Te ir kaut kas teikts

Jaunākais

6.10.21 14:35

Vispirms pasūdzējos, ka reti vairs šeit esmu, jo pārsvarā bakstos pa telefonu nevis datoru. Tad atradu aplikāciju, ka varu arī ērti ierakstīties no telefona. Pagaidām izskatās labi. Draugu ierakstus laikam nevar apskatīt, bet tas pat mazākais. Rakstīšana bija superneērta no telefona. Komentāriem laikam joprojām tas būs, bet nu lai. Šis ir izmēģinājuma ieraksts.

14.9.21 17:06

Tadam! Kad tu cilvēks saslimsti? Protams, ka tad, kad tev ir trīs dienas pēc kārtas brīvas, kas nav bijis kopš Jāņiem. :D (Un arī 2 pēc kārtas nebija tik daudz.) Un vispār mēneša sākumu normāli pārstrādājos. Jaunie pienākumi, jopcik! Nesaprotu, kā kolēģe to iepriekš varēja. Bet nu šodien es jau jūtos labāk, esmu gatava sākt to jauno dzīvi ar septembri. Nu mazliet divas nedēļas novēloti, ups! :D

Šeit es to neminēju, bet es jau biju sākusi domāt, ka pārvākšanās pie drauga bija kļūda. (Vienā brīdī pat par šķiršanos domāju.) Bet nu es skatos, ka tādas lietas nedrīkst izlemt, ja tu mauc vasaru ar 180-200h mēnesī. Turklāt, āpāc! Tas ir tik kaitinoši, ja visu laiku mājās kāds ir!! Vispār jau viens no iemesliem kāpēc izvācos no iepriekšējā dzīvokļa. Tur gan bija pandēmijas situācija, šeit bija vasara ar diviem mēnešiem atvaļinājuma, bet tomēr! Laiks vienatnē, savās mājās!! Laikam nekad nedrīkstu piekrist normālajam darba laikam, maiņu darbs ftw!

Attiecīgi pie psihologa no tēmas par mācībām esmu pārgājusi pie tēmas par attiecībām. Tur ir ko runāt. Es nemāku attiecības. Es ļooooti jūtu, ka viss man sit pa nerviem un ieslēdz bremzes. Tā tik vien turos, lai neieslēgtu atpakaļgaitu. Piemēram, mani ļoti pārsteidz tas, ka es nemāku komunicēt. Jā, es zinu, ka mans primārais aizsardzības mehānisms ir norobežošanās, bet nu jopcik! Negaidīju, ka šajā jomā esmu tik tizla! Piebilde - nemāku ir tā, ka es to nedaru un visu ko noklusēju, nevis, ka lamājos vai kaut ko. Reizēm ir arī otrais, bet tas ir par sadzīviskām lietām.

Psiholoģe arī vienreiz teica kaut ko uz to pusi, ka man ar savu nestabilo (bērnības) attiecību pieredzi, tagad šī situācija (stabilas attiecības) riktīgi rada iekšējo disonansi un stresu. Un es nevaru beigt par to domāt. Jā.

Bet ja par mācībām - nu pēc vasaras ar pārstrādāšanos, kurā neko nepadarīju, lai risinātu savus mācību parādus, es vienkārši nebiju spējīga atgriezties augstskolā. Vienkārši, nē. Papīrlietas pat neesmu nokārtojusi, tik cik vien neesmu reģistrējusies jaunajam mācību semestrim. Paņems pauzi.

30.8.21 21:42

Es centīšos ar septembri atsākt savu Jauno Dzīvi. Nu tādu, kur neliekas, ka viss svarīgais birst caur pirkstiem. Tādu, kur es jūtu labu spēju kontrolēt/menedžēt sevi un pasauli sev apkārt. Šobrīd ir ieslēdzies tāds kā izdzīvošanas/reaģēšanas režīms. Man vajag klusumu, atpūtu un vienatni.

9.7.21 12:24

Šorīt klausoties krievu roku (atvēsinoša mūzika) iedomājos, ka vajadzētu uzkačāt savu krievu valodas līmenī. Man tas ir prastas sarunvalodas līmenī. Pamācīties un tā. Un tad es atcerējos. Ko gan es mēģinu apmānīt? Nu nebūs! Tā ir viena no 1001 lietām, kuru gribētu/vajadzētu, bet nebūs.

Par to es jau rakstīju citur, bet domāju par to gana bieži.

--------

"konsekventā funkcionāla pieaugušā stāvokļa uzturēšanā"
Ak, šis var būt tik nogurdinoši! Es nesaprotu, kā cilvēki, kuri ar visu tiek galā, to dara! Es esmu tik daudz izmetusi no savas dzīves tik vien tāpēc, ka man tam nav mentālās enerģijas un parastās enerģijas! Krāsoties, ķermeņa skaistumkopšana, nu tur krēmi un kas tur, taisīt matus, regulāri uzturēt ķermeni bez spalvām+/-, drēbju gludināšana vai vismaz sakārtošana, caurumu aizlāpīšana, dzīvojamo telpu uzturēšana tīrībā un kārtībā, vienmēr nomazgāt netīros traukus, grāmatu lasīšana, sportošana, veselīgas un regulāras maltītes, ēdiena sagatavošana darbam, rokdarbi, trenēšanās lietām, ko es gribu mācēt. Nu tas tā, kas pirmais nāk prātā.

