Te ir kaut kas teikts

Jaunākais

25.4.19 14:04

Un tomēr... to domu, ka neesmu vērtīga un man nesanāks, prasās iztirzāt. Nezinu, kur šis ieraksts aizvedīs, bet šo domu gribu izvilkt saulītē. Lai cik sākotnēji neglīta un nožēlojama šī doma liktos. Bet šī mazvērtības sajūta jau nav neglīta un nožēlojama. Tīri cilvēciska un tik bieži sastopama. Šī doma prasa vairāk iejūtības un kindness nevis šeimingu un nicināšanu. Es tagad nezinu, ko darīt ar savu mazvērtības sajūtu, bet apziņas nostūros to slēpt vairs... nav jēgas/nav iespējams/nav pareizi. Mazliet mīlestības pret sevi, kaut joprojām esmu... tik banāli defektīva. Un arī šī doma nav labestīga. Es gribu būt labāka nekā esmu, bet esmu tikai cilvēks ar saviem kompleksiem. Iekšēja cīņa - pieņemt savu mazvērtības sajūtu un nejusties pret sevi agresīvi/defektīvi.

Un tomēr... esmu tik daudz darījusi un izdarījusi par spīti (ignorējot) šo domu, ka man nesanāks, ka neesmu vērtīga. Grūti un lēnām, bet uz priekšu es esmu tikusi. Paskat, pat tiesības noliku. Tas nekas, ka viss progress tiek ielaists ar to, ka nebraukāju, tik un tā lepojos, ka izdarīju. Un redz, man sanāk. Protams, zāles ir palīgs, kaut vai tiesības kārtojot, to ļoti varēja just. Bez zālēm "man nesanāk" dzina virsū paniku tā, ka Krastenē malā jāstājas. Ar zālēm bija tāda mierīga apņemšanās, kaut man nesanāk un nesanāks, tāda mazliet spītīga apņemšanās un vismaz galvā, ja ne sirdī, saprotama doma, ka iemācīties var. Pat es.

Es joprojām esmu kā bērns, kuram vajag pateikt, ka jā, labi, malacis, sanāk. Sāku iet pie privātā fitnesa trenera. Viņš tā saka. Un redz... lai cik domāju, ka nesanāk, visu laiku ko mācos. Fotokursi tikko kā pabeigti jau mēģināšu iemīlēt sportošanu. Cik daudz man vēl jāiemācās, lai es saprastu, ka esmu vērtīga un man (ar laiku un mācīšanos) sanāks? Un daudz sanāk.

25.4.19 13:32

Šonedēļ pie psiha neaizgāju, atteicu pusstundu pirms sesijas. Pagājušo reizi parunājām par šo, par to un viņš atkal aizgāja uz psihoterapijas būtības tematu, kas ir uzmanība, apzināšanās vai kaut kā tā un lika man atkal darīt to mājas uzdevumu, kuru vienreiz jau pildīju, bet viņš tad pateica, ka tas materiāls nav izmantojams. Un laikam tas ieēdās dziļāk kā vajadzēja. Un man vispār rakstīšana vairāk darbojas kā analīzes rīks nevis novērojuma. Un, un, un...

Toties es padomāju un uzmanību pievērsu. Bez rakstīšanas. Un dažas atziņas ir nākušas. Nav glītas. Viens ir tas, ka izrādās es joprojām neredzu jēgu savai dzīvei, eksistencei, labsajūtai, ja esmu tikai es, bez neviena cita. Kāda jēga gatavot ēst un sevi pabarot? Un nav jau tā, ka es nebūtu atradusi jēgu/virzienu savai dzīvei. Bet tas ir kaut kas liels un gaisīgs, ikdienas dzīvei par smagu.

Otra doma ir, ka man nesanāks, es tāpat neesmu vērtīga (un attiecīgi nav jēgas). Tas ir tad, kad jādara lietas pašai, bet kas ir saistībā ar citiem. Kas to būtu domājis, ka pēc tik daudziem gadiem un milzīga pašapziņas kāpuma, joprojām šie paši tarakāni manī slēpjas.

Vispār es esmu tikko, tikko sākusi satikties ar kādu ārkārtīgi burvīgu cilvēku. Un es pirmo reizi jūtos tik defektīva, ar tik "ne gluži to laimīgo" bērnību, bez bariņa draugu, tik negatīva savā domāšanā. Vienkārši uz viņa fona tas kontrasts sāp. Es ceru, ka vienkārši vēl neredzu tos tarakānus, bet jau cik redzu, tas ir viens no "tīrākajiem" sastaptajiem cilvēkiem.

