Te ir kaut kas teikts

Jaunākais

17.1.19 11:43 - Kukū, ciba un terapija.

Esmu jau kaut kā pamanījusi, ka cibai piemīt mazliet maģiskas īpašības - tu te ieraksti kaut ko kā kas ir, un tad dzīvē viss pamainās. :D Iepriekšējais ieraksts arī tam labs piemērs, jo uz nepilnu nedēļu sajutos ļoti labi, pozitīvi un darbīgi. Visbriesmīgākais piemērs - sarakstu, cik ļoti mierā jūtos saistībā ar savu ex un cik vispār mieriņš pa šo tēmu, ka drīz man sāka grauzt visos iespējamos veidos kāds mans ex ir kretīns. Še tev mieriņš!

Bet vispār pasākusi rakstīt es esmu maz un man šķeit, ka tas nenāk man par labu. Un es arī negribu savu cibu pataisīt par galīgo depresņiku (par vēlu!). Un grūti tad ir paskaidrot cilvēkiem, ka ciba man ir sava veida terapija, es te rakstos, izlieku domas un meklēju pavedienus problēmu saknēm un iespējamiem risinājumiem. Arī terpeitam grūti paskaidrot, ka es neemu nekāda raudulīgā pa dzīvi, vispār raudu es vienreiz nedēļā pie viņa kabinetā, jo tur raudulīgas lietas tiek cilātas. Ikdienā tādas necilāju. Un līdzīgi te es ierakstu drūmas domas, lai nav jāstaigā ar tām ikdienā.

Bet vispār gribas mazliet maģijas atpakaļ savā dzīvē. Man ir samērā labi, man naudas ir gana, vispār brīnums, ka kāds tik labi maksā šajā nozarē.
(Un vispār pateicības, ka esmu nokļuvusi tik foršā darba vietā.) Nav labi mentāli, esmu ļoti tuvu piegājusi kaut kādam dziļi nozīmīgam gruzim un tas gruzī visu dzīvi nost. Galā netieku, izlikties, ka šī gruža nav, arī vairs nevaru. Jūtos iesprūdusi, bet atrisinot šo gruzi vajadzētu būt ļoti nozīmīgiem personiskiem ieguvumiem. Mazliet maģiskā kukū tikai noderēs. Galu galā, es jau zinu, ka tas darbojas vismaz kaut kādā mērā.

11.1.19 21:41 - What the fuck is wrong with me?

Labi, tas pat varbūt neinteresētu tik ļoti cik, how to fix this... me.

Un varbūt es joprojām nevaru samierināties ar domu, ka ikdiena ir stragls. Bet tam tā nevajadzētu būt. Bet ir. Un tas būtu jāpieņem. Tu nevari ne risināt, ne uzvarēt, pat ne ikdienā reāli straglot un cīnīties ar lietām, no kurām izvairies. Es izvairos. Es izvairos no dzīves. Šodien es neesmu izkāpusi ārā no savas gultas. Tā tam nevajadzētu būt. Vismaz pārtikai vajadzētu būt motivatoram. (Nav.) Gaidu darba dienas, jo tad vismaz es izkāpju no gultas, izeju no mājas, kaut ko padaru. Darbs šobrīd ir visvieglākais ko spēju. Jā, pat pagatavot sev ēst ir grūtāk.

30.12.18 12:14 - Šodien es jūtos pūkaini...

Man nekad nav paticis iemīlēšanās koncepts un ar to saistītie izteikumi (kaut kur iekrist, kukaiņi, nu labi, labi... tauriņi vēderā). Kad es tā vienreiz stulbi iemīlējos, šie uzskati tikai nostiprinājās.

Bet, kas man patīk, ir mīlēt un justies mīļi. Tās man šķiet daudz noturīgākas un svarīgākas jūtas. Tagad gan nekā tāda nav, bet es jūtos ļoti, ļoti pūkaini un tas dēļ trijiem vīriešiem. Laikam pietrūka kaut kā tāda. Nekā jau nav, nekas tāds nav noticis, bet reizēm ir vienkārši patīkami zināt, ka šādi cilvēki ir, reizēm satikt, reizēm parunāties.

