Te ir kaut kas teikts

Jaunākais

16.4.21 16:23

Es nu jau vairākas dienas netieku vaļā no domas, ka cilvēki mani ienīst, es cilvēkiem nepatīku. Un vispār jau ir tā, ka ne vienmēr esmu sociāli izveicīga, mēdzu kaut ko sačakarēties, izturēties dīvaini vai nepiemēroti. Nemāku (vai arī nav atbilstoši/pieklājīgi) interesēties par lietām, kas interesē otrā, bet izrādīt interesi par to, kas neinteresē arī ne vienmēr izdodas. Es nemāku lasīt cilvēkus, bet vēl ļaunāk ir tas, ka viņi melo un slēpj savas emocijas, tāpēc īsti uztrenēt savu spēju lasīt cilvēkus es arī nevaru. Nu jā, un rezultātā es cilvēkiem nepatīku, to ka ienīst mani, nu tas jāatzīst ir pārāk skaļi teikts, pat, ja tā jūtos. Man pat īsti netraucē sajūta, ka es nekur neiederos, to ir salīdzinoši vieglāk pārdzīvot.

14.4.21 21:31

Izvēle - rīt slikta atzīme vai arī tagad(!) sāku mācīties. Man riebjas upurēt savu miegu. Man arī besī, ka es esmu tāda nejēga, kas laicīgāk to nespēja izdarīt un joprojām jūtas kā nejēga, kas visu tikai sačakarēs nevis sagrābs kaut ko pēdējā brīdī. Un vēl kursadarbs... viss būtu labi, ja man būtu vēl kādas divas nedēļas laika, bet pirmdien ir melnrakstam jābūt gatavam (kas principā ir pabeigts darbs un tad vadītājs izvērtē vai tur vispār ir kas jēdzīgs un vai visu pārrakstīt līdz nodošanas laikam). Nu... ja melnrakstu nenodod laicīgi, tad ir mīnus viena balle nevis beigta balle. Un rīt kontroldarbs, ja nemaldos pie šī pasniedzēja vajadzēja būt sekmīgai atzīmei kontroldarbā, ja ne, jāpārraksta, kas prōtams ir problēmu atlikšana uz vēlāku, bet... man jau laikam jāsamierinās, ka es nevaru kā "visi" un "kā man šķiet pareizi". Un pat ja būs tizla atzīme un nebūs jāpārraksta, nu akdievs! Man lielākoties ir labas atzīmes. Maģistros es tikšu, ja pat neiropsiholoģijā būs kaut kas viduvējs vai pat četri.

[aiziet paskatīties savas atzīmes]
"Vidējā svērtā atzīme A un B daļas kursiem = 8.476". Gribas uzreiz par tām zemākajām (2x7) atzīmēm besīties. Kognitīvo psiholoģiju uz leju pavilka tas, ka man uznāca melnie uz eksāmenu. Un kritiskā domāšana - man nebija iespējas apmeklēt nevienu lekciju un lielāko daļu semināru + tas, ka nespēju daiļi un kritiski izteikties gala esejā. Daļēji, jo nezināju ko, ko no manis sagaida, bet es neesmu arī tik daiļrunīga or smth. Anyway... norakstāma neesmu. Mans gala mērķis nav labas atzīmes, bet gan pabeigti maģistri, lai varu strādāt jomā. Jā, zināšanas ir būtiskas, bet augstskola nav vienīgais un ar augstskolu arī nekas nebeigsies, es pat nedomāju kursus, lai kļūtu par terapeitu, bet tas, ka regulāra izglītošanās ir *būtiska* arī tad, kad ir pabeigts ar papīru. Es domāju, ka man nekad nepazudīs vēlme (un cenšanās) būt labākai, kā esmu. Tas pat mierina.

Jebkurā gadījumā šobrīd svarīgākais - savākt savus nervus. Atzīmes ir indikators cik labi man tas izdodas. Ok, tagad ir meh, jā, es netieku galā, bet tas praktiski jau ir pagātnē. Svarīgākais ir šeit un tagad, nav vērts pārmest sev par pagātni. Ir jāsavāc savi nervi tagad. Man ir pat labi rīki, kas darbojas. Un nervu savākšana ir labākais un gudrākais, ko es sev varu nodarīt. Un miegs, lai tiek man arī tas miegs, ko nu vairs. Negribu sevi sodīt, labāk satikšos ar sekām. Svarīgi ir turpināt censties.

13.4.21 16:04

Turpinu (caur piespiešanos un ar prokrastinēšanu) strādāt ar vizualizācijām un pārliecībām. Jāsaka, visai interesanti. Dažas pārliecības ir smagas un grūti kustināmas, kuras vienā dienā nevar paveikt (Piem, man neizdosies, esmu sliktākais cilvēks zemes virsū un cilvēki mani ienīst), citas atkal atrisināmas pāris minūšu laikā. Nezinu vai ir vērts īpaši pierakstīt kāds ir bijis ceļš cauri pārliecībām, kad tās ir atrisinātas, tās kļūst tik garlaicīgas un nekādas, ar katru šūnu jūtu, ka nav par mani. Turklāt ar savu woo woo metodi es tās varu atrast pāris minūšu laikā gandrīz vienmēr. Bet tomēr reizēm gribas brīnīties.