15.4.19 12:57

Trešdien man pilnīgi iznesa smadzeni. Bet hei, tas ir arī tas, kā es attīstos - ar smadzenēm un tad uz leju.
Bet man vajadzēja pateikt, ka darīt, tas var būt savienojams ar drošības sajūtu. Un pat vairāk - nav iespējams iedomāties kā darīšana varētu būt nedroša, ka tur varētu būt kāds apdraudējums pats par sevi. To ir svarīgi dzirdēt, tad vismaz prāta līmenī to var pieņemt, lai gan emocionālā līmenī joprojām darīt==nedrošība. Prāts nebija pārliecināts, jo iespēja, ka jāsamierinās ar mūžīgu apdraudējuma sajūtu, kad darbība ir nepieciešama.

Atdalīšanās no Dao(?!)/tukšuma, kas ir tāds kā pasīvais, saplūšana, kad tas notiek, tad rodas enerģija, notiek sevis apzināšanās, bet ja šo enerģiju neizmanto, rodas trauksme. Būtībā nav pieredzes kā mērķtiecīgi un mierīgi izmantot šo enerģiju. Un tāpēc es saplūstu ar tukšumu un pazaudējos.

Terapeits māca man un stāsta nedomāt. Ar prātu jau piekrītu, bet bailīgi tik un tā. Tas ir tās, kā es sevi jūtu - domāju, tātad esmu. Un nav jau jāpārstāj domāt vispār, bet tikai kad vajag. Un kad vajag darīt, tad domāt nevajag, tas apstādina darbību.

Vēl man atklāja baigi svarīgo fīču - man tomēr ir ok dzīvot bardakā, tas, ka man ir stragls visu laiku to sakārtot, tas ir tāds... neīsts, jo dziļi sirsniņā, es esmu mierā ar bardaku apkārt.

Vispār izklausās baigi ezotēriski, bet sen nav bijis tik piezemētu, bet vērtīgu un filosofisku, domas sakārtojošu pieredžu.

Aizvakar atgādināta, ka ar zemapziņu var taču aprunāties, to arī izdarīju. Man neirodermatīts atkal sākt nākt virsū. Un lai nu ko, bet pat to es pavisam godīgi esmu sapratusi, pie ārsta iet ir veltīgi, jāsavāc nervi. Tad nu parunājos un tagad, kas man jādara ir jādara maigi. (Arī mana zemapziņa grib iznest manu smadzeni.) Bet to es nojaušu kas un kā - man darīšana ir vienmēr tāda mazliet kā agresivitātes izpausme, tāda kā galējas nepieciešamības izpausme, tāda kā "jo vajag" izpausme. Tā no iekšām bet ar maigumu darīt... vot nemāku. Nav pieredzējuma. Pat maiguma mirkļi gultā man ir tādi... viens no augstāk minētajiem vai hipnotiskas fascinācijas izpausme ne maiguma.

27.3.19 17:20

Lielajā cilvēku pūlī es esmu diezgan alternatīva un īpaša un kāda ne. Bet ņemot mazāku un konkrētāku cilvēku kopumu, esmu stereotips. Zaļu matu liberāli noskaņota veģetāriete, kurā braukā ar riteni. Un tie zaļie mati, tie man nav uzmanības pievēršanai, priecātos, ja tam uzmanību tik ļoti nepievērstu. Pat ne tik ļoti savas unikalitātes uzsvēršana, kā teicu, attiecīgā cilvēku kopumā esmu stereotips. Drīzāk pašizpausme.

Bet vispār, man pajautāja par aktuālo. Laikam juta, ka neapzināti cenšos no kaut kā izvairīties. Un aktuālais ir tas, ka baidos. Spriedze visās ekstremitātēs līdz pirkstu galiņiem. Baidos, ka man nesanāks, nezināšu ko darīt, ka pret mani būs tikpat augstas un varbūt neizpildāmus prasības kā man ir pret cilvēkiem šajā lomā. Un tie ir saprotami uztraukumu šajā situācijā. Bet par pagātnes uzslāņojumu liecina šo emociju intensitāte. Par daudz. Un ierakāmies tajā mazliet. (Joprojām apbrīnojami, cik daudz vienā stundā var paspēt ar šo cilvēku.) Nomierināja mazliet, vēl aktīvu atbalstu dabūju. Labi atgādināja, ka ķermenis arī ir gudrs, zinās kā rīkoties, kas man savukārt radīja idejas, kas labi strādātu un ko izmantot. Būs labi. Vispār tā jau tikai spēle.

