Te ir kaut kas teikts

Jaunākais

26.5.20 14:06

Vai varat iedomāties, ka cilvēks nespēj just excitement? Es kādreiz to nespēju just. Sen pirms daudziem gadiem. Būtu aizmirsusi, ja vien nebūtu pierakstījusi un vēlāk atradusi. Tagad tāds entuziasma pilns satraukums ir normāla parādība. Ne bieži, esmu vēsā tipa cilvēks, bet ir.

Šodien es pierakstu, ka sāku just pāreju tam, ka varu izbaudīt sajūtu, kad kaut kas ir paveikts. Ir tāda gandarījuma sajūta un pat miers(!!!), kas agrāk pēc padarītiem darbiem nebija gluži pazīstamas sajūtas. Pamazām kraftoju sev svarīgos un noderīgos emociju stāvokļus.

19.5.20 11:42

Tas kā es stragloju ar mācīšanos vairs nav interesanti. Es nezinu cik pie vainas mans stulbums, mana trauksme vai vienkārši nespēja saņemties. Nu vēl arī kaut kādi dziļi iestrādāti domu un emociju patterni. Mazliet kā cīnīties pret straumi un ne vienmēr man pietiek spēka. Mierinu sevi ar domu, ka ir labāk kā agrāk. Es, piemēram, tagad daļā gadījumu spēju just gandarījumu par paveikto. Agrāk nebija. Un tad kaut kad, no nākotnes skatoties atpakaļ, es teikšu, ka agrāk es prokrastinēju pat uz to, ko es tiešām gribu darīt, ka tā ir palikusi pagātne. Kaut kad es tā teikšu.

Vispār man ir nākotnes domu grāmata, kur es rakstu to, kas man jau ir nākotnē. Tāda vēlmju dienasgrāmata, bet sarakstīta it kā man jau viss būtu. Lūk, tur šis arī jāieraksta. Un atskaitot visus woo oo, kas ne visiem ir pa gaumei un nevajag arī, tas ir ļoti labs treniņš. Gan noskaidrot Ko Tieši es vēlos, gan salāgot savu smadzeni ar domu kā ir, kad tas jau ir. Tā teikt psiholoģiski noskaņoties.

Vēl kas man tur jāieraksta un jāprecizē - attiecības. No vienas puses es esmu gatava ilgstošām, vēlams gadu desmitiem, attiecībām ar sev ideālu partneri. No otras puses - totāli neesmu gatava, kaut gribās tā, ka acīs cērt. Un es pat īsti nezinu, kāpēc neesmu gatava. Aizdomas velk uz zemu pašvērtējumu un neticību sev un savai vērtībai. Arī tas, ka vairs neesmu pārliecināta kāds tieši būtu mans ideālais partneris. Un tik ļoti vieglāk un pierastāk ir bez. Reizēm ir bail atklāties. Vēl ir morālā dilemma ar šībrīža mīļāko, kurš, lai arī man ļoti mīļš, nevar būt primārais partneris, kaut arī es gribu, kaut es viņam to varētu sniegt, bet nevaru.

29.4.20 21:21

Pamazām mācos darīt lietas, kad ir trauksme. Nu parastās lietas. Studijas. Kursa darbs. Uztaisīt ēst. Aiziet uz tualeti. Apzināti un mierīgi darīt nevis čerez ņemagu ar spēku un sevis mocīšanu. Un nenogaidīt līdz tam mirklim, kad man vairs nav izvēles nedarīt. Jūtos īpatnēji. Nu viens ir tas, ka es daru lietas apzināti, nevis mēģinu nozust no realitātes, lai nejustu trauksmi. Dīvaina sajūta. Jūtos nedroši un neveikli. Kā uz nestabila pamata. Bet ir arī iestājies kaut kāds prāta miers, kas 50% gadījumu spēj neņemt vērā fiziski emocionālo trauksmes zvaniņu fonā. Akdievs, cik labi, ka man ir zāles! Atceros kā panikas ķēru, kad nedzēru zāles un mācījos braukt. Pieļauju tagad ar sistu ārā visus korķus.

