Te ir kaut kas teikts

Jaunākais

21.9.20 14:24

LU student-psihologs atteicās mani konsultēt. Esmu par to dusmīga. Nekādas izpratnes par EMDR, kāpēc tas nav "vēl viens psihologs". Tāpat teica, lai vajadzīgo atbalstu dabūju no šīs EMDR speciālistes, kaut doooooh, es jau teicu, ka tur īsti nevar, jo darba/brīvie laiki nesaskan tik cik vien dabūt brīvu kādu dienu priekš EMDR reizes divas mēnesī. Vispār esmu dusmīga un vīlusies. Es uzskatīju, ka man pienākas atbalsts, bet man to liedza. Tagad nezinu ko. Būs vairāk jāraksta. Bet man tik ļoti pietrūkst, lai pasaka pretī, ka esmu normāla. Man pat nevajadzēja nekādu Tādu terapiju, bet kur reizi nedēļā konfidenciāli izrunāties un viss. :(

Pēdējā EMDR sesija bija murgaina un nogurdinoša un bez atziņām. Ceļš uz jauno skaisto dzīvi ir vaļā, bet man trauksme ne pa jokam uzbrukusi. Nu atkal tā, ka ne no gultas izrāpties brīvajā dienā. Vienreiz pieķēros mācību parādu darīšanai un sajutu pilnu komplektu - galva dulla, koncentrēties nevar, elpas trūkst, sirds sitās, kājas ļenganas un vispār ir sajūta, ka darbojies kā caur smagu ūdeni. Un kā lai sevi mudina atrisināt mācību parātus, ja pat vienkārša raksta lasīšana ir TIK grūta?

Bet! Radās ideja! Kihelkonna ir tikusi galā ar savas zemapziņas slepkavnieciskajām tieksmēm. (Par ko man patiess prieks!) Bet varbūt man arī atkal pieķerties šim aspektam klāt. Jo grozies kā gribi, izskatās, ka zemapziņa jebkurā veidā grib panākt, ka es nedaru lietas it īpaši sev un proaktīvi. Ja tā nav parasta prokrastinācija, tad tagad tā ir trauksme, kad trauksme kādu laiku netraucēja, tad bija vienkārši prokrastinācija. Tāds kā apburtais aplis. Varbūt pat izdomās kaut ko ļaunu, ja abus vienlaicīgi atrisināšu. :D Jā, noteikti ir vērts apskatīt kādi tad ir zemapziņas mēŗki un nodomi. Jo neļaut proaktīvi un sev darboties... nez. Kas tur ir apakšā?

8.9.20 12:20

Šo negribas rakstīt, jo ir mazliet kauns. Nezinu tieši kāpēc. Varbūt tāpēc, ka ir MILZĪGS solis sperts uz priekšu terapijā, daudz kas pēkšņi salicies pa plauktiņiem, bet man joprojām bail no savas jaunās skaistās dzīves.

No sākuma vienojāmies par četrām EMDR sesijām, šī bija pēdējā. Mēs tagad gan vienojāmies, ka turpināsim, bet tas ir īpatnēji, ka tieši šajā it kā pēdējā sesijā iezīmējās tāda pabeigtība vienam posmam, par kuru man nelikās, ka tik ātri varētu gūt rezultātus. Nu lūk šajā sesijā man viss salikās pa plauktiņiem. Tik skaidri un eksplozīvi, ka es noguru un nevarēju vēl kādu pusotru dienu savākties, cik ļoti likās, ka smadzene ir izšķaidīta. Man beidzot ir skaidra izpratne (arī ļoti simboliskā veidā), kas man ir prokrastinācija, kas ir drošība, un ka man to drošību nevajag. Man vajag brīvību. Drošība ir tas, kāpēc man ir izveidojies tāds prokrastinācijas cietoksnītis. Un es pēkšņi kā putns no būrīša izspruku ārā, brīvībā. Pēkšņi viss bija skaidrs.

Tagad es esmu jau pieradusi pie paplašinātās pasaules izpratnes. Un bailes ir atgriezušās. Es vairs negribu to iesprostoto drošību, bet lidot man ir bail. Es nezinu kāds ir tam risinājums. Bet jā, tas, ka atbilde ir brīvībā nevis drošībā, ir fakts.

30.8.20 12:38

Bija izklaides braucieni un izklaides uz vietas, vasara beigusies un... un? Un es esmu ieprokrastinējusies tik ļoti cik sen nav būts. Pat rakstīšanai ir jāpiespiežas un reti kuru dienu sanāk. Ir tāda sajūta, ka esmu iesprūdusi. Ir izlaistas psihoterapijas sesijas, jo, kad neesmu nekur aizbraukusi, tad jāstrādā. Tulīt atgriezīsies skola, nezinu kā tad tikšu. Mazliet nereāli.