26.3.19 22:22

Šodien man bail par rītdienu.

22.3.19 22:18

Es visu trešdienu jutos dīvaini. Nu tāds iekšējs wtf un pat nesaproti par ko. Īpaši skaidri bija jūtams pie neliela alkohola daudzuma. Visu nedēļu tā arī nezināju, kā noformulēt sakarīgāko trešdienas daļu - sarunu ar psihoterapeitu.

14.3.19 19:55

Vakar runājām par daudzām lietām. Pastāstīju par savu vēlmi mācīties psiholoģiju un tālāk iet uz psihoterapeitiem, viņš pateica, ka es būšu labs terapeits. Es atbildēju ar īsu paldies, bet īstenībā tas ir daudz. Kurš gan vēl spēj labāk pateikt, ka man ir visas iespējas kļūt par lielisku terapeitu, ja ne vien manis pašas terapeits, kurš zin manus tarakānus no A līdz Z. Protams, vēl daudz darba darāms, par to ilūzijās nedzīvojam. Kaut vai tā augstākā izglītība jāiegūst. Bet man pašai liekas, ka man ir visas iespējas, es tik daudz esmu ar sevi strādājusi, es varu un gribu vēl vairāk, lai spētu palīdzēt citiem strādāt ar sevi.

Parunājām par attiecībām, to uzsākšanu. Es esmu aktīvā meklēšanas posmā. (Turu par sevi īkšķus.) Viņš teica, ka ir nepieciešams kāds blakus. Mana atbilde - es neesmu pat tik ļoti pārliecināta, ka ir nepieciešams, bet es gribu, un ar to jau pietiek. (Kāda es gudra un dikti augusi!)

Parunājām par manām psihajām bailēm iet runāties ar augstskolu. Un tur viņam pilnīga taisnība - ar savu stresaino un bailīgo domāšanu es sev radu traumu pirms vēl jebkas ir noticis. Smadzenes ir ļoti labi ir iedzīvojušās virtuālajā realitātē, mūsu domās, iedomās, sapņos. Smadzene burtiski neatšķir fantāziju no reālas atmiņas. Un tas ir neirofizioloģiski pierādīts. Ir ļoti liela iespējamība, ka es tikšu traumēta - mani rupji pasūtīs, es nebūšu aizgājusi kur vajag, nebūs vajadzīgo cilvēku un jāizstaigā labirints ar simtu vienu kabinetu. Bet nav par to jādomā. Labāk ir traumēties vienreiz un pa īstam nevis tūkstoš reizes savās fantāzijās.

Vispār man viņš ir labs. Ar viņu var daudz paspēt vienā stundā un tā viena stunda nav par maz. (Reizēm pat par daudz.) Cik labi, ka man viņu ieteica, ka es aizgāju no iepriekšējās terapeites. Un arī tikko sapratu - nav sajūtas, ka ir par maz vienu reizi nedēļā.

13.3.19 11:38 - Grāmatas

Man ļoti patīk kā Kihelkonna liek savus grāmatu aprakstus par kārtējo kreizī tēmu, ko nu viņa lasa. Es nevaru sadūšoties pat salikt laicīgi aprakstus Goodreadā, tad man tā darīt laikam būtu wishful thinking. (Ne tāpēc, ka es nevarētu, bet tāpēc, ka es negribu pietiekami, lai tiešām to darītu.)

Bet tagad es lasu klausos grāmatu par dienas cikliem. Beidzot kāds normāli pasaka, ka agrie putniņi un pūces ir bellcurve. Un es izpildīju testiņu. Es esmu tieši pa vidu. :D Man jau liekas es agri eju gulēt un vēlu mostos, kā sauc tādus slinķus?

