Te ir kaut kas teikts

Jaunākais

1.1.20 00:12

Mans 2020. gada fokuss ir Mācības, Attiecības un Rūpes par sevi.

Mācības, tas ir vienkāršākais, ko definēt. Sekmīgi turpināt mācības. Kursa darbs laikam ir lielākais pārbaudījums. Vismaz pagaidām tā šķiet.

Attiecības. Es vēlos primārās attiecības ar cilvēku, kuram ir svarīga izaugsme. Es vēlos mīlēt, būt mīlēta, augt kopā. Es vēlos dzīvot kopā. Tāpat es vēlos vairāk izaugsmi veicinošas draudzīgās attiecības. Es vēlos draugus, ar kuriem pārrunāt un darīt izaugsmes lietas.

Rūpes par sevi man ir vēl izpētes procesā. Kā to darīt, kas tas ir, kā to sev atļaut un atļauties. Ko tieši man vajag? Es zinu, ka man vajag vairāk dabas, meditācijas, maģijas un personiskās izaugsmes. Man vajag arī prioritizēt laiku sev vienai pašai. Iezemēšanos. Tajā pašā laikā tas ir arī garlaicīgākas lietas - savas vides (uz)kopšana, sevis kopšana, sports un veselīga ēšana. Iespējams atsākt terapiju. Redzēs.

Šīs ir man svarīgās lietas, pie kā strādāt šajā gadā. Mērķi ne visur ir noteikti, galvenais ir veikt uzlabojumus attiecīgajā tēmā.

31.12.19 21:43

Mans pirmais gada ieraksts ir šis. Mjā... man mēdz uznākt sezonas panīkums. Šo gada nogali arī jūt. Bet nu bāC! Pirms gada bija traki! Jap, atceros, ka piereģistrējos Twiterī un Netflix, lai dzīvi pazaudētu. Bet tagad ir simt reizes labāk. Un šoreiz pārskats par pagājušo.

1/3
Stragls ar dzīvi. Turpinu psihoterapeitu. Gribu mīļāko, bet tad saprotu, ka tomēr attiecības. Prikola pēc piereģistrējos seksam.lv. Psihas bailes kārtot papīrlietas ar augstkolām. Izmetu liecības. Februāris skaidrā. Fotokursi. Verdziņš. Trauksme.

2/3
Trīs attiecības/mīļākie. Iemīlēšanās. Daži vasaras festivāli un pasākumi. Aizrautība tā, ka vajag iezemēšanos. Daugavpils. Māksla. Primārajās attiecībās strīdi un apzināšanās, ka esam dažādos līmeņos. Helingera izkārtojums un atziņa, ka Leons ir miris.

3/3
Atsāktas studijas augstskolā! Neirodermatīts&slimošana. Pārtraucu terapeitu. Aizrautība ar studijām. Sasniegumu motivācija. Afirmācijas. Nogalē - emocionālais nogurums. Palikušas tikai vienas attiecības un tās ir zaudējušas primāro statusu. Prokrastinācija dažādos līmeņos - gan niecīgos, ka prieks, gan jau tādos, ka uztraukums.


2020. gada fokuss - Mācības, Attiecības un Rūpes par sevi. <3

31.12.19 17:55

Es esmu ļoti veiksmīga. Es esmu veiksminiece. Un es to ļoti, ļoti novērtēju/mīlu. Jaunais gads, kur nevarēju ilgi izšķirties pret pienākumu draugiem un ļoti lielo vēlmi pēc vienatnes, tomēr tiks sagaidīts vienatnē. Es īstenībā nolēmu svinēt ar draugiem, bet ballīte tika pēdējā brīdī atcelta. :D Ja tā nav Zīme, tad es nezinu. Un Ziemassvētkos bija līdzīgi tikai tur mamma uzrakstīja, lai nebraucu pie viņas, jo apslimusi.

Un man ļoti patīk sava dzīve. Lietas notiek tā, kā es to vēlos pa lielam. Dzīves virziens ir tāds, kā es to vēlos. Un man ir sajūta, ka pa lielam es tikšu ar visu galā, pat ja sīkumos šī sajūta nav. Un es to tik ļoti novērtēju, jo tā nav bijis vienmēr. Es un veiksme to esam panākušas. Pašizaugsme FTW. Un es priecājos, ka man tas patīk un esmu spējīga to darīt. Es novērtēju CIK ĻOTI mana dzīve ir kļuvusi labāka. Un šodienas veiksme, ka varu svinēt vienatnē, kā to ļoti, ļoti gribēju, ir atgādinājums un pierādījums, ka būs ok. :) Vismaz šovakar. Šampis jau atvērts. Priekā!

27.12.19 12:58

Es zinu, ka es varu izdarīt, bet man ir sajūta, ka es nevaru, ka viss ir nepareizi. Es daudz labprātāk rakstu nevajadzīgus vervelējumus te vai prezentēju kursa priekšā. Rakstīt skolas darbus? Iestājas maza paralīze, kuru nezinu kā risināt. Vakar, vakarā no afirmācijām, ka manis rakstītais ir vērtīgs un pareizs, sāka pat galva sāpēt (tātad darīju visu pareizi). Viss ir zināms, tikai jāuzliek uz papīra. Vakar no sevis izspiedu vienu rindkopu. Kaut kā ar šo var tikt galā, tikai jāatrod kā. Joprojām paliek aktuāls jautājums par to, kurā virzienā iet - mazināt stresaino sajūtu vai paaugstināt savu spēju tikt ar stresu galā.

