Te ir kaut kas teikts

Jaunākais

7.9.18 01:15

Milzīga nevēlēšanās/trauksme bet biju. Arī labi. Atnācu mājās, gulēju līdz diviem.

27.8.18 09:38

Kad es esmu ar citiem, kad esmu darbā (tas pats vien ir - klienti), tad viss ir ok. Nu tā - normas robežās. Kad es esmu viena, kad es esmu mājās, kad man pašai kaut kas jādara, kad jāizrāda iniciatīva satikt citus vai vienkārši iet ārā no mājas ne uz darbu... tad tie briesmoņi zem gultas, skapjos, tumšos stūros un zem ādas pamostas. Tie neko nedara, man viss ir kārtībā. Bet es sastingstu un man ir bail izdarīt jebkādu jēgpilnu darbību. Reizēm es savās bailes nepamanu. Reizēm es pamanu, ka nevaru pakustēties un ir grūti elpot. Reizēm es vienkārši novēršos laiku izniekojošās aktivitātēs, lai es nejustu savās bailēs, neredzētu šos briesmoņus.

Pirms gada es uzzināju, ka tas ir "bišķiņ" par daudz un vispār man ir nopietnas problēmas ar trauksmi. Bet iespējams tabletīšu dzeršana vairs nebūs "kamēr savākšos". Jo bija lieliski, savācos, biju stabila, aizmirsu par zemādas briesmonīšiem. Bet es pārstāvju dzert zāles. Tagad... tagad es gaidu kad tikšu pie savas psihiatres.

25.8.18 19:16

Jēzus... Es taču nevarēju iedomāties, ka "ātri ieskriet bankā dabūt jaunu Smart-ID" izvērtīsies par stundu ilgu čakaru, kas beidzas ar maniem vārdiem: "Man pietiek!" un uzreiz tūlīt pēctam meklēt, kur dabūt kādu glāzi mierinoša alko (suši būs papildus ekstra). Izklausās dramatiski, bet es vnk piekusu. :D Jūs iedomāties nevarat cik grūti ir uzrakstīt savu parakstu kā 5 gadi atpakaļ, kad uzvārds bija jauns un spīdīgs un es domāju, ka mans paraksts būs glīts. Bankas darbiniece dokumentus pārdrukāja reizes trīs. (Neliels svītrojums arī ir pē!) Varētu teikt - cirslitis, bet būsim godīgi - vienkārši tizla. :D Nemaz jau nerunājot par to, ka tad šis tad tas, tad uzlīme uz ID palikusi. Un kad man likās viss ir galā, sākās sarunā par ceļošanu, kredītu, apdrošināšanu, bet pēc tam par pensijām un to plāniem. Nu ok, to otro man pat vajadzētu, tie 20 vai cik eiro būs pensiju plānā daudz noderīgāki nekā jebkur citur tagad, kad pelnu ok priekš sava dzīvesveida. Bāc... par daudz... :D

14.8.18 21:51 - Slavenības un raksturi.

Ja satiec kādu paziņu uz ielas ir uzreiz reflekss pasmaidīt, pamāt, pat ja pirmajās desmit sekundēs gluži neatceries no kurienes tieši pazīstami esam. Bet ja atceries, tad nu vēl jo vairāk! Lūk, šodien tipinot uz darbu es satieku pazīstamu cilvēku. Atpazinu momentā, bet jāturas pretī visiem instinktiem (arī neblenzt pārāk uzkrītoši). Protams, pēc pāris sekundēm ieslēdzās arī "reality check", bet nu pasakiet tikai, ka jūs gan nebūtu samulsuši, ja jums pretī nāk nu jau dikti sirmais Klūnijs?

Citās ziņās - gaudo suns. (Ne mans.) Besī. Skan pa visu pagalmu. Logu taisīt ciet negribu, bet tāpat nelīdz. Un regulāri, stundām ilgi. Labi ka reizēm mēdz ieturēt 5min pauzi. Šis noteikti nepadarīs mani par suņu cilvēku. Kaķi negaudo un skaļi nepārdzīvo, ja viņus atstāj vienus. Tas tā, ja jāizvēlas starp diviem raksturiem.