Vēl es izlasīju Sex at Dawn. Ļoti patika. Vidus tikai. Sākums bija kaitinošs un cilvēkam, kas ar poly ir uz tu, vēl jo vairāk. Beigas bija kaitinošas, jo viss "un ko tad mūsdienās?" grozījās ap vīrieti un cik ļoti viņam vajag ārpus laulības, un sievietēm vajadzētu saprast. WTF? Un tā rodas poly savienības ar one dick policy, kas ir pilnīgas muļķības. Un kur tad paliek vajadzīgie daudzie vīrieši sievietēm??? Tā kā džekiem vajadzētu to arī saprast! Un vispār nicīgi sarkastiskie joki man likās pilnīgi nevietā viscaur grāmatā.

Nez, ko vēl tādu labu varētu paklausīties? (It kā man jau nebūtu grāmatu rinda...)

13.3.19 11:05

Es esmu staigājošs stereotips! Uzzināja, ka man zaļi mati uzreiz pajautāja par attieksmi pret vegānismu, homoseksuālajiem un migrāciju.

5.3.19 21:36

Pēc ilgiem laikiem bija atkal tā, ka uzreiz pēc terapijas vajag iedzert. Ne ūdens, ne limonādes nelīdz (Laphroaig līdzēja lieliski). Trāpīja tā, ka sāp. Par bērnības traumu tas esot. Es domāju, ka visticamāk par to, kur patēvs, no kura neko neatceros, it tikai daudz, daudz psihoterapijas un mazliet atstāsti, kas par to liecina. Nē, nu, pēc tam pasīvagresīvā vide, kad sāku skolas gaitas arī nelīdzēja. Un es tad jūtos tāda maziņa, kurai ir nodarīts pāri, taisnīgi tas nav, bet kur likties arī nezinu. Apnicis, ka nevaru no tā vienkāršāk tikt vaļā.

5.3.19 14:38 - Terapijas piezīmes

Man šo jau vajadzēja sarakstīt pirms nedēļas. Bet, kā jau šodien teicu - pārmērīgs slinkums tāds depresijas paveids vien ir. Ceru šodien kaut ko izrunāt par šo pretestību darīt, tūlītēju slinkuma sajūtu, kas liek laiku nekvalitatīvi izniekot. Būtu vismaz darījusi kaut ko, kas tiešām sagādā prieku un baudu.

Viena no lielākajām atziņām pagājušo nedēļ bija, ka mans Es ir ļoti mentāls, prātā. Un izrādās es savas robežas aizstāvēt māku un vispār daru to visai agresīvi. Kaut gan terapeits teica, ka es biju ļoti maiga, ņemot vērā, cik es biju dusmīga. Nu jā, man patiesums/patiesība ir ļoti svarīgas vērtības, un tas ir tas arī ko aizstāvēju, kad man likās, ka man mēģina iesmērēt kaut ko par mani, kas neatbilst patiesībai. Un tur kur ir runa par tik absolūtām vērtībām, tur nevar iztikt bez niansēm. Ieelpot un pateikt kritiku saprātīgi, patiesi un atbilstoši situācijai.

Bet vispār šī atziņa par Es, robežām un patiesumu ir trīskārši nozīmīga. Laikam es pirmo reizi sajūtu, kur ir mans Es, ka tas kaut kur manī ir kaut kas noteikts. Izrādās vismaz kaut kādā plānā es māku aizstāvēt savas robežas saprātīgi. Tagad vēl to pārnest uz emocionālo un fizisko plānu. Un trešais - bļāviens, man tā patiesība/patiesums IR sasodīti svarīga vērtība, vēl ar bērnību sasaistījās, kur tas iztrūka, tas ir kaut kas mana Es pamatā,kas atkal atgriežas pa riņķi atpakaļ, ka wow, man ir savs Es!

Vispār runājām par sapņiem. Interesanti likās, ka abos zīmīgajos sapņos, par kuriem runājām, bija māsa. Kaut kas, kaut kas, bet tur kaut kas slēpjas. Varētu uzlabot attiecības ar viņu. Vienīgi cerams vairs neizspļaušu, ka gribu sūtīt viņu pašu pie terapeita. Man gribas, lai viņa ir laimīga. Bet laimīgi cilvēki neizturas tik ļoti pasīvagresīvi pret savu mīļoto cilvēku, vīrs man gribas domāt viņai tāds ir.

4.3.19 11:51 - Es diez vai būšu feministe

Ir tāda Lelde. Viņa skaitās feministe. Viņa ir kruta, es gribētu būt kā Lelde. Bet es neesmu. Ir arī citas krutas feministes.