25.12.19 23:58 - Rūpēties par sevi

Liela daļa tajā, ko man nepatīk, ka es daru, ir rūpes par sevi. Precīzāk to neesamība. Mīlēt un spēt parūpēties par kaut ko, tās tomēr ir dažādas lietas. Es cenšos rūpēties par sevi, bet tik daudz piespiešanās tas prasa! Nav tās sajūtas(!), ka parūpēties par sevi, savu vidi sev apkārti ir kaut kas, kas būtu jādara. Tas man pat uzdzen nelielu stresu. Es šodien labprātāk pieķēros dažām lietām sakarā ar darbu nekā sakopu sev vidi apkārt. Normāli ēst gatavojusi es nezinu cik sen jau neesmu. Es zinu, kā izskatās sakaltusi eļļa pannā.

Ir, protams, modernais mīts par rūpēm par sevi - jādara simt un viena lieta un jāizskatās skaistai. Kas tā par sievieti, kas nerūpējas par sevi! Piemēram - nekrāsojas! Ak, šausmas! Viņai ir spalvas uz rokām! Un, protams, jāiet vergot uz sporta zāli! Nu lūk, uz šo es neparakstos, paldies, turpināšu nekrāsoties. Bet es runāju par savu pamatvajadzību nodrošināšanu, skaistu dzīvošanu dēļ sevis. Veidot savu dzīvi skaistu un patīkamu, tā laikam man ir rūpēšanās definīcija.

Un man nesanāk. Fake it till you make it arī nedarbojas. Man ir sajūta, ka man nav tam laika, ka es nedrīkstu, ka... pat nezinu, tā ir sajūta asinīs. Man ir tik daudzas skaistas lietas, ko es gribētu sev izdarīt, bet es nevaru pat saņemties sakārtot istabu.

Varbūt šis ir jāuztaisa par topošā gada fokusu. Mācības, attiecības un rūpes par sevi. Sanāk lieliska trīsvienība.

21.12.19 01:29

Man nav problēmas ar depresivitāti. Ir nomāktības brīži, garastāvokļi un posmi, bet nav vairs Tas. Toties citas problēmas, kas vienkārši bija fonā traucējušas ir izlīdušas ārā starmešu gaismā. Tagad nomāktība biežāk ir sekas nevis cēlonis problēmai. Ja semestra sākumā es lieliski tiku galā, tad tagad jau atkal esmu izsmērējusies. Prokrastinācija. Ar lielo burtu. Varbūt arī esmu nogurusi un nav vairs spēka tik ļoti saņemties. Varbūt es nejūtos spējīga to visu izdarīt. Varbūt nejutos pietiekami izdarījusi pa semestri un tagad ir iestājies "kāda jēga, tapāt visu laiku raujies un raujies un nekāda rezultāta". Kaut kāds pēkšņi izlīdis iekšējais perfekcionists varbūt protestē, ka nav bijis izdarīts viss iespējamais labākais. Varbūt kaut kādā brīdī es sāku justies kā neveiksme, kad sāku nepaspēt visu. Varbūt manas cerības ir sagrautas, ka tomēr šī ir joprojām ļoti aktuāla problēma. Varbūt trauksme joprojām ir aktuāla problēma.

Protams, tur ir kaut kāda trauksmes komponente manā prokrastinācijā. Tik lieli avoidance/izvairīšanās līmeņi nav normāli. Varbūt tas, ka kādu laiku biju zāles neregulāri dzērusi, tagad ir pat atgādinātāji salikti, lai vismaz izslēgtu to daļu. Vēl drausmīgi kaitinoši ir nespēja ilgstoši koncentrēties, šķiet pēdējā laikā esmu kļuvusi atkarīga no interneta.

Bet jebkurā gadījumā tā ir izvairīšanās no kaut kā subjektīvi nepatīkama. Kas man šobrīd jādara vairāk - jāmazina nepatīkamā sajūta vai jāaudzē spēja tikt galā ar nepatīkamo?

16.12.19 13:01

Man vienā brīdī radās jautājums kādā veidā es neesmu iekļuvusi ilgstošās neveselīgās attiecībās? Nav tā, ka nemaz, bet trīs mēneši nav ilgstoši, turklāt kaut kāda tāda sajūta, ka nespēja palīst man zem ādas. Nē, nu ievainoja gana, ir pat lietas, kas šobrīd vēl traucē, bet tur "trāpīja" nevis tīšām ielīda. Man daudzi cilvēki apkārt ir bijuši sliktās attiecībās. Ilgāk vai ne tik ļoti. Un man liekas, ka agrāk man arī bija visas iespējas, bet kāpēc man tas pagājis garām?

Pilnīgi noteikti tur mamma vainīga. Viņa bija piemērs tam, ka labāk viena, nekā sliktās attiecībās. Un, atvainojiet, bet astoņdesmito beigās, deviņdesmito sākumā izšķirties, kad tev pat ir bērns(i), nav tik vienkārši kā tagad. Bet tas man radīja vēl vairāk jautājumus - no kurienes viņai tas?!? Jo es lieliski zinu, kāda bija oma. Izrādās oma, savas meitas tiešu audzināšanu uzsāka tikai ap 15, kad mamma jau bija paspējusi salasīties visādas grāmatas un atklausīties (ignorēt) visādas dīvainās omas piezīmes. Turklāt, kad sākās audzinšana, teica sliktos piemērus, ka lūk neklausīsi vīram, reku izšķīrās, bet tur mamma sadzirdēja tikai, ka ir iespējams šķirties. LoL. Un vēl šo to pārrunājām, kad mammai noprasīju, jo viņa arī bija par šo brīnījusies.