Bet jāskatās uz to, kā reāli ir. Jā, ir slikti, bet:
A. Es esmu tiešām dabūjusi vasaru, izklaidi un atpūtu.
B. Ir noticis progress terapijā, pat ja liekas, ka nav. Es pēkšņi pieķēros krāsošanas darbiem, kas gadus vilkās, ir atklātas jaunas škautnes, ir beidzot pateikts vārdos, ka ir ļoti spēcīga un iesakņojusies sajūta, ka nedarīt ir labāk un drošāk.
C. Pat pašas darbā ir atklāsmes, tajās retajās reizēs, kad rakstu. Es secināju, ka mana prokrastinācija (it īpaši kad tā nav ar izteiktu trauksmi) ir tāda netverama un pat simboliskā veidā grūti konkretizējama problēma. Es nevaru pateikt, kas tas ir, tikai kas tas nav.

Un lai arī frāze "labāk un drošāk ir nedarīt" ļoti precīzi pasaka, arī tā ir par to, ko nedarīt, nevis kas notiek. Un notiek tas, ka es izvairos un cenšos aizmirsties par katru cenu. Ir ļoti grūti iet pret sevi, brīžiem šķiet neiespējami. Sajūta ir ka es pret visu nelabvēlīgo pasauli un viss būs grūti, bet taisnība ir, ka daži no darāmajiem darbiem ir supervienkārši, varbūt tikai simboliski.

Trešā EMDR sesija (ak, nu jau škiet mūžību atpakaļ) arī aizgāja tajā lēnajā domu maļamajā procesā. Un ir sajūta, ka nebija jēgas. Nez, bet no kaut kurienes taču es izvilku to frāzi, ka drošāk un labāk ir nedarīt. Un tā doma ir kaut kāds konkrētības salmiņš pie kā pieturēties un vilkt ārā tālāk.

23.7.20 15:24

Otrā EMDR sesija bija bardakā un dīvaina, un nesaprotama, turklāt noslēdzās ar ko tādu, ko es nekad, nekad, nekad nebiju nojautusi. Pie frāzes "es varu tikt galā ar savu dzīvi" es sajutu šausmīgu kaunu! KAUNU!!! Vnk wtf!! Turklāt kauns nav pārāk nozīmīga emocija manā dzīvē. Piemēram, nekaunos būt kaila, par spīti krūškurvja deformācijai un rētām. (Sapņos vispār bieži esmu casually kaila visneiedomājamākajās situācijās.) Bet te... par to, ka es varu kaut ko. Kaut ko ļoti privātu, bet sev nozīmīgu. Bija sajūta "ko cilvēki padomās". Facepalm.

Un nē, es nekad nebiju nojautusi, ka man iekšā kaut kas tāds sēž. Līdzīgais, ko es zināju - man ir pretestība darīt "pareizi", tā, kā "man jau teica". Tāds dīvains panciskums, kad tu negribi būt tas pareizais idiots, kā omītei patika. Tas man ir sagādājis iekšējo straglu, tad kad es saprotu, ka gribu darīt kaut ko un kaut ko pareizāk, bet tas asociējas ar To pareizību. Piemēram, labi un pareizi iesākt rītu, gana agri un enerģiski kā kārtīgai mātes meitai piecelties, pabrokastot, strautiņā nomazgāt muti. :D Bet tieši tas panciskais iespītējiens ir gana labi atrisināts, pat ja sarkasms nav zudis. Man arvien vairāk ir svarīgāk būt un darīt pareizi, kā man liekas pareizi, nevis ko kāds kādreiz man ir mēģinājis iestāstīt. Man ļoti nepatiktu būt situācijā, kur man saka "es jau tev teicu", kaut manā pagātnē lielākie pamācītāji nav bijuši cilvēki, bet self-help, ko es esmu pārlasījusies.

Jā, bet kauns ir kaut kas mazliet cits. Vismaz šis ir. Nezinu, ko ar to darīt.

16.7.20 17:33

Mana prokrastinācija nav viena iemesla parādība. Tur apakšā slēpjas daudz dažādu savstarpēji saistīti aspekti. Nu riktīgs mudžeklis. (Kad es par to tā domāju, riktīgi parādās tāda forša vēlme atmudžināt.) Pirmajā EMDR sesijā parādījās vairāki aspekti, kur praktiski visi no tiem jau ir pamanīti. Mazliet iezīmējās arī savstarpējā saistība. Jēgas zudums, bezspēks, "negribu", tas viss parādās pēc bailēm. Bailes ir instinktīvas un spēcīgas. Bailes ir viens no galvenajiem pavedieniem. Bailes, kuras ir zudušas cerības atrisināt, kad tās vairs nav uzbrūkošas, bet tikai klātesošas. Bailes kā traumatiskas pieredzes/dzīves posma sekas? Nu man ir viens tāds īss (? gads+ ir īss?), bet labi iespaidojamā pirmskolas vecumā. Nu jā, bailes ir kaut kur iesētas un izaugušas (turpmākā dzīve nebija baigi aktīva uz to izravēšanu, galu galā kluss, paklausīgs bērns ir tik ērti).

