Te ir kaut kas teikts

Jaunākais

26.1.21 15:09

Bija jautājums, kādus ieteikumus (literatūrai) par to kā trenēt intuīciju, jo visu dzīvi dzīvo "ar galvu". Liekas, ka var arī labāk.

Un tas jautājums pat nebija konkrēti man, bet es kaut kā jūtos, ka man uz to ir jāatbild ļoti nopietni. Varbūt tas ir lieki. Varbūt arī ne.

Pirmais, kas nāk prātā - vienmēr var labāk. It īpaši tāpēc, ka cilvēks ir ļoti audzināts nebūt saskarē ar sevi, savu intuīciju, savām emocijām. Bet ko tieši jautātājs domā ar intuīciju? To var uztvert gan kā savu iekšējo sajūtu, kas pašam ir vajadzīgs un ne. Uz šo es arī koncentrēšos, jo tas manuprāt ir labākais intuīcijas izmantošanas veids, nevis uzminēt kaut kādus ārējus faktorus un notikumus. Man intuīcija ir būšana kontaktā ar sevi, tādējādi arī spējot uzķert tās mazās neapjaušamās informācijas druskas, kas mūsos jau ir. Intuīcija NAV zināšanas. Drīzāk dziļāka izpratne, par to, ko jūti. Un man besī bez vajadzības līst ezotērikā, centīšos to arī nedarīt.

Viens ārkārtīgi burvīgs triks, lai saprastu, ko jūti, ir vizualizācija. Visdažādākā veida. Piemēram, ja ir jāizvēlas starp vairākām izvēlēm, iedomājies, ka esi krustcelēs vai vairākām durvīm priekšā. Katrs no ceļiem/durvīm apzīmē vienu tavu izvēli. Un tad paskaties, kas ir aiz durvīm pa vienai, vai paskaties uz konkrēto ceļu. Kā tie izskatās? Un pievērs uzmanību savām ķermeņa sajūtām, kāda ir sajūta, kur ir vieglāk un atbrīvojošāk? Kur ir skaistāk? Kur ir kārtīgāk, kur ir nepatīkams bardaks? Šis ātri vien dos ieskatu, kura izvēle ir vairāk Tava.

Neesmu Marijas Kondo fans, bet viņai arī ir ļoti laba tehnika, kā saprast par lietām, kuras paturēt vai ne - does it spark joy? (Un man prieku rada māksliniecisks bardaciņš ar daudz sīkiem nevajadzīgiem krikumiem. :D ) Šis ir jautājums gan savas dzīves kvalitātes uzlabošanai, gan būšanai saskarsmē ar sevi.

Man jebkurā gadījumā ir pieredze, ka čujs par dažādām lietām attīstās, kad noņem iekšējos blokus. Un tad var tālāk runāt par terapiju, banāli, es zinu. Bet tieši terapija var būt labs palīgs, lai atrastu to kontaktu ar sevi. Arī lai atrastu iemeslus kāpēc šis kontakts pazudis. Piemēram, izrādās es tīri labi māku lasīt cilvēkus, bet man agrā bērnībā meloja par emocijām, ko citi jūt (aizkaitināts "es neesmu dusmīga!!!"), kas uz ilgu laiku izčakarēja spēju lasīt cilvēkus, bet saprotot iemeslus un ar tiem strādājot un kāpjot pāri, dabiskie talanti atkal var izpausties.

Ja terapija nav opcija vai tur fokuss ir uz citām lietām, tad, manuprāt, vērtīgi ir strādāt ar iekšējo bērnu. Tas ir tāds emociju kamoliņš, kurš ļoti balstās uz instinktiem un intuīciju, prātuļojošais prāts vēl nav tik ļoti attīstījies. Twiterī laba alternatīva ir arī iekšējais kucēns. Tas der tiem, kuri sevī nevar ieraudzīt to iekšējo bērnu kā mīlamu un atbalstāmu. Par šo grāmatas gan ir, esmu redzējusi arī latviski, nezinu cik labas, jo es gāju citu ceļu.

Man personīgi ir vēl viena tehnika, kas velk uz ezotēriku vai vismaz tā bieži tiek izmantota ezotērikā. Ķermeņa mikrokustības/neapzinātās kustības, kā atbilde, lai sarunātos ar zemapziņu. (Atkārtošos es runāju tikai par to, lai vairāk uzzinātu, kas pašam iekšā darbojas, ar šo neuzzināsi neko ārpus sevis, vai dievs nogrābstās, pareģosi ktk.) Vienkāršākajā variantā tas ir svārstiņš. (Gūgle -> pendulum subconscious mind) Man tas ir kaut kā līdzīgi bet es to daru bez papildlīdzekļiem un izmantoju pirkstu refleksīvās kustības. (Var jautāt kā, ja interesē. Bet lūdzu, lūdzu, lūdzu nesaejiet ezotērikā, ja saejiet, tad ņemiet prātu līdzi.)

UPD. Es nezinu kā es nepieminēju rakstīšanu! Rakstīšana kā journaling un sevis izzināšana caur rakstīšanu ir spēcīgs rīks.

23.1.21 15:03 - Atbildība un ambivalence par to.

Visas pēdējās reizes, kad prasu zemapziņai, kāpēc man ir trauksme, lien ārā vārds atbildība. Un es īsti nezinu kā to sagremot, labākajā gadījumā sanāk apžļambāt. Var izvilkt pārliecības (varbūt tas jādara biežāk), bet mainīt man tās nesanāk (ikdienas afirmācijas?). Gribas šo risināt pie terapeita (esošajam naudas daudzumam šobrīd citas prioritātes), bet tas būtu diezgan ironiski, jo es atbildību par šo situāciju daļēji noveļu uz citu cilvēku. Es gan esmu atbildīgs cilvēks terapijā, ļoti daudz daru pati, tad varbūt atbildīga rīcība būtu iet uz risinājuma procesiem, kas ir efektīvāki un ātrāki nevis censties tikt galā pati, kad īsti to nespēju?

Lūk!!! Es apskatīju tikai vienu šauru situāciju un uzreiz jau ir redzams kā atbildība uz pusēm plēš! Kas ir atbildīga rīcība? Es uzskatu, ka vienmēr vajag rīkoties pēc iespējas atbildīgāk, bet cik ir tas līmenis? Un kurā brīdī atbildību vienkārši neuzņemties un vienkārši ļaut, lai viss aizplūst? Bet arī tādi lēmumi ir ar atbildības devu. Es nevaru izlemt kā man būt. Kā man justies. Kā es GRIBU. "Es gribu atbildību, es negribu atbildību" tas šobrīd ir patiesākais, ko varu pateikt.

UPD:
Atbildība ir vieglums ar kādu es dzīvoju savu dzīvi.

Lūk, meklējoties pārliecībās, izpīpēju šādu frāzi. Un dziļi, dziļi sirsniņā man tā liekas ļoti patiesa, lai arī prātam virspusēji iestājas neliels wtf. Un ja atbildība ir smaga, tad es daru to nepareizi. Ar dziļākajām pārliecībām, tas ļoti, ļoti makes sense. No cilvēka vulgaris skatu punkta laikam ne. Bet nu... ko darīs, ka es tik ļoti esmu sagājusi savos putnos ar ezotērikas/LoA piegaršu? Ir skaisti un viegli tvert dzīvi tā... kā dejā, nekontrolējot, bet sadarbojoties.