4.12.19 16:25

Iepriekšējā depresīvā noskaņojuma epizode tika atrisināta. Viens ir tas, ka atpūtos, otrs tas, ka mēnešreizes sākās. :D Un vēl šis tas tika padarīts, lai kļūtu labāk. Beigu beigās viss ir ļoti labi.

Bet. (Un es taču te diez vai rakstītu, ja viss būtu labi, ha!) Esmu iekāpusi diezgan konkrētā bedrē. Laikam nav dziļa, bet grūti savākties. Bet kas mani uztrauc - ne pirmo reizi šāda paterna bedre. Un šoreiz izcili labi jūtu, ka esmu bedrē tieši dēļ savam izvēlēm/darbībām. Precīzāk - neizvēlēm un bezdarbības.

Pagājušo reizi tā bija pirms intelekta kontroldarba. Un savā ziņā nepalīdz arī tas, ka man ir laba galva. Vakar uzzināju atzīmi intelekta kd. Deviņi. Mazliet vīlusies, jo man likās, ka varēju izbraukt uz desmit, bet jā, noteikti bija kādi pāris jautājumi, kur neatbildēju precīzi vai pieļāvu nelielu kļūdu. Bet. Izrādās 10+% kursabiedru ir nesekmīgi. Un otrs bet - es sāku mācīties tikai iepriekšējā vakarā ap pusseptiņiem, bārā, paralēli dzerot alu, bet gāju laicīgi gulēt, nemācījos pat visu nakti. Es ESMU veiksmīga. Gudra. Ar labu galvu. Tā ir dieva dota dāvana. Nenovērtējami. Taču kur ir pašas pūles? Un tā katru reizi? Turklāt tas mani nedara laimīgu! Es biju dziļi nelaimīga, ka noprokrastinēju mācīšanos līdz beidzamajam brīdim. Un šodien arī esmu nelaimīga.

Rīt ir kontroldarbs. Būtu jāizlasa 3 nodaļas mācību grāmatā, kas man pat ļoti patīk. Tagad jau toč vairs nepaspēšu. Turklāt semināram jāsagatavojas. Man pirmdien sākās atvaļinājums. Plāns bija mācīties, mācīties, mācīties, bet es pat grāmatu neesmu atvērusi. Facepalm. Tā vietā brutāli slinkoju un pārāk daudz gulēju. Vakar darba lietas bija jāizdara, to vismaz pievakarē. Šodien kopš vieniem esmu mājās un četras stundas no vietas esmu brutāli prokrastinējusi. Pat ne māju sakopt vai adventes dāvanas iepakot, nē! Bezjēdzīgā prokrastinēšana - soctīkli un youtube. Facepalm.

Nevarēju savākties darīt. Nezinu kāpēc. It kā pakritušai esot vieglāk ir palikt guļot nevis celties augšā. It kā trauksme par kaut ko, ja sākšu. It kā vienkārši iegājies darbības patterns, kas neapmierinātību "ārstē" ar atpūtu, kaut gan būtu jādara pilnīgi pretējais. Un lūk, es esmu nonākusi pie vienas svarīgas atziņas - slinkošana un prokrastinēšana nedara mani laimīgu. Pat vēl trakāk - tā dara mani nelaimīgu. Man likās, ka man slinkošana patīk. Bet kas tur par baigo patikšanu, ja ilgtermiņā tas ir pret mani? Un prokrastinēšana mani konkrēti dzen bedrē. Sākas domas, ka... es pat īsti nezinu kādas domas. Tāda trauksmīte bez konkrētām domām, kur ik pa laikam pavīd tas, cik nožēlojama esmu. Un trauksmīte nav forši, tā paralizē, koncentrēties ir ļoti grūti, bet novērsties un ignorēt lietu būtību - pārāk viegli.

Šobrīd nevaru padomāt kā lai tālāk to risina. (Jo savu trauksmi mēdzu "ārstēt" ne tikai pārslēdzoties uz produktīvo prokrastinēšanu - rakstīšanu cibā, bet arī ar alkoholu.) Bet kaut kā ir jāsalāgo tas, ka mani laimīgu dara kaut kāda veida ikdieniškie panākumi un kaut kāda veida ikdienišķais hedonisms/slinkošana. Jā, jā... man it kā bija ieplānots, ka atpūtīšos nākamajā pirmdienā, bet nobumbulēta tika šī un vēl biši tālāk. Impulsu kontrole? Plāns? "Vismaz mazliet katru dienu" pieeja? Nezinu. Pagaidām pierakstīšu blociņā, ka nedarīšana mani dara nelaimīgu.

20.11.19 12:06 - Viss ir lieliski. Viss ir slikti.

Es laikam esmu noķērusi kaut kādu depresīvo epizodi. Tādu, ka iekšās vienkārši viss sāp, ir nenormāls emocionāls nogurums un šodien jau ir pievienojusies skumja pa dzīvi, neko negribu. Sākās viss ar to, ka es jau pirms nedēļas nogales jutos sociāli izsmelta, bet tad bija ieplānoti vairāki socializēšanās pasākumi, uz kuriem visiem arī aizgāju. Mēģināju dīlot ar emocionālo nogurumu no cilvēkiem ar elpošanas tehnikām, meditāciju, iezemēšanās tehnikām - "atelpu" tas deva, bet rezultātu gan ne. Pirmdien pēc darba mājās izgulējos. Nelīdzēja. Un paliek sliktāk. Vakar jau sāku rīt D vitamīnu, šodien Omegas un visu, kas bija zāļu atvilknē. Biju pārstājusi dzert savas psihzāles kaut kā netīšām, atsāku, kaut gan tās man vairāk trauksmei. Tagad nezinu ko vēl darīt.