Piemēram tagad, kad es mēģinu sevi pārliecināt, ka man izdosies lietas, to atrisinot man nākamajā dienā tāpat bija milzu trauksme un nekas negāja uz priekšu. Un izrādās man ir bail no tā, ka man izdosies. Un kāpēc? Un te seko visas sliktās pasaules lietas - mani nicinās, mani nemīlēs, no manis novērsīsies utt. Vēlāk to pašu varēju attiecināt arī uz darīšanu kā tādu, ne tikai izdevušos darīšanu. Pie pozitīvajām afirmācijām un vizualizācijām pilnīgi galva sāpēja. Jā, nav nekās jaunums, ka man uz darīšanu ir klemme, bet šie teksti neviļus liek domāt no kurienes tas. Par to paliek smagi un domīgi, kaut gan konkrēti nekā sakāma nav.

Varbūt beidzot man man pagātne paliek pagātnē. Kā izbalējušas bildes. Īstenībā pat pāris dienas atpakaļ es liku pārliecību, ka pagātne ir pagātnē, es esmu šeit un tagad. Laikam pagājusi arī uz vēlāku pagātni, jo tā jau tas bija kā pozitīvā pārliecība pašpārmetumiem, ka divas dienas esmu izniekojusi nespējot saņemties. Tā ir jauka apziņa, ka pagātne ir pagātnē, es jau sen tā uzskatu, bet nekad nebija tik dziļas pārliecības par šo.

7.4.21 11:45

Šis bija viegls darbiņš. Ar eseju neveicas tik viegli. Katru dienu mēģinu kādus tarakānus/pārliecības ķert ārā, efektivitāte mācību darbam ir gana zema, bet jāsaka ka augstākā nekā jebkad agrāk. Rīt vakarā jānodod, nesaprotu vai trauksme par to liek vairāk prokrastinēt vai vairāk savākties. Šķiet pirmais. Jo nav vēl pēdējo stundu panika, kad dari gribi, negribi. Nē, man nepatīk tā dzīvot, kā varbūt var noprast no visa mana cibas pentera, kas mēģina ar mācību trauksmi un prokrastināciju tikt galā nu jau dažus gadus.

Sāk rādīties interesantas bildītes vizualizācijās. Es neesmu pārliecināta vai nebraucu šreijā. Un vispār vai nebraucu šreijā. Ir sajūta, ka tas, kas bijis vairs nav tik stabils. Nav jau arī,jo es ņemu un mainu iesīkstējušas dzīves pārliecības, kas man jau gadiem ir. Un es turpināšu to darīt, jo pagātnes īstums man īsti pat nav svarīgs. Svarīgais ir tagad un ceļš uz priekšu. Pagātnei ir sava nozīme, bet ne vairāk kā ceļam, kurš atvedis šeit un tagad. Varbūt man mazliet rodas nestabilitātes sajūta, jo es jūtu kustību uz priekšu, kā uzkāpjot uz riteņa pēkšņi viss virzās ātrāk, nozīmīgāk, vējiņš gar ausīm plivinās. Nav tās statiskās sajūtas kā ejot, jā tu redzi, ka ej uz priekšu, bet tas ir tā diezgan lēni, ļoti līdzīgi stāvēšanai uz vietas. Un man bail no tādas kustības, kaut tas ir tieši tas, ko cenšos apgūt. Un arī no nākotnes bail, ja nu es sasniegšu savus mērķus? Viss liekas pārāk nozīmīgs, gribu būt nemanāms puteklis kosmosā.

2.4.21 18:53

Ok, arvien biežāk izdodas pieķerties saknes risināšanai, kad jūtos slikti/prokrastinēju lietas. Interesantais šodien - negatīvi formulētas pārliecībām arī ir sava vieta, nav gluži tā, ka tās būtu nederīgas. Kad šodien neveicās ar pārliecībām, kas mēles galā/apziņā bija diezgan skaidras, nācās meklēt, kas par sūdu, tur traucējot citas pārliecības, kas esot svarīgākas, ar tām jātiek galā. Nu ok, atrodu, tās pietam tādas kreptīgas, bet savā pierastajā vizualizācijā man NEKĀDI neizdodas tās iztīrīt, stāv kā tāds akmens klucis. Kad mēģinu noskaidrot, kas par sūdu, tad izrādās es neticu, ka tās ir izkustināmas pārliecības (bet apzināti man šīs pārliecības arī NOTEIKTI nav, ja kāds mēģinātu apgalvot, ka es ko tādu domāju, nosauktu par stulbu un pasūtītu labi tālu.) Interesanti, es tā nedomāju, bet man ir neizkustināma pārliecība par to tāpat. Labākais ir tas, ka ar afirmācijām to varot visu apstrādāt. Pozitīvi formulētās afirmācijas bija ok, bet negatīvi formulētās jumtu rāva! Reizēm sev ieskaidrot, ka es neesmu vissliktākais cilvēks uz zemes un ka cilvēki mani neienīst, ir daudz vērtīgāk nekā jebkādi apgalvojumi, cik lieliska esmu. Reizēm vispirms ir jāizkustina negatīvais.

1.4.21 15:25

Šorīt no rīta vēl bija pāris labas lietas izdarītas un tad atkritiens bedrē un trauksmē. Galvenais nevarēju saprast kas ko kā un kā tikt atpakaļ, nekādas pārliecības neizdodas atrast. Pāris stundas pacentos, pagaidīju, lai pāriet pats (nepārgāja), saņēmos rakstīt. Interesanti, ka pārliecības bija jāizloba, no sākuma vispār rādījās, ka ar pārliecībām viss kārtībā. Kas nav pie vainas? Nu es sabijos no tā, ka izdarīju lietas viegli un vienkārši. Kad sāku meklēt kāpēc sabijos, tad visādi interesanti apgalvojumi sāka līst ārā, kuri, ja tā labi padomā, var būt arī pārliecības. :D Nu tur piemēram, ka tas varētu turpināties un tas būtu slikti, jo es sevi noteikti pārpūlēšu, man nekad nebūs laika atpūtai, cilvēkiem nepatikšu un tāpat es visu nepaspēšu.