12.8.18 20:33

Es vairs negribu bitčoties par bijušo. Tinder arī izdzēsu un paļaušos uz savu veiksmi, kosmosa spēkiem, sevi. Vispār jūtos labi. Diemžēl studijas šogad neatsākšu, bet ir mieriņš, kuru gribas audzēt, just un pieredzēt. Nostabilizēt to mieru. Piezvanīju psihiatrei, lai atkal dabūtu tabletītes, jo bez atkal saspringts sastingums. Bet vajag mazāk, vajag sākt atmest, bet vēl ne. Vēl vajag augt.

Vispār es jūtos tik labi... gribas visu palaist vējā un pieķerties nekam.

12.7.18 12:03

Sēžam ar mammu, runājamies par norisēm pasaulē.
Es: Jā, bērnu man nebūs.
Mamma: Nu... Tā ir saprātīga un ētiska izvēle ņemot vērā visus apstākļus.

28.6.18 04:43

Man vajag palīdzību, viena es pārāk stragloju. Pat ne stragloju, novēršos, prokrastinēju, skatos YouTube video. Var jau apgalvot, ka tas nav nekas slikts, visi to dara. Bet ja visi to dara 5,5h no vietas (un pirms tam vēl trīs stundas), kamēr vajadzētu gulēt un ir lietas, kuras ir iekavētas... arī viņiem vajadzētu spēcīgi pārdomāt dzīvi un iespējams meklēt palīdzību, ja nespēj no šī cikla izkāpt.

Man šķiet liels bubulis manā skapī, no kura cenšos par visām varītēm izvairīties, ir tālākās studijas. Turpināt? Vai es tikšu galā? Vai es esmu tam gatava? Turpat vai mainīt universitāti un neklātienē? Vai vispār man to darīt, vai spēšu tur ko sasniegt? Un studiju finansējums? Un vispārēja anxiety (trauksme? sajūta, ka nianse cita) par... laikam šo tēmu, jo es jau īsti nedzirdu trauksmainas domas. Es tik jūtos saspringta un sastingusi visu laiku un vienīgais, ko vēlos ir aizmirstiet muļķīgās izklaidēs. Es ik pēc stundas piefiksēju cik pulkstenis un nodomāju, ka jāiet gulēt. Un uzslēdzu nākamo video. Nav jau tā, ka nevaru pārtraukt nemaz. Ik pa laikam saņemos. Katru dienu ir vairāki sevis piespiešanās un saņemšanās momenti. Bet ar to ir par maz. Ievelk.

Ok. Nu tad meklēšu veidus, ko varētu darīt. Nav jau traki, viss ok. Tā ir manas dzīves normālība - augt un straglot (un augt un...).

13.6.18 19:40 - Spuras gaisā / brīvā plūsma pirms atbildēt

Man laikam ir jāpazīst un jāuzticas cilvēkam, lai es viņam ļautu palīdzēt. Vai arī kaut kas. Man automātiski ir spuras gaisā, kad kāds random cilvēks grib dzirdēt par manu Problēmu un grib palīdzēt. Varbūt visvairāk tāpēc, ka man nav tādas Problēmas! Ir tikai mana dzīve ar kuru es stragloju nu jau gadus trīsdesmit, apzināti - desmit. Desmit gadi (vairāk), kopš es apzināti cenšos būt laimīga, augt un darīt lietas labāk. Un neliegšos, ir progress, lai arī stragloju joprojām. Taču godīgi sakot, izaugsme lielākoties bijusi vienai pašai darbojoties, reizēm ar palīdzību, par kuru maksāju (iesaku!).

Es neuzticos, kad cilvēks, (kuram es par to nemaksāju) izrāda raizes un vēlmi uzklausīt un palīdzēt. Tuvi cilvēki, jā, bet pat tad es esmu skeptiska par patieso spēju līdzēt. Atbalsts un "here's a hug" arī ir ok. Pat pilnīgi random svešinieki cibā ar "tev vajadzētu meklēt profesionālu palīdzību, lai šo te neielaistu" ir ok. Bet paziņa ar pretenzijām uz draugu? Ar kādām tiesībām viņš tagad būs tas, pie kura skriešu paraudāt uz pleca? Jā, es izšķīros ar P., jā es arī ierakstīju mazliet savā stilā (acīmredzot pārāk emocionālu priekš tautas) citā vietnē. Un nav jau tā, ka teksts bija "viss slikti es griežu vēnas". Drīzāk "viss slikti, jo jāiet gulēt(!), that's life, keep on going". Jā, es arī neesmu pieradusi, jo kopš bērnības vienmēr man vajadzēja tikt galā pašai, tādu baigo draugu man arī nebija. Norūdījis tas mani nav, bet toties skarbāku gan ir pataisījis. Man neliekas normāli, ka man tagad jākrata ārā sirds cilvēkam, kuru pazīstu tikai virspusēji.