Vēl tāds liels pavediens, kurš atradās - "es nevaru". Ja pārējās lietas EMDR sesijas laikā lēni virzījās un plūda uz priekšu, tad šeit iesēdos tā pamatīgi. Ar to arī beidzās sesija. Varētu turpināt no šīs vietas nākamajā reizē. Jo tīri bailes es aptuveni zinu virzienu no kurienes un kā, pat ja nezinu risinājumu, bet šai sajūtai man nav saistības. Un man šķiet, ka man bailes ir vieglāk pārvarēt, ja es zinu, ka varu, bet ja es nevaru, tad nevaru ne ar, ne bez bailēm.

14.7.20 20:19

Sajūsma, ka es atkal varu parakstīt, bija pāragra. Es parakstīt šķiet vēl joprojām varu, bet man ir bail. No kā? Ne velns, ne hujs viņu zin. Bet tas ir dīvaini, ka šī trauksme un prokrastinācija ir pieķērusies pat tādai vienkāršai lietā kā rakstīšana. Varbūt tāpēc, ka nozīmīga. Rakstīšana ir viens no maniem pašizaugsmes rīkiem. Viens no svarīgākajiem pat.

Bet godīgi sakot neko daudz es vairs nevaru padarīt šovasar. Esmu galīgi iesprūdusi. (Man joprojām liekas, ka man vienkārši vajag saņemties.) Knapi čučinu uz priekšu knapi menedžējot ikdienu. Mācībām neesmu pieķērusies jau sen. Katru dienu domāju, ka tas jādara. Šodien es noformulēju, ka tās ir bailes. Nezinu no kā un tas visu dara sarežģītāku.

Bet no kurienes es šodien izraku bailes? No terapijas. Atkal eju terapijā. Atkal varētu to pierakstīt. Man ir otrais mēģinājums ar EMDR (pirmais bija 5+ gadus atpakaļ). Ļoti interesanti un šķiet, ka arī efektīvi - jebkurā gadījumā kārtīgi "sašaflēja" sajūtas un aiznesa pēc kāda laika uz ļoti meditatīvu bet labi darbojošos mentālo stāvokli.

Otrs lielais klucis, pie kā arī beidzām - es nevaru. Nevaru dzīvi, darbus, kustību. Ir palikusi tāda dziļi apjukuma sajūta. Tur ir tālāk jādarbojas.

2.7.20 15:00

Es esmu iekāpusi bedrē un man ir bail kāpt ārā. Es nevaru. Es nevaru saņemties. Pašai sev es liekos kā ņuņņa. Viss ir slikti, kaut vienīgais sliktais šobrīd ir tas, ka es neesmu izdarījusi lietas, man tās jādara un ir attiecīgas finansiālas sekas, bet ja es darīšu, viss principā būs kārtībā. Man ir vasara laika. Vasara jau pusē.

Ok, bet!!!!! Es atkal varu parakstīt. Šķiet haotiski un nezinu cik ar labo terapeitisko efektu, bet beidzot es atkal varu parakstīt! Ak,dievs, kā man tā pietrūka. Jo rakstīšana dod vismaz tādu kā atelpu, iespēju parunāt, atvieglojumu. Ja visu laiku esmu saspringumā (es esmu), tad pat tik vienkārša lieta, kā šī fakta atzīšana (un rakstiskais ir spēcīgāks par nodomāto) ir ar atvieglojuma noelsienu un kā svaiga gaisa malks (es pēc savas elpas tiešām varu redzēt, kas nāk par labu un kas ne). Bet es atkal varu parakstīt! Man šodien ir vēl kādas 2h laika. Varbūt tad jāvelta tās sevis sakārtošanai. Jo es beidzot atkal varu!!! Iepriekšējie rakstīšanas mēģinājumi bija ar saspringtiem pāris uzrakstītiem vārdiem un nevar koncentrēties ne uz ko, jo domas šaudās un nepakļaujas loģiskajam domu plūdumam, kas ir nepieciešams teksta veidošanai.

Mjā, un ja tā padomā, tad ja tik haotisku tekstu brīvā formā ir neiespējami uzrakstīt, nav iespējams, ka es būtu varējusi uzrakstīt to eseju un kursa darbu. Varbūt tas ir mazs mierinājums, ka es nebiju spējīga. Bet ir arī pašpārmetumi, ka es sevi nepataisīju spējīgu un neizmantoju brīžus kamēr vēl biju, jo ir jau tā, ka jo ilgāk visu problēmu velc, jo grūtāk viss kļūst.