Kas man liekas interesanti - milzīgā uzmanīšanās no pārpūles. Nezinu no kurienes man tas! Vienīgais, kas nāk prātā, ka bērnībā pie omas dzīvojot, jebko, ko es darīju, nekas nebija gana labi un gana pietiekami. Vienmēr varēja labāk un vairāk. Vai vispār kaut ko citu. Un arī tas, ka depresijas momentos, man tiešām bija ļoti maz enerģijas un bija reāla iespēja sevi pārpūlēt. Bet tā objektīvi vērtējot - es atpūšos gana, nav tā, ka es tikai daru, daru un neatpūšos. Pat brīžos, kad ir nedaru, nedaru, es atrodu laiku, ko atpūsties. Jo man ir bail no sevis pārpūlēšanas. Muļķīgi.

31.3.21 21:56

Notiek acīmredzamais neticamais! Es ņēmu un uzrakstīju vienu darbu, ko man vajadzēja mācībām. Un es to vienkārši tā ņēmu un izdarīju! Nebija vajadzīga ne milzu piespiešanās, nebija cīņas ar sevi, atlikšanas, ņerkstēšanas un vispār es to izdarīju vakarā, kad mierīgi varētu aizbildināties ar "ai, jau vakars". Un tagad man ir jautājums: "nahuj es biežāk nekāpju no tās bedres ārā!!?"

upd nākamajā dienā: es bieži vien nelienu no tās bedres ārā, jo grūti un nav tik viegli saprast un izdarīt. Šodien diemžēl piemetās atkal trauksme un atkal esmu bermzēta. Vizualizācijas neveicas. Sirds kāpj pa muti ārā.

31.3.21 13:23

Ghrr... sāp mugura. Ceru, ka līdz piektdienai pāries. Jo vispār tas man visādus plānus čakarē. It īpaši ar sportiskām aktivitātēm nodarboties. (Un tas ir vērā ņemami, ka vispār to gribu) Izlasīju šeit tādu tekstiņu:"Muguras lejasdaļas sāpes absolūtā vairākumā gadījumu (97-98%) nav draudošs stāvoklis, pat izteiktu sāpju gadījumā, ja nav specifisku draudošu simptomu (t.s. ”sarkano karogu”)" Nu lab, pagaidīs. Tur pat saka, ka uztraukties un pa dakteriem skraidīt jāsāk pēc 6 nedēļām. Un godīgi sakot es paņēmos ar savu woo woo, skatīšos kā tas izpildīsies.

Citās ziņās es šodien jūtos izkāpusi no bedres, kurā biju pēdējās dienas. Vakardiena bija īpaši depresīva. Ik pa brīdim dienas gaitā bija kādi uzlabojumi un vakarā rakstot vispār pār mani nāca atziņa, ka var uzlikt zemapziņai nomainīt pārliecības nakts laikā. Diezgan konkrēti paprasīju konkrētas pārliecības iztīrīt un ko ielikt vietā. Sapņojos dīvainus sapņus, kur vispār ļoti daudz uzsvara bija un reorganizēšanu un kaut kā vākšanu/tīrīšanu. No rīta pamodos labāka, bet ne ideāla. Bet toties bija pietiekami jaudas lai atkal padarbotos ar vizualizācijām sevis kārtošanā. Un tā sajūta pēc tam ir tik lieliska! Es nesaprotu, kā dzīšanās pēc šīs pēcsajūtas mani nemotivē biežāk ņemties ar tām vizualizācijām. Nu jā, reizēm nav jaudas, bet es pārāk bieži atlieku, reizēm pat nepiečekojot vai jauda ir vai nav.

29.3.21 16:36

Rakstīšana ir arī tāds mazliet self-check, vai gadījumā sev nemeloju. Es gribēju jau rakstīt, ka nezinu kāpēc man visu dienu liela trauksme, to ir viegli padomāt, taču, kad tas ir jāraksta, saprotu, ka tā diezgan konkrēti sev meloju. Nav tā, ka uzreiz uz sitiena zinātu, kāpēc man šodien trauksme tik liela, bet man ir veids to ātri un nesāpīgi noskaidrot.

Šodien pārvedu visas mantiņas. Tie 100Eur bija tā vērti, lai man nebūtu jāskraida pa trepēm augšā lejā. Taču trauksmes iemesls ir tāds, ka es jūtos, ka zaudēju kontroli pār savu dzīvi, lietas notiek, skat, pēc 10 gadu dzīves Ģertrūdes ielā es esmu pārvākusies un man ir sajūta, ka es neesmu tikusi galā vēl ar vecajām lietām, ka jau jaunas ir klāt. Un gribas visu pieturēt un izjust, un sataustīt, bet laiks un notikumi skrien pārāk ātri uz priekšu. Šādās dienās kā šī to jūt it īpaši. Un īstenībā pat nav līdzējis tas, ka viss process bija divus mēnešus. Es vēl nepieradu, ka lietas mainās, es vēl nespēju to satvert un noturēt. Nedomāju, ka būtu bijis labāk, ja es būtu paspējusi pielikt plauktus.

Jā, es galīgi neesmu piedzīvojumu meklētājs. Man gribas stabilitāti. Varētu teikt, ka kompensēju to, ko bērnībā neguvu. Pirmajos 25 gados es esmu mainījusi dzīvesvietu vairāk kā 10 reizes. Laikam sanāk 11. Koju dažādās istabas un cilvēkus, es skaitīju kā vienu. Bieži esmu dzirdējusi, ka tad jau man ir bijis interesanti. Bet augošam bērnam vairāk par interesanti ir vajadzīga stabilitāte un drošība, uz kuras to "interesanti" būvēt. It īpaši tādam jūtīgam bērnam. Un laikam jau tāpēc tagad gribas ķert un saturēt to, kas notiek. Kaut mazliet stabilas drošības.