18.12.18 19:18

Ir tāda sajūta, ka pat rakstīšanai nav jēgas, lai arī rakstīšana ir viena no svarīgākajām pašterapijas formām. Jēga ir satikt dažus cilvēkus, jēga ir darbā, kad es esmu tur. Nekam, kas saistīts ar mani, manu privāto dzīvi, manu pašiniciatīvu, jēgas nav. Nu intelektuāli ir, bet ne tik ļoti, lai es justos, ka ir jēga piecelties no gultas. Un nevis piecelties no gultas no rīta. Bet divpadsmitos dienā, pēcpusdienā, sešos vakarā, vēl vēlāk. Šodien esmu izkāpusi no gultas tualetes tūrēs, pat vajadzīgie sīkdarbi uz kompja nav paveikti. Un pat visu šo izstāstot - a vot depresīva es nejūtos. Eksistenciālisms šobrīd garlaikotu. Es vienkārši jūtos padevusies.

31.10.18 14:01 - It's a game where cats like fishing.

Man vajag dabūt bildes, vairākas, no kāda sakarīga paskata čaļa. Gribu spēlēties Tinderos. :D

Citās ziņās joprojām viss apātiskā vēlmē izvairīties no dzīves. Es gaidu to momentu, kad es varētu vienkārši dzīvot nevis cīnīties ar sevi.

Noklausījos Children of Time grāmatiņu. Lieliska.

24.10.18 13:04

Sastingums. Nu jau stundas divas ar pusi cenšos iziet no mājas. Feils. Nē nu, es esmu feils, tik cik vajag saņemties. Un mūždien to vajag. Nevar pat no mājas iziet bez saņemšanās un sevis pierunšanas. Es vairs nezinu kā rīkoties labāk, kur ir vidusceļš starp sevis laušanu un savu emociju ņemšanu vērā. Tam noteikti vajadzētu būt kaut kam par parūpēšanos par savu emocionālo labsajūtu. Šobrīd liekas, nesanāk nevienā veidā.

13.10.18 10:59 - Klausāmgrāmatas

Kādas pāris nedēļas atpakaļ secināju, ka nevar klausīties grāmatas par attiecībām (to uzlabošanu), jo rūgtums no manām iepriekšējām attiecībām ir palicis pārāk liels un nevajag sev pist prātu. Temats interesē, bet kaut kad vēlāk, ok? Šorīt secināju, ka tas pats attiecas uz seksa/erotikas tematiem arī. Pilnīgi škrobe! Tā grāmata liekas būs forša un es jau sen gribēju vairāk uzzināt E.Perel skatu punktu. Kaut gan loģiski, nevar kvalitatīvi runāt par seksu nerunājot par attiecībām.

Nu kas tad man paliek? Klausīšos par to kā koki runā savā starpā (The Hidden Life of Trees) vai kādu citu tematu, kas man šobrīd necepī (feminisms, dark web, filosofija, alus...) Varbūt pārmaiņas pēc varētu kaut ko no daiļliteratūras sameklēt.

10.10.18 12:55

Šodien grūti, miegu ciet, neko negribas un ir vienkārši grūti. Pat nezinu ko tā.

Citās ziņās esmu atradusi lielisku terapeitu. Gandrīz katru reizi pie viņa mazliet dvēseli rauj no krūtīm ārā. Bet man tā patīk, turklāt jūtu kustību uz priekšu. Diemžēl nāksies bakstīt atkal pagātni. Bet ko darīt, ka tā neguļ klusumā un brēc uz mani no tumšiem stūriem. Bet atkal - redzu panākumus šiem gadiem ar sevis labošanā + terapijas. Tēva tēls vispār kluss un neesošs problēmas būtībā, mamma ar klusām skumjām, bet mierā. Tie ir citi tēli no bērnības ar kuriem saistības nav atrisinātas. Heh, sīpola princips, vienu slāni sakārto, tur nākamais priekšā.

Dīvaini, bet negribas attiecības, par "trūkstošo" seksu arī negribu domāt. Būtu forši, bet tikai teorētiski, vairāk pietrūkst mentālas stimulācijas nevis konkrētās ķermeņa vietās. Ja vīrieši pieskartos visam ķermenim nevis koncentrētu tikai viņprāt seksīgajās vietās, varbūt vēl padomātu. Bet pagaidām? Ai, lieks čakars.

7.9.18 01:15

Milzīga nevēlēšanās/trauksme bet biju. Arī labi. Atnācu mājās, gulēju līdz diviem.