Vēl viena lieta - es negribu tikt redzēta kā nabaga ievainotā būtne, kurai vajag palīdzību. Too punk for that. Un arī tas, ka tad uzreiz man veidojas cilvēka psiholoģiskais profils tāds, kuram pievelk drāma, vajag "sāpīgo un skaisto" un/vai ir ar glābšanas tendencēm (tādi kuriem neinteresēsi, ja tev būs labi, un/vai glābs pa savam, kas tev nemaz nav tik vajadzīgs).

No otras puses skatoties, es tiešām esmu tizli trausla un vāja un gribu, lai kāds mani "izglābj" un palīdz. Bet tās ir iekšējās sajūtas, kuras es nerādu un neuzskatu par vajadzīgu rādīt. Man nepatīk šī iekšējā sajūta. Tā ir pasaka. Un nu nevar cilvēks tā ne no kā ņemt un mācēt vislabāk man palīdzēt, ja jau pat terapeiti ne vienmēr to spēj. Un ja galvenais, kas pievelk ir mana traumētā būtība, tad cilvēkam pašam nav visas skrūvītes kārtībā un būtu nopietni jāpievēršas savu motivāciju izpētei.

Mazliet nomierinājos. Tagad vēl tikai izdomāt kā atbildēt, lai inde un asumi nespraucas ārā.

23.5.18 14:55

Es neticu. Sev.
Pasaulei. Iespējai. Laimei.
Man ir jāatrod atkal ticība. Es nespēju iet tālāk.
Man vajag ticību, ka katrs nākamais solis mani kaut kur ved.

18.5.18 14:23 - Es ceru, ka tas ir tikai...

Es ceru, ka tas ir tikai no zālītēm, kuras savus astoņus mēnešus dzēru. Tagad zālītes pārstāju dzert. Iepriekš arī bija bijis tā, ka jūtu, ka palieku stulba pēc pāris mēnešiem ar zālēm. Bet tagad es jau baidos, ka tas varētu būt neatgriezenisks process. Varbūt zāles (vai stress) brucina smadzeni, varbūt veca palieku (nu neesmu jau veca takš!), varbūt smadzene nodzerta (nedzeru jau daudz! Oh, bet bieži, nu tā katru dienu), bet varbūt. Varbūt vispār smadzeņu vēzis papildus ūdenim ceļgalā. Bet jā, nav vairs asuma.

Tagad mēģinot likt tiesības jūtu to jo sevišķi. Vienmēr esmu bijusi mazliet ar galvu mākoņos, tāpēc praktiskas lietas vedas grūtāk, bet man šķiet, ka esmu vispār galīgi traks gadījums stūrēšanas lietās. :/ Ok, man nav arī vispār nekādu iemaņu vai "kopā ar tēvu/onkuli/draugu braukāju". Un vēl esmu stresaini bailīgais. Un es ceru arī tas ir tikai tāds posms. Vispār jau progress ir.

Un tā ir daudzas lietas. No sīkumiem līdz piemērotību dzīvošanai kā tādai. Es ceru, ka tas ir tikai...

15.4.18 18:53

Tieši 15:51 man mesendžerī vienlaikus uzraksta divi Henriji.

Un vēl ir cilvēki, kas iedvesmo. Iedvesmo pašai būt labākai.

Un vēl es baudu dzīvi. Ir ļoti, ļoti labi.

6.4.18 16:44 - Not always someone leaving you is a loss

Jā, es esmu dusmīga uz viņu. Pat ne tāpēc, ka pameta, bet tāpēc, ka nepildīja attiecību norunas un vienpersoniski izlēma. Un izčakarēja iepriekšējas nogales plānus, idiņš, biļetes jau nopirktas un brīvdienas darbā dabūtas... Bet tas viss lai paliek, nav vērts.