21.1.21 11:41

Es biju uz viļņa kaut kad pirms Ziemassvētkiem. Nu tā, oktobri, novembri. Viena no pazīmēm - gribēju un lasīju grāmatas. Tagad, godīgi sakot, tik vien Sandman komiksam pietiek smadzeņu jaudas. Vēl arī paralēli klausos Righteous mind, ļoti interesanta, bet ir tāda sajūta, ka nespēju uztvert informāciju. Arī tas, ka vizuālās meditācijas vairs nav tik jaudīgas. Nu jā, neesmu es vairs enerģijas plūsmā. Traukme arī palielinājusies, kas nozīmē, ka es vairāk dzeru alkoholu, bet tā vien rādās, ka alkohola regulāra lietošana arī nepalīdz būt šajā enerģijas plūsmā. Ar alkoholu es pati sev šauju kājā. Bet man ļoti patīk alkohols. Ļoti. Bet to vajadzētu atstāt tikai svētku reizēm un tā. Tagad tieši labs laiks, lai samazinātu alko patēriņu, tagad divas nedēļas darbā nav jābūt, kas nozīmē, ka pieeja alkoholam man būs tikai tad, kad es speciāli aiziešu uz veikalu (vai darbu, bet tas tālāk) pakaļ. Un varbūt atkal februāris jāpaņem pilnīgi kā pilnīgi skaidrais mēnesis.

Otrs - esmu dabūjusi vingrošanas paklājiņu, nu tad beidzot tā kā vajadzētu sākt kustēties, ne? Pret šo es jūtu nepatiku. Varbūt jāpastrādā ar šo nepatiku. Ēšana, protams, joprojām ir bardaks, bet kaut kā kaut ko es paēdu, tad nu par šo tik ļoti neuztraukšos. Visu uzreiz nevaru un negribu.

Vispār šim gadam es esmu arī noteikusi virzienu - kontakts ar sevi, apzinātība, identitāte. Tas izklausās visai dažādi un tā, bet manā prātā tās ir ļoti saistītas lietas. Un šim arī vajadzētu palīdzēt pie pirmajiem diviem punktiem.

Šodien atkal šķiet, ka esmu mazliet atpakaļ uz viļņa. (Tā uz 70%, tas ir labākais rādītājs šogad.) Bet kas man palīdzēja? Man ir baigās aizdomas, ka tā bija puzle. Es pat kauliņus vakar nepabeidzu šķirot, bet kaut kādu baigo kaifu noķēru gan arī uz to neilgo brīdi. Zemapziņa ar neatzīstas, ka zinātu citus iemeslus. Mjā, hobiji ir svarīgi.

18.1.21 15:11

Dr. Wick : Your progress has plateaued. Does that disappoint you?
Susanna : I'm ambivalent. In fact that's my new favorite word.
Dr. Wick : Do you know what that means, ambivalence?
Susanna : I don't care.
Dr. Wick : If it's your favorite word, I would've thought you would...
Susanna : It *means* I don't care. That's what it means.
Dr. Wick : On the contrary, Susanna. Ambivalence suggests strong feelings... in opposition. The prefix, as in "ambidextrous", means "both". The rest of it, in Latin, means "vigor". The word suggests that you are torn... between two opposing courses of action.
Susanna : Will I stay or will I go?
Dr. Wick : Am I sane... or, am I crazy?
Susanna : Those aren't courses of action.
Dr. Wick : They can be, dear - for some.
Susanna : Well, then - it's the wrong word.
Dr. Wick : No. I think it's perfect.

15.1.21 21:55

Esmu palaidusies, mana izaugsme ir atkal iestagnējusi un vispār #vissirslikti. Nu labi, nav jau, nav... Es nekad nespēju to viss ir slikti lietot pilnīgi nopietni, tur vienmēr apakšā ir pašironija. Bet tajā pašā laikā es arī nevaru bieži lietot pa jokam šo, jo katrā daļā daļa joka un joki vispār kā spēcīgs normalizācijas rīks un es jebkādā veidā atsakos pieņemt, ka kaut nedaudz "viss ir slikti" ir patiess. Vienmēr ir kaut kas labs un vispār man ir laba dzīve ar daudzām privilēģijām.

Piemēram, labā ziņa manā izaugsmē ir tā, ka es esmu pasākusi biežāk rakstīt savā kladītē. Visbiežāk tur ir šāda shēma:
Kaut kas nav labi, kaut ko nedaru? Kāpēc? Ar zemapziņas palīdzību izpīpēju pa punktiem. Uzrakstu pozitīvās pārliecības, parasti tām jau gana daudz ticu un vienkārši ir jāizvelk apziņas virspusē un jāaktualizē.

Un tas arī viss. Parasti nostrādā ļoti labi. Bet parasti man ir ĻOTI grūti šo uzsākt. Piemēram, šodien es esmu prokrastinējusi gandrīz visu dienu, mazliet parakstīju skolai vajadzīgo, bet tur paragrāfs vajadzīgo 5 vietā. Un neesmu šo rakstu uzdevumu darījusi. Vispār jau apaļu nedēļu prokrastinēju ar konkrēto skolas lietu. Šausmas pārņem, kā būs ar kursa darbu/bakalaura darbu, ja šis man personīgi ir ĻOTI VIEGLS rakstu darbs. Refleksija. Es taču tādas varu cept vienu pēc otras, nav jau zinātniskā eseja, kur katrs vārds ir jāpamato ar atsaucēm.

Un es VĒL neesmu paveikusi iepriekšējā gada refleksiju, to kas privāta un man. Vismaz šim gadam ir izstrādāts virziens kā strādāt. Bet ir sajūta, ka ir grūti. Varbūt tā ir nepareiza sajūta. Bet arī - pēdējās dienas cīnos ar PMS trauksmi, varbūt ... nē, vnk sevis pažēlošana nav pareizā atbilde. Varbūt man atkal vajag ikdienas izdarītā kalendāru. Jo nedēļa liekas vnk nožēlojama, es pat nezinu, kur šī nedēļa palika. Oh, wait! Es strādāju. Un nedeļas sākumā pat arī vēlās maiņas. Nu labi, nav tik traki ar mani. Bet lūk, vajag ikdienas pierakstiņu, kur paskatīties, ko tad es šodien, vakar, aizaizvakar darīju. Un varbūt alko vajadzētu piebremzēt. (Teica klusums un aizgāja sev ieliet, tās turklāt šodien vakariņas, ja!)

Nu labi, šīs tādas random domas pa galvu maisās. Varbūt vajag pieturēties pie konkrētas striktas sistēmas. No otras puses man besī konkrētas striktas sistēmas un es vienmēr, it īpaši psiholoģiskajās lietās, izdaru pa savam. Jā vispār būtu ērti, ja būtu Daddy Dom uz ko paļauties, lai nav tā, ka es esmu vienīgā uz ko varu paļauties, bet būsim godīgi, es nezinu vai es vairs spēju. Es pat nezinu vai gribu. Jā, tajā sevis iedomātajā idealizētajā veidā, jā, noteikti gribu, bet reālistiskajā? Bet varbūt arī mani pieņēmumi, kas ir reālistiski ir sagrozīti, varbūt es VARU dabūt ideāli, bet tas nekad nenotiks ar šitik nepārliecinātu vēlmi, ka tas vispār ir iespējams. Un lūk, attiecībās arvien vairāk veidojas tā, ka es esmu augšējais cilvēks. Diezgan sāp šis viss īstenībā.