Tā vien šķiet, ka pieaugušā ikdiena ir ar 1001 lietu, kuru padarīt un spēt izsekot. Un kur vēl enerģiju tam visam! Jā, es gribētu, piemēram, krāsoties regulārāk, izskatīties smukāk un interesantāk. Bet nu...

8.7.21 14:45

Paskat, gandrīz mēnesis pagājis. Nu nav gluži tā, ka tas no labas dzīves un lielas aizņemtības. Nē, nu dzīve vispār ir laba (it īpaši, ja neņem vērā manas sajūtas par to) un vispār darbā arī esmu daudz (tiesa, nav tā, ka tur vienmēr būtu ko darīt). Jā, joprojām nav gana labi (tiek teikts ar ironiju, neba nu nopietni un apzināti var pieķerties šādai domai, te jau drīzāk netieku no tās domas vaļā).

Nedzeru vairs fluanksolu. Ir atpakaļ dusmas, agresija. Un vispār emocijas ļoti spilgtas. Bet būs labi, jo (laikam jau teicu) ir sajūta, ka trauksme vairs nav dziļa problēma. Ir BEIDZOT parādījusies kaut kāda kripata stabilitātes/pamata drošības sajūtas. Tagad trauksme ir vairāk kā virspusēja viļņošanās. Un biežāk kā trauksmi jūtu bailes. Man ir kaut kāda niansīte kā es tās atšķiru. Pat ja baiļu avots nav apzināts, tas tomēr ir savādāk kā trauksme. Tā vien liekas, ka trauksme ir jūtas, bet bailes emocijas.

Dzeru Wellbutrin. Vispār tik lielu dozu, kā man izrakstīja psihs, man nevajag. Kad dzeru 2tabl. dienā, tad es pēc kāda laika sāku kļūt ļoti uzvilkta. Nu tā, ka burtiski visu dienu non stop. Ir amizanti, bet nevajadzīgi. Bet kopumā ir vairāk enerģijas, ir vairāk skaidra galva, labāk spēju koncentrēties, atkal klausos audiogrāmatas, pēc kaut kā padarīta iekiko labsajūta (nav man agrāk regulāra pieredze bijusi) un interesanti, ka man vairs nav problēmu iztīrīt zobus arī no rīta. Vakarā man bija iegājies, bet no rīta mūždien aizmirsu, nebija laika, nebija emocionālās kapacitātes, aizmirsu, es centos sevi piedabūt pie kārtīgas zobu tīrīšanas arī no rīta, bet nu galīgi neizdevās. Bet še tev! Preizā ķīmija smadzenēs un notiek pats no sevis! Droši vien palīdzēja arī tas, ka man jau kādu laiku bija apņemšanās, ka vajag.

Kas nenotiek pats no sevis - lielāki darbi. Prokrastinācija for the win. Starpkultūru psiholoģiju, piemēram, tā arī līdz galam neuztaisīju, nenokārtots. Jūtos ieklemmējusies. Pat ar riteni vairs nebraucu, tikai sabiedriskais. Ai, vispār baigi sit pa emocijām tas viss. Nu tas, ka es nedaru, nespēju saņemties. Tā jau ilgi es ar nespēju saņemties te iepukstēt. Un iekšējais darbs. Šķiet kopš pēdējā ieraksta nekas tā kārtīgi darīts nav. Meh. Nožēlojami kaut kā. It īpaši tāpēc, ka man vairs nav "neko negribu". Bet nu ja saņēmos te ierakstīt, tad gan jau saņemšos arī pārējām lietām. Ar laiku.

Kas vēl pēdējā laikā - daudz domāju par pasaules galu. Nu sāk jau izskatīties, ka drīzāk ne vēlāk. Tikai jāatgādina, negaidiet, ka tas notiks pēkšņi un nebrīdinot. Proti, jau notiek.
This is the way the world ends
Not with a bang but a whimper.

Vēl arī man pie jaunās emociju intensitātes ir nākusi klāt daudz, daudz, daudz skaudības. Uz tiem cilvēkiem, kas dzīvo pilnu krūti, iedvesmoti, viegli. Vai arī tiem, kas (pamatoti) lielās ar pabeigtiem kursa darbiem vai dabūtiem diplomiem. Jā, es ar tā gribu.