28.3.21 21:01

Cik savādi, ne! Mani tarakāni galvā rīko ballīti, es izdodos to ballīti izbraukāt ar riteni, bet ballīte no tā nebeidzās! Vilšanās, ka sports neārstē visas kaites, kā daži labi to mēģina apgalvot. Bet nu visu dienu tā arī neizdevās to ballīti izsvēpēt. Nav gan teikts, ka nopietni būtu mēģinājusi. Jā, ja iekšās ir "es neko nevaru, nekas man nesanāks", neko viegli nevar pieķerties pie problēmas saknes risināšanas. (Sakne - pārliecības, risināšana - pārliecību mainīšana. Nu kaut vai tappings ar afirmācijām.) Un es te ar riteni pabraukāt! Tāds naivums manā vecumā.

Bet tas ir tāds apburtais aplis - jūtos, ka neko nevaru, nedaru un prokrastinēju arī uz šīs sajūtas izsvēpēšanu, rezultātā neko nevaru, neko neesmu izdarījusi, turpinu tā justies, turpinu izvairīties no problēmas risinājuma. Nu labi... Kaut Kad jau es pieķeros, bet laiks un mācību un dzīves prasības skrien daudz ātrāk uz priekšu kā es esmu gatava saņemties. Un būsim godīgi, uz atsevišķām lietām es varu prokrastinēt gadiem ilgi.

Un vispār man jau visam ir risinājumi, darīšanas vaina. Bet kāpēc es tik ļoti nespēju pieķerties šai mērķtiecīgajai darīšanai? Nu viens ir tas, ka jau no sīcības kā galvenais problēmu un emociju risināšanas veids man ir izvairīšanās. Domājiet bērni-grāmatu tārpi vienmēr ir tik ļoti zinātkāri? Varbūt tas ir veids, kā paslēpties. Man noteikti. Un 30+ gadus dzīvojot ar galveno stresa pārvarēšanas veidu izvairīšanās, es vispār brīnos kā tik tālu esmu tikusi savā emocionālajā izaugsmē. Droši vien tas, ka tāpat tās emocijas kļuva neizturamas, piespieda. Un misijas apziņa arī piespieda. (Kaut tās arī ir spēcīgas emocijas, tikai citādas kā depresija un pašnāvnieciskas domas.) Un laikam tač jau misijas apziņa ir tā, kas jorojām turpina piespiest mani strādāt ar savām emocijām. Nebūtu tās, es nestudētu un nerautos uz pušu, ka mans un studiju ritms/ātrums nesakrīt. Misijas apziņa arī ir tā, kas spiež būt labākai nekā esmu. Kaut kāda daļa zinātkāres studijās arī ir, bet to ir gana viegli apmierināt ērtāk un lētāk.

Jā, bet tā ir vērtīga doma. Varbūt vairāk vajag atcerēties kāpēc es vispār laužu sevi. Un varbūt beidzot jāpieķeras pie savas misijas noformulēšanas. Kas tieši ir tas, uz ko es tiecos, kas man neļauj dzīvot vienkāršu un "ignorance is bliss" dzīvi. (Vai vismaz, ja apziņas nostūrī parādās Sliktas Lietas pasaulē, tā nav mana atbildība.) Jā, bet es tā nevarētu. Un tas ir spēcīgs dzinulis. Jāizmanto.

Un tomēr un atkal rakstīšanai ir savs terapeitiskais efekts! Nāk tās atziņas ne sliktāk kā pie terapeita!

26.3.21 14:08

Rakstīju cibā, saraudājos un raudāšanas vidū man zvana telefons. Mareks par pārvākšanos. Protams, savācos, atbildu, jada, jada... tad novēršos un ko tur... un tagad man negribas cibā neko vairs teikt, nodzēsu visu palagu, nu i nafig šito, eju krāsot plauktus.

24.3.21 19:15

Twiteris kaut ko vārās pa vakcīnām. Dikti cieši nesekoju, bet ir vieni, kuriem besī(???), ka citi vakcinējas. Šķiet vairāk būtība tajā, ka tiek uztverts, ka nav godīgi, jo kaut kādi jaunieši ar kaut kādām slimībām ir pirms večukiem. Otri atkal dikti sašūt, kā var iedomāties besīties, tās slimības taču nopietnas, kauna nemaz nav!!!1 Es joprojām neesmu iedziļinājusies, kuras ir tās slimības, kuras "tagad drīkst", bet tur varētu būt iemesls negodīguma izjūtai, jo ne jau viss uz kovidu krīt. Nē, nu tas, ka esi grāmatvede slimnīcā vai ministrs, tur toč krīt. ;) Man patika kāda cilvēka atzīšanās - nē nu škrobīgi ir, ka citi svarīgāki nav dabūjuši, bet es tomēr neatlikšu savu rindu dēļ nesakārtotas sistēmas, ja jau man zvana.

Un sistēma ir tik ļoti bardakā, ka es jau vairs pat nesekoju līdzi vairs nekam (vienīgi cibas covid totalizators!) un man pat sašutumu nekas nespēj izraisīt. :) Meh. Kaut kā prieciņš, ka mazliet kaut kas kustās uz priekšu, prieciņš arī par tiem, kas poti saņēmuši. No rīta teicu, ka mazliet, mazliet balta skaudība, bet vēlāk sapratu, ka pat tā mazliet, mazliet un baltā ir tāda teorētiska skaudība. Kaut kā vienalga. Viss kovids ir pārvērties par fona troksni. Un arī viss bardaks saistībā ar to.