Bet es pieteicos uz psihologa konsultāciju (nolēmu nediskriminēt un psihologi ir lētāki kā terapeiti, bet viņu efektivitāte ir atkarīga no paša cilvēka un saderības ne papīra, tbh). Man reizēm gribas, lai mani glābj. Un ir jāatceras, ka neviens tevi neglābs, kā vien es pati. Bet es gribu. Daudzas iekšējas alkas, kuras man liekas, ir destruktīvas, es laika gaitā esmu atrisinājusi. Šo ne. Vēl ne. Tā tiešām ir tāda zvēriska izsalkuma sajūta, kas varētu apēst cilvēku dzīvu. Droši vien pie šīs sajūtas arī jāpiestrādā. Varbūt pat primāri, jo es redzu kā tas var ļoti būt saistīts ar prokrastināciju. Gribas, lai mani glābj un atpestī no šīm mokām (tā, kas jādara, tās sajūtas, ka viss grūti un man neizdosies), bet pašai vien jāiet cauri. Jā, šī varētu būt nākamā sajūta, ar ko strādāt.

Un vēl jo vairāk apzinos, ka nevaru iet pie iepriekšējā terapeita. Viņš nesaprata manu ļoti nozīmīgo vajadzību darīt lietas. Teica, ka ļoti daudzi cilvēki ir laimīgi nedarot. Bet es neesmu citi cilvēki. Man ir svarīgi sasniegt un darīt. Lai arī esmu morāli kliba un nevarīga, man tas ir ļoti svarīgi. Es visus iepriekšējos 10+ gadus ar sevi strādāju iekšēji ar domu, ka pēc tam es varēšu darīt lietas ārēji. (Un tā notika, tikai ārēji nes savus izaicinājumus.) Otrs, viņu es ņēmu kā pieauguša vīrieša/tēva arhetipu priekš sevis. Un tas bija noderīgi. Bet vairs nav aktuāli. Tagad es gribu runāt arī par seksu, jo arī tas man liekas saistīti. Tagad es gribu sadarbības partneri nevis autoritāti. Un godīgi, man konkrēti izbesīja viņa vēlme veidot "kontaktu", lai ko tas arī nozīmētu. Es tās attiecības uztvēru ļoti vēsi - es maksāju, es saņemu pakalpojumu, viņa vietā varēja būt jebkurš cits. Un varbūt tas arī liecina par manu attieksmi pret tēvu, ļaušu Rieksturam par šo domāt, man ir dzīve, kura jārisina, kura jādzīvo. Es izjūtu TĀĀĀDU nepatiku un nogurumu jau vien domājot, ka ar mani grib veidot to kontaktu, paldies, mans tēvs no manis atteicās, man vairs nevajag tagad autoritāru vīrieša figūru savā dzīvē. (Rly? Vispār vajag, bet ne vairs tēvveidīgos, paldies, lai citām paliek daddy issues. Ok, šis man vēl jāpašķetina.)

26.5.20 14:06

Vai varat iedomāties, ka cilvēks nespēj just excitement? Es kādreiz to nespēju just. Sen pirms daudziem gadiem. Būtu aizmirsusi, ja vien nebūtu pierakstījusi un vēlāk atradusi. Tagad tāds entuziasma pilns satraukums ir normāla parādība. Ne bieži, esmu vēsā tipa cilvēks, bet ir.

Šodien es pierakstu, ka sāku just pāreju tam, ka varu izbaudīt sajūtu, kad kaut kas ir paveikts. Ir tāda gandarījuma sajūta un pat miers(!!!), kas agrāk pēc padarītiem darbiem nebija gluži pazīstamas sajūtas. Pamazām kraftoju sev svarīgos un noderīgos emociju stāvokļus.

19.5.20 11:42

Tas kā es stragloju ar mācīšanos vairs nav interesanti. Es nezinu cik pie vainas mans stulbums, mana trauksme vai vienkārši nespēja saņemties. Nu vēl arī kaut kādi dziļi iestrādāti domu un emociju patterni. Mazliet kā cīnīties pret straumi un ne vienmēr man pietiek spēka. Mierinu sevi ar domu, ka ir labāk kā agrāk. Es, piemēram, tagad daļā gadījumu spēju just gandarījumu par paveikto. Agrāk nebija. Un tad kaut kad, no nākotnes skatoties atpakaļ, es teikšu, ka agrāk es prokrastinēju pat uz to, ko es tiešām gribu darīt, ka tā ir palikusi pagātne. Kaut kad es tā teikšu.

Vispār man ir nākotnes domu grāmata, kur es rakstu to, kas man jau ir nākotnē. Tāda vēlmju dienasgrāmata, bet sarakstīta it kā man jau viss būtu. Lūk, tur šis arī jāieraksta. Un atskaitot visus woo oo, kas ne visiem ir pa gaumei un nevajag arī, tas ir ļoti labs treniņš. Gan noskaidrot Ko Tieši es vēlos, gan salāgot savu smadzeni ar domu kā ir, kad tas jau ir. Tā teikt psiholoģiski noskaņoties.