16.6.21 12:25

"Neko negribu" posmi sāk mīties ar "daru kaut ko jēdzīgu" posmiem. Mazliet traucē tas, ka "neko negribu" stabili turas jomā "komunicēt ar cilvēkiem, kas nav pieauguši pie sirsniņas". Un vispār no vienas puses gribas jaunus cilvēkus, bet tajā pašā laikā ir "neko negribas".

Psiholoģe mazliet uzkāpa uz nerva. Viņa nepiekrīt ātri un intensīvi, saprotu gan viņas argumentāciju. Un grib, lai es izdomāju kā darbosimies. Arī saprotu. Bet no otras puses iedzēla komentārs, ka pagājušā reizē strauji pārtraucām (vsp mēs bijām tieši runājušas, ka noteiktu skaitu būs sesijas, ja!!). Un arī tāds komitments ilgstoši pie viņas iet, liekas smacējoši un iesprostojoši. Es gan varu arī pateikt, ka daram tā, ka varu kurā katrā brīdī pārtraukt, bet tad nebūšot dziļumā. Argh. Un es nemaz neesmu vairs pārliecināta, ka man dikti daudz dziļumā vajag iet, jo šībrīža metode, ko izmantoju, liekas ātra un efektīva tāpat. Then again... varbūt vajag. Nezinu, bet vispār baigā pretestība kaut kā šajā visā. Ir ko padomāt. It īpaši tāpēc, ka nākamā sesija tikai pēc Jāņiem.

8.6.21 16:09

Achtung, kinda depresīvi, nav vērts. )

Bet ir arī labā ziņa. Man ir tāda sajūta, ka trauksme vairs nav stabila problēma. Uznāk, jā, bet kaut kā vieglāk ignorēt/tikt galā. Bet ir arī tāda dziļa pārliecība, ka kaut kādā veidā esmu kļuvusi stabilāka/pamata drošības sajūta parādījusies. Ne gluži kā pamats zem kājām, bet tāda iezemētības un centra/tādas kā serdes (nu centrs ne kā punkts, bet kā taisne, nu gluži kā ezotēriskās meditācijās, kas liek iedomāties, ka esi savienots ar Zemes centru un kosmosu, bet uztveriet šo tikai kā līdzību).

27.5.21 20:52

Šī nebija slikta diena. Bet šī bija diena, kad neko nepaveicu. Nu no paša rīta tikai to, ko nevarēju atlikt. Ok, bakstīju savu Discord serveri, bet nu tas nav tā laika patēriņa vērts. Tur būtu pieticis ar pusstundu, viņi var komunicēt bez manis arī.

Šis ir tāpat kā ar laiku. Līdzko atstāju laika uzcītību pašplūsmā, es vienmēr visu kavēju. Vienmēr ir ļoti jācenšas būt laikā. Tas pats ar darbošanos. Ja es CĪTĪGI sevi nepieskatu, tad nekas nenotiek. Tas, ka ir nepieciešama šī milzīgā uzcītība un sekošana līdzi, un sevis piespiešana ielikties rāmjos... man besī. Gribas niķoties. Es gribu vienkārši un plūsmā darboties. Bet tur kaut kas ir salūzis.

Es atkal vairs neesmu pārliecināta, ka tas ir UDS, bet nu labi, diagnoze pat nav no svara. Svarīgāk ir tas, ka simptomi ir un jā, problemātiskos līmeņos. Varētu teikt, ka šis man lika paskatīties uz savu situāciju no cita skatu punkta. Varbūt jāpalasa tā grāmata. Vismaz kaut kas jēdzīgs šodien. Un darāmo darbu saraksts rītdienai. Šodien es to tā arī neuzrakstīju.

Nu jā, jāsaņemas. :/

22.5.21 17:26

11:19
OMG, OMG, OMG! Man šodien ir iedvesma un enerģija darīt lietas! Kaut kas nebijis! Pat Twiteri neesmu izčekojusi vēl. Nezinu pat no kuras puses sākt darīt lietas!

Vēl labā ziņa - atnāca Omegas, D un Fenibuts! Mani jau baidīja ar 9.-21. jūnijs. Tad jau cerams tās tur pupiņas kā viņu tur arī divās nedēļās būs klāt! Ah, un nekādas muitas nebija, nez, nekā nesaprotu.

12:50
Ghrr... aiziet viss labums darba sīkumos. Klienti ik pa laikam (vairāk jo sestdiena) un darba organizācijā šādas tādas skaidrošanās (par grafikiem un sagādēm). Tas rada trauksmi.

17:23
Neko tieši mācībās nepadarīju, bet sastādīju darba plānu un noskaidroju visu un saliku vienviet. Tagad ir vairāk skaidrības. Bet tā vispār darbā šodien daudz darba lietas. Daudz novēršanās, bet prokrastinēšanas gan bija maz. Šodien pie "kārtīgi pastrādāts" varu ielikt ķeksīti savā ķesīšu appā. It īpaši, ja vēl mājās palasīšu mācību lietas. Un sajūta ir, ka jā, vajadzētu!

