņēma atbalstošo pozīciju un norādīja, ka mana reakcija bija visai adekvāta. Es gan domāju, ka mazliet emocionāli saasināta, bet jā, viņam taisnība - adekvāta. Esmu ļoti smalki jūtīga. (Es to nesaku lai plātītos, tā ir viena no iezīmēm sevī, kuru sevī man ir grūti pieņemt un gribētu vienkāršāk. No otras puses - nenovērtējami nākotnes profesijā.) Es redzu ļoti daudzās niansēs, ka es esmu augusi savā attīstībā, bet viņam nav šādas izaugsmes aiz muguras. Tik daudz uzbraucienu sev pašam! Daudz joku, kas ir mazliet pasīvagresīvi. Daudz pretrunīgas komunikācijas. Es tiešām jūtos izaugusi no tā līmeņa, tik daudz izravējusi no sevis ārā. Man nepatīk, ka es arī sāku pielāgoties un ieviest tādus jokus savā komunikācijā ar viņu. Viņš ir pretrunīgs cilvēks. Viņš ir labs un jauks, tiešām. Man tikai ir regulāri "jāizpako" tas, ko viņš saka un jāatceras, ka viņš mani mīl un grib labu (un tam es tiešām ticu un tas ir redzams viņa darbos). Viņš pats ir teicis no kurienes viņam ir ieviesies tāds komunicēšanas stils, nav tā, ka man ir tiesības prasīt, lai cilvēks tagad un tulīt atmet visus savus koupošanas mehānismus.

Turklāt viņš neatbilst maniem "standartiem"/vēlmēm. Tas man spridzina smadzeni. Jo otrs čalis man ir ~tāds, kas atbilstu, bet tur atkal nav tādu jūtu. Bet tur es domāju cik ļoti tas ir tikai manas iedomas, ka man vajag un cik reāli ir tas, kas tiešām ir nepieciešams. Izrunājām, ka vispār visas prasības, kas tiešām būtu svarīgas (es tos dēvēju par dīlbreikeriem) ir. Nekā tāda, kas tiešām būtu svarīgi, bet nebūtu. Nu tur labs, laipns, spēj sevi finansiāli nodrošināt, nesmird pēc pelnutrauka, tur savus tarakānus zem kontroles, gudrs, liberāli tendēts, gultā labi... Tās ir tādas pamatprasības, kas pat bieži piemirstas, tik pašsaprotamas.

Vispār tas, ko nepārrunājām, bet ko es pie sevis pēdējā laikā domāju - kāpēc? Kāpēc šīs attiecības? Ko tas viss nozīmē? Ir pagājuši divarpus mēneši, iemīlēšanās sajūta nav pārgājusi. Varētu teikt pat gluži otrādi. Laikam jau es uzskatu, ka ir jāmācās no tā, ko pasaule piedāvā un šis piedāvājums ir kaut kas ekstraordinārs. Ar prātu šis saprotami nav.

10.7.19 20:03

Pagājušajā nedēļā te nepierakstīju un jau visu aizmirsu. Nu tā, ka tiešām aizmirsu, atceros tikai, ka bija vērtīgi. Labi, ka mazliet ar draugu par tēmu parunājām čatā. Tagad sameklēju un varu atcerēties.

Sāku šaubīties, ka spēs man šis terapeits palīdzēt, bet atkal parunājām par pamattēmu - trauksmi un augstskolu. Atkal nodefinēju to pašu, ko ar iepriekšējo terapeiti pirms diviem gadiem. Tas kā man trūkst ir drošības sajūta. Tā ir nepiepildītā pamatvajadzība. (Viņa gan nesaprata, ex-puisis arī ne. Šis gan uzreiz uzķēra.) Un tāda drošības sajūta, ka viss būs ok, pat tad, kad nebūs, un es (aktīvi) tikšu galā. Nekāda sakara ar drosmi. Nekāda sakara reaģēšanai uz lietām. Tā ir drošība pati par sevi nevis kad saņemas un tiek galā ar lietām. Mana trauksme jau ir par lietām, kad man kaut kas pašai ir jādara, tāda sava veida atbildības uzņemšanās, lietu nokārtošana, izdarīšana un KAS TAD BŪS MANAI RĪCĪBA SEKAS. Man nav tās drošības sajūtas, ka būs ok. Ka sliktās lietas nebūs sliktas, bet es spēju ietekmēt situāciju un viss būs labi, jo kā minimums 90% no sliktajām lietām ir vienkārši tādas, ar kurām jādīlo un jādara sev situācija labāka.