27.8.18 09:38

Kad es esmu ar citiem, kad esmu darbā (tas pats vien ir - klienti), tad viss ir ok. Nu tā - normas robežās. Kad es esmu viena, kad es esmu mājās, kad man pašai kaut kas jādara, kad jāizrāda iniciatīva satikt citus vai vienkārši iet ārā no mājas ne uz darbu... tad tie briesmoņi zem gultas, skapjos, tumšos stūros un zem ādas pamostas. Tie neko nedara, man viss ir kārtībā. Bet es sastingstu un man ir bail izdarīt jebkādu jēgpilnu darbību. Reizēm es savās bailes nepamanu. Reizēm es pamanu, ka nevaru pakustēties un ir grūti elpot. Reizēm es vienkārši novēršos laiku izniekojošās aktivitātēs, lai es nejustu savās bailēs, neredzētu šos briesmoņus.

Pirms gada es uzzināju, ka tas ir "bišķiņ" par daudz un vispār man ir nopietnas problēmas ar trauksmi. Bet iespējams tabletīšu dzeršana vairs nebūs "kamēr savākšos". Jo bija lieliski, savācos, biju stabila, aizmirsu par zemādas briesmonīšiem. Bet es pārstāvju dzert zāles. Tagad... tagad es gaidu kad tikšu pie savas psihiatres.

25.8.18 19:16

Jēzus... Es taču nevarēju iedomāties, ka "ātri ieskriet bankā dabūt jaunu Smart-ID" izvērtīsies par stundu ilgu čakaru, kas beidzas ar maniem vārdiem: "Man pietiek!" un uzreiz tūlīt pēctam meklēt, kur dabūt kādu glāzi mierinoša alko (suši būs papildus ekstra). Izklausās dramatiski, bet es vnk piekusu. :D Jūs iedomāties nevarat cik grūti ir uzrakstīt savu parakstu kā 5 gadi atpakaļ, kad uzvārds bija jauns un spīdīgs un es domāju, ka mans paraksts būs glīts. Bankas darbiniece dokumentus pārdrukāja reizes trīs. (Neliels svītrojums arī ir pē!) Varētu teikt - cirslitis, bet būsim godīgi - vienkārši tizla. :D Nemaz jau nerunājot par to, ka tad šis tad tas, tad uzlīme uz ID palikusi. Un kad man likās viss ir galā, sākās sarunā par ceļošanu, kredītu, apdrošināšanu, bet pēc tam par pensijām un to plāniem. Nu ok, to otro man pat vajadzētu, tie 20 vai cik eiro būs pensiju plānā daudz noderīgāki nekā jebkur citur tagad, kad pelnu ok priekš sava dzīvesveida. Bāc... par daudz... :D

14.8.18 21:51 - Slavenības un raksturi.

Ja satiec kādu paziņu uz ielas ir uzreiz reflekss pasmaidīt, pamāt, pat ja pirmajās desmit sekundēs gluži neatceries no kurienes tieši pazīstami esam. Bet ja atceries, tad nu vēl jo vairāk! Lūk, šodien tipinot uz darbu es satieku pazīstamu cilvēku. Atpazinu momentā, bet jāturas pretī visiem instinktiem (arī neblenzt pārāk uzkrītoši). Protams, pēc pāris sekundēm ieslēdzās arī "reality check", bet nu pasakiet tikai, ka jūs gan nebūtu samulsuši, ja jums pretī nāk nu jau dikti sirmais Klūnijs?

Citās ziņās - gaudo suns. (Ne mans.) Besī. Skan pa visu pagalmu. Logu taisīt ciet negribu, bet tāpat nelīdz. Un regulāri, stundām ilgi. Labi ka reizēm mēdz ieturēt 5min pauzi. Šis noteikti nepadarīs mani par suņu cilvēku. Kaķi negaudo un skaļi nepārdzīvo, ja viņus atstāj vienus. Tas tā, ja jāizvēlas starp diviem raksturiem.

12.8.18 20:33

Es vairs negribu bitčoties par bijušo. Tinder arī izdzēsu un paļaušos uz savu veiksmi, kosmosa spēkiem, sevi. Vispār jūtos labi. Diemžēl studijas šogad neatsākšu, bet ir mieriņš, kuru gribas audzēt, just un pieredzēt. Nostabilizēt to mieru. Piezvanīju psihiatrei, lai atkal dabūtu tabletītes, jo bez atkal saspringts sastingums. Bet vajag mazāk, vajag sākt atmest, bet vēl ne. Vēl vajag augt.