21.5.21 16:51

Ir pavasaris un šoreiz nav tik depresīvi kā pagājušā gadā. Galu galā, abas vakcīnas jau dabūtas un dzīve tūlīt, tūlīt atsāksies. Gribas atkal neba nu gluži iemīlēties, bet jaunas attiecības gan. Bija tomēr jauki divas vasaras atpakaļ, ka bija 3 mīļākie. Nezinu, kas tieši tur viss man patīk, man aizdoma, ka kaut kāds lepnības grēks arī lien ārā, bet es tāpat uz paradīzi nepretendēju, jo tām idejām par elli un debesīm man galīgi nav nekādas piesaistes, tad arī lepnības grēkam nav ne vainas, ja visi apmierināti, vai ne? Nezinu gan cik šovasar būs draugs apmierināts, attiecības ir kļuvušas nopietnas, kopš tām divām vasarām atpakaļ, bet no otras puses poly noruna mums bija jau no sākta gala un risināsim kā cilvēki situācijas, ja tās radīsies.

Bet jā, es jūtu pavasari, random interneta džeki sāk likties Nu Dikti Jau MĪLĪGI. Tas gan mazliet konfliktē ar to, ka motivācija pa dzīvi vispār ir diezgan vāja, bet nu tomēr - paskat kāds šis Mīlīgs! :D No vienas puses jāsavāc sava dzīve/mācības, bet no otras puses atkal gribas sēdēt priekšā mašīnā, mani kaut kur ved, pastaigas pie dabas, partneris ir patīkams un ir vienkārši labi. Gribas arī lai palutina. Apskāvieni arī ir forši, bet tie man jau mājās ir labā daudzumā. ^_^

19.5.21 13:12

Sāku pārorientēt smadzeni, ka man ir UDS.

Jā, jā, neviens man to tieši nav pateicis (nu tāds, kurš drīkst, psiholoģe izvirzīja tikai hipotēzi), bet... tas izskatās kā ļoti, ļoti labs skaidrojums. It makes so much sense! No daudziem aspektiem. Nu jā, tad es sāku šo pieņemt un skatīt kā risināmu problēmu. No psihiatra zāles nedabūšu (moderna diagnoze, mhm), tāds, no kura varētu, maksā apaļu summu, jā trīsciparu, viena vizīte. Nu psihiatriem atmetu ar roku. Pārāk sarežģīti un dārgi. Ir doma varbūt pakonsultēties pie tās neiroloģes, viņas vizīte tikai 70Eur, ja! Nez, varbūt viņai būs labas idejas un insaiti, it īpaši tāpēc, ka visur ir rakstīts par UDHS, bet hiperaktivitātes un impulsivitātes man nav, manu ka tur kvalitatīvi ir citādāks mehānisms inattentive variantam. Un pat ja arī es nedabūšu apstiprinājumu, ka UDS man ir diagnozes līmenī, man IR problēmas ar uzmanības noturēšanu, kad tā paskatās un pievērš tam uzmanību. Varbūt ne tik lielas, lai diagnozei būtu, bet pietiekami, lai kursa darbs liktos visneiedomājamākās mokas. (Man NErodas flow stāvoklis sākot darīt, man vienmēr turpināt darīt ir bijis tikpat mokoši, kā uzsākt.) Vārdskot, pieņemsim, ka X ir patiess un vienādojumu risināsim tālāk no šāda skatu punkta. Pietiek sevi attaisnot, jūtu, ka tas mani tikai dzen bedrē ar "a ja nu nav". (Jo ja nu nav es esmu norakstāms indivīds, kas nevar padarīt mācību lietas, kas 99% cilvēku nesagādā Tādas grūtības, akdievs, es ļoti gribu, lai ir tas UDS, jo tad vismaz ir skaidra problēma, pat ja grūti risināma. Trauksme arī bija labs kandidāts, bet nu es turpinu straglot arī tad, kad trauksmes nav, tas likās dīvaini.)

Vārdsakot, es tikai gribēju rakstīt, ka sāku pieņemt, ka man ir UDS. Un pieņemt = risināt. Uz psihiatrisku palīdzību varu necerēt. Vai psiholoģisku palīdzību dabūšu, arī nez, jo nauda un vispār psihologi tā apkārt tagad nemētājas. Bet jāmēģina sarunāt savu veco psiholoģi. Vismaz kaut kā apstrādāt to, ka ir veci paterni, kas varētu būt vēl no trauksmes, bet arī tas, ka ir jāpieņem un jādara rakstu darbi, kaut arī tas ir grūti. Kā gudrs bērns vienmēr izslīdēju ar to, ka man intelekts ir gana labs. Nebija piepūles. Un ja piepūle vēl ir nepatīkama dēļ grūtības noturēt uzmanību, tad nu! Ir ko darīt arī psiholoģiskā aspektā.