Bet lūk, es diez vai kādreiz sevi tā bez raustīšanās saukšu par feministi (nekad nesaki nekad). Dažām feministēm gan ir pārmetumi un bez maz izskatās, ka aizvainojums, ka ļoti daudzas negrib sevi saukt par feministēm. Ņemot vērā, ka feminisms ļoti daudzas mūsdienu problēmas cenšas skatīties niansēti, apbrīnojams izpratnes trūkums. Nianses un to izpratne ir tas, kas mani feminismā piesaista. Un to trūkums tas, kas mani atgrūž. Pārāk daudz to feminismu. Kamēr man vien būs jādiskutē, ka seksa roboti nav tieši tas pats, kas cilvēku tirdzniecība, kamēr vienkārši lielām krūtīm tiek piedēvēta 'male gaze', kamēr tiek meklēti iemesli diskreditēt transpersonas, kamēr vien eksistē tāds vārdu savienojums kā ekstrēmais feminisms... Pārāk pretrunīgas pamatlietas vienam vārdam. Es neesmu feministe.

28.2.19 13:29

Es kādu mēnesi atpakaļ teicu, ka es vēlos mīļāko. (Laikam depresīvais posms beidzās, jo sagribējās seksu un doma par randiņiem neuzdzina automātiskas galvassāpēs.) Bet tā nav gluži patiesība, kā es secināju, iespējām rodoties. Es gribu vairāk. Es gribu draugu/partneri/mīļāko vienā personā. Vārdsakot, es tiešām gribu attiecības ne tikai seksu.

17.2.19 21:44 - Izmetu liecības.

Tās ļoti uzcītīgi tika glabātas līdz pat šim brīdim. Piektās klases liecība vienīgā kaut kur pazudusi. Un es taču vidusskolas diplomu dabūju 2004. gadā. Principā man jau visus šos padsmit gadus tās liecības nevajadzēja. Skola man nebija nekāda mīļvieta un vispār man tur nepatika, ne pamatskolā, ne vidusskolā, sentiments kā attaisnojums neder.

Man šķiet tas bija kaut kas vēl aizķēries no bērna kājas, ka tie dokumenti ir svarīgi. Tas bija svarīgākais dokuments manā rīcībā. Viss gads tika pavadīts mācoties, lai dabūtu liecību ar tekstu, ka pārcelts nākamajā klasē. Bērnišķīgi piešķirtais svars bez pārdomām pats no sevis nezūd.

15.2.19 18:59

Un tomēr es to nespēju. Izmest visus savus vecos pierakstus, papīrus un dienasgrāmatas. Sadedzināt. Tur ir tik daudz visa kā, kas būs zudis uz mūžiem, ja es to iznīcināšu, kaut nenoliegt - tas ir arī pluss. Bet vēl vairāk kā bildes mani pieraksti stāsta mani. Un to ir daudz.

5.2.19 16:32

Tagad ir iestājies miers.

Lai arī sajūta lielākoties tāda nav, miers ir iestājies. Man nav jāuztraucas par naudu, ir labi, ļoti kaifīga sajūta. Kaut kādi septiņi gadi, bet tad nu šī dzīvesvieta, kur esmu tagad, ir mana visilgstošākā. Un tur arī miers, ir dzīvokļbiedri/kaimiņi, bet vispār miers mājās, pat skaļas Panorāmas caur sienām neskan, kaifs. Un lai arī mēģinu dakterēt trauksmes sajūtu, nervos pat ir miers. Nav dusmu sprādzienu, sienas nedauzu, lai arī ir tāda maza trauksmīte, nav tās pasaules gala sajūtu/panikas sajūtas/drāmas. Vēl joprojām sastingstu, kad jādara lietas un prokrastinācija ir uzdevumu augstumos, bet tas viss kļuvis tik plūdens, sazemēts un mierīgs.

Ir risināmas lietas, bet karastāvoklis ir beidzies, ir iestājies miers.
Un tad jau arī var uzticēties tam, kas notiek.

4.2.19 17:40

Es gana bieži esmu teikusi, ka man ir bail netīšām izdarīt pašnāvību. Piemēram, augstu esot kaut kādu iekšēju spēku dēļ paspert liktenīgu soli tuvāk savai nāvei, lai gan man jau sen tādu apzinātu nodomu nav.