Noteikti savu artavu deva arī prokrastinēšana. Gan manis pašas, gan tas, ka darbā nesanāca laika vai bija ieplānotie pasākumi. Ir parādījusies pārāk daudz nekontrolētas skrollēšanas netā/svaipoša Tinderī. Tinderi es vēl uzinstalēju, kad man bija duka iekšā. Tagad nav spēka ar matchiem runāt. Pat ar to, ka viņu man tik maz (99% aiziet pa kreisi, es vienreiz paskaitīju). Nu jā... vārdsakot aizbēgt no dzīves, bet tas bija arī iepriekš. Atlikšana mazliet izgāja no robežām un ne tikai dēļ manis.

Reizēm uzzibsī kaut kāda aizrautības nots, reizēm miera, vēl šādas tādas bet šobrīd defaultējos atkal uz "sāp visas maliņas, viss slikti" sajūtu. Un tieši šobrīd, kad viss ir labi. Bija labi. Nolūziens un dienām divām, trim palīdzētu. Bet man darbs/mācības katru dienu līdz decembrim. Jāieplāno vismaz decembra sākumu brīvu, ja nu gadījumā nebūs pārgājis. Bet līdz tam vēl daudz darāmā.

5.11.19 23:37

Šobrīd personības psiholoģijā par motivāciju.

Es vispār galīgi un nemaz negāju studēt psiholoģiju, lai sev palīdzētu, gūtu personiskus izaugsmes ieguvumus, atziņas, kas noderētu utt. Es tiešām gāju, jo interesē un interesē veidot karjeru jomā. Un tad ir mazliet pārsteigums, ka kaut kas noder un atklājas personiski.

Man ir svarīgi sasniegumi. Kā vērtība, kā motivācija. Es tagad to esmu ieraudzījusi un nevaru atredzēt. Tik dīvaini. Bet ja tā padomā... man tiešām ir baigā vēlme būt labākai par citiem un sasniegt lietas un tā. Varbūt ne vienmēr tādas banālās sabiedrībā "sasniegums" saprotamās lietas, bet interesanti, ka jau pētījumos sasniegumu motivācija sievietēm/vīriešiem atšķiras tikai pēc sasniegumu jomas/definīcijas nevis pēc daudzuma. (Atšķirībā, piemēram, no intimitātes motivācijas, kas ir izteiktāka sievietēm.) Man daudz "sasniegt" līdz šim ir cieši saistīts arī ar personisko izaugsmi, kas ir vērtība pati par sevi bet varbūt tā ir tikai mazliet citāda sasniegumu motivācija.

Bet jebkurā gadījumā - interesanti! Tagad man ir vairāk ideju, kā sevi motivēt un kas uz mani darbojas motivējoši.
Tags:

29.10.19 14:17

Šorīt kā parasti vāļājos pa gultu nespējot sevi piespiest sākt dienu. Bet tad es padomāju kaut ko augstskolas sakarā, kā tur ir laidara vārti pavērušies, un ir vēlme iet un darīt un mācīties, un pie šīs domas es biju no gultas ārā momentā. Žēl, ka neskaidra formulējuma doma, labi noderētu afirmācijām.

Un studēt man patīk. Par studijām, gari un neinteresanti... )

Vēl es šodien izdomāju, ka gribu savu dzīvokli. Tas tāds tālejošs skatījums. Tuvākā skatījumā es gribu sev lielisku primāro partneri.
Tags:

10.10.19 20:37

Es esmu slima un drausmīgi sāp galva. Oranža tabletīte Ibuprofēna iedzerta. Un pat slimības lapa paņemta! (Ne vienmēr tā daru.)

Es šodien netieši norādīju, ka esmu laimīga. Nez. Laikam. To es varu teikt ar daudzpunkti ne izsaukuma zīmi. Noteikti neesmu nelaimīga! (Redz! Te gan izsaukuma zīme.) Un vēl esmu mierā ar savu eksistenci šajā pasaulē. Jap, tas gan. Man beidzot ir ok, ka es esmu dzīva un dzīvoju šajā pasaulē. Nav vēlēšanās nedzīvot/nebūt. Pašpārliecinātību arī piemetu klāt kā notikušo mainību. Šodien ir Pasaules garīgās veselības diena. Tad nu pašārējos es arī savā FB, ka terapija ir ok lieta.

Pati gan no terapeita vakar tā kā atvadījos mazliet. Piekāpšu pa kādai reizei pēc zālēm un ja vajadzēs, varēšu jau atgriezties, bet tagad viss, man pietiek. Mazliet pat izbesīja, ka vakar mēģināja vēl mani terapeitēt. Viss, es vairs negribu. Manī nav nekādas pretestības idejai, ka varbūt tā ir izvairīšanās un pretestība terapijai. Varbūt. Es gan jūtos tā, ka viss, man pietiek, man vajag pauzi. "Izsmelta mūsu kontakta enerģija", ja viņam gribas tā to formulēt. Es gribu kādu brīdi padzīvot uz tā, kas ir panākts. Tādu mazliet normālu dzīvi.

Prokrastinācija biši pieaugusi pēdējā nedēļā līdz problemātiskam līmenim, bet šībrīža problemātiskais līmenis ir "izdarīts ir pats minimums nevis pilnīgi viss, kas vajadzīgs" pretstatā agrākajam "viss jau simtreiz nokavēts un es jūtos kā pilnīga izgāšanās, kas nespēj dzīvē neko paveikt, izmisums, izmisums, izmisums". Piemēram. Tik... normāli tagad. Mazliet jāsaņemas, bet ir sajūta, ka es to varu izdarīt, nav tā izmisuma, ka gribu darīt un nespēju. Pārbaudījums būs zinātniskā eseja, kas jāuzraksta dēļ kavēta semināra. Mērķtiecīga rakstīšana man visvairāk sit pa nerviem.