Bet jā. Es jūtos apjukusi. Varbūt tas ir pārāk vājas identitātes dēļ. Nemāku noraksturot vārdos. Mana identitātes izjūta ir spēcīgāka nekā jebkad tā ir bijusi. Bet varbūt vienkārši nepietiek. Tā ir tā spēcīgā izjūta, ka, jā, es zinu, kas es esmu, ko es daru, kur es eju. Ir daļa, kur es to skaidri zinu, bet vispār es jūtos kā uz nestabila pamata/ceļa. Un tas arī liedz noorientēties. Jā, varbūt man vajadzēja atrast Lielo Mērķi, uz ko strādāt. Nu tīri pašizaugsmē. Jo tie mazie, ikdienas, ir baigi ok, bet tie nerisina Iemeslu un Cēloni. Šim gadam, piemēram, es ļoti redzu, kā vajadzētu koncentrēties uz skolas lielajiem rakstu darbiem (galu galā šis ir gads, kad jāuzraksta bakalaurs), bet es ļoti jūtu cik tas ir fake mērķis. Ne tāpēc, ka nesvarīgs, ļoti svarīgs, bet tāpēc, ka problēmas ar to ir sekas nevis cēlonis. Es pat nevaru izvēlēties tēmu, jo nevaru saprast, kas ir Mans un kas Man interesē un būs vajadzīgs. Bet identitāte, sevis izjūta un stabilitāte... jā... tas ir tas. Pēkšņi arī šobrīd jūtos stabili, skaidri un sakārtoti. Nav tas apjukums, kas bija visu šī ieraksta laiku.

13.1.21 15:48

Bezmaz vai apraudājos. (Nu labi, apraudājos, esmu crybaby.) Par sevi, par citiem un pasauli. Nezinu kāpēc svara, ēšanas un fiziskās veselības tēma ir tik smaga pat man. Varbūt tāpēc, ka tikai viens no svara aspektiem man ir puslīdz kārtībā. Un tas ir - izskatos gana tieva pat tagad, bet tas nav ne veselīga uztura, ne veselīgas attieksmes pret ēšanu, ne fiziskās formas dēļ. Un pasaule turklāt ir negodīgi iekārota, jo diskriminē uz šī pamata jo ļoti. (Jā, pārmērīga taisnīguma izjūta nav baigi forša lieta, par sevi uz citu rēķina nespēju priecāties.)

Ir smagi. Un smagi ir tāpēc, ka tā ir milzīga problēma, kurai es neredzu risinājumu. Nu man būs jāēd visu atlikušo dzīvi, u know. Katru dienu vairākas reizes dienā ir jādomā par to, ko likt sevī iekšā un tam jābūt garšīgam, pietiekami veselīgam, pietiekami sabalasnētam... Paliek smagi domājot par to. Vajag personīgo pavāru, kas staigā pakaļ, varbūt tad. Jo šodien es esmu... izdzērusi kafiju (bez cukura, bez piena)... un bišītiņ iedzērusi to pulverīša maisījumu (Mana, tas ir viens no tiem, kas pulverveidā piedāvā maltīti, bet es esmu izdzērusi šodien kādu trešdaļu no vieglas maltītītes daudzuma.), tikko iesāku dzert tēju ar pienu un medu. Ah, pareizi, kolēģes atstātās vafeles kādas 5gab. Tas ir viss. Un šādi, nesaprotot, ko tad es ikdienā ēdu, mēdz gadīties bieži. (Vafeles droši vien nebija vegāniskas, fck!)

Varbūt man vajag pārstāt teikt, ka man nav nekādu ēšanas traucējumu. Jā, varbūt.

30.12.20 18:05

No vienas puses atpūtos, pavadīju laiku ar dārgumiņu, bet no otras puses tāds iebesījiens par to, ka neko jēdzīgu nepaveicu (nu piemēram, kaut kādās pauzēs es bakstīju telefonu ne lasīju grāmatu). Bet ir atkal jēdzīgs gulēšanas režīms. Eju gulēt ap divpadsmitiem, mostos ap vienpadsmitiem. :D Vēl kaut kāda labi nojaušama iestrēgusi sajūta par atgriešanos. Mēdz būt arī pēc atgriešanās no cita veida ilgākām prom būšanām no ikdienas vides. Tāds apjukums, tukšums un bezmērķība. Viss liekas svešs. Atceros tādi jutos arī atgriežoties no vasaras nometnes. Tāds, neviens tevi te negaida, viss ir svešs un atsvešināts. Un tagad man pat ir tāda sajūta mazliet par savu istabu! Savu mīļo, jauko istabu, kur es dzīvoju jau gadus 10! Kuru es esmu sakārtojusi pat uz svētkiem un kuru esmu iekārtojusi pa lielam tā, kā tieši man patīk. (Nav pilnībā, jo Rīga istaba nekad nav pabeigta, bet nu sapratāt, šis ir MANS stūrītis šajā pasaulē!) Un šobrīd kaut kā dīvaini, jo pat ar savu tieksmi analizēt visu, es ŠO sajūtu nekad neesmu apskatījusi. Nav jau arī tā, ka tik bieži būtu ceļojumos/vairāku dienu ciemošanās citur. Bet interesanti, ka tad, kad man bija ldr (long distance relationship), tad es atkal satiekoties pēc tās nedēļas, divām, četrām, vienmēr arī jutos kā ar "svešu" cilvēku. Vajadzēja laiku atkal sakonektēties. Un varbūt ar cilvēku to vairāk jutu,bet varbūt vajag arī laiku/procesu, lai sajustos ērti un gaidīti savā istabā.

25.12.20 16:41

Izveidoju jaunu terminu priekš sevis. Enerģijas plūsma. Kad tā ir apstājusies, tad #vissirslikti. Nu vai uz to pusi. Sastingšanas, maldīšanās, prokrastinēšanas un viss tāds. Tad, kad esmu iekšā/šī enerģijas plūsma darbojās uz 100%, tad man iet lietas no rokas, darbojos, esmu, izbaudu, meditāciju vizualizācijas notiek viegli un efektīvi.

Esmu sākusi vairāk prasīt iemeslus iestrēgumiem. Tagad, piemēram, jādodas pie dārgā, bet es nevaru saņemties. Un puķes es divas nedēļas neesmu aplējusi, kopš sākās atgādinājumi (man atgādina reizi nedēļā, ja atķeksēju, ka izdarīts, tad pēc nedēļas, ja ne, nākamajā dienā). Tas nozīmē, ka 3 nedēļas jau mani augi nav aplieti. Fikuss sācis mest lapas. Vienu rītu pat sapņoju, kā ar šļūteni (istabā) leju savus augus. Bet pirms dodos prom, vajadzētu apliet, droši vien tur palikšu līdz 30. datumam. Liekas, ka tie augi nelaimīgie arī bremzē prom došanos. Iemesli? Viens ir tas, ka jāsaskaras ar nepadarīto. Ja kaut kas ir kādu laiku atlikts, tad ir grūtāk atsākt nekā turpināt mocīties ar to, ka nav izdarīts. Nav visai loģiski, bet bieži novērots. Vēl ir sajūta, ka tas būs grūti. Ideālā variantā daļu no augiem lieku vannā un apdušoju. Bet pat to ņemot vērā, loģiski tas nav, jo nav jau tik grūti vai laikietilpīgi. Bet sajūta ir tāda, kāda tā ir. Vēl arī kaut kāda pārliecība, ka esmu slikta un nekam nederīga. Un protams, ka augu neapliešana ir tam PiErĀdĪJuMs. Paskat cik interesanti mūsu smadzenes darbojas, lai attaisnotu savas pārliecības! Un tas šķiet ir viss. Ir tik labi "sarunāties" ar savu zemapziņu! Tās nojausmas ir vieglāk notvert.