19.6.19 14:11

Šodien pēc nedēļas pauzītes uz terapiju. Par iepriekšējo atskaiti kāds atkal noprokrastinēja. Kopumā skatoties lietas, augstskolas lietas nebīdās uz priekšu, varbūt jāiet lamāties, zāles esmu atkal samazinājusi, jūtos stabilāka, daudz, intensīvu notikumu pat mani nenograuj, un ir enerģija. Diemžēl gan joprojām esmu introverts. :D

Pretestība. Principā es uzdūros tīram tēlam, kas man ir pretestības simbols. Nonācu es pie tā caur līdzību, kad aizgāja atkal runa par to, ka es nespēju padarīt lietas, kuras es gribu. Ok, jā, var vienoties, ka es negribu kārtot istabu un krāsot logu ailes, bet ir līmenis augstāk, ko es ļoti vēlos - es vēlos iekārtot savu dzīves telpu sev patīkamu. Bet nevaru. Tas ir kā stāvēt durvju priekšā, aiz kurām ir kāds mazs bet personiski ļoti svarīgs dārgums, bet tu netiec tam klāt. Un līdz izmisumam. Jo tas nav tikai par istabu, bet par dzīvi vispār - iekārtot savu dzīvi. Un es netieku grām šīm durvīm. Es lieliski apzinos, ka droši vien būs citas durvis manā ceļā un galu galā, tas dārgums, kas aiz durvīm arī nav princeses dzīves apsolījums, bet tas ir te un tagad un tālākā ceļa spriedelējumi ir bezjēdzīgi. Es zinu, ka izaugsme notiek mazos solīšos, nekad vienu durvju atvēršana nemaina dzīvi par 180. Bet tas, kas ir aiz durvīm ir ļoti svarīgs.

Kas notika, kad man teica iejusties durvju tēlā? Pirmkārt bija grūti, kas man nav tipiski, es parasti lieliski spēju iejusties tēlos. Otrkārt - pretestība. Nu tā, ka Pretestība. Nu tā, ka pilnīgi nelaba dūša un uz vēmienu velk cik ļoti pretestība. Tāds prom visu, neko negribu, viss pretīgi, prom, prom, prom.

Un tā ir daļa no manis. Būs ar ko tālāk strādāt.

31.5.19 11:52

Es varētu visu savu žurnālu pārsaukt par terapijas piezīmēm, jo tas ir vienīgais, ko šeit vairs rakstu. Bet pilnīgi nejūtu nekādu aicinājumu rakstīt par ko citu. Varbūt kādā brīdī. Kaut gan privātā dzīve arī šeit spraucās cauri. Piemēram:

Šis mēnesis ir interesants - es sen neesmu bijusi iemīlējusies. Gadi. (Pirmā un pēdējā reize nebeidzās labi, pēc tam gan ir bijis mīlēts, bet ne šīs izteiktās iemīlēšanās sajūtas.) Turklāt man ir pat divas attiecības nevis vienas + draugi arī jāsatiek. Un darbs, to arī neviens nav atcēlis. Tā visa rezultātā es esmu tādā hajā visu laiku, katru vakaru neesmu mājās un pirms divām nedēļām gāju jau pie terapeita krietni izmisusi, jo tas TĀ nogurdināja. No vienas puses ļoti patīk. Bet no otras puses liekas, ka tulīt lūzīšu un kad nolūztu, tad neproduktīvi atrubos no realitātes uz vismaz diennakti pat neko jēdzīgu nedarot, bet prokrastinējot dzīvi un tādā stulbā trulumā. Pat kaifīgi atpūsties nesanāk.