Vēl prieciņš tas, ka atradās pazaudētās atzīmes no iepriekšējās augstskolas. Man izkritīs tas viens paralēlais kurss ar pirmkursniekiem. Kritiskā domāšana gan ar viņiem vēl ir, cerams izdosies sarunāt kaut ko ar pasniedzēju, jo otrajā semestra pusē pilnībā sakrīt ar pētījuma metodēm, un to es turu par svarīgāku tematu, it īpaši, jo mazāk zināmu.

2.10.19 11:43 - Es te mazliet paprokrastinēšu.

Drausmīgi negribas sākt mācīties. Šodien darbā, pie psihoterapeita arī neiešu. Nepatīk/apnicis man viņš pēdējā laikā. Un arī tāda sajūta, ka man viņš vairs nevar neko dot. Aktīvi izmantoju afirmācijas, palīdz, ir arī tāda sajūta, ka esmu normāla. Nu tādā ziņā kā normāli funkcionējošs cilvēks. Jā, reizēm vēl buksēju, bet tā cilvēcīgi nevis kā iepriekš. Un gribas šo sajūtu pagaidām izbaudīt. Negribu neko rakt, risināt vai, ak, jel, domāt par kontaktu kāds man ir ar to psihoterapeitu. Viņš to bieži uzsver. Es reizēm ticu, reizēm vienkārši ignorēju. Bet šobrīd viņš ir lieks cilvēks manā dzīvē. Un tāpēc jau viņam maksā, ka man nav ar viņu "jādraudzējas". Vienīgais zāles vēl turpināšu dzert, būs jādabū jauna recepte nākamajā nedēļā.

Bet pagaidām izbaudīšu to, ka esmu normāli funkcionējošs cilvēks. Darīšu lietas. Un paskat - šonedēļ ir viens kontroldarbs, kuram jau esmu sākusi gatavoties(!) un jāsagatavojas uz semināru + prezentācija. Bet! Bet nav pat uzmeties neirodermatīts uz sejas! Uz rokas arī tikai bišiņ. Ir labāk. Un tagad ķeršos klāt MBTI kritikai.

22.9.19 22:47 - Paskat! Reku vēl viena mainība!

I know who I am and I am enough.

Šo afirmāciju es atradu kādā rakstā starp padsmit citām meklējot vārdu afirmācija. Es par šī vārda eksistenci pat biju aizmirsusi, lol, lai gan aktīvi izmantoju tehniku pēdējā laikā. Un šī uzrunā. Gribās paturēt prātā, apmuļāt, izgaršot.

Cik interesanti, ka pirms septiņiem gadiem es biju norāvusi panikas(?) lēkmi, kad bija uzdevums pārdomāt un atbildēt, kas es esmu. Man laikam bija identitātes krīze. Nu labi, bija, bez laikam. Man nebija ne jausmas, kas es esmu! Un tas bija laiks, kad man jau bija labāk kļuvis. Pirms tam es ļoti daudz laika un pūļu veltīju "sevis atrašanai" un savas dzīves jēgas uzzināšanai. Tagad liekas - absurdi daudz. Bet nu tā bija. Un tajā laikā šī afirmācija man būtu bijuši vieni vienīgi meli.

Bet tagad tā laikam ir taisnība. Vismaz kaut kur dziļi, dziļi sirsniņā, līdz apziņai vēl nav nonācis. Es zinu, kas es esmu. Un ar to ir pietiekami. Ir tik patīkami ik pa laikam novērot mainības. Tāds "ak, paskat! Arī šis ir mainījies!"

22.9.19 21:54 - Elpa

Afirmācijas! Self help guru zelts un visu skeptiķu bubulis bērnu baidīšanai. Kā vienmēr - patiesība (vismaz manā pieredzē) ir kaut kur pa vidu.

Diezgan daudz manā izaugsmē man ir bijis svarīgi ieklausīties savā ķermenī (un mainīt arī ķermeņa reakcijas un vēlmes, bet tas cits stāsts). Kad vēl ar ezotēriku ņēmos, bija tādas kā lūgšanas, daudz visādu apgalvojumu un kas ne tur. Sākot no "Es atļauju sev būt" līdz "Es savienojos ar debesu čakru piekto staru dieviškajā dimensijā supa dupa random gudri vārdi". Nu lūk, lasot to visu, es pamanīju, ka dažas frāzes ir tādas kā svaiga gaisa malks, atelpa, padzerties, kas tāds, ko gribas vēl un vēl atkārtot, jo liekas tas veldzē dvēseli, tik patīkami svaigs elpas mirklis. Un tad, protams bija tādas, kur vari aiz garlaicības nomirt, cik viss tas bezjēdzīgi, reizēm pat pretīgi, jo nepatiesi.

Lūk. Un tā manuprāt ir atslēga uz afirmācijām, kas darbojas. Elpa. Tā svaigā atelpas sajūta, kas ir kā svaiga gaisa malks. Ja nav, var netērēt laiku.