Bet kursa darbu es diez vai pabeigšu laikā. Parīt jānodod melnraksts, bet man... knapi sākts. Varētu pat teikt nav sākts. Bet nu es neļauju sev sašļukt un cītīgi cenšos bakstīties uz priekšu. Un esmu iecietīga, ka nemaz tik ātri neiet. Es uzrakstīšu. Tik daudz es sev uzticos. Vai laikā, tas ir pavisam cits jautājums.

14.4.20 18:30

Sēžu savā iemīļotajā krogā viena pati, dzeru ļoti garšīgu madeiru un ir tik ļoti labi. Jūtos pilna pateicības un mīlestības. (Jā banāli, bet mana ciba, mana pils.)

Nesen vēl izlasīju vienu apstiprinājumu savai pieredzei un kā ir mēģināt uzlabot savu dzīvi. Ir daudz, kas liekas, ka ir jādara, jābūt, bet tajā pašā laikā ir arī daudz, kas tiešām ir nevēlamas tendences manā dzīvē. Nebūšu pieticīga, desmit+ gadu laikā, kopš cenšos būt sevis labākā versija, es esmu ļoti augusi, kļuvusi daudz laimīgāka kā jebkad agrāk, atvērusi dzīves pieredzes, kas likās nekad nebūs sasniedzamas. Ir gan ļoti daudz negatīvā vēl, pie tā atgriezīsimies*. Taču, ja man ir jānosauc viena, tikai viena lieta, kas palīdzēja, bija pamats un iemesls tam, ka ir kļuvis tik ļoti labāk - personīgā izaugsme. Laika, pūļu, naudas investēšana tajā. Un tas nav veids kā ātri atrisināt savas problēmas. Daudzas problēmas es vēl neesmu atrisinājusi, un man tāpat kā S.P. ir pārliecībā, ka tas ir gadu, bieži gadu desmitu darbs. Un tāda ir arī bijusi mana pieredze. Bet "dedication" to risināt, maina visu. Lēni, bet pamatīgi.

*Taču man iepatikās doma uzskaitīt savus personības vājos punktus. To joprojām ir daudz. Iespējams daudzi atrisināsies, kad pārdomāšu, kas man ir JĀdara un JĀvar, varbūt var vienkāršāk. Bet iespējams arī to es uzzināšu tikai ar laiku.


[dzēsts]

13.4.20 11:03 - Pateicība.

Pieteicos pasākumam, kura mērķis ir vairāk kā mēneša garumā, dot labus rīkus sava dzīvesspēka uzlabošanai. Vēl neesmu atklājusi neko jaunu sev, bet ieguvusi ļoti labu pārliecību, ka arī profesionāļi iesaka tās pašas lietas, ko es un ko es jau esmu izmantojusi.

Šī brīža vislielākā pateicība man ir par to, ka man ir nauda. Es pirmajā janvārī (datums zīmīgs, tāpēc atceros, bet nebija gluži izvēlēts, tā sakrita) sāku vest savu budžetu. Es nezinu kādā veidā, bet nu mani kopējie līdzekļi pirms šī mēneša algas ir divu algu apmērā. Un veco algu, kāda bija pirms man krīzes dēļ samazināja apmaksu. Man bija jau ok iekrājums arī pirms tam, bet es mazliet brīnos, ka tik ātri man ir kļuvis vairāk naudas. Tiesa - krīze liek arī to tērēt mazāk. :D Bet jā. Man ir nauda un tā ir ļoti laba aizmugures sajūta. Novērtēju arī tāpēc, ka ne vienmēr ir bijis. Tagad tikpat merkantilu iemeslu dēļ novērtēju to, ka man ir darbs vēl. Turklāt darbs ir foršs, man patīk. Un darba specifiskos bonusus novērtēju.

Bet ja ne tik merkantili - mamma. Viņa ir viens no foršākajiem cilvēkiem, ko pazīstu. Turklāt man ļoti patīk ar viņu runāties. Es vēlos draugus, ar kuriem varētu tik forši runāt kā ar mammu! Par dzīvi, psiholoģiju, politiku, notikumiem sabiedrībā, emocijām, kas iekšās darās, ļoti daudz ko.

Par pārējo pagaidām negribas rakstīt. Īstenībā šo izrakstīt nevar un kad ir par daudz, tad ir par daudz.