Bet tas arī ir kaut kas, ko pati varu darīt - psiholoģisko aspektu bakstīt. Tagad ir jauns skatu punkts no kura. Īpaši vajadzētu piedomāt pie mazajiem apbalvojumiem pēc uzdevumiem, kas prasa uzmanības noturēšanu. Plika laika uzņemšana un mīlīgs taimer-začītis (Study-bunny, ļoti jauka aplikācija, iesaku) ar geimifikāciju bija par maz. Bet varētu to turpināt izmantot, bet reward daļu palielināt. Vēlams tūlītēju, tas kas būs vēlāk, tas neskaitās. Arī pārliecības par darīšanu apgreidot - viegli nav, bet gribu un daru - līmenī, lai dūša nešļūk papēžos.

Vēl es pasūtīju Omegas, sen nav dzertas, par skādi nenāks. Miegs ir. Cukuru ēdienkartē varētu vēl samazināt, bet nav tā, ka man saldumi dikti garšotu, pēdējos divus saldējumus pat neēdu, nav liela problēma, ja arī paliek šādi. Sports ir vajadzīgi un ir mana vārīgā vieta. Nu uz darbu ar riteni braucu, tas gan, turpināt. Meditāciju varētu paņemt un darīt no cita aspekta. Man vienmēr ir besījusi tā koncentrēšanās un tā, bet tad tieši varētu. Treniņš tā teikt. Laika plānošana man ir labā līmenī, nav gan tā, ka viena pati tā palīdzētu, bet vismaz liekas, ka tas neprasa papildus vajadzību tam pievērsties. Tikai atsākt/turpināt.

Nu jā, daru savu ezotēriku arī, bet mēs taču zinām, ka inteliģentu cilvēku klātbūtnē to atzīt nedrīkst.

14.5.21 15:35

Es ļoti, ļoti, ļoti gribu kļūt par labu psihoterapeitu. Vēl tāls ceļš ejams. Vēl savi sūdi vācami. Bet vispār sajūta, ka pāri pusei esmu. Es ļoti, ļoti, ļoti gribu kļūt par labu psihoterapeitu.

Viena, no lietām, ko es gribētu izveikt, sataisīt pieejamas cenas kursu "Terapija ir dārga, bet ko es pats varu darīt mājās?", jo ļoti redzu tam nepieciešamību. Būtu škrobīgi, ja kāds šo ideju nozagtu, bet labāk lai tā, nekā nekā! Jau tagad man ir daudz ieteikumu, bet nez cik tas būtu jēdzīgi tagad. Jo viens ir tas, ka nevajag lekt augstāk par savu pakaļu un spējām. Bet varbūt kaut kur ir jāapvieno tās idejas, jo cik tad es ilgi kautrēšos, ja visādi randomi māca kā dzīvot, jo viņiem ir paveicies, bet bieži vien ar kritisko domāšanu ne pārāk. Nu jā, es negribu būt tas, kurš izplata tuftu tikai tāpēc, ka pārliecība ir un kaut kāda personīgā pieredze arī, bet tādas Īstas pieredzes un sajēgas ne.

8.5.21 13:58

Meklēt risinājumus, kur to nav.
Radās doma, ka jāmēģina noorganizēt kaut kāds sociālais spiediens, lai es padarītu lietas. Bet nu tur risinājuma nav. Man vienkārši jāķeras pie sava rakstīšanas un pārliecību darbiņa. Līdz šim visādi no malas "saņemies, ej darīt" vairāk pat liek iespītēties kā klausīt. Varbūt cilvēki nemāk, bet man aizdoma, ka es vnk esmu ļoti ietiepīga.

Bet jebkurā gadījumā mana situācija ar mācībām ir kā "this is fine" meme. Es tikko padirsu starpkultūru psiholoģijas eksāmena darbu. Kursa darbam esmu atmetusi ar roku. Nē nu es pabeigšu kaut kā, bet tas būs kaut kad nevis reizē ar kursabiedriem. Taču ir iespēja pabeigt nevis nākamgad pavasarī, bet janvārī. Tad es pat nepalaistu garām iestāšanos maģistros. Un tas dod vairāk iespēju sakārtot savu nervu, nav tā, ka nav progresa, tad gan jau tiktu kaut kādā lielākā kārtībā ar nerviem.

Bet jā, vispār vajadzētu kādu pozitīvu pamudinājumu darīt lietas nevis atlikt. Kaut vai kladītē atrast un čakarēt negatīvās pārliecības. Šobrīd gan nekas nenāk prātā. Nu ķeksīšus aplikācijā lieku, bet vēl?