Un tikai šorīt es sapratu, ka mana neuzticēšanās sev/savai zemapziņai riktīgi mani čakarē ikdienā. Kā lai es ļaujos impulsam kaut ko darīt, ja es tajā pašā laikā domāju, ka šāda sekošana impulsam var izraisīt manu nāvi! Vai arī nodarīt citus nopietnus kaitējumus sev un citiem cilvēkiem. Bija jau tāds laiks, kad šīs bailes bija pamatotas. Sen atpakaļ esmu arī impulsa vadīta izraisījusi citam nevāju apdegumu. Roka paslīdēja. Esmu arī ārdījusies dusmās, dauzījusi sienas, metusi ar glāzi.

Ir tā bijis, nevaru to noliegt. Bet ko tagad?

2.2.19 10:59

Man viņa mūzika ļoti patīk, bet šķiet vakar mazliet iemīlējos viņā pašā.

Un es taču dabūju brīvu vakaru, pat ar pirmsalgas situāciju kontā nopirku biļeti un aizgāju, pat trauksmes nesaķēros, koncertu izbaudīju, turklāt pirms koncerta atradu 50Eur somā, tā ka vispār vakars ir win, win, win.

Bet tā personība, ko redzēju... mazliet skauž. Es nevaru pateikt "jūs skaistie cilvēki", es cilvēkus kā sugu mazliet nicinu. Un kaut kas vēl, ko es redzēju... kaut kas, ko negribas formulēt vārdos un atzīties. (Ja nu nav taisnība?)

24.1.19 13:00

Vajadzētu kaut kā iemīlēt to, ka sāp visas maliņas. Gribētos iemīlēt. It īpaši ja pēc sporta. Biju pēc īīīīlgiem laikiem atkal aizgājusi uz savu sporta zāli uz pilatēm. Var just, ka pusgada+ laikā esmu zaudējusi formu. Un šodien to var just. Nu labi, pat ne tik cik sāp, bet tāds stīvums muskuļos.Un gulēt gribas. Kāpēc šādās dienās gribas atrubīties arī pēc trešās kafijas krūzes, nesaprotu.

17.1.19 11:43 - Kukū, ciba un terapija.

Esmu jau kaut kā pamanījusi, ka cibai piemīt mazliet maģiskas īpašības - tu te ieraksti kaut ko kā kas ir, un tad dzīvē viss pamainās. :D Iepriekšējais ieraksts arī tam labs piemērs, jo uz nepilnu nedēļu sajutos ļoti labi, pozitīvi un darbīgi. Visbriesmīgākais piemērs - sarakstu, cik ļoti mierā jūtos saistībā ar savu ex un cik vispār mieriņš pa šo tēmu, ka drīz man sāka grauzt visos iespējamos veidos kāds mans ex ir kretīns. Še tev mieriņš!

Bet vispār pasākusi rakstīt es esmu maz un man šķeit, ka tas nenāk man par labu. Un es arī negribu savu cibu pataisīt par galīgo depresņiku (par vēlu!). Un grūti tad ir paskaidrot cilvēkiem, ka ciba man ir sava veida terapija, es te rakstos, izlieku domas un meklēju pavedienus problēmu saknēm un iespējamiem risinājumiem. Arī terpeitam grūti paskaidrot, ka es neemu nekāda raudulīgā pa dzīvi, vispār raudu es vienreiz nedēļā pie viņa kabinetā, jo tur raudulīgas lietas tiek cilātas. Ikdienā tādas necilāju. Un līdzīgi te es ierakstu drūmas domas, lai nav jāstaigā ar tām ikdienā.

Bet vispār gribas mazliet maģijas atpakaļ savā dzīvē. Man ir samērā labi, man naudas ir gana, vispār brīnums, ka kāds tik labi maksā šajā nozarē.
(Un vispār pateicības, ka esmu nokļuvusi tik foršā darba vietā.) Nav labi mentāli, esmu ļoti tuvu piegājusi kaut kādam dziļi nozīmīgam gruzim un tas gruzī visu dzīvi nost. Galā netieku, izlikties, ka šī gruža nav, arī vairs nevaru. Jūtos iesprūdusi, bet atrisinot šo gruzi vajadzētu būt ļoti nozīmīgiem personiskiem ieguvumiem. Mazliet maģiskā kukū tikai noderēs. Galu galā, es jau zinu, ka tas darbojas vismaz kaut kādā mērā.
Powered by Sviesta Ciba