8.4.20 12:37

Akdievs, cik šodien ir labi! Jūtos fantastiski. Ja nezinātu labāk, sāktu skatīties maniakālās depresijas virzienā. Bet tā ir ne mana paranoja, lai arī lieliski ilustrē zemos un augstos punktus pēdējā laikā. Cik piektdien bija #VissIrSlikti, tik šodien mazliet padejoju aiz labas omas un jūtos ļoti pacilāti.

Vakar es tā labi atpūtos, parunājos ar dzīvokļa biedriem, pagulēju stundiņu pievakarē, bet arī laicīgi gāju gulēt un daudz pa nakti gulēju. Bet vēl es esmu atklājusi, ka ir lieliski parunāt ar zemapziņu. Ir lieki domāt, no kā man tas, varbūt šis, varbūt tas. Pajautā un atbilde ir skaidra. Protams, atbildes ir jā/nē variantos ar lielāku vai mazāku izteiksmību. Kas ir visinteresantākais - galvā ir ļoti izteiksmīga Tā sajūta, kas vienmēr ir pie nozīmīgiem procesiem. Man šķiet tiešām sen to vajadzēja - parunāt ar savu zemapziņu.

Lai arī jūtos šodien lieliski, prokrastinēju tāpat. Mazāk, taisnība. Un ar labāku sajūtu. XD

7.4.20 22:30

Es, protams, varu vainot Covid par tiem depresīvisma uzplūdiem, kas man pēdējā laikā, bet būsim godīgi, man tas uznāca jau kaut kad agrāk. Pēc mācībām var just. Mana saņemtā atzīmē lieliski liecina par to, kā es jūtos. Pieci? Galīgi sūdīgi, knapi grāmatu atvēru, jo... Nu jo tāpēc! (Vispār es domāju, ka būs nesekmīgi.) Deviņi? Jap, dzīvē notiek, ir konspekti, un mazliet grauž, ka nedabūju desmit.

Es kaut kad sev pārmetu, ka es nevaru sev uzticēties, jo es nezinu vai lieta tiks izdarīta, jo uznāk melnie. Tagad esmu mazliet augusi. Es sev varu uzticēties tādā ziņā, ka es zinu, ka tiks izdarīts, bet vēl neesmu izaugusi līdz tam, ka laikā un kvalitatīvi. No vienas puses liekas muļķīgi, bet man tas tiešām ir sasniegums, ka es sev varu uzticēties vismaz kaut kādā mērā. Vēl ir uz ko tiekties.

29.3.20 20:18 - Es un neapzinātais es

Vispār man ir diezgan augsta pašapziņa un diezgan izteikti pozitīvs skatījums uz dzīvi. Viss cītīgu treniņu rezultāts un tas tiešām palīdz! Bet. Tas nav saskaņots viscaur manī. Jo it īpaši pēdējā laikā es jūtu, kā no visām spraugām lien ārā dziļi, dziļi sirsniņā paslēptie "es neko nemāku, nekas man neizdosies" un "viss ir slikti, nav jēgas nekam". Kad es jūtos labi, tad es esmu pašpārliecinātais un pozitīvais es. Bet es ne vienmēr pēdējā laikā jūtos labi. Un nav tā, ka šīs negatīvās domas man skan galvā, kā parastās domas. Tās ir klusas, klusas, tādas zaglīgas, liek man justies nomāktai, bet par ko tieši, skaidri nepasaka.

Tas arī ir iemesls, kāpēc, manuprāt, es tik ļoti ilgi nevarēju atklāt, ka man ir problēmas ar trauksmi. Un kāpēc es uzskatu, ka man ir problēmas ar trauksmi. Man nav trauksmaino domu. Es tikai jūtos paralizēta, gribas darīt visu, lai paslēptos, sirds sitas, liekas, ka tūlīt apvemšos, viss ķermenis saspringts. Bet domas, iekšējie dialogi? Kā miglā tīti un tāli, tāli... Vai arī bezjēdzīgie "nu saņemies, wtf?".

Tad nu es šodien padomāju, ka sen neesmu sarunājusies ar zemapziņu. Runājusi uz vai mēģinājusi atšifrēt tās nedzirdamās domas - jā. Bet saruna - noup. Jāpieķeras.