Vēl kas man tur jāieraksta un jāprecizē - attiecības. No vienas puses es esmu gatava ilgstošām, vēlams gadu desmitiem, attiecībām ar sev ideālu partneri. No otras puses - totāli neesmu gatava, kaut gribās tā, ka acīs cērt. Un es pat īsti nezinu, kāpēc neesmu gatava. Aizdomas velk uz zemu pašvērtējumu un neticību sev un savai vērtībai. Arī tas, ka vairs neesmu pārliecināta kāds tieši būtu mans ideālais partneris. Un tik ļoti vieglāk un pierastāk ir bez. Reizēm ir bail atklāties. Vēl ir morālā dilemma ar šībrīža mīļāko, kurš, lai arī man ļoti mīļš, nevar būt primārais partneris, kaut arī es gribu, kaut es viņam to varētu sniegt, bet nevaru.

29.4.20 21:21

Pamazām mācos darīt lietas, kad ir trauksme. Nu parastās lietas. Studijas. Kursa darbs. Uztaisīt ēst. Aiziet uz tualeti. Apzināti un mierīgi darīt nevis čerez ņemagu ar spēku un sevis mocīšanu. Un nenogaidīt līdz tam mirklim, kad man vairs nav izvēles nedarīt. Jūtos īpatnēji. Nu viens ir tas, ka es daru lietas apzināti, nevis mēģinu nozust no realitātes, lai nejustu trauksmi. Dīvaina sajūta. Jūtos nedroši un neveikli. Kā uz nestabila pamata. Bet ir arī iestājies kaut kāds prāta miers, kas 50% gadījumu spēj neņemt vērā fiziski emocionālo trauksmes zvaniņu fonā. Akdievs, cik labi, ka man ir zāles! Atceros kā panikas ķēru, kad nedzēru zāles un mācījos braukt. Pieļauju tagad ar sistu ārā visus korķus.

Bet kursa darbu es diez vai pabeigšu laikā. Parīt jānodod melnraksts, bet man... knapi sākts. Varētu pat teikt nav sākts. Bet nu es neļauju sev sašļukt un cītīgi cenšos bakstīties uz priekšu. Un esmu iecietīga, ka nemaz tik ātri neiet. Es uzrakstīšu. Tik daudz es sev uzticos. Vai laikā, tas ir pavisam cits jautājums.

14.4.20 18:30

Sēžu savā iemīļotajā krogā viena pati, dzeru ļoti garšīgu madeiru un ir tik ļoti labi. Jūtos pilna pateicības un mīlestības. (Jā banāli, bet mana ciba, mana pils.)

Nesen vēl izlasīju vienu apstiprinājumu savai pieredzei un kā ir mēģināt uzlabot savu dzīvi. Ir daudz, kas liekas, ka ir jādara, jābūt, bet tajā pašā laikā ir arī daudz, kas tiešām ir nevēlamas tendences manā dzīvē. Nebūšu pieticīga, desmit+ gadu laikā, kopš cenšos būt sevis labākā versija, es esmu ļoti augusi, kļuvusi daudz laimīgāka kā jebkad agrāk, atvērusi dzīves pieredzes, kas likās nekad nebūs sasniedzamas. Ir gan ļoti daudz negatīvā vēl, pie tā atgriezīsimies*. Taču, ja man ir jānosauc viena, tikai viena lieta, kas palīdzēja, bija pamats un iemesls tam, ka ir kļuvis tik ļoti labāk - personīgā izaugsme. Laika, pūļu, naudas investēšana tajā. Un tas nav veids kā ātri atrisināt savas problēmas. Daudzas problēmas es vēl neesmu atrisinājusi, un man tāpat kā S.P. ir pārliecībā, ka tas ir gadu, bieži gadu desmitu darbs. Un tāda ir arī bijusi mana pieredze. Bet "dedication" to risināt, maina visu. Lēni, bet pamatīgi.

*Taču man iepatikās doma uzskaitīt savus personības vājos punktus. To joprojām ir daudz. Iespējams daudzi atrisināsies, kad pārdomāšu, kas man ir JĀdara un JĀvar, varbūt var vienkāršāk. Bet iespējams arī to es uzzināšu tikai ar laiku.


[dzēsts]

13.4.20 11:03 - Pateicība.

Pieteicos pasākumam, kura mērķis ir vairāk kā mēneša garumā, dot labus rīkus sava dzīvesspēka uzlabošanai. Vēl neesmu atklājusi neko jaunu sev, bet ieguvusi ļoti labu pārliecību, ka arī profesionāļi iesaka tās pašas lietas, ko es un ko es jau esmu izmantojusi.

Šī brīža vislielākā pateicība man ir par to, ka man ir nauda. Es pirmajā janvārī (datums zīmīgs, tāpēc atceros, bet nebija gluži izvēlēts, tā sakrita) sāku vest savu budžetu. Es nezinu kādā veidā, bet nu mani kopējie līdzekļi pirms šī mēneša algas ir divu algu apmērā. Un veco algu, kāda bija pirms man krīzes dēļ samazināja apmaksu. Man bija jau ok iekrājums arī pirms tam, bet es mazliet brīnos, ka tik ātri man ir kļuvis vairāk naudas. Tiesa - krīze liek arī to tērēt mazāk. :D Bet jā. Man ir nauda un tā ir ļoti laba aizmugures sajūta. Novērtēju arī tāpēc, ka ne vienmēr ir bijis. Tagad tikpat merkantilu iemeslu dēļ novērtēju to, ka man ir darbs vēl. Turklāt darbs ir foršs, man patīk. Un darba specifiskos bonusus novērtēju.