Tikko iedomājos - varbūt tik daudziem ļoti labi der KBT, jo prāts un emocijas nav tik ļoti atdalīti viens no otra? Hmm... Liekas nereāli, bet nu tur es ņemu sevi kā baseline un tas nav nekāds objektīvais rādītājs.

23.12.20 18:08

Esmu uzkārusies jau kopš pēdējās terapijas reizes. Nu jau ir 12 dienas. Bija arī labs "atkāršanās" moments svētdien, jo sestdienas vakarā noskaidroju, kāpēc ir uzkāriens. Bet svētdienas vakarā neaizgāju gulēt, bet ielīdu Netflix un pirmdiena vispār norakstīta. Nevar teikt, ka šodiena dikti laba, bet nu ir vairāk... prāta skaidrības.

Un atkal secinu, ka VAJAG pierakstīt. Gribas atgriezties atpakaļ uz pēdējo sesiju, bet es jūtu, ka kaut ko jau esmu aizmirsusi. Un tā vien šķiet svarīgu. Kādu no atziņām. Jebkurā gadījumā - jau pirms tam bija trauksme, es biju negulējusi, jo naktī skatījos lekcijas, kuras noprokrastinēju ātrāk skatīties. No sākuma smiltīs nekas nelikās. Tad uztaisīju norobežojumu un kaudzi vidū. Kaut kas paslēpts. Ieliku tur vidū paslēptu skeletiņa figūru. To pašu, kas gribēja komunicēt ar budu. Un te ir kaut kas pazudis. Pie kādas atziņas es nonācu? Ā! Neatceros vai tā bija šī reize vai iepriekš, bet es pastāstīju to par savu vienatnes baismīgumu. Ka es vienatnē jūtos, ka ir kaut kas baismīgs. Un mēs nonācām pie tās atziņas, ka tās "atmiņas", ka esmu kā zīdainis viens pats, neviens nenāk, ir baismīgi bijis. Un tā ir pirmsverbaizācijas trauma. Man ir pārliecība, ka es esmu bijusi vairākkārt "pamesta" vienatnē. Bet mazliet neiet kopā ar to ko zinu - mamma ir ļoti rūpīga un gādīga. Bet varbūt kaut kas kaut kas, pāris reizes tā ir gadījies, turklāt iespējamā pēcdzemdību depresija!

--------
turpinu nākamajā dienā. Atkal nakts ar Netflix. Vismaz tas burvīgais seriāls beidzās. 13 dienas, kopš uzkārusies.

Bet jā, šajā terapijas reizē palika vēl laiks uz beigām un sataisīju vēl vienu smilšu bildi. Kā resursu sev. Vismaz tas bija uzstādījums. Un bija labi, sajutos tādā maigā zīdainiskā neaizsargātībā, bet tajā pašā laikā drošībā. Tāda smalka enerģija. Bilde vispār ļoti smuka - pa vidu skeletiņš guļ tādā kā gultiņā, apkārt stikla bumbiņas un izrotāts, no vienas puses mazais buda ar ziediem, no otras fēnikss ar drupām un zelta piramīdu. Viss ļoti jauki, bet kā liekas, šī bilde arī nogrāva mazliet. Tieši aspekts, ka fēnikss ir drupu pusē. Sestdien atradu šos punktus, kāpēc tas ir "slikti":
* jo drupas simbolizē ktk konkrētu, kas nesaistās ar mātišķumu;
* tāpēc, ka šis mātes simbols ir nostājies tajā pusē, pret kuru sākumā bija pret;
* tāpēc, ka drupas man liekas kaut kas pagājis, kas vairs nav aktuāli.

Tagad interesantais ir tas, ka fēnikss kā putns, kurš atdzimst no pelniem, pārdzimšanas simbols, ļoti gan saistās ar drupām. Varbūt drupām arī vajag pārdzimšanu kā fēniksam un velti es mēģinu to norakstīt no sevis nost. Dalīšana pusēs... nopietni? Es saprotu, ka zemapziņai tas liekas arguments un joprojām ir dalīšana pusēs, bet ar prātu tiešām ir tāds "nopietni??". Fēnikss arī man nesaistās ar mātišķumu, un? Man mana māte nesaistās ar mātišķumu, arī visai nederīgs... arguments.

Bet tas viss ir skatoties no prāta puses. Tas, ka ar prātu es spēju to ātri apstrādāt, tas nenozīmē, ka notiek dziļāka apstrāde, kaut vai emociju līmenī. Dziļāka pieņemšana tā uz 30%, vispār vakar bija vairāk. Šķiet nebija labi pretnostatīt prātu un emocijas un atļaut prātam kritizēt šos "sliktos" aspektus. Bet doma, ka drupām arī vajag pārdzimšanu ir vērtīga. Un godīgi sakot arī to, ka nevajag dalīt pusēs arī, tikai es izteicos pārāk nicinoši. Un māte kā fēnikss ir mātišķs simbols, vismaz tajā iekšējā aktīvā un ugunīgā aizstāvēšanā. Tas protams, neatbilst manai mātei, bet es te kopju iekšējo māti, ja! Un varbūt māte/mātišķums arī ir par drupām. Kaut kas, kas noveco. Nav viegli pieņemt vecāku novecošanu. Un kļūst arvien... nenozīmīgāks?

Padarbojos. Tagad tā uz bailīgiem 80%. Būs labi.

17.12.20 14:17

Ok, šodien esmu gatava atkal sevi savākt. Tomēr būtu labi nedēļas ilgumā neizvilkt savu... erm... stāvokli, kurā atrados.

Vakar ļoti labi trauksmei palīdzēja mūzika, it īpaši tāda, kurai dziedāt līdzi. Dīvaini, ka mūzika atkal sāk rādīties kā nozīmīga, esmu cilvēks, kas tādu klausās salīdzinoši reti. Bet šis jāpieliek rīku listē.

Vēl es, lai būtu kvalitatīvāk pavadīts laiks ierobežoto mentālo resursu situācijā, liku puzli.
Vēl seksuālā joma ir atgriezusies kaut kādā normālībā. Šķiet bija kaut kāda trauksme/ņerkstīgums/kompleksi aktualizējušies. Pārgāja bez tiešas iedarbības.
Un man ir Ziemassvētku eglīte. Pirmo reizi padsmit gadu laikā.