Protams, sākumā terapeits par to, ka es visu laiku skienu un vajag atpūsties, bet tur gluži nav tā problēma - man nesanāk atpūsties, kad es to daru. Nav tās viļveidīgās pārejas no atslābuma uz aktivitāti. Ir kritieni. (Te iespraužam manu kārtējo sajūsmu, cik viņš kruts un gudrs.) Un tad nonācām pie risinājuma, kas mani no uz sabrukšanas robežas un aiz pārguruma raudošu savāca (savācos) līdz tīri normālam stāvoklim, kur es jutos gana atpūtusies un stabili, varbūt mazliet vairāk miega tik vajadzētu. (Miega trūkums ir konstanta problēma pēdējā laikā. :D ) Atbilde - iezemēšanās, kontakts ar savu ķermeni, atrašanās savā ķermenī.

Tas ir interesanti, ka šis uzpeld atkal un atkal. Man liekas tāpēc arī iepriekšējā terapeite bija tik efektīva (kamēr bija efektīva), jo bija tāds ķermeņa orientēts process. Ar šo terapeitu process nav ķermeņa orientēts, bet saikne un būšana savā ķermenī ir viena no galvenajām lietām, ko mācos. Varbūt pati galvenā.

30.5.19 12:47 - Vai es varu pieņemt sevi?

Man jāatzīst, ka brīžos, kad es atkal esmu nolohojusies, neesmu bijusi spējīga iziet no mājas, atkal kaut ko esmu atlikusi, es ļoti sevi nespēju pieņemt. Nav tā, ka es ienīstu sevi, galīgi nē. Sajūta ir, ka ja es pieņemšu sevi kāda es esmu ar šiem defektiem, es samierināšos. Kaut es zinu, tā nav. Man ir pieredze, ka pieņemot sevī kaut ko, tieši tad sāk lietas mainīties. Un man nav pieredzes ar to, ka es trauksmes dēļ ktkt neizdaru un sevi pieņemu, tas vien ir iemesls izmēģināt, jo acīmredzami šī brīža situācija nedarbojas man par labu.

Lūk. Tagad sēžu, prokrastinēju un mēģinu pieņemt domu, ka man tā būs vienmēr. Man būs jādzer zāles, lai spētu iziet no mājas. Lielāki uzdevumi tiks veikti ar mokām. Lietas pašai sev vienatnē, ko darīt, tiks darītas tikai periodiski un tad arī ar vainas apziņu. Bet iespējams vairs nebūs "varēju/vajadzēja labāk". Jo labāk nav iespējams. Es gribu, bet es nespēju labāk. Un varbūt beidzot ir laiks to pieņemt.

Man joprojām ir fantastisks psihoterapeits. Žēl, ka viņu pierakstu tik maz. Esmu samīlejusies un reti pavadu brīvo laiku viena/reti esmu savās mājās. Netiek pierakstīts. Šonedēļ vēl bez tā, ka vajadzētu pamēģināt pieņemt sevi, tiku līdz kaut kādam abstraktam problēmas būtības raksturojumam. Man ir sajūta, ka man ir ļoti daudz enerģijas iekšās. Jauda. Bet es esmu visu mūžu to slāpējusi un apspiedusi. Kāpēc? Jo ir sajūta, ka es ar šo jaudu nodarīšu pāri. Sev, citiem. Vai arī vēl dziļāk rokoties - pasaule man nodarīs pāri, ja ļaušu šai enerģijai izpausties. Man tiks atņemtas bērnībā vajadzīgās pamatlietas - mīlestība, pieņemšana, atbalsts un rūpes. Es skaidri atceros, ka viena no divām reizēm, kad dabūju pērienu, bija par to, ka es atļāvis izpaust savu enerģiju - es sadusmojos un to izrādīju. Es baidos no rīta pamostoties būt enerģijas pilna un attiecīgi arī tā izpausties - celties, iet un darīt lietas, dzīvot savu dzīvi ar to enerģiju, kas ir manī iekšā.