Bet ja ne tik merkantili - mamma. Viņa ir viens no foršākajiem cilvēkiem, ko pazīstu. Turklāt man ļoti patīk ar viņu runāties. Es vēlos draugus, ar kuriem varētu tik forši runāt kā ar mammu! Par dzīvi, psiholoģiju, politiku, notikumiem sabiedrībā, emocijām, kas iekšās darās, ļoti daudz ko.

Par pārējo pagaidām negribas rakstīt. Īstenībā šo izrakstīt nevar un kad ir par daudz, tad ir par daudz.

8.4.20 12:37

Akdievs, cik šodien ir labi! Jūtos fantastiski. Ja nezinātu labāk, sāktu skatīties maniakālās depresijas virzienā. Bet tā ir ne mana paranoja, lai arī lieliski ilustrē zemos un augstos punktus pēdējā laikā. Cik piektdien bija #VissIrSlikti, tik šodien mazliet padejoju aiz labas omas un jūtos ļoti pacilāti.

Vakar es tā labi atpūtos, parunājos ar dzīvokļa biedriem, pagulēju stundiņu pievakarē, bet arī laicīgi gāju gulēt un daudz pa nakti gulēju. Bet vēl es esmu atklājusi, ka ir lieliski parunāt ar zemapziņu. Ir lieki domāt, no kā man tas, varbūt šis, varbūt tas. Pajautā un atbilde ir skaidra. Protams, atbildes ir jā/nē variantos ar lielāku vai mazāku izteiksmību. Kas ir visinteresantākais - galvā ir ļoti izteiksmīga Tā sajūta, kas vienmēr ir pie nozīmīgiem procesiem. Man šķiet tiešām sen to vajadzēja - parunāt ar savu zemapziņu.

Lai arī jūtos šodien lieliski, prokrastinēju tāpat. Mazāk, taisnība. Un ar labāku sajūtu. XD

7.4.20 22:30

Es, protams, varu vainot Covid par tiem depresīvisma uzplūdiem, kas man pēdējā laikā, bet būsim godīgi, man tas uznāca jau kaut kad agrāk. Pēc mācībām var just. Mana saņemtā atzīmē lieliski liecina par to, kā es jūtos. Pieci? Galīgi sūdīgi, knapi grāmatu atvēru, jo... Nu jo tāpēc! (Vispār es domāju, ka būs nesekmīgi.) Deviņi? Jap, dzīvē notiek, ir konspekti, un mazliet grauž, ka nedabūju desmit.

Es kaut kad sev pārmetu, ka es nevaru sev uzticēties, jo es nezinu vai lieta tiks izdarīta, jo uznāk melnie. Tagad esmu mazliet augusi. Es sev varu uzticēties tādā ziņā, ka es zinu, ka tiks izdarīts, bet vēl neesmu izaugusi līdz tam, ka laikā un kvalitatīvi. No vienas puses liekas muļķīgi, bet man tas tiešām ir sasniegums, ka es sev varu uzticēties vismaz kaut kādā mērā. Vēl ir uz ko tiekties.

29.3.20 20:18 - Es un neapzinātais es

Vispār man ir diezgan augsta pašapziņa un diezgan izteikti pozitīvs skatījums uz dzīvi. Viss cītīgu treniņu rezultāts un tas tiešām palīdz! Bet. Tas nav saskaņots viscaur manī. Jo it īpaši pēdējā laikā es jūtu, kā no visām spraugām lien ārā dziļi, dziļi sirsniņā paslēptie "es neko nemāku, nekas man neizdosies" un "viss ir slikti, nav jēgas nekam". Kad es jūtos labi, tad es esmu pašpārliecinātais un pozitīvais es. Bet es ne vienmēr pēdējā laikā jūtos labi. Un nav tā, ka šīs negatīvās domas man skan galvā, kā parastās domas. Tās ir klusas, klusas, tādas zaglīgas, liek man justies nomāktai, bet par ko tieši, skaidri nepasaka.

Tas arī ir iemesls, kāpēc, manuprāt, es tik ļoti ilgi nevarēju atklāt, ka man ir problēmas ar trauksmi. Un kāpēc es uzskatu, ka man ir problēmas ar trauksmi. Man nav trauksmaino domu. Es tikai jūtos paralizēta, gribas darīt visu, lai paslēptos, sirds sitas, liekas, ka tūlīt apvemšos, viss ķermenis saspringts. Bet domas, iekšējie dialogi? Kā miglā tīti un tāli, tāli... Vai arī bezjēdzīgie "nu saņemies, wtf?".