Bet ir vērts neapstāties un turpināt, pat ja es esmu tik defektīva, cik esmu. Ok, ok, nav ideālu cilvēku, ai, nepalīdz man tas. Palīdz apskāvieni un alkohols, un citi cilvēki, un pieredzes. Atkal sajūta, ka nav laika un sajūta, ka gribu strādāt vairāk. Vajag miegu vairāk. Varbūt šodien pirms randiņa vienu snaudu uztaisīt nevis uz sporta zāli iet. Un tomēr tas viss apkārt un reaģējot. Pati izkalt savu dzīvi nemāku, vajadzētu vismaz deklarāciju iesniegt, lai piķi dabūtu. Es nezinu kā man dzīvot, nemāku, bet lai jau.

26.3.18 23:14

Ir slikti. Ne nu tā, ka viss slikti un uz bimbu velk (kaut arī bieži), bet tā slikti, ka es daru tikai minimāli nepieciešamo. Viss pārējais laiks iztek caur pirkstiem. Izniekojos. Galvā migla un novēršanās no jebkā svarīga. Parakstīt nevaru, klausos dziesmas un meklēju vārdus, kas uzrunā. Un gribētu te tagad dziļdomīgi likt dziesmiņas sākot no šī un beidzot ar šo. Bet tas ir nožēlojami. Neko es ar to nepateikšu. Nevienam labāk no tā nekļūs. No tā mana miskaste (istaba, dzīve, emocijas) kārtībā netaps. Bet jā, kaveri ir mans mierinājums tagad. Vēl uz riņķi iet daudz kas no Postmodern Jukebox un Maxence Cyrin.

Viss ir bezjēdzīgi. Un es esmu bezjēdzīga. Nu nav tā, ka iepriekš tā nebija, bet pirms tam bija muļķīga pieķeršanās, apņēmība un ticība kaut kam. Likās, ka es varu labāk. Bija uz ko tiekties. Bet tagad es nevienam tā īsti vajadzīga neesmu. Nav jau tik traki, ja es aiziešu, daudziem cepīs, to nedrīkst. Un nevajag. Tagad daudzas visādas idejas nāk prātā. Nederīgas. Daudz emociju. Es nespēju tās pārstrādāt.

Man vajag ko fiziski sāpīgu.

18.2.18 13:51 - Tā sajūta, kā es tāds nekam nederīgs cilvēks un kā citi dzīvo normāli.

Reizēm uznāk. Pēdējā laikā gan reti, bet nez, šoreiz varam mēģināt vainot PMS un pārāk ilgu gulēšanu. Bet ir uzpeldējusi arī tā dīvainā trauksmes sajūta, kad kaut kas jādara - sastingsti, neelpo un liekas, ka sitīs. Bet nav jau neviena. Un varbūt pat būtu labāk, ja sistu, tā ir daudz vieglāk pārstrādājama emocija salīdzinājumā ar to nedrošību, kad nezini, ko katrs solis nesīs, kad liekas, ka katrs solis var būt nepareizs. Man liekas, ka šī sajūta no terapijas pavilkusies ārā kaut kā. Un besī, nezinu vai varēšu terapiju savienot ar braukšanas instruktora maksām. Zobu salabošana joprojām atliekas uz nezināmiem laikiem. Nezinu arī vai varēšu un kā un vai naudas būs priekš studiju turpināšanas. Vispār bail atgriezties, man šķiet es nespēšu savienot. Un miegu vairs negribu upurēt, tas jāj nost visu garīgo stabilitāti.

Un šo bezsakaru es rakstu te, jo privātajā dienasgrāmatā kaut kā nerakstās. Vispār nerakstās pēdējos mēnešus. Radošā čakra aizsērējusi. Vispār garīgā arī, tās man visvairāk žēl, dvēselei pietrūkst.

7.2.18 11:51 - Bloķēt visus!

Ir interesanti, ka protams, gribas ērtības un reizēm noteikti vajag, bet mūsdienu pasaules vēlme bloķēt visus, kas vienkārši nepatīk ir... īpatnēja. Protams, atgādina arī vienu (reto, kuru es esmu redzējusi) Black Mirror sēriju, bet es pat mazāk par to. Man vairāk cepī, kur pazudusi līnija starp trollis, kaitnieks, reāli traucē, kurus tiešām ir vērts bloķēt, un "a man nepatīk". Un tā dīvainā sajūta, kad saproti, ka kāds tevi FemForumā arī ir nobloķējis, jo acīmredzot nepatīku. Mēdzu būt... skarba, bet man tomēr šķiet līdz reālai kaitniecībai vēl tālu. Kaut gan vells viņu zin, mani tikko IRL ir apvainojuši par "pattern of abuse", jo es mēdzu pacelt balsi, kad es iekarstu argumentos.