4.5.21 13:26

Biju pie psihiatra. Pateica, ka UDS ir moderni šobrīd, vārdsakot, neko pret to viņš man nedeva. Bet to, ka trauksme varētu būt mana pamata problēma viņam gan bija pamats izspriest. It īpaši, kad uzzināja manu nestabilo bērnības situāciju (nav stabilas dzīvesvietas un aprūpes personu). Nu lūk. Izrakstīja man Noofen, tas ir tas pats Phenibuts, ko pasūtīju no Amerikām*. Ok, ārstēsim trauksmi. Un es pat viņu saprotu, trauksme samazina koncentrēšanās spējas, tas, ka man ir grūti koncentrēties, mierīgi var būt arī trauksmes blakusprodukts. Šeit par to interesanti.

Bet kas ir vēl interesanti, man pateica, ka man ir šizotipiskasa personības iezīmes nedaudz. Viņam kā arguments strādājot arī tas, ka man Fluanxols palīdzot, tas esot labs rādītājs (btw - no fluanxola kā saprotu, es esmu pieņēmusies svarā, pirmo reizi dzīvē to lietoju vairākus gadus pēc kārtas, iepriekš bija pusotrs gads max un tad pauze). Bet nu arī, manas nelielās ezotēriskās pārliecības arī esot tāds kā indikators, es, protams, atvainojos, bet kad puse no Latvijas iedzīvotājiem saņems diagnozes, tad varbūt es ticēšu. :D Turklāt es par pamatu ņemu zinātniski pierādāmo un manas ezotēriskās pārliecības ir mana izklaide, kas nevienam neko ļaunu nedara! Visādas vakcīnrealitātes un daudzi man zināmie ezotēriķi ir ar daudz nekritiskākām pārliecībām + arī paranojas ar valstiskām sazvērestībām. Pff! Bet nu labi, kaut kādas iezīmes ir gan. Interesanti man likās "uncomfortable in relationships", kas ir ļoti, ļoti trū. Un tikai ar cītīgu darbu ar sevi tagad ir labāk. Es nezinu kā normāli cilvēki var netīšām izvairīties no attiecībām līdz 28 gadu vecumam. Un tas, ka pusi no dzīves man nav bijis tajā momentā draugu. "Since people with this disorder have difficulty picking up on social cues, it is often necessary to teach specific social skills, for example, explaining that certain behaviors may be seen by others as rude or off-putting." Šis savukārt ļoti par mani no šejienes. Un jebkurā gadījumā man ir maigais variants, nav tā, ka šis man dikti liktos kaut kā... nez, nozīmīgi. :) To, ka esmu dīvaina un mani uztver kā dīvainu, es zinu sen.

Ai, nu jā, pēdējā laikā mani mētā pa visādām diagnozēm.

*Par šo vispār interesanti. No Amerikām ar piegādi 11USD man tas izmaksāja 22EUR. Lai to pašu daudzumu nopirktu Lv aptiekā - 44EUR. Un tas ir par 60tabl./kaps., kas man pietiek ar jaunajiem norādījumiem 20 dienām. Nākamajā reizē sūtīšu 180 kaps. burciņu, kas šo cenas atšķirību padarīs tikai vēl lielāku.

25.4.21 11:38

OK, es netieku galā. Man nav tik daudz iekšējās jaudas vairs sevi savākt, lai turpinātu darboties pie kursa darba puslīdz produktīvi. Terapija, here I come again! Tas, ka termiņi spiež, īstenībā dara visu tikai sliktāku. Ir labāk kā pirms gada, jā, bet ne pietiekami labi. Gribas visu laiku attaisnoties, apgalvot, ka es jau tūlīt, tūlīt, tikšu galā, ka viss būs labi, bet iespējams nebūs. Bet ja arī es netikšu galā, tad es tikšu galā citreiz. Redzu labu progresu, bet gribu ātrāku.

upd. Fck! Iepriekšējā terapeite nav dabūjama (vismaz ne tagad un tūlīt un ne tajās dienās, kas man der).

23.4.21 22:25

Jebal... Es nezinu kā justies, pie kādām... nez, pasauli izskaidrojošām ilūzijām ķerties klāt. Jo tas nav normāli, tas ir ļoti, ļoti ārpus normāli. Pat ja rēķina, ka Latvijā homofobija ir ļoti augstā līmenī, šis ir ļoti, ļoti ārpus pat homofobiskās normas.

20.4.21 20:13

Man iet ļoti labi, bet ar kursa darbu neiet pietiekami labi. Esmu jau garām gan sevis, gan skolas noteiktajiem termiņiem. Nu vismaz melnraksta termiņiem. Un par pirmās lapas atrādīšanu pat nerunājot. Nu labi, vismaz es LĒNĀM sāku orientēties pētījumos. Un pats, pats gala termiņš vēl... (pārbaudīt aiziet) pēc pusotra mēneša, kas ir īstenībā gana maz maniem tempiem un spējai stresot un prokrastinēt. Bet no otras puses - izskatās, ka labi iet uz priekšu arī pārliecību ravēšana. Šobrīd esmu sev noteikusi, ka labāk stundu veltu darbam ar sevi pirms sāku strādāt, nekā piecas stundas cenšos pieķerties. Īstenībā es arī pilnu dienu varu bezjēdzīgi prokrastinēt cenšoties pieķerties, bet tajā pašā laikā iekšējam darbam laikā nav (plauksta sastopas ar seju), tad nu esmu nolēmusi, ka iekšējam darbam laiks ir vienmēr, jo tā ir prioritāte. Pat ja visu salaidīšu dēlī un kursa darbu nepabeigšu un bakalauru janvārī kopā ar citiem nepabeigšu, on well. Reizēm es esmu kliba, svarīgāk ir salabot savu klibumu nevis sasniegt mērķus, kuri iespējams man vēl joprojām pārāk tāli. Un šo savu klibumu var saārstēt, tas man noderēs dzīvē, pat ja mērķi atliekas par kādu gadu. Un arī mērķi vieglāk un patīkamāk dosies rokā, ja savākšu savus nervus.