UPD. Ir tā kā nojautu. Arī šizofrēnija un bipolārie ir vakcinējami tagad. Es pilnīgi saprotu, ka ir zobs, ka šādi tagad vakcinējas, it īpaši, ja pirms paša vecmāmiņas 90+ (piemērs izrauts Twiterī). Man ar neliekas prātīgi, bet nu bet... mans lielākais viedoklis ir, ka man ir vienalga/apnicis, jo nu meh, cik var?

22.3.21 22:46 - Agrāk man bija tāds tags... par viedokli...

Ne baigi plaši izmantots un diezgan ātri beidzās, bet nu bija tāds, kuru es izmantoju, kad MaN bIJa ViEDokLiS. Kaut kā pēdējā laikā vairāk gribas atkal kaut ko paspīdēt. Protams tā paspīdēšana ir no dīvāna un ar visai ierobežotu kompetenci, nedomājiet, ka es pati to nejūtu. Bet tik un tā gudri dirst, lai arī nav malku cirst, ir ļoti patīkami.

Un tagad pat vairs nezinu, kur sākt, jo pēdējā laikā ir ļoti daudz bijis domu, ka lūk šo gan varētu izplāties cibiskā monologā. Šodien lieta, kas sadusmoja - atkal kā viedu "cīņai ar bulijingu" iesaka YT video, kur māca atbildēt neiesaistoties emocionāli, varbūt ar humoru un vispār NeĻauTieS BūT DomInĒtAm. Jebal... Varbūt es to uztvertu mierīgāk, ja tā dura, kas bija pedagoģijas psiholoģijas pasniedzēja nebūtu mācījusi to pašu!!! (Varbūt arī neuztvertu mierīgāk, jo bulijings ir tēma, kas pavelk, kaut nekad neesmu bijusi tajā iesaistīta, bet varbūt tāpēc, jo man liekas, ka man BRUTĀLI paveicās, ka tas neskāra mani.)

Pirmais punkts. Es saprotu, ka tas (šodien) bija vecāka skatu punkts ar nodomu kā pasargāt savu bērnu. Bet. Upuris nav vienīgais šajā spēlē. Vai ir tādas pareizās atbildes un "pamēģini atjokot", lai nekļūtu par buliju? Tas ir banāls, bet svarīgs jautājums, atvainojos, ka ielīdu banalitātēs. Bet neaizmirsīsim trešo lomu šajā "spēlē" - skatītāji. Bystanders. Ziniet, tā arī nav laba loma, kur būt. Varbūt ir ērta pašiem skatītājiem, bet apzinieties, ka arī jūs tādā gadījumā dariet pāri. Es nespēju cienīt nevienu vecāku, kurš ar lepnumu paziņo, ka māca saviem bērniem pastāvēt pašiem par sevi, ka lūk viņa bērns nebūs gan bulijinga upuris! Jo visticamāk šis lepnums slēpj to, ka bērns attiecīgā situācijā būs pats bulijs vai vienkārši noskatīsies. Emocionālā gudrība (un spēks) bērnam nav viegli iemācāma lieta. Bet tā ir daudz vērtīgāka par spēju atštaukāt pāridrītāju (vai ignorēt citur notiekošu pāri darījumu). Bet nu jā, ja empātija nav vērtiība, tad, protams, labāk bulijs kā upuris! :rolleyes: Bet jā, es esmu vecmeita un bērnu man nebūs, variet pat nesākt, ka nemācīšu kā bērnus audzināt.

Otrais punkts. Buljings savā oriģinālajā definīcijā NAV vienkārši konflikts!!! (Arī, varbūt nebūtu tik aizsvilusies, ja to skaidri un gaiši pateiktu, kad šo tēmu mācīja.) Varbūt pēdējā laikā definīcija ir izplūdusi, bet es pieturēšos pie oriģināla. Tur svarīgs ir varas disbalanss. Var būt gan daudzi pret vienu, gan populārs pret nepopulāru, gan ar spējām ietekmēt, pret kaut kāda veida padoto. Tāpat tā nav viena epizode, bet ilgstošs un atkārtojošs process. Nu kā mēs varam bērnu gadījumā runāt, ka upuris "vienkārši saņemsies" un visu atrisinās?? Jūs galīgi ahujeļi, vai??? Varas disbalansu nav tik viegli izjaukt ar vienkāršu pajokošanu!

Trešais punkts. Es zinu cilvēku, kurš, ja ne bulijingu, tad "daudzu cilvēku apsmiešanu" skolā piedzīvoja gan. Izmantoja stratēģiju humors. Joprojām ir fucked up. Jā, iedomājies, tas nelīdzēja! Tas, ka atjokoja! Un ja tas ir bulijings tā īstajā nozīmē, kāpēc gan lai līdzētu? Tu esi viens pret daudziem un izmanto stulbas taktikas, lai pilnībā nepakļūtu zem tanka. Vidi tas nemaina. Man liekas reizēm cilvēki nenovērtē CIK ĻOTI videi, kurā atrodies, ir nozīme mentālajai veselībai (un atgādināšu, bērni ir vieglāk ietekmējami, viņi vēl veidojas). Vai tiešām vide, kurā visu laiku ir jāsargājas "neņemt pie sirds" un "pareizi atjokot" ir veselīga?