Vispār es jūtos tik labi... gribas visu palaist vējā un pieķerties nekam.

12.7.18 12:03

Sēžam ar mammu, runājamies par norisēm pasaulē.
Es: Jā, bērnu man nebūs.
Mamma: Nu... Tā ir saprātīga un ētiska izvēle ņemot vērā visus apstākļus.

28.6.18 04:43

Man vajag palīdzību, viena es pārāk stragloju. Pat ne stragloju, novēršos, prokrastinēju, skatos YouTube video. Var jau apgalvot, ka tas nav nekas slikts, visi to dara. Bet ja visi to dara 5,5h no vietas (un pirms tam vēl trīs stundas), kamēr vajadzētu gulēt un ir lietas, kuras ir iekavētas... arī viņiem vajadzētu spēcīgi pārdomāt dzīvi un iespējams meklēt palīdzību, ja nespēj no šī cikla izkāpt.

Man šķiet liels bubulis manā skapī, no kura cenšos par visām varītēm izvairīties, ir tālākās studijas. Turpināt? Vai es tikšu galā? Vai es esmu tam gatava? Turpat vai mainīt universitāti un neklātienē? Vai vispār man to darīt, vai spēšu tur ko sasniegt? Un studiju finansējums? Un vispārēja anxiety (trauksme? sajūta, ka nianse cita) par... laikam šo tēmu, jo es jau īsti nedzirdu trauksmainas domas. Es tik jūtos saspringta un sastingusi visu laiku un vienīgais, ko vēlos ir aizmirstiet muļķīgās izklaidēs. Es ik pēc stundas piefiksēju cik pulkstenis un nodomāju, ka jāiet gulēt. Un uzslēdzu nākamo video. Nav jau tā, ka nevaru pārtraukt nemaz. Ik pa laikam saņemos. Katru dienu ir vairāki sevis piespiešanās un saņemšanās momenti. Bet ar to ir par maz. Ievelk.

Ok. Nu tad meklēšu veidus, ko varētu darīt. Nav jau traki, viss ok. Tā ir manas dzīves normālība - augt un straglot (un augt un...).

13.6.18 19:40 - Spuras gaisā / brīvā plūsma pirms atbildēt

Man laikam ir jāpazīst un jāuzticas cilvēkam, lai es viņam ļautu palīdzēt. Vai arī kaut kas. Man automātiski ir spuras gaisā, kad kāds random cilvēks grib dzirdēt par manu Problēmu un grib palīdzēt. Varbūt visvairāk tāpēc, ka man nav tādas Problēmas! Ir tikai mana dzīve ar kuru es stragloju nu jau gadus trīsdesmit, apzināti - desmit. Desmit gadi (vairāk), kopš es apzināti cenšos būt laimīga, augt un darīt lietas labāk. Un neliegšos, ir progress, lai arī stragloju joprojām. Taču godīgi sakot, izaugsme lielākoties bijusi vienai pašai darbojoties, reizēm ar palīdzību, par kuru maksāju (iesaku!).

Es neuzticos, kad cilvēks, (kuram es par to nemaksāju) izrāda raizes un vēlmi uzklausīt un palīdzēt. Tuvi cilvēki, jā, bet pat tad es esmu skeptiska par patieso spēju līdzēt. Atbalsts un "here's a hug" arī ir ok. Pat pilnīgi random svešinieki cibā ar "tev vajadzētu meklēt profesionālu palīdzību, lai šo te neielaistu" ir ok. Bet paziņa ar pretenzijām uz draugu? Ar kādām tiesībām viņš tagad būs tas, pie kura skriešu paraudāt uz pleca? Jā, es izšķīros ar P., jā es arī ierakstīju mazliet savā stilā (acīmredzot pārāk emocionālu priekš tautas) citā vietnē. Un nav jau tā, ka teksts bija "viss slikti es griežu vēnas". Drīzāk "viss slikti, jo jāiet gulēt(!), that's life, keep on going". Jā, es arī neesmu pieradusi, jo kopš bērnības vienmēr man vajadzēja tikt galā pašai, tādu baigo draugu man arī nebija. Norūdījis tas mani nav, bet toties skarbāku gan ir pataisījis. Man neliekas normāli, ka man tagad jākrata ārā sirds cilvēkam, kuru pazīstu tikai virspusēji.