Ko tagad, nezinu. No vienas puses ir tik kaifīga sajūta atkal rakstīt - domas raisās loģiskāk un uz risinājumu ejošas. No otras puses mazliet bail, ka netikšu galā, kādas sekas būs manai darbībai un ko es "satikšu". Kas ir interesanti, ir atkal aktualizējušās neiederības bailes(?). To, ka es esmu lieka kādā grupā, ka mani nemaz negrib, es traucēju. Kāds gan būtu pamats pārdzīvot par to, ko rakstu cibā? Ka citiem neapnīku ar sevis rakāšanās tekstiem, ka visiem apnikusi, labāk būtu rakstījusi zem actiņas. Normālā stāvoklī man ir "nepatīk, nelasi" attieksme. Un pat negaidu, ka kāds lasīs. Bet tagad gribas vai pušu plēsties, lai iederētos. Sen nav bijis tā.

Droši vien arī ietekmē apziņa, ka ceturtdien bija pēdējā terapijas diena. Nu teorētiski varētu turpināt janvārī, bet es nezinu kā man būs ar naudu. Un pat ne tik ļoti "kā būs ar naudu janvārī", bet drīzāk visā 2021. gadā. Šis te (plašs žests) neliecina par neko labu. Jebkurā gadījumā dievojos un priecājos, ka man ir studiju kredīts, vismaz nav jādomā kā par augstskolu samaksāt.

Bet atgriežoties pie sevis rakņāšanās tekstiem. Daži gan ir tādi, kurus gribas vairāk noslēpt kā rādīt. Nu tādi woo woo teksti. Ir diezgan dažas pārliecības un prakses, kuras es nemaz negribu tā rādīt. Viens ir tas, ka ne visi saprot, otrs tas, ka tas ir diezgan personisks process. Es arī neesmu mierā ar to, ka var uzrasties random komentētāji, kuri var norādīt, ka tas nedarbojas un nav taisnība, vai arī kā ir pareizi domāt. Es zinu zinātni, es tai piekrītu, bet es neesmu tajā iesprostota. Un ja es kaut ko izmantoju, tātad man der un darbojas par spīti tam, ka zinātniski tas ir woo woo. Piemēram, ir DAUDZ LABĀK uzskatīt, ka man veicas, esmu ļoti veiksmīgs cilvēks (luck nevis success), ka pasaule ir man labvēlīga. Tas man lieiski noder! Gan optimismam, gan praktiskai izmantojamībai. Teksti "tu tikai redzi sakritības" man nepalīdz. Tā teikt - ļaujiet man manā guļamistabā darīt, ko es vēlos. Un ciba ir manu domu guļamistaba. Turklāt, es nevienam nekaitēju, kas arī būtu iemesls noslēpties mazliet vairāk, ja kāds iedomājas, ka ar sarunām ar zemapziņu varēs atrisināt VISU! Un vēzi izārstēt pie reizes. (Es uzskatu, ka jā, tas var papildus palīdzēt, bet nekādā gadījumā nedrīkst iet pret ārsta norādēm.) Laikam nonākam pie vārda nianses, ko man šodien jau norādīja kāds cits cibiņš.

14.12.20 14:39

Šodien trauksme atkal. No paša rīta (nu ap pusdienlaiku, kad pamodos) bija tikai smagums un nevēlēšanās. Tagad ik pa 10 minūtēm liekas, ka būs panikas lēkme. Palīdz doma, ka zinu, ka nebūs. Pat tad, kad nedzēru zāles, tādas kārtīgas panikas lēkmes man nav bijušas. Vispār gribas novērsties un neko nedomāt. Nedzīvot. Neba nu tajā negatīvajā pārliecībā, ka gribu mirt, bet drīzāk pozitīvās pārliecības iztrūkumā par to, ka gribu dzīvot. Ļoti, ļoti gribas novērsties. Bet es jau to darīju. Sestdienas naktī sadzēros vīnu un visu nakti skatījos Qeens gambit (ir forši, sajūsminātu spiegšanu gan nesaprotu). Svētdien visu dienu pohas un ar nekā jēdzīga nesadarīju. Bet nu jā, trauksmi tā nerisina. Bet problēmai paskatīties acīs es arī negribu.

9.12.20 15:14

Galīgi neiet uz priekšu! Ir trīs un man ir jāsagatavojas uz kontroldarbu rīt, bet es pat lekcijas neesmu noskatījusies. Argh! Es nemaz nezinu vai paspēšu noskatīties. Galīgi grūti. Un atveru lekcijas, bet tad atkal novēršos uz pāris h. Un tajā pašā laikā ir laika spiediens jau un pašas apņemšanās, ka šis ir jāizdara. Variants, ka arī var taču atiet nost no mācībām (kas lielākā daļa tāpat ir prokrastinēšana) un pievērsties savu nervu kārtošanai (kaut uz 5 minūtēm!) arī neder, jo man taču jāmācās! Facepalm. Tas nekas, ka dažreiz pietiek ar īsu pievēršanos pēc būtības, lai arī darāmās lietas vieglāk ietu no rokas. Un es to nedaru. Trauksme liek sarauties sevī un likt noslēpties izniekojošās lietās. Stulbi arī tas, ka trauksme ietekmē kognitīvās spējas - galva šķiet apdullusi, koncentrēties nevar, nekas nepaliek atmiņā. Vispār jau no pirmdienas šādi ar mācībām. Mļeh, mļeh, mļeh.

Ok, eju ka taisīt savu tappingu.

8.12.20 10:11

Šonakt man sapnī bija puisis, kurš ir vispār ļoti jauks un gudrs, bet nu jebal cik intensīvs! Un greizsirdīgs! Es jau sapnī sapratu, ka šis labi nebūs, bet kāpēc nevarēju saņemties pārtraukt attiecības, arī nezinu.

Es strādāju vienā kafejnīcā, darbā bija jābūt 12, es aizgāju vēl mazliet pa veikaliem pastaigāt, bet tad no viena kūciņu veikala izejot ārā, skatos, ka viss tumšs! Paskatos laiku telefonā, diviem pāri, es kavēju! Bet neticas, paskatos rokas pulkstenī - pusdivpadsmit, jāiet aši, bet nu neesmu nokavējusi 2h. Paprasu laiku vienam cilvēkam laukumā - pusastoņi! Es jau tāda uzvilkta, bet saprotu, ka tas ir sapnis un ātri sev skaņi nokomandēju:"Mosties!" Pamostos, mazliet īgna, kad sapratu, ka man taču nekur nav jāiet un man ir modinātājs, kas mani cels, tā bija lieliska iespēja apzinātajam sapnim, bet ko nu, apgriežos uz otriem sāniem un guļu tālāk.

Vēl ar mammu un māsu nolēmām, ka jārīko kūku vakars! Ar pirmo un otro. Kūku. Tas notika kamēr mamma kārtoja mantas veikalā, mēs visas trīs ik pa brīdim našķējāmies ar tādiem kā pudiņiem.