Jā, bieži šie ieraksti ir uzmundrinājums un atgādinājums sev. Par to, ka pasaule nebeidzas.

Vispār man diezgan raiti iet ar pārliecību kārtošanu. Tur tādas lietas kārtojas, kuras man likās nekad nebūs izkustināmas (piem, nav jēga darīt/dzīvot). Bet tikko uzdūros kam tādam, kur nezinu, ko pretī likt. Darbs ir sods. (Darbs šajā gadījumā darāmais darbs, piemēram, šajā gadījumā mācību darbs.) Kādu brīdi malu prātā negatīvi formulētu vēlamo pārliecību - darbs nav sods - bet ko likt pozitīvu vietā, man nav ne jausmas. No kurienes šis arī īsti negribas rakāties, ai nu taču ir 101 veids kā bērnam ieviest riebumu par darāmo. It īpaši, ja dzīvē ir bijusi oma, kurai Nekad Nekas Nav Labi. Vai patēvs, kurš iekāpj dvēselē ar netīriem zābakiem. Vai ne-klātesoša, savās lietās aizņemta mamma. Ko tur daudz, normāla bērnība, ir savas traumas, ir lietas, ar ko jātiek galā. Paaugstināts jūtīgums nepalīdzēja, jā, bet tagad tas jau sāk kļūt par plusu.

Bet jā, darbs un sods. Vispār interesanti, ka sods man ir īpaši spēcīgs temats. Esot iekš kink/BDSM sods ir ļoti populārs spēles elements. Man tas ir ļoti izteikts hard limit. Noup, nebūs! Es varu šādu tādu faked ap šitu spēlēties, bet šis man ir par daudz. Kāpēc tik negatīva attieksme pret sodu? It kā pat bērnībā netiku sodīta. Tiesa, tā reize, kad biju, bija par to, ka atļāvos izrādīt dusmas. Vispār sods uzreiz asociējas ar netaisnību, lai gan saprotu, ka tā ne vienmēr ir. Par kaut ko, kas ir mana personība nevis to, kas ir darīts. (!!!) Vispirms vajag samainīt pārliecību, ka sods ir par to, kas es esmu! Ir! Un šis arī atvēra iespēju tam, ar ko aizvietot "darbs ir sods" - darbs ir pašizpausme.

16.4.21 16:23

Es nu jau vairākas dienas netieku vaļā no domas, ka cilvēki mani ienīst, es cilvēkiem nepatīku. Un vispār jau ir tā, ka ne vienmēr esmu sociāli izveicīga, mēdzu kaut ko sačakarēties, izturēties dīvaini vai nepiemēroti. Nemāku (vai arī nav atbilstoši/pieklājīgi) interesēties par lietām, kas interesē otrā, bet izrādīt interesi par to, kas neinteresē arī ne vienmēr izdodas. Es nemāku lasīt cilvēkus, bet vēl ļaunāk ir tas, ka viņi melo un slēpj savas emocijas, tāpēc īsti uztrenēt savu spēju lasīt cilvēkus es arī nevaru. Nu jā, un rezultātā es cilvēkiem nepatīku, to ka ienīst mani, nu tas jāatzīst ir pārāk skaļi teikts, pat, ja tā jūtos. Man pat īsti netraucē sajūta, ka es nekur neiederos, to ir salīdzinoši vieglāk pārdzīvot.

14.4.21 21:31

Izvēle - rīt slikta atzīme vai arī tagad(!) sāku mācīties. Man riebjas upurēt savu miegu. Man arī besī, ka es esmu tāda nejēga, kas laicīgāk to nespēja izdarīt un joprojām jūtas kā nejēga, kas visu tikai sačakarēs nevis sagrābs kaut ko pēdējā brīdī. Un vēl kursadarbs... viss būtu labi, ja man būtu vēl kādas divas nedēļas laika, bet pirmdien ir melnrakstam jābūt gatavam (kas principā ir pabeigts darbs un tad vadītājs izvērtē vai tur vispār ir kas jēdzīgs un vai visu pārrakstīt līdz nodošanas laikam). Nu... ja melnrakstu nenodod laicīgi, tad ir mīnus viena balle nevis beigta balle. Un rīt kontroldarbs, ja nemaldos pie šī pasniedzēja vajadzēja būt sekmīgai atzīmei kontroldarbā, ja ne, jāpārraksta, kas prōtams ir problēmu atlikšana uz vēlāku, bet... man jau laikam jāsamierinās, ka es nevaru kā "visi" un "kā man šķiet pareizi". Un pat ja būs tizla atzīme un nebūs jāpārraksta, nu akdievs! Man lielākoties ir labas atzīmes. Maģistros es tikšu, ja pat neiropsiholoģijā būs kaut kas viduvējs vai pat četri.