21.3.20 19:59

Kāpēc es vispār izvēlējos kursa darbu kā kaut ko tādu, kas man interesē, nevis kā ko tādu, kas man noderētu? Nu ko tur daudz es varu pateikt par seksuālo komunikāciju? Ir labi un vajag? Bet tikmēr pašai joprojām nav skaidrs kāds ir pētījumu konsenss par prokrastināciju, pašefektivitāti, resilience , uztverto un reālo pašapziņu un sajūtu, cik reāli varu tikt galā ar lietām. UN KĀ TO VISU RISINĀT!?

Kā sadzīvot ar savām nepatīkamajām emocijām, ir viens jautājums. Bet no otras puses piespiesties un darīt, lai gan viscaur ķermenis brēc, ka man neizdosies, ir ļoti grūti paciešams stāvoklis. Es gribu justies labi. Es gribu justies labi darot.

Un no trešās puses, nav pat uz pusi tik traki kā, kad nedzēru zāles. Kaut kā uz priekšu jau tieku.

28.2.20 12:31

Man pēc ilgiem laikiem ir bail par savu nākotni. Un ko es darīšu, kad pabeigšu savu izglītību? Vai man būs finansiālais nodrošinājums iegūt vajadzīgo papildus izglītību? Vai man būs finansiālais nodrošinājums nomaksāt kredītu? Un sevis pašas uzturēšana? Vai es spēšu aiziet to karjeras virzienu, kuru vēlos? Vai man pietiks uzņēmības sevi popularizēt un izcelties diezgan pieklājīgā konkurencē? Visi ar vai bez izglītības grib mācīt citus dzīvot un palīdzēt. Ar ko es būšu labāka?

Bailes nerodas tā pat vien, bailes ir par to, kas ir vērtīgs, kas pievelk. Un pirmo reizi dzīvē es ne tikai vēlos, lai mana dzīve būtu vērtīga un ar pievienoto vērtību, bet es eju tajā virzienā. Un tas ir svarīgi. Bailes ir tur, kur ir risks. Ja ir pilnīgi vienalga būs vai nebūs, tad tur nav riska. Un es ļoti vēlos, lai man izdodas, bet tas nav bezriska pasākums.

18.2.20 13:54

Vakar biju psihodrāmas pirmajā nodarbībā. Bija interesanti un liekas iešu vēl. Varētu par procesu un atziņām uzrakstīt, bet tas nav tas, kāpēc es atnācu. Tā būtu novēršanās no tā, kas mani nodarbina.

Man riebjas rakstīt vēlreiz, ja man nav bijis atbildēts! Un kā tikko sapratu, kad uz otro e-pastu atbildēja - man riebjas, ja es nemāku kaut ko. Un es acīmredzami nemāku izvēlēties kursa darba tēmu. Atzīstu, ir mazliet "gribu visu". Bet tajā pašā laikā neatbilde un "Es sāktu ar jautājumu, kas Jūs kopumā interesē, ko es gribu noskaidrot, ko gribētu panākt ar savu darbību psiholoģijā, kurā virzienā - un tad precizēt tematu" ir ļoti demotivējoši. Jo es jau par to domāju! Un manis piedāvātais "ir svarīgs temats, bet ļoti vērtīgi tomēr būtu precizēt". Argh.

Es saprotu vaina ir manī, bet tik ļoti manī ir "ok tad nevajag ar!!", bet bez kursa darba nekur nelikšos, izglītību man vajag, turklāt konkrētais temats ir tieši šīs pasniedzējas pārziņā. Turklāt tam visticamāk nebūs lielākas nozīmes manā dzīvē kā zinātnieciski pētnieciskajam darbam vidusskolā - Akmens laikmeta apbedījumi Latvijas teritorijā. Bija interesanti, bet kopumā, man ikdienā vēsture interesē ļoti nemaz. Varētu meklēt citu tēmu un citu pasniedzēju, bet man interesē šī tēma. Turklāt es jau mēģināju un man ieteica vispirms pamēģināt pie... pasniedzējas, kura man neatbildēja, tikai tāpēc saņēmos uzrakstīt vēlreiz.