Vēl viena lieta - es negribu tikt redzēta kā nabaga ievainotā būtne, kurai vajag palīdzību. Too punk for that. Un arī tas, ka tad uzreiz man veidojas cilvēka psiholoģiskais profils tāds, kuram pievelk drāma, vajag "sāpīgo un skaisto" un/vai ir ar glābšanas tendencēm (tādi kuriem neinteresēsi, ja tev būs labi, un/vai glābs pa savam, kas tev nemaz nav tik vajadzīgs).

No otras puses skatoties, es tiešām esmu tizli trausla un vāja un gribu, lai kāds mani "izglābj" un palīdz. Bet tās ir iekšējās sajūtas, kuras es nerādu un neuzskatu par vajadzīgu rādīt. Man nepatīk šī iekšējā sajūta. Tā ir pasaka. Un nu nevar cilvēks tā ne no kā ņemt un mācēt vislabāk man palīdzēt, ja jau pat terapeiti ne vienmēr to spēj. Un ja galvenais, kas pievelk ir mana traumētā būtība, tad cilvēkam pašam nav visas skrūvītes kārtībā un būtu nopietni jāpievēršas savu motivāciju izpētei.

Mazliet nomierinājos. Tagad vēl tikai izdomāt kā atbildēt, lai inde un asumi nespraucas ārā.

23.5.18 14:55

Es neticu. Sev.
Pasaulei. Iespējai. Laimei.
Man ir jāatrod atkal ticība. Es nespēju iet tālāk.
Man vajag ticību, ka katrs nākamais solis mani kaut kur ved.

18.5.18 14:23 - Es ceru, ka tas ir tikai...

Es ceru, ka tas ir tikai no zālītēm, kuras savus astoņus mēnešus dzēru. Tagad zālītes pārstāju dzert. Iepriekš arī bija bijis tā, ka jūtu, ka palieku stulba pēc pāris mēnešiem ar zālēm. Bet tagad es jau baidos, ka tas varētu būt neatgriezenisks process. Varbūt zāles (vai stress) brucina smadzeni, varbūt veca palieku (nu neesmu jau veca takš!), varbūt smadzene nodzerta (nedzeru jau daudz! Oh, bet bieži, nu tā katru dienu), bet varbūt. Varbūt vispār smadzeņu vēzis papildus ūdenim ceļgalā. Bet jā, nav vairs asuma.

Tagad mēģinot likt tiesības jūtu to jo sevišķi. Vienmēr esmu bijusi mazliet ar galvu mākoņos, tāpēc praktiskas lietas vedas grūtāk, bet man šķiet, ka esmu vispār galīgi traks gadījums stūrēšanas lietās. :/ Ok, man nav arī vispār nekādu iemaņu vai "kopā ar tēvu/onkuli/draugu braukāju". Un vēl esmu stresaini bailīgais. Un es ceru arī tas ir tikai tāds posms. Vispār jau progress ir.

Un tā ir daudzas lietas. No sīkumiem līdz piemērotību dzīvošanai kā tādai. Es ceru, ka tas ir tikai...

15.4.18 18:53

Tieši 15:51 man mesendžerī vienlaikus uzraksta divi Henriji.

Un vēl ir cilvēki, kas iedvesmo. Iedvesmo pašai būt labākai.

Un vēl es baudu dzīvi. Ir ļoti, ļoti labi.

6.4.18 16:44 - Not always someone leaving you is a loss

Jā, es esmu dusmīga uz viņu. Pat ne tāpēc, ka pameta, bet tāpēc, ka nepildīja attiecību norunas un vienpersoniski izlēma. Un izčakarēja iepriekšējas nogales plānus, idiņš, biļetes jau nopirktas un brīvdienas darbā dabūtas... Bet tas viss lai paliek, nav vērts.

Bet ir vērts neapstāties un turpināt, pat ja es esmu tik defektīva, cik esmu. Ok, ok, nav ideālu cilvēku, ai, nepalīdz man tas. Palīdz apskāvieni un alkohols, un citi cilvēki, un pieredzes. Atkal sajūta, ka nav laika un sajūta, ka gribu strādāt vairāk. Vajag miegu vairāk. Varbūt šodien pirms randiņa vienu snaudu uztaisīt nevis uz sporta zāli iet. Un tomēr tas viss apkārt un reaģējot. Pati izkalt savu dzīvi nemāku, vajadzētu vismaz deklarāciju iesniegt, lai piķi dabūtu. Es nezinu kā man dzīvot, nemāku, bet lai jau.
Powered by Sviesta Ciba