Tad nu es šodien padomāju, ka sen neesmu sarunājusies ar zemapziņu. Runājusi uz vai mēģinājusi atšifrēt tās nedzirdamās domas - jā. Bet saruna - noup. Jāpieķeras.

21.3.20 19:59

Kāpēc es vispār izvēlējos kursa darbu kā kaut ko tādu, kas man interesē, nevis kā ko tādu, kas man noderētu? Nu ko tur daudz es varu pateikt par seksuālo komunikāciju? Ir labi un vajag? Bet tikmēr pašai joprojām nav skaidrs kāds ir pētījumu konsenss par prokrastināciju, pašefektivitāti, resilience , uztverto un reālo pašapziņu un sajūtu, cik reāli varu tikt galā ar lietām. UN KĀ TO VISU RISINĀT!?

Kā sadzīvot ar savām nepatīkamajām emocijām, ir viens jautājums. Bet no otras puses piespiesties un darīt, lai gan viscaur ķermenis brēc, ka man neizdosies, ir ļoti grūti paciešams stāvoklis. Es gribu justies labi. Es gribu justies labi darot.

Un no trešās puses, nav pat uz pusi tik traki kā, kad nedzēru zāles. Kaut kā uz priekšu jau tieku.

28.2.20 12:31

Man pēc ilgiem laikiem ir bail par savu nākotni. Un ko es darīšu, kad pabeigšu savu izglītību? Vai man būs finansiālais nodrošinājums iegūt vajadzīgo papildus izglītību? Vai man būs finansiālais nodrošinājums nomaksāt kredītu? Un sevis pašas uzturēšana? Vai es spēšu aiziet to karjeras virzienu, kuru vēlos? Vai man pietiks uzņēmības sevi popularizēt un izcelties diezgan pieklājīgā konkurencē? Visi ar vai bez izglītības grib mācīt citus dzīvot un palīdzēt. Ar ko es būšu labāka?

Bailes nerodas tā pat vien, bailes ir par to, kas ir vērtīgs, kas pievelk. Un pirmo reizi dzīvē es ne tikai vēlos, lai mana dzīve būtu vērtīga un ar pievienoto vērtību, bet es eju tajā virzienā. Un tas ir svarīgi. Bailes ir tur, kur ir risks. Ja ir pilnīgi vienalga būs vai nebūs, tad tur nav riska. Un es ļoti vēlos, lai man izdodas, bet tas nav bezriska pasākums.

18.2.20 13:54

Vakar biju psihodrāmas pirmajā nodarbībā. Bija interesanti un liekas iešu vēl. Varētu par procesu un atziņām uzrakstīt, bet tas nav tas, kāpēc es atnācu. Tā būtu novēršanās no tā, kas mani nodarbina.

Man riebjas rakstīt vēlreiz, ja man nav bijis atbildēts! Un kā tikko sapratu, kad uz otro e-pastu atbildēja - man riebjas, ja es nemāku kaut ko. Un es acīmredzami nemāku izvēlēties kursa darba tēmu. Atzīstu, ir mazliet "gribu visu". Bet tajā pašā laikā neatbilde un "Es sāktu ar jautājumu, kas Jūs kopumā interesē, ko es gribu noskaidrot, ko gribētu panākt ar savu darbību psiholoģijā, kurā virzienā - un tad precizēt tematu" ir ļoti demotivējoši. Jo es jau par to domāju! Un manis piedāvātais "ir svarīgs temats, bet ļoti vērtīgi tomēr būtu precizēt". Argh.

Es saprotu vaina ir manī, bet tik ļoti manī ir "ok tad nevajag ar!!", bet bez kursa darba nekur nelikšos, izglītību man vajag, turklāt konkrētais temats ir tieši šīs pasniedzējas pārziņā. Turklāt tam visticamāk nebūs lielākas nozīmes manā dzīvē kā zinātnieciski pētnieciskajam darbam vidusskolā - Akmens laikmeta apbedījumi Latvijas teritorijā. Bija interesanti, bet kopumā, man ikdienā vēsture interesē ļoti nemaz. Varētu meklēt citu tēmu un citu pasniedzēju, bet man interesē šī tēma. Turklāt es jau mēģināju un man ieteica vispirms pamēģināt pie... pasniedzējas, kura man neatbildēja, tikai tāpēc saņēmos uzrakstīt vēlreiz.

13.2.20 17:42

Daži apgalvo, ka savā būtībā cilvēks ir viens. Es nemāku būt viena. Varbūt nekad neesmu mācējusi, bet dzīve ir kļuvusi pieaugušāka, sakārtota un ar jēgu. Traucē, ka nemāku būt viena.

Dažreiz varbūt jau vairs nav jāmāk. Pie emocionāliem satricinājumiem instinkts ir joprojām visus sūtīt labi tālu. Bet es šķiet esmu iemācījusies prasīt atbalstu, ļaut draugiem palīdzēt, kad jūtos izsista no līdzsvara. Pārsteidzošais - viņu palīdzība ir reāli vērtīga un noder. Mans pagātnes es nekad neticētu.