13.2.20 17:42

Daži apgalvo, ka savā būtībā cilvēks ir viens. Es nemāku būt viena. Varbūt nekad neesmu mācējusi, bet dzīve ir kļuvusi pieaugušāka, sakārtota un ar jēgu. Traucē, ka nemāku būt viena.

Dažreiz varbūt jau vairs nav jāmāk. Pie emocionāliem satricinājumiem instinkts ir joprojām visus sūtīt labi tālu. Bet es šķiet esmu iemācījusies prasīt atbalstu, ļaut draugiem palīdzēt, kad jūtos izsista no līdzsvara. Pārsteidzošais - viņu palīdzība ir reāli vērtīga un noder. Mans pagātnes es nekad neticētu.

Taču vienatne, kas ir vērtīga un cilvēki ir tikai plāksteris - darīt savas lietas. Sākot no apkārtējās vides sakopšanas, sevis pabarošanas un beidzot ar izglītību un vienatnes vērtīgu izbaudīšanu. Man darīšana rada trauksmi. Tieši tad, kad es esmu viena, arī kad tas ir manis pašas labā. Nav svarīgi vai rezultāts ir sev pašai vai arī vēl kādam citam, bet ja darāmais ir tikai manis pašas atbildība, trauksme piezogas. Tā paralizē. Ja notiek kustība, tā ir kā caur biezu, smagu miglu, kas neļauj kustēties. Reizēm šī migla atkāpjas un es secinu, man ļoti patīk darīt šīs lietas savā nodabā, bet tas nepalīdz, kad migla ir jāaizgaiņā. Esot vienatnē un darot, es nejūtos droša.

Un man ir sajūta, ka es gribu visu pasaules laiku, lai es spētu iemācīties pamazām un pamazām darīt vienatnē. Bet man nav. Ir darbs, ir mācības, ir jāsatiek cilvēki. Es jau trešo dienu slimoju mājās, bet tikai šodien es sāku lēnām jo lēnām darīt. Es varēju sākt jau vakar, bet... baidījos.

Šis ir kaut kas ļoti dziļi un vienkārši rakstīšana nepalīdzēs. Bet es arī negaidu, ka palīdzēs. Bet es arī netaisos samierināties. Es zinu, ka pat dziļās lietas ir ārstējamas/aprūpējamas. Un ir arī sajūta, ka katru reizi pa mazam slānītim es arvien vairāk pietuvojos būtībai.

29.1.20 16:54

Man ļoti patīk tas, ko es daru ar savu dzīvi. Pamazām, ar trim soļiem uz priekšu, diviem atpakaļ, bet sistemātiski virzos uz priekšu savā izaugsmē. Daudz feiloju, bet daudz mācos un cenšos. Dzīve ir tālu no ideāla, bet es visbiežāk teikšu, ka esmu ļoti apmierināta ar savu dzīvi nekā ne. Un pat atļaušos izmantot tik skaļus vārdus kā "laimīga". Noteikti ne visu laiku, bet diezgan bieži. Un tas man nav bijis dots, tas ir sasniegts. Ir daudzas privilēģijas, kas man ir palīdzējušas to sasniegt, bet tik un tā līdz tam ir iets ceļš, garš un bieži grūts, lai arī man ļoti patīkams. Tās ir tās ciešanas, kuras es vēlos. Man liekas par šo es bieži esmu patētiska un banāla, bet papīrs(ciba) piedod visu. Te drīkst. Dzīvē es vairāk par to klusēju.

Un lūk. Man tas ir ļoti svarīgi. Man patīk šīs lietas. Izaugsme ir svarīga vērtība. Un es gribētu būt kopā ar tādu cilvēku. Bet es neticu. Neticu, ka tādu atradīšu, neticu, ka tādam patikšu, neticu, ka pati došu viņam iespēju. Turklāt... kā lai es atrodu cilvēku ar līdzīgām vērtībām, ja es par to nerunāju? Turklāt, es zinu cik tāls ceļš man pašai vēl ejams un cik ļoti feiloju, manā prātā šis otrs cilvēks ir ticis tālāk par mani, un ar tādu feilu kā mani viņam nav interesanti.