Viens no skaidrojumiem, kāpēc afirmācijas nedarbojas ir tas, ka mēģina apzināti apgalvot to, ko zemapziņa pilnā balsī brēc pretī, ka nav taisnība. Un to es arī esmu pamanījusi, varu mēģināt sev iestāstīt visu ko, bet, ja dziļi, dziļi sirsniņā es tam neticēšu, labākajā gadījumā, viss veltīgi. Sliktākajā gadījumā ievelc sevi kara stāvoklī ar savu zemapziņu. Labākais, ko var darīt - atrast lietas, kurām tu jau esi tā kā sācis ticēt, bet nu tā piesardzīgi. Vai arī tici, bet līdz galam neesi aizdomājies. Vai arī jauns skatījums uz situāciju. Vai arī ir jau noticis terapeitiskais pagrieziens prātā, bet tas viss vēl tāds jauns un nepazīstams. Jebkurā gadījumā jātaustās un jāmeklē. Elpa pastāstīs, kas darbojas.

Pussekunde Gūglē man iedeva vēl vienu interesantu ideju - tā vietā, lai apgalvotu, jautāt. Pamēģināšu.

8.9.19 01:58 - Dusmas

Es pēdējā laikā mācos atzīt, pamanīt un apzināties savas bailes. Nu tās, pat visstulbākās. (Skat, man ir bail piezvanīt augstskolai, jo varbūt nedabūšu risinājumu situācijai, kur ir viņu lietvedes(?) kļūda.) Es vispār daudz prokrastinēju un izvairos, lai nejustu emocijas. Un tagad es esmu augšā vēl pusdivos naktī (man miegs ir svēts, bet rīt jāceļas), jo es sadusmojos un netiku ar to galā. Stundas divas bakstījos bezmērķīgi telefonā. Facepalm.

Ar dusmām vispār ir tā, ka to izpaušana reti kad dod mierinājumu. Nu iesitu caurumu mūsu dzīvokļa vārīgajā sienā. Nu sarakstīju visu ko cilvēkam, paskaidrojot un izpaužot, kāpēc esmu dusmīga. Stulbi jau arī, ka cilvēki uzreiz nemaina viedokļus un savas personības tikai tāpēc, ka es izpaudu savas dusmas. :D

No vienas puses dusmas ir vēlme kaut ko mainīt. Situācijas nepieņemšana. Šajā gadījumā... ? Vilšanās par norunu necienīšanu, par savu atkarību nekontrolēšanu, par to, ka izspiež no manis mainīt savu nostāju un piekāpties, kaut es tiešām centos rīkoties kā uzskatu par labāku. Uz sevi par to, ka es nevaru izturēt un piekāpos, to, ka nevaru izturēt to, ka mani pataisa par ļauno, kura grib kontrolēt viņa dzīvi, un vispār tikai kontrolēt kontroles pēc. Nu nevar palīdzēt, ja otrs negrib. Un acīmredzot, tad nevar paļauties uz norunu. Es neesmu viņa māte, ne mana dzīve, ne mana problēma, bet ja tā kaut potenciāli kļūs par manu problēmu, es vienkārši tīšu makšķeres.

Mana problēma ir dusmas. Nepatīk tā justies. (Un miegs vaig.) Jā, es šo rakstu, lai kaut kā to visu pārstrādātu. Vēlams saprast kādu ilgstošāku stratēģiju, kā rīkoties. Viens variants ir katru reizi rakstīt cibā, nav diez ko jēdzīgi. Sajūta ir, ka risinājums ir tepat blakus tikai rokās nedodas.

Un tikko secināju, ka internets pazudis un dators uzkārās. Tehnika, kas nedarbojas ir momentāns dusmu avots. Ja ar cilvēkiem vēl kaut kā var, tad... argh.

Ai, laikam nebūs. Jāiet gulēt. Bet pagaidām atbilde ir - pieņemt un izjust dusmas, un klausīties, ko un kāpēc tās saka.

4.9.19 13:16

Īstenībā viss ir vienkārši. (Tikai sarežģīti risināms.) Neparādās man terapijā jauni simt un viens slāņi, drīzāk notiek atgriešanās pie tām pašām vecajām idejām, bet no jauna skatu punkta. Tas labi. Tā pa kripatai vien noēdīsim to visu.

Pirmais gribu atzīmēt, ka nekavēju. Un es kavēju nevis tāpēc, ka man nepatīk iet uz terapijām, bet tāpēc, ka kavēšana (un atlikšana) ir mani defaultie darbības mehānismi gribot, negribot. Un ja nepiespiežoties sanāk būt tiešām laikā, tas ir uzslavas vērts moments (manai zemapziņai un man, jo acīmredzot kaut kas iet uz labo pusi un esmu izdarījusi kaut ko pareizi, man šķiet šoreiz tas bija krav maga treniņš, būs laikam jāsāk uz turieni iet).

Runājām par prokrastināciju un to, ka ļoti baidos (grūti teikt to skaļi, bet mācos atzīt, ka baidos) iet nokārtot iepriekšējā augstskolā to, lai uzrādās akadēmiskajā izziņā tie divi nokārtotie kursi, kuri tur nav. Man bail, ka es nonākšu situācijā, kur būšu bezpalīdzīga, nezināšu kā rīkoties un situācija nebūs atrisināma. Un rakstot šeit es biju pamanījusi, tāpēc varēju terapeitam konkrēti nodefinēt, ka es izvairos no situācijām, kur varētu justies kā upuris.

Bet kā tad es jūtos, kad es esmu upuris? (Nekad nebiju par to domājusi!) Un kas man stāv pretīm, kāds cilvēks? Tas nav cilvēks, tas ir briesmonis ar astoņkājveidīgiem locekļiem, brūnā pretīgā krāsā. Un es jūtos pretīgi, tā ka uz vēmienu velk. Nevarēju nedomāt, ka viens no cilvēka tēliem, kas ir šajā briesmonī, ir Leons, bet noteikti ne vienīgai, varbūt gan svarīgākais. Ko iesākt ar šo tēlu? Instinktīvā rīcība būtu viņu sacirst gabalos, bet es saprotu, ka tas nav labākais risinājuma veids. Un es nezinu, ko darīt, tas darbs nākamajām reizēm. Šobrīd - nogaidīt, skatīties. (Jau pēc sesijas es novilku robežu un pateicu, lai nenāk klāt, tas ļoti deva atelpas sajūtu, bet pretīgumu nemazina.) Kaut kā jātiek galā ar savu neapzināto naidu pret šo tēlu.