Ceturtais punkts. Ir iemesli, kāpēc cilvēks ir sākts bulijots. Jā, reizēm pārāk emocionāli reaģē, kad viņu apceļ, droši vien, reizēm. Bet tur tā lieta, ka cilvēki ir dažādi. Emocionālā jūtība nav kaut kas, ko var ietekmēt. Atcerieties, kad es teicu, ka man brutāli noveicās? Es biju ļoti raudulīgs bērns, varēju saraudāties par jebko. Un ja tā būtu taisnība, ka pārāk emocionāla reaģēšana ir iemesls kāpēc kādu bulijo, es 100% būtu bijusi bulijota. Bet tas nav vienīgais iemesls, iemeslus, ja grib, var atrast vienmēr. Pat banālas lietas. Nemaz jau nerunājot, ka daži bērni ir citādi un grūtāk saprotami, jo viņiem ir sava pieredze un problēmas, kas nav norma.

Piektais punkts. Pāridarījums atstāj pēdas. Un, ja bērns jau ir ietrenēts būt par upuri (reizēm pat tie nav vecāki, bet skola), tad ir grūti pastāvēt par sevi, kāda gan vēl "pareizā atbildēšana"??? Nevar nenonākt, ka tādi "pareizi atbildēt" ieteikumi ir victim blaming. Un es joprojām runāju par bērniem nevis bullijingu pieaugušo vidē! Kā var bērnam likt uzņemties atbildību?

Šī tēma izbesī atkal un atkal, bet es joprojām pārāk daudz sastopos ar uz upura vērstu situācijas risinājumu. Protams, tā ir vienkāršāk! Un cilvēkiem patīk vienkārši!

20.3.21 13:03

Varbūt ceturtdien bija tāds downeris tāpēc, ka man ir downeris KATRU REIZI pēc mācībām neklātienē. Tikai ceturtdien es arī jutos īpaši slikti pastrādājusi. Bet jā, ja tā paskatās, katru reizi pēc tam, kad ir bijušas nodarbības es jūtos meh un kā no laivas izmesta. Jā, arī tad, kad esmu visu labi pastrādājusi un tā. Nevar būt, ka man šis jau kopš pandēmijas sākuma. Bet tā pamanāmi kopš esmu (gandrīz) pārvākusies. Bet to, ka tā ir regulārā problēma, sapratu šodien.

Es diezgan skaidri nojaušu uz ko šis velk. Man ir grūti dabūt nobeiguma gandarījuma sajūtu par paveikto. Kā vienmēr apzinātu domu nav, tās es izlamātu no peckām ārā. Neapzinātā? Nu kaut kas uz nedaru pietiekami labi un tā. Vajadzētu darīt vairāk.

Un lai arī es rakstu daudz procesa šeit, šķiet gribas tās pašas pārliecības kaut kur kompaktāk un privātāk. Lai var atkal ātri uzmest aci.

14.3.21 11:31

Nu vakar tikai otrā diena bez alko, bet kaut kā vizualizāciju darbs veicās daudz labāk kā pēdējā laikā. Interesanti - strādāju pie vienas pārliecības un dikti sāk pēc tā durt aizmugurē sānā. Pārliecības konfliktējot. Un tad man bija iedvesma un materiāls pastrādāt arī mazliet tālāk.

Es neticu, ka mani jebkad mīlēs kāda esmu.
-> Esmu mīlama.
Mani nekad nemīlēs.
-> Mani vienmēr un visur mīl.
Cilvēki mani pamet.
-> Man vienmēr ir atbalsts, kad man to vajag.

Pēdējai pārliecībai gan bija traki daudz vizualizācijā, ko tīrīt, un tad vispār aizgāja vizualizācija kaut kādā šreijā, īsti nesapratu kā un kāpēc un ko darīt, bet tad mani iztraucēja un vairs neko.


Un es tikai varu vēlreiz atkal pieminēt to, ka ir tik forši, ka man vairs nav agresora manā iekšējā pasaulē. Nav. Vizualizācijās nenāk, pārliecībās neuzrādās. Ir tik, tik jauki, ka tas ir atrisināts. Atceros kā gāju pie iepriekšējā terapeita un viņš līdz galam nespēja uztvert to manu sajūtu, ka man liekas, ka man kāds darīs pāri. Ja jāvizualizē, tad bija tāds nekonkrēts briesmonis. Tagad? Mēģinu vizualizēt, bet man tur priekšā kāds taisa tādu draudzīgu plecu raustīšanu, sak neko nezin. :D

Vēl interesantais, ko sapņoju pa nakti (pēc darba ar pārliecībām), ka esmu omas mājās(bernībā tur gana ilgi dzīvoju) un metu ārā sabojājušos ēdienu, tieši gaļa un piena produkti. Viens vesels nodīrāts trusis sabojājies, kas negrib līst atkritumu maisā, vēl kaut kāda gaļa, nez cik sen nopirkti pieni un krējumi, kuri stāv pieliekamajā un aizņem vietu (citādi tas pieliekamais neticami tīrs un nepiekrauts, tā bija nekad). Nu lūk un es ar lielu izlēmību to visu vācu, pienus vēl izleju izlietnē, pirms likt miskastes maisā. Jāsaka ļoti netipisks sapnis un arī ļoti... zīmīgs. It īpaši tā pārliecība, ar ko es to visu darīju. Bija onkulis, kas fonā kaut ko burkšķēja, jutu omas kluso "tāpat nekad nedarīsi labi", bet tas bija tik nesvarīgi un nenozīmīgi.