Man gan šķiet, ka es vairāk kā vienu reizi esmu norādījusi, ka man ir nepieciešams lai cilvēki "call out on my bullshit" un konkrētajā gadījumā arī, lai man vienkārši to pasaka, jo es nepamanu, man tā ir norma, ja pamanu es uzreiz cenšos laboties. Much abuser wow. Tiesa gan, tad kad mani sāpina un tad mēģina no manis dabūt laukā jušanos vainīgai un 100% savas vainas atzīšanu, tad gan es automātiski pāreju aizsardzības pozīcijās. Man nepatīk, man nepatīk, ka es esmu tik viegli sāpināma. Bet es arī nespēju tīru sirdsapziņu pateikt, ka es gribu savus pilnīgi dabiskos aizsardzības mehānismus nograut. Es gribētu tos labāk menedžēt.

Un lai cik ļoti man liktos, ka pasaulē skarbuma un vardarbības ir par daudz, man šķiet, ka visu pataisīt tik ērtu un drošu un patīkamu ir ceļš ar labiem nodomiem uz elli bruģēts. Man ir vēl jāparunā ar dažiem cilvēkiem, uz kuriem attiektos SJW* lietas. Un kādu sakarīgu psihologu/psihoterapeitu. Jo man ir aizdomas, ka nevar un nevajag visu nepatīkamo bloķēt nost. Daudz ko vajag, piekrītu, bet reizēm ir cepšanās par sīkumiem un nē, visas lietas nav vienādi nozīmīgas. Es pati dzīvoju samērā foršā burbulī, bet cik šādi burbuļi ir vajadzīgi un cik jau tas paliek par daudz?

*terminu lietoju ar neitrālu nozīmi, manuprāt samērā laba lieta, ko darīt, ja nepārspīlē.

23.1.18 16:38 - Citi Cilvēki ™

Es ik pa laikam iedomājos, ka es labprāt šo cibu izdzēstu. Rakstu tāpat te maz. Bet ik pa laikam gribas palasīt Citus Cilvēkus. Daži cilvēki vairs tik cibā novērojami vai arī manā dzīvē reāli nekad nav bijuši, bet kaut kā tomēr interesē vēl. Daži ir tīri izklaidei - ko tad nu atkal sarakstīs, no tiem ir viegli atvadīties, pat ja reizēm gribas Citus Cilvēkus. Daži vienkārši aizpilda tukšumu, kas veidotos, ja tiešām gribētu sekot tikai tiem, kam ļoti gribu. Reizēm šķiet, ka Citi Cilvēki vispār aizpilda kaut kādu tukšumu manā sociālajā dzīvē. Gadiem to ir darījuši. Ah, šī ciba ir jau padsmit gadus uzkrāta vēsture. Šausmas, kas tik nav noticis.

Lūk, un esmu es tādā mazliet ievelkošā neizlēmībā. Izbeigt šo visu vai... vai ko? Nav jau īsti cita ceļa. Bet pārraut visas saiknes arī vēl nespēju. Es vainoju Citus Cilvēkus. Un varbūt savu nespēju un pat nevēlēšanos nodrošināt sev Citus Cilvēkus tur tajā Īstajā Dzīvē™.

20.11.17 20:26

Being emotional is not an excuse for shitty and selfish behaviour.

And oh, I try to be my best, sometimes I fail, but sometimes I need to put these lines in for other people too. Well we will see... How long does this time it will be. And then he wonders how friends disappear from his life. And I'm trying to be nice person, I do... but this time I laughed out loud. It was cruel and long laughing and I don't regret a bit. I was not the person to complain about That. Some people wonder why I even let him back in my life. Again. This time? Selfish reasons again, but I believe in win-win scenarios. And this time I need to think how to tackle shitty behaviour if it happens, as it probably will, because he is not a bad person, just very emotional and still hasn't learned to control his shitty behaviour.