Atgriezāmies pie tā, ka nav pamata drošības sajūtas. Kā lai es jūtos droši, ja dzīvē man kaut kur blakus ir šis briesmonis? Un vai es esmu viena pret šo briesmoni? Jā! Viena! Izsaucos pat - ko var no manis gribēt! Jo es biju viena, kad man patēvs darīja pāri, tad es biju emocionāli viena pamatskolā, jo oma bija vēsa, onkulis iemācīja apspiest emocijas, tēvs manā dzīvē neskaitās, pat kad atkal atsāku dzīvot kopā ar mammu, reālu emocionālu atbalstu uz savām problēmām es nesaņēmu (un jau tajā laikā es biju norobežojusies, ka vienu reizi apjautāties vai neiet pie skolas psihologa, neskaitās baigais atbalsts, un nē, pie tās kazas es neiešu), draugu man pamatskolā nebija, pēc vidusskolas arī bija nereti brīži, kad draugu man nebija, attiecības līdz 28 gadu vecumam man praktiski arī nebija. Protams, es savā prātā esmu viena pret to briesmoni! Es lielāko daļu savas dzīves esmu bijusi viena. Tagad tas ir mainījies pamazām ārējā dzīvē, bet iekšā tas tik ātri vēl nemainās.

1.9.19 13:28

Es īstenībā esmu pārbijusies. Pagājušajā trešdienā, kad man palūdza aprakstīt, kā jūtos, vārds pa vārdam un raksturojošais vārds ir panika. Terapeits nokomentēja, ka no malas vispār nepateiksi. Īstenībā no iekšas arī tikai tad, ja ieskatās tā kārtīgi un caur līdzībām. Varbūt arī tāpēc man bija tik grūti pamanīt, ka man ir problēmas ar trauksmi. Jo ārēji es izskatos mierīgi. Prātā domāju, to ka jāsaņemas, ko bremzē, davai, saņemies. Par fizisko - jā tā nelabuma sajūta, jā, par sirdi es esmu sūdzējusies ārstam, tikai neko neatrada, aukstums arī visu laiku nomāca, bet hvz to izskaidrot, ādas problēmas, kad kārtīgāk uzsit pa nerviem, arī nekas jauns nav. Bet visu to savilkt kopā, ka man ir trauksme? Laikam bailes ir ignorētākā no manām emocijām. Jo tik... neloģiska? Tik ļoti jāatzīst, ka esi/kaut kad esi bijis dzīves upuris.

Pagājušajā trešdienā es tīri... nu tā bez iemesla... nevarēju saņemties lai aizbrauktu nokārtot augstskolas dokumentus. Un tikai pie terapeita es sapratu, ka to iekšējo sajūtu var raksturot ar vārdu panika. Un no ārpuses nepateiksi, skumjas, jā... bet panika?

20.8.19 21:53

Iesāku es vakaru ar liegu laiskumu, bet tad tas ievilkās un sāka smacēt. Jāpieraksta, ko vēl atceros no pagājušās nedēļas terapijas sesijas.
Tā bija reize pēc Helingera, principā parunājām par tur notikušo. Vēlreiz (besī tas, ka viņš aizmirst lietas) pastāstīju par patēvu, tikai šoreiz jau ar konkrētu... erm... situācijas kontekstu un tā, ka viņam aizgāja, ka tiku nopietni traumēta agrīnā bērnībā ar kaut kāda veida vardarbību. Varbūt manā stāstījumā vairs nebija iekšējās daudzpunktes, to ir nomainījusi izsaukuma zīme. (Ceru sagaidīt arī punktu.)

Viņam bija ideja, ka man vajadzētu vairāk uzzināt, kas par cilvēku ir bijis Leons. Es kategoriski iebildu. Viens ir tas, ka es negribu. Ok, es piekrītu, man viņš un situācija ir jāpieņem un jāatlaiž, bet es negribu par viņu zināt, kas viņš bija par cilvēku! Otrs ir tas, ka man reāli neinteresē un garlaiko šī ideja. Pat par tēvu es īsti negribu uzzināt vairāk un viņš man pāri nedarīja (tikai pameta, divreiz, principā "attiecības"/attieksme pret viņu man ir sakārtota, bet laikam mazs rūgtumiņš vēl ir. :D ). Trešais, un šis ir galvenais arguments - es netaisos ar māti par to runāt. Pirmkārt, man nevajag viņai iebāzt degunā to, ka man darīja pāri un viņa to vispār neredzēja un varētu teikt ignorēja. Otrkārt, ja cilvēks dara pāri piecgadīgam skuķim, tad savai sievai jau arī netika mazāk, saderam. Kāpēc man to raut tagad uz augšu? Kā vārdā? Jā, es ļoti sargāju sevi un savu mammu šajā situācijā, nekādas uzzināšanas vairāk par Leonu nenotiks.