12.3.21 14:36

Meh, meh... negribas atzīties, bet es atkal (joprojām) stragloju. Jā, dzeru tabletītes, tās man dod sajūtu vieglāk domāt šajā PMS trauksmes posmā, tāpat arī nav tās briesmīgās trauksmes paralīzes, bet godīgi sakot nav arī tā, ka es tagad visu spēju darīt un viss ir čotka. Nav. :( Es drausmīgi prokrastinēju. Un tas man liek domāt, ka man atkal jādodas pie terapeita. Bet es nez... galvenokārt jau finansiāli. Bet ir tā sajūta, ka pietrūkst, ka mani pietur kāds. Kaut gan... nav jau tā, ka terapeits bija brīnumzāles. Es gan atceros vienu posmu, kad ļoti veicās no rokas lietas. Pat ja ne mācību, tad izaugsme šķiet lidoja uz priekšu un bija baigais draivs darīt un arī viegli mainījās lietas (piemēram, vizualizācijās). Taču ir kāda problēma.

Dzīve būtu daudz skaistāka, ja mēs vadītos pēc viedā principa "Vajag darīt tā, kā darīt vajag, bet darīt tā, kā nevajag darīt, nevajag." Visas problēmas neatrisinātu, bet daudzas gan. Bet, protams, nesanāks, jo mums ir ļoti izvērsti argumenti, kāpēc vajag darīt tā, kā nevajag.

Šis vispār tika teiks pilnīgi citā tēmā un to neteicu es. Bet aizķērās. Jo es zinu skaidri, kas man ļoti palīdzēja izaugsmē. Alkohols. Precīzāk atturēšanās no tā. Es to lietoju pārmērīgi. Nē, es reti, kad piedzeros, man nemaz nepatīk tā. Pēdējā reize, kad piedzēros arī bija pirms gada vai diviem. Bet tā ikdienišķi un nevērīgi malkot katru dienu... nu jā. Tā esmu es pa visiem 100. Retas ir dienas, kad es neesmu dzērusi. It īpaši, ja esmu darbā, jo tur es varu dzert cik uziet (galvenais darba spējas paturēt) un maz-mazliet ir pat nepieciešams. Kad es mēnesi nedzēru, tad tā bija dīkstāve un mācības arī bija pašplūsmā un maz. Ne stresu, ne kārdinājumu. Un, un, un... es negribu atteikties no alkohola! Man garšo! Un something! Un vēl daži argumenti kāpēc vajadzētu darīt tā, kā nevajag. Un tbh man ir ļoti īpašas attiecības ar alkoholu, palīdzējis gan stresos, gan trauksmēs, gan atbrīvoties cilvēkos vai vismaz būt tai glāzei, kurai pieķerties, lai justos ērtāk. Muļķīgi, bet sajūta, ka atsakos no kaut kā ļoti sirsniņai svarīga. Un nav pat tā, ka es taisītos atteikties pavisam.

Reālistisks plāns? Reizi, divas, pusotru reizi nedēļā ļaut sev iedzert, vēl jāizdomā precīzāk. Jā, jā, savu nosodījumu un izbrīnu var paturēt pie sevis, ir cilvēki, kuri vispār nedzer, ja! Bet man tas būtu krietns samazinājums, atcerēsimies, ka mans reižu skaits nedēļā svārstās starp 5,5 un 7. Uzskaitīt varētu ar to pašu Habbit tracker, vienīgais, tur būs sajūta, ka tagad nu gan ir obligāti jāiedzer, ja nedēļa pagājusi. Tas ir domāts pozitīvo paradumu uzskaitei ne negatīvo. :D Prasītos arī uzskaitīt čipsus, lai nav biežāk kā reizi nedēļā. Un vispār varētu sākt ar šodienu. Nosacīti. Gribas atzīmēt vārda dienu, bet to varu darīt ar tiem bezdievīgajiem eklēriem, kurus atklāju vakar. Bet var šovakar pēdējo reizi padzert un tad nedēļu skaidrā. Vēl padomāšu, uzlikšu upd, kad izdomāšu.

upd: Vakar jau nedzēru ikdienišķo vakara alu, kaut arī varēja aizbildināties ar svētkiem. Jo dziļi sirsniņā es to nemaz negribēju. :(
Aplikācijas pameklēju, bet meh. Atradu vienu labu, bet nav gluži man piemērota. (BadChoice tracker. Bez nosodījuma var uzskaitīt savas sliktās izvēles un skatīties vai ir paterni.) Meklēju cheat day tracker, bet tādu nav! Un pārējie slikto paradumu aplikācijas sola piebeigt slikto paradumu vienreiz un par visām reizēm un tas ir neiedomājami, ka varētu to vienkārši kontrolēt un neuzskaitīt cik ilgi jau esi bez alko/videospēlēm/cigaretēm/pusaudžu seksa. Kaut kāds baigais amerikānisms un melnbaltums spraucas ārā. Nolēmu palikt pie sava Loop Habbit tracker. Biežums - varu atļauties trīs reizes divās nedēļās. Tas liekas tāds gana pielaidīgs, bet gana saprātīgs risinājums. Kaut man ir aizdoma, ka vēl mazāk alkohola būtu labāk, bet uz to e pagaidām neesmu spējīga ilgtermiņā. Šo es gribētu noturēt vismaz līdz vasarai.