[aiziet paskatīties savas atzīmes]
"Vidējā svērtā atzīme A un B daļas kursiem = 8.476". Gribas uzreiz par tām zemākajām (2x7) atzīmēm besīties. Kognitīvo psiholoģiju uz leju pavilka tas, ka man uznāca melnie uz eksāmenu. Un kritiskā domāšana - man nebija iespējas apmeklēt nevienu lekciju un lielāko daļu semināru + tas, ka nespēju daiļi un kritiski izteikties gala esejā. Daļēji, jo nezināju ko, ko no manis sagaida, bet es neesmu arī tik daiļrunīga or smth. Anyway... norakstāma neesmu. Mans gala mērķis nav labas atzīmes, bet gan pabeigti maģistri, lai varu strādāt jomā. Jā, zināšanas ir būtiskas, bet augstskola nav vienīgais un ar augstskolu arī nekas nebeigsies, es pat nedomāju kursus, lai kļūtu par terapeitu, bet tas, ka regulāra izglītošanās ir *būtiska* arī tad, kad ir pabeigts ar papīru. Es domāju, ka man nekad nepazudīs vēlme (un cenšanās) būt labākai, kā esmu. Tas pat mierina.

Jebkurā gadījumā šobrīd svarīgākais - savākt savus nervus. Atzīmes ir indikators cik labi man tas izdodas. Ok, tagad ir meh, jā, es netieku galā, bet tas praktiski jau ir pagātnē. Svarīgākais ir šeit un tagad, nav vērts pārmest sev par pagātni. Ir jāsavāc savi nervi tagad. Man ir pat labi rīki, kas darbojas. Un nervu savākšana ir labākais un gudrākais, ko es sev varu nodarīt. Un miegs, lai tiek man arī tas miegs, ko nu vairs. Negribu sevi sodīt, labāk satikšos ar sekām. Svarīgi ir turpināt censties.

13.4.21 16:04

Turpinu (caur piespiešanos un ar prokrastinēšanu) strādāt ar vizualizācijām un pārliecībām. Jāsaka, visai interesanti. Dažas pārliecības ir smagas un grūti kustināmas, kuras vienā dienā nevar paveikt (Piem, man neizdosies, esmu sliktākais cilvēks zemes virsū un cilvēki mani ienīst), citas atkal atrisināmas pāris minūšu laikā. Nezinu vai ir vērts īpaši pierakstīt kāds ir bijis ceļš cauri pārliecībām, kad tās ir atrisinātas, tās kļūst tik garlaicīgas un nekādas, ar katru šūnu jūtu, ka nav par mani. Turklāt ar savu woo woo metodi es tās varu atrast pāris minūšu laikā gandrīz vienmēr. Bet tomēr reizēm gribas brīnīties.

Piemēram tagad, kad es mēģinu sevi pārliecināt, ka man izdosies lietas, to atrisinot man nākamajā dienā tāpat bija milzu trauksme un nekas negāja uz priekšu. Un izrādās man ir bail no tā, ka man izdosies. Un kāpēc? Un te seko visas sliktās pasaules lietas - mani nicinās, mani nemīlēs, no manis novērsīsies utt. Vēlāk to pašu varēju attiecināt arī uz darīšanu kā tādu, ne tikai izdevušos darīšanu. Pie pozitīvajām afirmācijām un vizualizācijām pilnīgi galva sāpēja. Jā, nav nekās jaunums, ka man uz darīšanu ir klemme, bet šie teksti neviļus liek domāt no kurienes tas. Par to paliek smagi un domīgi, kaut gan konkrēti nekā sakāma nav.

Varbūt beidzot man man pagātne paliek pagātnē. Kā izbalējušas bildes. Īstenībā pat pāris dienas atpakaļ es liku pārliecību, ka pagātne ir pagātnē, es esmu šeit un tagad. Laikam pagājusi arī uz vēlāku pagātni, jo tā jau tas bija kā pozitīvā pārliecība pašpārmetumiem, ka divas dienas esmu izniekojusi nespējot saņemties. Tā ir jauka apziņa, ka pagātne ir pagātnē, es jau sen tā uzskatu, bet nekad nebija tik dziļas pārliecības par šo.
Powered by Sviesta Ciba