1.11.17 15:02 - A

Knowing yourself is really, really, really important. Just half a year ago I would completely agreed but I didn't know then how much I don't know. Who knew... I have (untreated) anxiety problems. I really didn't and it was huge shocker to get to know that. Because I thought I know myself pretty well and I know psychology stuff quite well in general. Well sure, I am the one on anxious side quite often but I am not afraid, the anxiety is not a Problem, it's just something from time to time. I didn't knew that feeling overwhelmed approximately once a day is "all the time" according to some online tests, I thought it's just "often" or something. I didn't knew that missed deadlines regularly counts as "impacts everyday life". I didn't knew that being stressed even after the stress factor is solved is not just personality trait. I knew the things are not worth worrying about so I just tried to ignore the worry and my body reactions. Actually in general - "fake it till you make it" doesn't work in this case. I didn't knew that once every other month breakdown for two days is not "I'm able to do it." And I could go on.

Actually it is quite hard to admit that I have anxiety Problems. It means... that I can't. I really can't. Can't get over it and just do it. I can't just relax and enjoy the company. I can't just not think about it. I know I should not do those things, but I can't solve them just to try to do in spite of them. I have done it often. Alcohol is my friend too. The first essay at uni I could finish because in the last night I was drinking and writing, it kept me sane and relaxed enough to persist.
And it breaks my heart to not continuing studies, because... I can't. At the moment. (Go to hell, if you think I'm giving up.)

I can't.

19.10.17 18:25

Man jau zabesījis lasīt tos daudzos #metoo, jo ik pa laikam uzpeld "ak, jā, pareizi, tas arī bija". Es tieši domāju, ka man nebija neviens piesējies, kad biju skolā, vidusskolā. Nu vismaz neatceros. Es mazliet dzīvoju citā pasaulē un nebiju tik jautra kā krutās meitenes, kuras ar čaļiem dauzījās, jo vienīgajā reizē, kad man klasesbiedrs uzbruka, es ļoti spēcīgi iekodu rokā. Nu kā es tā pārspīlēju. Jau tajā laikā apzinājos, ka audzēt garus nagus ir arī ierocis. Bet tad atcerējos to pliko vīrieti, kas man un māsai uzgūnēja no krūmiem pludmalē. Un tikko man vēl atgādināja, ka ak, jā mani arī iespieda stūrī kāpņu telpā puika, kurš bija vecāks un stiprāks. Bet viņš jau nebija nopietni ņemams un vispār vai tas skaitās seksuāli, jo biju samērā sīka. Un nez vai tas tēva draugs, kurš reiz iemaldījās manā istabā, kad viņš bija palicis pa nakti, jo ļoti piedzērās, arī skaitās. Zabesīja lasīt. Jo ir bijis tik daudz situāciju, kurās es sajutos kā meitene vs vīriešu dzimums, pat ja nekas tāds nav bijis. Un tas arī nav nekas tāds... bet sakrājas.

UPD: Nepagāja ne piecas minūtes un - Ak, jā! Bija arī gadījumi, kad uz mani masturbē taču arī! Un dēļ daudziem, daudziem gadījumiem es zinu, ka nūdistu pludmalē ir labāk tuvāk ūdenim, aiz pakalniņa vai krūmiem, lai neredz no kāpām. Labāk tur kur vairāk cilvēku, jo citādi tas viens visu lai staigās garām un tikai vēlāk saproti kāpēc. Ideāli, ja ar kādu, bet reizēm nevar saprast arī, ko tas kāds pēc tam sadomā, tas tricky. Esmu tur saņēmusi arī tiešus piedāvājumus, bet tas vispār mani nerausta - pieklājīgs interesants kungs, samulsis čalis, kas slēpa konkrētas vietas aiz dvielīša, jaunietis, kas piedāvāja kaut kādu alkoholu. Šie atstājās, kad izteicu savu neienteresētību. Izņemot čali aiz dvielīša, bet viņš jau taisīja mazliet parodiju iz sevis, pat smieklīgi. Un nav jau viss jāuztver saasināti.

18.10.17 22:46 - Es arī?