9.3.21 14:01 - Trauksme

Es sev no amerikām pasūtīju nomierinošas tabletītes, kuras mums ir ar recepti. Kaut kādā brīdī es saņemšos aiziet pie psihiatra, bet nu šīs esot basic nomierinošās, tikai te salīdzinot ar amerikām daudz dārgākas. Nu lūk, bet es cenšos būt kārtīgs pilsonis un bez iemesla nedzert. Problēma? Es nepamanu, kad man sākas trauksme. Es pēdējās dienas esmu bijusi tizla, neko nepadarīju, kaut kā jutu, ka nav, bet nelikās, ka tā jau trauksme. Tik vakar paskatījos kalendārā un ieraudzīju, ka ir pienācis ikmēneša PMS laiks. Un šorīt iedzēru tabletīti. Un tagad(!), tagad es jūtu un apzinos savu trauksmi! Tagad nav automātiskā novēršanās un laika izniekošana! Galva kaut kā skaidrāka un REDZ, kas notiek. Es nesaprotu, kā es varēju būt tāda dura, ka mācību un vienkāršiem to do darbiņiem nevarēju pieķerties! Un galvenais pietiekami ilgi nokoncentrēt uzmanību, ka eu, nav labi, ja tā paskatās, ir iemesls kāpēc es tāāāāāā prokrastinēju. Facepalm.

Es nezinu kā šo risināt. Jo, lai sāktu novērst problēmu, kaut tabletīti iedzert, ir jāpamana, ka ir problēma un kur ir iemesls. Man šķiet, ka man galvā pārāk daudz iesēdies ir "jātiek galā", kas ir domāts tā, ka sakod zobus, ignorē un darbojies tālāk it kā nekas nebūtu. Bet es nevaru padarboties tālāk un spītīgi arī neredzu, ka man ir jāpievēršas problēmas risinājumam. Jā, sajūta, ka esmu kā muša pret stiklu, kad blakus logs ir šķirbiņā pavērts. Vrb jāuzliek atgādinājums, ka nedēļu pirms paredzētā mēnešreizu datuma, atnāk ziņa, ka jāsāk dzert nomierinošie. :D

Vēl arī iekšējā darba fokusu pamainīt uz to, kas neļauj "sevi redzēt", it īpaši, kad ir trauksme. Reku jau viena pārliecība izlīdusi - jātiek galā.
-> Es drīkstu pievērsties savas problēmas risināšanai, ja es netieku galā.
-> Es ļauju sev redzēt, ja es netieku galā.
-> Man ir viss pasaules laiks risināt savas problēmas.
Un visas šīs frāzes sajūtās ir kā svaigs malks gaisa, kas nozīmē, ka tās ir ļoti aktuālas.

Akdievs, ir tiešām sajūta, ka es atkal spēju skaidri redzēt! Pēdējās dienas tādas noteikti nebija.

8.3.21 15:35

Nejēdzīga diena. Atkal. Tā vietā, lai padarītu kaut ko jēdzīgu trīs stundas soctīklos. It īpaši tas kašķis ar to viszini, kurš apgalvo, ka es neko nezinot par feminismu un puķes sieviešdienā dāvina visā pasaulē... Nē, nu vispirms viņš norādīja, ka mans arguments ir sūds, viņš visu zin, man nav pat jēgas skaidrot. Un vispirms "viņas" uztaisa sieviešdienu, bet tad besās, ka viņas apsveic.

Es paralēli gan gūglēju, bet nu nācās man palikt vien pie sava uzskata. Šo to gan uzzināju, bet nu neko tādu, kas apgāztu kājām gaisā manus uzskatus par šo dienu un kā to svinēt. Nosūtīju Martai ziedojumu, tā ir mana svinēšana.

Vispār reidžs, kas bija no rīta pieklusis. Besī man šie kā tulpju svētki. Besī.

5.3.21 14:13 - Woo woo stuff

Ar savām psiholoģiski terapeitiskajām pārdomām es dzīvoju diezgan garlaicīgu, troļļu ignorētu dzīvi. Kas grib, lasa, kas ne, tas ne. Brīžam man vispār liekas, ka kurš ta mani lasa un nafig? :D

Bet es gribu vairāk pierakstīt savu woo woo darbošanos. Tas ir nezinātniski, balstīts uz lietām, kur labākajā gadījumā var teikt, ka ir nepierādāmas, bet vispār jebkurš nŌrmāls cilvēks skatīsies šķībi un padomās, ka es vispār nekā nesaprotu, ja ticu tādām lietām. Godīgi sakot ne es gribu, lai par mani PADOMĀ ko tādu, ne arī, lai man skaidro, ka veiksme ir sagadīšanās un citus zinātniskus aspektus, kurus zinu. Jā, es zinu zinātnisko pieeju, es to nenoliedzu. Nu lūk un man gribās mierīgi savā nodabā pierakstīt visādu kreizī woo woo. Ja kāds grib to arī lasīt, tad principā var gaidīt to pašu kā līdz šim, bet tikai woo woo plānā (proti sevis kārtošanu un tā). Bet no tiem, kas viegli ievainojami un ietekmējami ar BS, es gribu paslēpties. Tomēr atklātajai attieksmei jābūt zinātniskai, bet guļamistabā/zem atslēgas katrs var darīt, ko grib. Tātad, taisīšu speciālo atslēgu, zem kura būs mani woo woo ieraksti.


Poll #21422
Open to: All, results viewable to: All

Tu gribi pieteikties redzēt manu woo woo stafu?

View Answers

Jā, pieraksti mani
18 (100.0%)

Paldies, iztikšu
0 (0.0%)

LoL es tevi taapat nelasu XD
0 (0.0%)

3.3.21 19:43

Sāp labās kājas īkšķis. Un tieši tajā locītavā, kur piestiprināts pie pēdas. Laikam būs jārunā aizdoties pie daktera. Man gan arī ir tāds mazliet wtf, kāpēc. Un es jau sagūglēju hallux valgus. Nu lieliski nu! Nav gan pirmā reize, kad šo gūglēju, laikam tiešām jāiet pie daktera. :(

Interesē arī woo woo iemesli un iespējas, bet par to laikam es ne publiski. Publiski es visiem teikšu, ka jāiet pie daktera.
Powered by Sviesta Ciba