Taču vienatne, kas ir vērtīga un cilvēki ir tikai plāksteris - darīt savas lietas. Sākot no apkārtējās vides sakopšanas, sevis pabarošanas un beidzot ar izglītību un vienatnes vērtīgu izbaudīšanu. Man darīšana rada trauksmi. Tieši tad, kad es esmu viena, arī kad tas ir manis pašas labā. Nav svarīgi vai rezultāts ir sev pašai vai arī vēl kādam citam, bet ja darāmais ir tikai manis pašas atbildība, trauksme piezogas. Tā paralizē. Ja notiek kustība, tā ir kā caur biezu, smagu miglu, kas neļauj kustēties. Reizēm šī migla atkāpjas un es secinu, man ļoti patīk darīt šīs lietas savā nodabā, bet tas nepalīdz, kad migla ir jāaizgaiņā. Esot vienatnē un darot, es nejūtos droša.

Un man ir sajūta, ka es gribu visu pasaules laiku, lai es spētu iemācīties pamazām un pamazām darīt vienatnē. Bet man nav. Ir darbs, ir mācības, ir jāsatiek cilvēki. Es jau trešo dienu slimoju mājās, bet tikai šodien es sāku lēnām jo lēnām darīt. Es varēju sākt jau vakar, bet... baidījos.

Šis ir kaut kas ļoti dziļi un vienkārši rakstīšana nepalīdzēs. Bet es arī negaidu, ka palīdzēs. Bet es arī netaisos samierināties. Es zinu, ka pat dziļās lietas ir ārstējamas/aprūpējamas. Un ir arī sajūta, ka katru reizi pa mazam slānītim es arvien vairāk pietuvojos būtībai.

29.1.20 16:54

Man ļoti patīk tas, ko es daru ar savu dzīvi. Pamazām, ar trim soļiem uz priekšu, diviem atpakaļ, bet sistemātiski virzos uz priekšu savā izaugsmē. Daudz feiloju, bet daudz mācos un cenšos. Dzīve ir tālu no ideāla, bet es visbiežāk teikšu, ka esmu ļoti apmierināta ar savu dzīvi nekā ne. Un pat atļaušos izmantot tik skaļus vārdus kā "laimīga". Noteikti ne visu laiku, bet diezgan bieži. Un tas man nav bijis dots, tas ir sasniegts. Ir daudzas privilēģijas, kas man ir palīdzējušas to sasniegt, bet tik un tā līdz tam ir iets ceļš, garš un bieži grūts, lai arī man ļoti patīkams. Tās ir tās ciešanas, kuras es vēlos. Man liekas par šo es bieži esmu patētiska un banāla, bet papīrs(ciba) piedod visu. Te drīkst. Dzīvē es vairāk par to klusēju.

Un lūk. Man tas ir ļoti svarīgi. Man patīk šīs lietas. Izaugsme ir svarīga vērtība. Un es gribētu būt kopā ar tādu cilvēku. Bet es neticu. Neticu, ka tādu atradīšu, neticu, ka tādam patikšu, neticu, ka pati došu viņam iespēju. Turklāt... kā lai es atrodu cilvēku ar līdzīgām vērtībām, ja es par to nerunāju? Turklāt, es zinu cik tāls ceļš man pašai vēl ejams un cik ļoti feiloju, manā prātā šis otrs cilvēks ir ticis tālāk par mani, un ar tādu feilu kā mani viņam nav interesanti.

Ar prātu es saprotu, ka tā nevar būt taisnība. Bet no otras puses - vai es pati neesmu tāda pārāk prasīga? Vai gadījumā es nebaidos, ka sastapšos ar tikpat prasīgu cilvēku kā es pati? No vienas puses gan es pati to arī gribu. Diezgan kaitina, ja nav nekādu prasību pret otru (mani), neticu tādiem cilvēkiem, uzskatu, ka viņi melo man un ļoti iespējams sev arī. No otras puses es šķiet baidos, ka šīs prasības varētu būt nesamērīgas ar manu konkrēto līmeni, personību un iespējām. Tur pati es cenšos šādu kļūdu pret citiem nepieļaut. Es nezinu vai sanāk.
(Viss šis paragrāfs balstīts uz tā, ka katrai situācijai ir divas puses - ko es sagaidu no citiem, ko es pati sniedzu citiem - un kā tas ir saistīts.)

Cik interesanti, ka iekšējā spriedze/negatīvisms ātri noplok, ja atrod balansu savās domās. Jā, es esmu pārāk prasīga pret citiem. Bet jā, es arī sagaidu to pretī. Bet jā, visiem ir svarīgi ievērot katra konkrētā indivīda spēju līmeni, lai prasīgums būtu konstruktīvs. Un tad bailes pārvēršas par excitement.
Powered by Sviesta Ciba