7.12.20 15:54

Vakar pirms gulētiešanas arī paurķējos par to, kāpēc man ir trauksme vienatnē. Nonācu pie tā, ka vienatnē esot un kaut ko darot, var notikt kaut kas baismīgs! Sākot ar to, ka mazgājot pudeles sagriezt pirkstu un neviena nav mājās (pirmskolas vecums, tajā vecumā tas nav tik vienkārši risināms), gan tas, ka piemājas meža malā redzi vilku (vai vismaz milzīgu vilku suni, bet nu tie bija drūmākie lauki, tas pats vecums, un tagad pasakiet, kas ir viens no lielākajiem ļaundariem pasakās?). Vēl man bērnībā bija (īstenībā joprojām mazliet ir) bail no tumsas. Kad es biju viena, tur rēgojās visādi tēli. Vai arī jau pamatskolā pie omas dzīvojot - nekur nevarēju iet viena, jo nu cilvēki slikti, dzērāji, narkomāni, viss kaut kas. Unīstenībā man pie viņas dzīvojot trūka telpas un vienatnes, turklāt tad, kad noslēpos vai biju kaut kur vienatnē, sekoja komentāri ar negatīvu nokrāsu, ka ko tad nu es te tā pavisam viena. Skolā es biju vienpate un nemācēju draudzēties ar citiem, tad man mēģināja piespēlēt draudzeni un vispār tā nav labi, ja! Vēl arī,kad pirmajā klasītē bija klases vakars, es spēlējos savā nodabā spēļu istabā, un klases vakars beidzās un visi aizbrauca bez manis mājās, labi, ka nebija tālu jāiet, 3km, vienīgais pieaugušais, kas to uzzināja - apkopēja, kura mani atrada un kura teica, ka visi brauc prom. (Tagad es esmu nikna uz skolotājām, bija ziema, kas neredzēja, ka viens mētelītis paliek karājoties? Netaisnīgi!) Un vēl tā reize, kad man bija pieteikts pieskatīt māsu (es pirmskolas vecums, māsa zīdainis), kamēr pieaugušie uz lauka. Es esot aizbēgusi prom un atnāk mamma, māsa raud un manis nav. Nu es neticu, ka es būtu bijusi kārtīgi noinstruēta, bļaujošs zīdainis man joprojām šķiet ļoti, ļoti, ļoti baismīga lieta.

Nu lūk. Ir daudz. Un tas ir tikai tas, ko es atceros. Ir vēl tikpat daudz, kas nav aprakstīts.

Jā, tagad mani vienatne neuztrauc, ka ir vientuļi, bet ar to, ka ir nedroši un baismīgi. Cik es zinu, nekas slikts man nav noticis, bet ar Leonu nevar zināt, var jau būt, ka viņš kādā reizē ar pielavījies, kad esmu bijusi viena, bet nez... sajūta, ka tas vairs nav saistīts ar Leonu. Ar viņu viss kārtībā un aprakts zem zemes. Tas īsti nav ne ar vienu cilvēku saistīts. Un līdz šim viss mans process ļoti bija cilvēkorientēts. Kādi cilvēki kā mani ietekmējuši. Bet te viss! Esmu viena pati un ir baismīgi un cilvēku nav! Ko darīt? Kā būt? Kā šo risināt?

Protams, es varētu ietekmēties no daža laba un strādāt ar pārliecībām, bet ir sajūta, ka nav tas. Var kaut kā pa tiešo. Un visu uzreiz nevis katru atmiņu atsevišķi. Zinu! Ir man viena meditācija.

upd: arī kaut kad jau sen es izcēlu atmiņu, ka esmu zīdaiņa vecumā, raudu un pie manis neviens nenāk. Man ir ļoti liela pārliecība, ka tā bija. It īpaši, ja mammai bija jāpabeidz studijas un mani pieskatīja kāds cits tēvs vai tēva māte.

6.12.20 20:54

Man šodien iznāca labi pastrādāt pie savas vientulības pieņemšanas, bet tad izlīda kaut kāda trauksme ārā par darbošanos vienatnē. It kā mana vienatnīgā darbība rada man apdraudējumu. Kā man ir apnikusi trauksme! Mazliet patappoju, bet līdz galam nesanāca. Vajadzēja vēl tappingu uztaisīt. Un afirmācijas. Meh, puse dienas renstelē nolaista. Nu labi, nav tik traki, iepirkos un iztērējos šo to, izņemot 2 paciņas čipsu un uz mājām pasūtīta kebaba, neko lieku nenopirku. Bet jā, iepirkšanās dod tikai īsu gandarījumu.

upd nākamajā rītā:

Es tik labi šodien sapņoju! Un ņemot vērā ar to, ko es strādāju vakar, ļoti patīkami sapņi. :)
Amizantais moments - es sapnī atstāstu kā iepazinos ar cilvēkiem, ka biju uz Pētera Apiņa peldbaseinu (tāds spa tipa peldbaseins, kur cilvēki atpūšas ne sporto, turklāt diezgan silts, cilvēku daudz, vēl padomāju, ka tas slikti pandēmijas sakarā, bet nu Apiņa ne Dumpja peldbaseins!) un saku, ka liekas, ka tas bija sapnis, bet nē taču, es tur biju otrreiz, tātad nebija sapnis. :DD Jā, bet pirmajā reizē es tur iegāju tīri intuīcijas un ziņkārības vadīta. Nosēdos vienā maliņā (bet visur cilvēki, ne tā ka maliņā no cilvēkiem, tas nebija iespējams), iepazinos ar grupiņu, kas no manikīra kursiņiem, visiem smuki nagi, saskatos ar čali, kuram melnbalts manikīrs un melnbaltas drēbes, šis mani piedāvāja mājās aizvest. :) Tiesa gan, kad viss beidzās, man uznāca kārtējā sapņu maldīšanās tizluma lēkme (tā, ka visu kavē, nevar atrast, nevar paspēt, maldās, netiek kur vajag), nevarēju atrast kurpes, paliku gauži pēdējā un viņš mani nesagaidīja. Cerībā atkal viņu satikt, aizgāju vēlreiz nākamajā dienā. Tur bija viena meitene no iepriekšējās grupiņas, kas mani atpazina, parunājām, pieslēdzās meitene, no kuras īrēju airbnb tagad. Jebkurā gadījumā lepna, ka es tā izdarīju, ka izdevās jauki pakomunicēt, devos prom, jo baismās ilgas un zaudējumu nejutu, gluži otrādi, ka viss paveikts.
Patīkamais moments - kad aizbraucu uz pilsētu, es sajutos iekārojama. Bet nevis tajā siekalaini krīpīgajā veidā, bet no tiešām foršiem vīriešiem. Un tā personiski nevis seksīgi. Nebijusi sajūta! Un viņi bija vairāki! Wow! Tik forši! Šādi pat dzīvē es varētu noticēt, ka interesēju vīriešiem.
Pēc tam autobusā ar pāris kursabiedrenēm un ko braucām pie manas ģimenes. Un aizbraucām! :o Beigās ēdām burgerus.
Īstenībā lai arī ir mazliet dīvaini, ka braukšana pie ģimenes neizvērtās maldīšanās tizlumā, godīgi sakot arī tā aina peldbaseinā nebija līdz galam "tīra". Tas nebija tīrs maldīšanās tizlums, tur bija kaut kāda iekšēja klemme, kā dēļ es nerīkojos, nevis, ka daru un daru, cenšos un cenšos, bet nesanāk.

Jebkurā gadījumā ļoti labi sapnīši. Visvairāk jau patīk tas, ka es esmu sajutusi nebijusi pavērsienu manā iekšējo domu virpulī.