Ar prātu es saprotu, ka tā nevar būt taisnība. Bet no otras puses - vai es pati neesmu tāda pārāk prasīga? Vai gadījumā es nebaidos, ka sastapšos ar tikpat prasīgu cilvēku kā es pati? No vienas puses gan es pati to arī gribu. Diezgan kaitina, ja nav nekādu prasību pret otru (mani), neticu tādiem cilvēkiem, uzskatu, ka viņi melo man un ļoti iespējams sev arī. No otras puses es šķiet baidos, ka šīs prasības varētu būt nesamērīgas ar manu konkrēto līmeni, personību un iespējām. Tur pati es cenšos šādu kļūdu pret citiem nepieļaut. Es nezinu vai sanāk.
(Viss šis paragrāfs balstīts uz tā, ka katrai situācijai ir divas puses - ko es sagaidu no citiem, ko es pati sniedzu citiem - un kā tas ir saistīts.)

Cik interesanti, ka iekšējā spriedze/negatīvisms ātri noplok, ja atrod balansu savās domās. Jā, es esmu pārāk prasīga pret citiem. Bet jā, es arī sagaidu to pretī. Bet jā, visiem ir svarīgi ievērot katra konkrētā indivīda spēju līmeni, lai prasīgums būtu konstruktīvs. Un tad bailes pārvēršas par excitement.

1.1.20 00:12

Mans 2020. gada fokuss ir Mācības, Attiecības un Rūpes par sevi.

Mācības, tas ir vienkāršākais, ko definēt. Sekmīgi turpināt mācības. Kursa darbs laikam ir lielākais pārbaudījums. Vismaz pagaidām tā šķiet.

Attiecības. Es vēlos primārās attiecības ar cilvēku, kuram ir svarīga izaugsme. Es vēlos mīlēt, būt mīlēta, augt kopā. Es vēlos dzīvot kopā. Tāpat es vēlos vairāk izaugsmi veicinošas draudzīgās attiecības. Es vēlos draugus, ar kuriem pārrunāt un darīt izaugsmes lietas.

Rūpes par sevi man ir vēl izpētes procesā. Kā to darīt, kas tas ir, kā to sev atļaut un atļauties. Ko tieši man vajag? Es zinu, ka man vajag vairāk dabas, meditācijas, maģijas un personiskās izaugsmes. Man vajag arī prioritizēt laiku sev vienai pašai. Iezemēšanos. Tajā pašā laikā tas ir arī garlaicīgākas lietas - savas vides (uz)kopšana, sevis kopšana, sports un veselīga ēšana. Iespējams atsākt terapiju. Redzēs.

Šīs ir man svarīgās lietas, pie kā strādāt šajā gadā. Mērķi ne visur ir noteikti, galvenais ir veikt uzlabojumus attiecīgajā tēmā.

31.12.19 21:43

Mans pirmais gada ieraksts ir šis. Mjā... man mēdz uznākt sezonas panīkums. Šo gada nogali arī jūt. Bet nu bāC! Pirms gada bija traki! Jap, atceros, ka piereģistrējos Twiterī un Netflix, lai dzīvi pazaudētu. Bet tagad ir simt reizes labāk. Un šoreiz pārskats par pagājušo.

1/3
Stragls ar dzīvi. Turpinu psihoterapeitu. Gribu mīļāko, bet tad saprotu, ka tomēr attiecības. Prikola pēc piereģistrējos seksam.lv. Psihas bailes kārtot papīrlietas ar augstkolām. Izmetu liecības. Februāris skaidrā. Fotokursi. Verdziņš. Trauksme.

2/3
Trīs attiecības/mīļākie. Iemīlēšanās. Daži vasaras festivāli un pasākumi. Aizrautība tā, ka vajag iezemēšanos. Daugavpils. Māksla. Primārajās attiecībās strīdi un apzināšanās, ka esam dažādos līmeņos. Helingera izkārtojums un atziņa, ka Leons ir miris.

3/3
Atsāktas studijas augstskolā! Neirodermatīts&slimošana. Pārtraucu terapeitu. Aizrautība ar studijām. Sasniegumu motivācija. Afirmācijas. Nogalē - emocionālais nogurums. Palikušas tikai vienas attiecības un tās ir zaudējušas primāro statusu. Prokrastinācija dažādos līmeņos - gan niecīgos, ka prieks, gan jau tādos, ka uztraukums.