25.4.19 14:04

Un tomēr... to domu, ka neesmu vērtīga un man nesanāks, prasās iztirzāt. Nezinu, kur šis ieraksts aizvedīs, bet šo domu gribu izvilkt saulītē. Lai cik sākotnēji neglīta un nožēlojama šī doma liktos. Bet šī mazvērtības sajūta jau nav neglīta un nožēlojama. Tīri cilvēciska un tik bieži sastopama. Šī doma prasa vairāk iejūtības un kindness nevis šeimingu un nicināšanu. Es tagad nezinu, ko darīt ar savu mazvērtības sajūtu, bet apziņas nostūros to slēpt vairs... nav jēgas/nav iespējams/nav pareizi. Mazliet mīlestības pret sevi, kaut joprojām esmu... tik banāli defektīva. Un arī šī doma nav labestīga. Es gribu būt labāka nekā esmu, bet esmu tikai cilvēks ar saviem kompleksiem. Iekšēja cīņa - pieņemt savu mazvērtības sajūtu un nejusties pret sevi agresīvi/defektīvi.

Un tomēr... esmu tik daudz darījusi un izdarījusi par spīti (ignorējot) šo domu, ka man nesanāks, ka neesmu vērtīga. Grūti un lēnām, bet uz priekšu es esmu tikusi. Paskat, pat tiesības noliku. Tas nekas, ka viss progress tiek ielaists ar to, ka nebraukāju, tik un tā lepojos, ka izdarīju. Un redz, man sanāk. Protams, zāles ir palīgs, kaut vai tiesības kārtojot, to ļoti varēja just. Bez zālēm "man nesanāk" dzina virsū paniku tā, ka Krastenē malā jāstājas. Ar zālēm bija tāda mierīga apņemšanās, kaut man nesanāk un nesanāks, tāda mazliet spītīga apņemšanās un vismaz galvā, ja ne sirdī, saprotama doma, ka iemācīties var. Pat es.

Es joprojām esmu kā bērns, kuram vajag pateikt, ka jā, labi, malacis, sanāk. Sāku iet pie privātā fitnesa trenera. Viņš tā saka. Un redz... lai cik domāju, ka nesanāk, visu laiku ko mācos. Fotokursi tikko kā pabeigti jau mēģināšu iemīlēt sportošanu. Cik daudz man vēl jāiemācās, lai es saprastu, ka esmu vērtīga un man (ar laiku un mācīšanos) sanāks? Un daudz sanāk.

25.4.19 13:32

Šonedēļ pie psiha neaizgāju, atteicu pusstundu pirms sesijas. Pagājušo reizi parunājām par šo, par to un viņš atkal aizgāja uz psihoterapijas būtības tematu, kas ir uzmanība, apzināšanās vai kaut kā tā un lika man atkal darīt to mājas uzdevumu, kuru vienreiz jau pildīju, bet viņš tad pateica, ka tas materiāls nav izmantojams. Un laikam tas ieēdās dziļāk kā vajadzēja. Un man vispār rakstīšana vairāk darbojas kā analīzes rīks nevis novērojuma. Un, un, un...

Toties es padomāju un uzmanību pievērsu. Bez rakstīšanas. Un dažas atziņas ir nākušas. Nav glītas. Viens ir tas, ka izrādās es joprojām neredzu jēgu savai dzīvei, eksistencei, labsajūtai, ja esmu tikai es, bez neviena cita. Kāda jēga gatavot ēst un sevi pabarot? Un nav jau tā, ka es nebūtu atradusi jēgu/virzienu savai dzīvei. Bet tas ir kaut kas liels un gaisīgs, ikdienas dzīvei par smagu.

Otra doma ir, ka man nesanāks, es tāpat neesmu vērtīga (un attiecīgi nav jēgas). Tas ir tad, kad jādara lietas pašai, bet kas ir saistībā ar citiem. Kas to būtu domājis, ka pēc tik daudziem gadiem un milzīga pašapziņas kāpuma, joprojām šie paši tarakāni manī slēpjas.

Vispār es esmu tikko, tikko sākusi satikties ar kādu ārkārtīgi burvīgu cilvēku. Un es pirmo reizi jūtos tik defektīva, ar tik "ne gluži to laimīgo" bērnību, bez bariņa draugu, tik negatīva savā domāšanā. Vienkārši uz viņa fona tas kontrasts sāp. Es ceru, ka vienkārši vēl neredzu tos tarakānus, bet jau cik redzu, tas ir viens no "tīrākajiem" sastaptajiem cilvēkiem.
Powered by Sviesta Ciba