5.12.20 21:09

Ir kaut kāds smagais posms iestājies. Es jūtos smagi un manam izaugsmes procesam neba nu gluži pazudis draivs mesties uz priekšu, bet drīzāk gan pārāk smagi viss un daudz un velk uz leju. Es pat nezinu, kas ir tas smagums, kas mani nomāc. Vientulība? Jā, šī ir smaga vientulība. Tā nav smacējoša vai žēlabas radoša, tā ir tāda pa pusei pieņemta un izvēlēta. Pa pusei, jo es, labprāt, izvēlētos ko citu, bet es nezinu vai ir lemts. Vai es māku. Un galu galā vai tādi cilvēki ir. Un tas velk pie zemes. Varbūt arī šī neziņa - cīnīties vai pieņemt. (Atbilde vienmēr ir pieņemt, bet reizēm tas nav izdarāms uzreiz. Pieņemot ir vairāk mainības iespējams, it īpaši maģiskās.)

Arī priekšpēdējā sesija ar Budas bērniņu bija tāda. Pilna vientulības. Bet tā bija ļoti skaista aina - Budas bērniņš, apkārt sētiņa, bet tam apkārt daudz, daudz ziedu. Un jau tajā reizē es aizgāju ar smagumu, bet, šīs ainas izlikšana, man deva tādu labu atvieglojuma sajūtu. Bija arī otra puse ar zelta piramīdu un drupām. Un pie sētas ar Budu gribēja draudzēties skeletiņš, bet Buda viņu neredzēja. Nu lūk, aina bezgala skaista, bet jau tad likās, ka vientuļa. Bet tajā pašā laikā ļoti aizgāja runa, ka man nevajag žēlošanu un depresīvisma projicēšanu uz manis, ko daži vīrieši ir mēģinājuši darīt. Tas mani, ja nesadusmo, tad atgrūž noteikti. Jo no vienas puses man skatoties uz to ainu rodas tādas skumjas un žēlošana, kas nav adekvāta. Nāk prātā šis kaķītis. Viņam viss ir labi! No mūsu skatu punkta un "zinot labāk", protams, var pārdzīvot, bet tas ir ļoti nevietā! Un tādi paši iebildumi man radās, kad es gribēju pārdzīvot par Budas vientulību. Un tādi man rodas, kad mani mēģina žēlot vai projicēt savas bēdas uz manis. Un varbūt tāpēc tāda sēta. Lai sargātos no tā. Un varbūt sētas ir par daudz, bet reizēm tas arī ir veids kā iemācās robežas - uzliekot tās pārspīlētas. Nu lūk! Bet Budas bērniņš meditē un tiecas uz garīgumu, no viņa skatu punkta dzīve ir tīri laba. Pat ja bērnība ir bijusi vientuļa, tas ir kā tas ir. Pat ja citi atrod šajā situācijā nelaimi, lai jau, no tā mūžība nemainīsies.

Jā, bērnība man bija vientuļa. Man joprojām sprāgst smadzene no tā, ka man sākumskolas un lielākoties pamatskolas laikā nebija draugu. (Un ejiet dirst jūs "jā, saprotu kā tas ir man arī bija tikai viens draugs", nē, jūs nesaprotat, tas ir 100% vairāk nekā neviens.) Turklāt kaimiņu puika, ar kuru draudzējāmies, sākot iet skolā, mani iegrūda reiz grāvī. Še tev pirmskolas draudzība! Mamma šajā laikā arī bija lielākoties tālu prom. Un jā, bērnības vientulība ir tā, kas ir vēl jāpieņem.

Tagadnes vientulība, par kuru es jau esmu īdējusi, šobrīd mani it nemaz nesatrauc. Es jūtos labi. It is what it is. Un es strādāju pie tā, lai tas mainītos.

Nākotnes vientulība gan ir cits aspekts. Man ir sajūta, ka garīguma dimensijā es kļūstu arvien tālāka no visiem citiem. Tā vizualizācija ir tāda, ka ir centrs, kur ir daudz cilvēki, tie ir tuvi un līdzīgi savos garīgajos redzējumos, bet jo vairāk cilvēks iet apzināti savu ceļu, jo vairāk meklē, jo tālāk no šī centra viņš iet. Ir arī citi tādi, ir tāds izkliedēts sadalījums - jo tālāk no centra, jo tālāk viens no otra ir cilvēki savā starpā un attiecīgi viņi ir atšķirīgākās vietās, viņu garīgums atšķiras. Un būtiski. Lūk, un man ir sajūta, ka es attālinos arvien vairāk no centra un citiem cilvēkiem. Un man "tuvākie" cilvēki tāpat ir tālu un viņi ir daudz atšķirīgāki no manis būtiskās lietās, jo mēs esam dažādās vietās. Tas,ko es mēģinu pateikt - ne tikai cilvēku ir grūtāk satikt, bet vēl grūtāk ir satikt cilvēku, ar kuru sakritīs. Nezinu, varbūt mana vīzija ir nepatiesa, bet es baidos, ka tā arī ir, ka nebūs vairs cilvēku ar kuriem sapas, jo 20 gados pietika ar filmu vakariem kojās vai dzīvošanu blakus istabās lai būtu labākie draugi. Tagad filmas vien nebūs par pamatu sapasēšanai. Un to aspektu ir kļuvis vairāk un kļuvuši sarežģītāki. Un kur nu vēl vīru! Jā varbūt prasības par augstu. Bet jebkurā gadījumā no sava garīgā ceļa es netaisos atteikties, to es toč esmu izvēlējusies. Es varbūt vēl līdz galam neesmu samierinājusies, ka man nebūs cilvēki, ar kuriem sapas pa šo tēmu, ka varbūt būs vientulība.

4.12.20 21:48

Eseju nodevu, noteikti būs meh atzīme, jo daiļrunīgums no manis slēpās kā no vella. Bet nu nodevu. Šodienas darba lietas arī. Un... Šovakar man ir trauksme! Nu wtf! Principā es ienācu te pasūdzēties, bet ja nu esmu sākusi paskatīties uz šo situāciju, tad ir vērts arī uzdot jautājumus. Pirmais jautājums,kas nāk prātā ir:"Vai tiešām man ir trauksme?" Nu bāc, kam ōn! Kas tad tas ir?! Tu pat trīcēji filmas laikā! Jā, bija mazliet satraucošs moments, bet tā noteikti nebija šausmene. :D Bet jā, mazliet neticu sev. Gribas iestāstīt kārtējo "viss ir labi, man tikai..." Bet kāpēc man ir trauksme? PMS? Par ātru. Un pat tam es izraku apstrādājamu domu, kas pēdējo PMS padarīja gluži vai par parastu ikdienas sajūtu. Nevaru uzķert iemeslu. Visi aizdomās turamie rādās kā ne, kaut kas jauns, bet arī ne terapijā apskatītais.