2020. gada fokuss - Mācības, Attiecības un Rūpes par sevi. <3

31.12.19 17:55

Es esmu ļoti veiksmīga. Es esmu veiksminiece. Un es to ļoti, ļoti novērtēju/mīlu. Jaunais gads, kur nevarēju ilgi izšķirties pret pienākumu draugiem un ļoti lielo vēlmi pēc vienatnes, tomēr tiks sagaidīts vienatnē. Es īstenībā nolēmu svinēt ar draugiem, bet ballīte tika pēdējā brīdī atcelta. :D Ja tā nav Zīme, tad es nezinu. Un Ziemassvētkos bija līdzīgi tikai tur mamma uzrakstīja, lai nebraucu pie viņas, jo apslimusi.

Un man ļoti patīk sava dzīve. Lietas notiek tā, kā es to vēlos pa lielam. Dzīves virziens ir tāds, kā es to vēlos. Un man ir sajūta, ka pa lielam es tikšu ar visu galā, pat ja sīkumos šī sajūta nav. Un es to tik ļoti novērtēju, jo tā nav bijis vienmēr. Es un veiksme to esam panākušas. Pašizaugsme FTW. Un es priecājos, ka man tas patīk un esmu spējīga to darīt. Es novērtēju CIK ĻOTI mana dzīve ir kļuvusi labāka. Un šodienas veiksme, ka varu svinēt vienatnē, kā to ļoti, ļoti gribēju, ir atgādinājums un pierādījums, ka būs ok. :) Vismaz šovakar. Šampis jau atvērts. Priekā!

27.12.19 12:58

Es zinu, ka es varu izdarīt, bet man ir sajūta, ka es nevaru, ka viss ir nepareizi. Es daudz labprātāk rakstu nevajadzīgus vervelējumus te vai prezentēju kursa priekšā. Rakstīt skolas darbus? Iestājas maza paralīze, kuru nezinu kā risināt. Vakar, vakarā no afirmācijām, ka manis rakstītais ir vērtīgs un pareizs, sāka pat galva sāpēt (tātad darīju visu pareizi). Viss ir zināms, tikai jāuzliek uz papīra. Vakar no sevis izspiedu vienu rindkopu. Kaut kā ar šo var tikt galā, tikai jāatrod kā. Joprojām paliek aktuāls jautājums par to, kurā virzienā iet - mazināt stresaino sajūtu vai paaugstināt savu spēju tikt ar stresu galā.

25.12.19 23:58 - Rūpēties par sevi

Liela daļa tajā, ko man nepatīk, ka es daru, ir rūpes par sevi. Precīzāk to neesamība. Mīlēt un spēt parūpēties par kaut ko, tās tomēr ir dažādas lietas. Es cenšos rūpēties par sevi, bet tik daudz piespiešanās tas prasa! Nav tās sajūtas(!), ka parūpēties par sevi, savu vidi sev apkārti ir kaut kas, kas būtu jādara. Tas man pat uzdzen nelielu stresu. Es šodien labprātāk pieķēros dažām lietām sakarā ar darbu nekā sakopu sev vidi apkārt. Normāli ēst gatavojusi es nezinu cik sen jau neesmu. Es zinu, kā izskatās sakaltusi eļļa pannā.

Ir, protams, modernais mīts par rūpēm par sevi - jādara simt un viena lieta un jāizskatās skaistai. Kas tā par sievieti, kas nerūpējas par sevi! Piemēram - nekrāsojas! Ak, šausmas! Viņai ir spalvas uz rokām! Un, protams, jāiet vergot uz sporta zāli! Nu lūk, uz šo es neparakstos, paldies, turpināšu nekrāsoties. Bet es runāju par savu pamatvajadzību nodrošināšanu, skaistu dzīvošanu dēļ sevis. Veidot savu dzīvi skaistu un patīkamu, tā laikam man ir rūpēšanās definīcija.