#metoo sakarā es sāku domāt par gradācijām, kas zem šī haštaga slēpjas. Ļoti daudz, ārkārtīgi plašs spektrs. No seksuālas aizskaršanas līdz izvarošanai. Un godīgi es nevaru iedomāties sievieti, kuru tas nemaz, nemaz nav skāris. Taču es mazliet raustos to #metoo postot, jo... atzīt ta negribas! Daudz aizmirsts, daudz normalizējies, daudz es neņemu vērā, jo erm... neizvaroja? Man ir stāsti par jaukiem puišiem, kuri ir jauki, jo neizvaroja taču! Uzbāzties, uzmākties, piedzirdīt, apgrābstīt, mēģināt pierunāt, sagrozīt patiesību, neklausīties iebildumus, izmantot situāciju, kad esmu emocionāli vāja... nu bet taču neizvaroja! Daudzi no gadījumiem man ir atsājuši nepatīkamu sajūtu, daudzi ne, varu saderēt, ka daudzus esmu aizmirsusi, bet vienu gan es varu teikt droši - traumēta es nejūtos. Nu nejūtos. Jā, arī tā reize, kad cilvēks ar kuru biju kopā kādu laiku, neņēma vērā manu nē, iebildumus, ka man jāiet uz darbu un vispār nē, līdz es vienkārši nu... padevos, pārstāju pretoties. Bļe, neforši, riktīgi sūdīga sajūta, bet traumēta nejūtos. Kā jau teicu - pieredzes normalizēšana.

Bet tad es turpināju to cilāt domāt - protams, katra pieredze atsevišķi mani traumējusi nav. Bet... vai tas nozīmē, ka nekādu iespaidu tas nav atstājis? Oh,nē, ir gan atstājis, ir.

Man gribētos iet uz randiņiem, bet iepazīšanās un randiņošana ir nepatīkama domās vien. ATKAL būs jāskaidro, ka es neiekarstu tik ātri, man vajag laiku, pat ja man cilvēks tiešām patīk. Un zinu, ka līdz smadzenēm neaizies. Tie, kuri vienkārši nesaprot un stulbības stāsta un liek šaubīties pašai par sevi, mēģina pierunāt uz kaut ko vai aicina pie sevis mājās, jo tā ir normāla vieta, kur sākt randiņu. Ja atsaka, tad es kļūstu ļoti stulba un mauka un vispār nez ko sadomājusies. Tā sajūta, ka nemaz negribas uzsākt sarunu par "erm, labāk nebrauc man pakaļ ar mašīnu, es gribu tevi satik publiskā vietā", skaidrošanās, ka tas nav nekas personisks. Mēdzu neuzsākt un tad mašīnā sēžot pie sevis domāt cik lielam riskam sevi pakļauju, ka vispār tā jau nav prātīgi, visticamāk, ka nekas nebūs. Kad vēl stopēju, tas bija mazliet citādi*, bet savu devu piedāvājumu arī stopējot ir bijis. Es nekad nevedu puišus mājās, jūtos ļoti neērti arī tad, ja mani pavada līdz vārtiem - zinās, kurā mājā es dzīvoju, pat ja ne dzīvokli. Nepatīk teikt, kur es strādāju - ak jel, paldies dievam man ir ļoti sakarīgi klienti, negribu to mainīt! Es gribētu iet uz randiņiem, bet man tik ļoti negribas visu laiku sevi sargāt un uzspiest, lai robežas tiktu ievērotas, ka es... vairs negribu randiņus.

Ikdienā es esmu izveidojusi tādu ne pārāk patīkamas meitenes attieksmi. Smieklīgi, ka priekšnieks reiz pat tā komentēja citai meitenei: "Bet redz, [info]nomirusi atšķirībā no tevis negrib nevienam iepatikties." Bija runa par pucēšanos un tā. To noteiki var norakstīt manā pofigismā un vēlmes izpatikt neesamībā. Bet godīgi sakot es jau gadiem sen esmu arī pamanījusi, ka tad mani liek mierā, puiši pakaļ neskrien. Reizēm varu salīdzināt ar paziņām, kuras ir jaukākas raksturā un uzcītīgākas izskatā. Distancēta attieksme, skarbums un humora izjūtas neesamība lieliski atgrūž cilvēkus. Ziniet ir tas brīvais, radošais noskaņojums, kad gribas smieties un atslābt un dejot un priecāties? Jā... nedrīkst**, tas pievelk kā medus. Un tad būs atkal jāsargājas, jāaizsargājas varbūt pat mazliet jātop ievainotai, jo tā notiek, kad tu atļaujies būt pārāk brīva.