O! Uzķēru. Kaut kas ar konfliktiem. Šodien izlecu Twiterī, principā uz konfliktu uzprasījos. Daži ļaudis (argumentēti) atbildēja arī, bet man bija šodien darāmas lietas un tad vairs negribēju... kaut ko un tā tas palika.
Konflikts kā suga ir kaut kas ļoti pretrunīgs priekš manis. Es bieži fantazēju par visādiem konfliktiem. Nu tur šis cilvēks toč izdomās, ka viņam tā ne, tāpēc viņš man, bet es viņam pretī... Sociālu situāciju fantazēšana ir normāla smadzenes izklaide, kad tā "neko" nedara. Un es esmu pamanījusi, ka bieži tās ir konflikt situācijas. Nu nez, piemēram, romantiskie vai seksuālie scenāriji ar random cilvēkiem manā prātā tiek izspēlēti gandrīz nemaz. (Konkrēti cilvēki ir cita lieta, arī manās konfliktu fantāzijās cilvēki ir random nevis konkrēti, konkrēti tikai tad, ja uz kādu ir zobs par kaut ko.) Lūk. Bet tajā pašā laikā es esmu pamanījusi, ka konflikti mani kaut kā satrauc. Nu lōģiski, tie ir apdraudoši, sociālais dzīvnieks manī ļoti lieliski saprot, ka neesmu visvarena un konflikts var apdraudēt manu pastāvēšanu sociālajā visumā. Man liekas tās ir bailes būt nemīlētai, nesaprastai un atraidītai. It īpaši, ja es nevaru svētā pārliecībā gaudot savu taisnību, jo man TOČNA IR VIENĪGĀ PATIESĀ TAISNĪBA. Ir jau forši lekties, līdz kāds lecas tev pretī ar gana (priekš manis) nozīmīgu pretsvaru. Un kaut kas vēl par to pārliecību, ka es nevaru atrast domu biedrus savās svētajās dusmās. Vai arī atrastie domubiedri "nav tā vērti". Ja, piemēram, kādā manā politisko lēmumu sašutumā, mani atbalstītu Gobezems, tā būtu traģēdija ne tik vien nevērtīgs atbalstītājs.

3.12.20 00:16

Ātras piezīmes pusnaktī:
1. ir trauksme
2. es cenšos saņemties
3. trauksme nepāriet
4. ignorēju/cenšos saņemties izmantoju neadaptīvus koupinga mehānismus
5. dedlaini nāk tuvāk
6. trauksme palelinās

Un šādi varētu ilgi. Dienām. Esmu pārliecināta, ka esmu to darījusi arī mēnešiem par kādiem darām darbiem. Bet!!! Man tagad ir rīki, kas ir efektīvāki trauksmes mazināšanā! Pat tas pats tappings. Bet es bieži to nedaru, jo?

1. Man ir bail, ka neizdosies. Un taisnība, ne vienmēr izdodas. Bet!!! Pat nemēģinot, toč, toč nekas labāk nepaliek!
2. Man bail, ka es ilgi ar to aizņemšu "ēteru". Jo parastā prokrastinēšna, kas VIENMĒR ir kopā ar traukmsi, nemaz ēteru neaizņem.
3. Es uztraucos, ka es sevi pārslogošu. Un tā ir, arī psiholģisks darbs var būt ļoti izsmeļošs. Bet būsim godīgi, trauksme arī ir. Bet nevajag darīt daudz. Reizēm ar pusminūti ir labs efekts, kas sagrauj prokrastinēšanas-trauksmes apli un atbrīvo galvā vietu domām.

1.12.20 20:25

Ir iestājies kaut kāds trauksmes posms. Likās, ka no tā, ka jānodod eseja ceturtdien, bet nē, neesot tas. Mjā, laikam jau arī mans iekšējais darbs sāk bīdīties uz pārliecību mainīšanu, jo pagātnes tēlus un personas es ļoti labi esmu apstrādājusi. Un ne jau tas, ka man ir kaut kas nododams, raisa manī trauksmi. Bet pārliecības, kuru esejas nodošana ir aktivizējusi. Jā, jā... gribas vainot eseju trauksmē nevis savas pārliecības, kuras gaida katru mirkli, lai varētu sabīdīt trauksmi, ja ne eseja, tad kas cits.

Darbs ar pārliecībām man tik ļoti atsit KBT, ka es nevaru! Man ir mazliet love/hate attiecības ar šo novirzienu. Pirmām kārtām tas, ka visas trauksmes skaidro ar automātiskajām domām. Ienīstu, jo gadiem esmu pavadījusi trauksmē bez jebkādām domām tik ļoti, ka pat vajadzēja ilgstošu procesu, lai es sev atzītu, ka man ir trauksme, jo satraucošu domu man nav. Un nevis vienkārši nav, bet NAV!!! Es jūtos nesaprasta un neatzīta. Un vienmēr šī domas aizstāvji teiks, ka BeT TĀs DomAs iR neApZinĀtaS. Nu ko bļe man dod, ka tās domas ir neapzinātas, ja es tāpat tām netieku klāt un tās ir paslēptas tik ļoti, ka nekāds darbs ar tām tāpat nesanāk!!! Drausmīgs naidiņš tieši par šo tēmu. Un ieildzis. Vai es esmu gatava šo atrisināt un palaist vaļā? Nē. Parisināt vismaz mazliet? Vai arī man vēl vajag izdusmoties? Jā, vajag vēl izdusmoties. Gribas atzīšanu, ka nebija taisnīgi pret mani. Varbūt ar šo varētu padarboties pie psiholoģes ceturtdien, ja ne "atzīs" manu taisnību, tad vismaz to dzirdēs. Un es gribu lai dzird, jo jūtos ļoti nedzirdēta tieši par šo tēmu! Jā, tas ir ejams pie psihologa. Protams, ir mazliet baile, ka viņa mani "nedzirdēs". Bet no otras puses padomājot - viņa ir iejūtīgākā un intuitīvākā psihoholoģe/terapeite, ar ko man ir nācies strādāt. Es pieļauju, ka viņai būs kaut kas labs sakāms.

Tagad vienīgi šo pa punktiem īsi pierakstīt, lai ir ko aiznest uz sesiju. :)

23.11.20 22:48

Šodien jau izdevās mazliet turēties pie jaunā veida kā sevi virzīt atpakaļ uz pareizajām sliedēm. Vēl arī izmežģīju sev smadzeni. Izmantoju sen nelietoto sedonas metodi, lai... erm... nu to ko es daru, sevi kārtoju. Uz omu un onkuli izmantoju, jo tieši viņi tika pavilkti uz augšu terapijā un pret abiem man ir spēcīgas jūtas. Pret vienu dusmas, pret otru pretīgums. Sedonas metodes pamati ir vienkārši, retumis izmantoju, bet šoreiz izmantoju konkrētu recepti, kas ir ļoti spēcīga bijusi arī manā pieredzē. Jā, tas ir klasisks self-help amerikāņu stilā, bet metodei ir daudzi spēcīgi jautājumi. Kam interese, te audio. Iespējams bez fona info (piem, atlaist vēlmi pēc kaut kā nav tas pats, kas atteikties no tā, ko vēlies, atsakās no vēlmes sajūtas) ir murgaini un nederīgi. Anyway, galvenais, ka darbojas. Kā jau teicu, man darbojas tik labi, ka smadzeni izmežģīt var. Tie jautājumi ir pilnīgi jauns (un konstruktīvs) veids, kā paskatīties uz iesīkstējušiem attiecību patterniem.

Nu lūk, galva pilnīgi sāka sāpēt. Bet tajā labajā veidā, ko es atpazīstu kā izmaiņas esošajā iesīkstējušā domu patternā. Nezinu cik labi ir iedarbojies uz omu un onkuli (maniem iekšējiem tēliem un sajūtām par attiecīgajām personām, ezotērikā nav vajadzības braukt) vispirms jāpaguļ. Miegs saliek lietas pa plauktiņiem. Bet ir sajūta, ka ir izkustināti ļoti iesīkstējuši akmeņi.
Powered by Sviesta Ciba