Un man nesanāk. Fake it till you make it arī nedarbojas. Man ir sajūta, ka man nav tam laika, ka es nedrīkstu, ka... pat nezinu, tā ir sajūta asinīs. Man ir tik daudzas skaistas lietas, ko es gribētu sev izdarīt, bet es nevaru pat saņemties sakārtot istabu.

Varbūt šis ir jāuztaisa par topošā gada fokusu. Mācības, attiecības un rūpes par sevi. Sanāk lieliska trīsvienība.

21.12.19 01:29

Man nav problēmas ar depresivitāti. Ir nomāktības brīži, garastāvokļi un posmi, bet nav vairs Tas. Toties citas problēmas, kas vienkārši bija fonā traucējušas ir izlīdušas ārā starmešu gaismā. Tagad nomāktība biežāk ir sekas nevis cēlonis problēmai. Ja semestra sākumā es lieliski tiku galā, tad tagad jau atkal esmu izsmērējusies. Prokrastinācija. Ar lielo burtu. Varbūt arī esmu nogurusi un nav vairs spēka tik ļoti saņemties. Varbūt es nejūtos spējīga to visu izdarīt. Varbūt nejutos pietiekami izdarījusi pa semestri un tagad ir iestājies "kāda jēga, tapāt visu laiku raujies un raujies un nekāda rezultāta". Kaut kāds pēkšņi izlīdis iekšējais perfekcionists varbūt protestē, ka nav bijis izdarīts viss iespējamais labākais. Varbūt kaut kādā brīdī es sāku justies kā neveiksme, kad sāku nepaspēt visu. Varbūt manas cerības ir sagrautas, ka tomēr šī ir joprojām ļoti aktuāla problēma. Varbūt trauksme joprojām ir aktuāla problēma.

Protams, tur ir kaut kāda trauksmes komponente manā prokrastinācijā. Tik lieli avoidance/izvairīšanās līmeņi nav normāli. Varbūt tas, ka kādu laiku biju zāles neregulāri dzērusi, tagad ir pat atgādinātāji salikti, lai vismaz izslēgtu to daļu. Vēl drausmīgi kaitinoši ir nespēja ilgstoši koncentrēties, šķiet pēdējā laikā esmu kļuvusi atkarīga no interneta.

Bet jebkurā gadījumā tā ir izvairīšanās no kaut kā subjektīvi nepatīkama. Kas man šobrīd jādara vairāk - jāmazina nepatīkamā sajūta vai jāaudzē spēja tikt galā ar nepatīkamo?

16.12.19 13:01

Man vienā brīdī radās jautājums kādā veidā es neesmu iekļuvusi ilgstošās neveselīgās attiecībās? Nav tā, ka nemaz, bet trīs mēneši nav ilgstoši, turklāt kaut kāda tāda sajūta, ka nespēja palīst man zem ādas. Nē, nu ievainoja gana, ir pat lietas, kas šobrīd vēl traucē, bet tur "trāpīja" nevis tīšām ielīda. Man daudzi cilvēki apkārt ir bijuši sliktās attiecībās. Ilgāk vai ne tik ļoti. Un man liekas, ka agrāk man arī bija visas iespējas, bet kāpēc man tas pagājis garām?

Pilnīgi noteikti tur mamma vainīga. Viņa bija piemērs tam, ka labāk viena, nekā sliktās attiecībās. Un, atvainojiet, bet astoņdesmito beigās, deviņdesmito sākumā izšķirties, kad tev pat ir bērns(i), nav tik vienkārši kā tagad. Bet tas man radīja vēl vairāk jautājumus - no kurienes viņai tas?!? Jo es lieliski zinu, kāda bija oma. Izrādās oma, savas meitas tiešu audzināšanu uzsāka tikai ap 15, kad mamma jau bija paspējusi salasīties visādas grāmatas un atklausīties (ignorēt) visādas dīvainās omas piezīmes. Turklāt, kad sākās audzinšana, teica sliktos piemērus, ka lūk neklausīsi vīram, reku izšķīrās, bet tur mamma sadzirdēja tikai, ka ir iespējams šķirties. LoL. Un vēl šo to pārrunājām, kad mammai noprasīju, jo viņa arī bija par šo brīnījusies.
Powered by Sviesta Ciba