Man ļoti patīk pieskārieni un apskāvieni. Jebkurš, kurš mani pazīst, zin, ka mani apskaut nevajag, it īpaši bez jautāšanas. Man ļoti patīk, ka man jautā pirms apskaušanas, bet bieži arī atsaku. Ir daži, kuriem ir brīva pieeja apskāvieniem. Un lai arī tālāk rakstītais varētu likt to iedomāties - tas nav nekas personisks! Kaut kā gribas sarauties un labāk būt drošai nevis samīļotai. Agrāk tā nebija. Es jau teicu, ka es centos būt brīva. Tas apskāviens, kad apskaujies, bet tevi tā izteikti lēni apčamda. Tie pieskārieni, kuriem atrod neesošus attaisnojumus, bet ir klāt Tā, sajūta, ka tu saproti, ka meklē kaut mazāko iespēju tev pieskarties visintīmākajā iespējamā veidā. Reizēm jau nelabi paliek no skatiena, tas siekalainais, kad liekas, ka esi noslienāta no galvas līdz kājām. Apšaubāmi izteikumi vai piedāvājumi var būt un paldies dievam var nebūt komplektā ar To pieskārienu vai To skatienu. Bet tik un tā nepatīkami, it īpaši, ja nevari īsti izvairīties, jo, piemēram, esi darbā. Un tā pieredze, ka pieskāriens tiek tulkots kā kas vairāk. Pretīgi jociņi, kad plecu masāža draugam likās pilnīgi normāla lieta. Vai arī piekrist masāžai, bet tomēr uzskatīt, ka tā nav priekšspēle, jo es jau diezgan ilgi skaidroju, ka ātri nepavelkos, man gribas vairāk laika, lai liktos gultā. Vai arī kad riktīgi emocionāli zemā punktā tu aizej pie drauga uz koju istabiņu parunāties, dabū mierinošo apskāvienu, bet... tas turpinās par kaut ko daudz vairāk. Tu pēc tam stāvi dušā, mazgājies un ir vienkārši trula, trula sajūta, nesaproti. Es vairs nevaru saprast vai pieskāriens ir pieskāriens vai atļaujas meklējums citām lietām. Pēdējos gados sevi jau vairāk sapratu, izmantoju vārdus, skaidroju, bet tik un tā pēc tam nākas vai nu piekāpties nepatīkamajai sajūtai vai cīnīties par robežām, kas ir fucking nepatīkami. Ir sajūta, ka nevari uzticēties. Un... es neuzticos. Jā, arī tiem, kuriem varētu. Jo šobrīd esmu kopā ar fantastiskāko cilvēku, kādu pazīstu, bet pirmajā randiņā/nedēļas nogalē arī viņam es teicu daudz par daudz nē un cīnījos par robežām, jo es pieskāros, es ļāvu pieskarties. Man... patīk pieskārieni. Un tas tika tulkots pavisam citādi (seksuāli) par spīti tam, ko es biju skaidri un gaiši pateikusi. Jā, viss jau ir beidzies laimīgi, robežas netika pārkāptas, bet godīgi - es tiešām, tiešām negribēju par to cīnīties.

Un tad pēdējā piebilde - nē, viņi nav monstri. Man jau nav traumatisku pieredžu. Daudzi no viņiem tiešām ir labi cilvēki. Mans partneris tiešām ir fantastisks manā skatījumā. Un viss #metoo nav lai meklētu vainīgos. Bet, sasodīts! Tās sīkās lietas sakrājas un savelkas kopā un man gribētos justies brīvi un droši apskauties un pieskarties. Bet nevaru! Bļe, nevaru!

* Man piemita vairāk pozitīvisma, pozitīvās domāšanas (the secret style), bet arī pašdestrukcijas mazliet. Es vienmēr zināju, ka kaut kas slikts var notikt, bet es tik un tā biju droša par sevi. Nezinu kāpēc. Man šķiet es biju emocionāli atsaldēta un bardakā (vispār jā, bija problēmas ar emocijām).
** Kaut šis arī ir no bērnības, bet pieaugušo dzīve to ļoti, ļoti uztjūnēja. Bij gadījumi, kad es centos būt brīva.
Powered by Sviesta Ciba