Ne šoreiz, bet iepriekšējā reizē, terapeits atzinīgi izteicās, ka es viņam pateicu nē. Sargāju savas robežas, bet neagresīvi un jauki. Kas ir īstenībā ļoti... forša atziņa man pašai. Man joprojām liekas, ka es nemāku savas robežas sargāt. Bet no otras puses tas ir kontekstā ar cilvēkiem, kuri ignorē, kad pasaku, kādas ir šīs robežas. Bet tur man klikšķis pārslēdzās, tagad visi trīs puiši, kas man ir, visi respektēja manas robežas. Bet tas ir par to, ka tu satiec to, ko sagaidi. Un tagad laikam es māku gan sargāt savas robežas, gan sagaidīt, ka tiks ievērotas manas robežas. Iepriekšējās attiecības gan man iesākās ar konsenta pārkāpumu, kad bija konkrēti norādītas robežas. Vēl tas nav izdarīts, bet robežu neievērošana ir jāliek pie dīlbreikeriem. Hmm... Kaut kā vilcinos... No vienas puses - dura, tagad man nevajag jaunas attiecības un vispār tas ir loģisks dīlbreikeris. Bet no otras puses ir vēl tāda sajūta, ka... tad man nebūs jaunu attiecību, ka man nav tiesību uzstādīt kaut kādas tādas prasības (wtf??), ka... vienkārši kauns un neticība. Hah, redz kā! Ar visu šo iestarpināto rindkopu, kur tikai divi pirmie teikumi ir par to, kas notika terapijā, es uzraku citus savus gružus. Neko, gan ar laiku.

Atpakaļ par to, kas tika runāts terapijā.
(Something somenthing nesaņēmos. bet par to, ka mūs vairāk ietekmē un traucē dzīvot aizsargmehānismi nevis pati trauma.)

12.8.19 14:33

Boomers: I heard she went to *looks around nervously* *whispers* ᵀʰᵉʳᵃᵖʸ

Millennials/Gen Z: LMAOOOO YALL GUESS WHAT MY THERAPIST TOLD ME TODAY

---------------
Joks, ta joks, bet tā ir. XD Pēdējā laika mīļākais twīts. :D

Bija vasaras lietu dēļ pārtraukums ar terapeitu. Atsākām uz produktīvas nots un par tēmu. Man vispār iet ļoti labi. Nu tā, ka tiešām. Mana dzīve ir mazs sapņu piepildījums. Bet tikai tad, ja skatās uz perifēriju, jo centrā, kur esmu es un es, joprojām ir nenormāla prokrastinēšana, braukšana ar nospiestām bremzēm, izvairīšanās. Es nedaru savas lietas. Es nebīdu savu dzīvi sev vēlamā virzienā. Es prokrastinēju uz saviem lielajiem dzīves mērķiem, nemaz nerunājot par mazajiem sevis piepildījuma niansītēm vai sakārtotu istabu. Ir jau pieminētā pretestība. Tas viens. Otrs, aizrunājāmies par to, kas tad man traucē, kāda ir sajūta. Sajūta ir pilnīgi konkrēti tāda, ka, ja es ar pašiniciatīvu darīšu, tad man nodarīs sāpīgi. Un tas ir tieši tad, kad esmu es viena pati, kad ir citi cilvēki, tad tas nav tā. Un no vienas puses absurdi, kas tad mani spīdzinās, ja esmu tikai es. Un tad ir tāda sajūta, ka ir kāds rēgs, kas ir tuvumā. Un es atteicos to mēģināt zīmēt. No vienas puses es neredzu jēgu to darīt. No otras puses - bail, tā konkrēti bail. Bail paskatīties acīs tam visam. Kad es to sapratu, es tik un tā attiecos, jo man nebija sajūtas, ka to varēs pacelt (un nolikt!! pacelt ta es visu varu!) šīs pusstundas laikā. Nav tā, ka es neuzticos terapeitam, bet ar viņa metodēm es neredzu to atrisināmu. Pateicu, ka iešu uz Helingera izkārtojumiem ar šo tēmu. Par to arī parunājām.

Es par došanos uz Heligeru domāju jau kādus divus, trīs mēnešus. (Vispār es gribu atrast citu grupu.) Bet tad nu vairs nevarēja atlikt. Devos vēlreiz pie tā paša Gļeba. Tās bija mocības pārlaist viņa runāšanu un divus pirmos izkārtojumus citiem cilvēkiem (ja es nepiedalos, man ir drausmīgi garlaicīgi), biju gandrīz gatava doties mājās neko nedabūjusi.

Un šeit es pamatīgi iesprūdu savā rakstīšanā. Varbūt vispirms jādod konteksts pirms rakstu tālāk. Varbūt man pašai vajag vēlreiz izstāstīt kontekstu, lai to visu es varētu nolikt nost. Es jau vairāk kā desmit gadus strādāju, lai sevi uzlabotu/salabotu. Pirms kādiem septiņiem sāku to darīt ar psihoterapeitu. (Piezīme - ļoti iesaku, progress ir daudz ātrāks, man liekas cilvēki, kas emocionāli var sakārtot ātri un efektīvi sevi vieni paši, ir milzīgs retums. Ja nu kāds šo teksta blāķi lasa.) Terapeits gan neregulāri man bija. Kaut kad pieslēdzās arī Helingera metode, vispirms brīvā formā ar ezotēriķiem, pēc tam jau pie Gļeba. Varbūt šobrīd man pašai vajag sevi pārliecināt, ka esmu strādājusi dahuja. Nebija jau tā, ka no labas dzīves arī sāku mēģināt kļūt labāka, laimīgāka un ar spēju sakomunicēt ar cilvēkiem. Es sākumā pilnīgi noteikti nezināju kāpēc man nav labi. Jo nekas Tāds manā dzīvē nebija noticis. Strādājot ar sevi atradu daudz sāpīgu momentu, bet viens atkārtojās ļoti un daudz. Viens konkrēts cilvēks, viens konkrēts vecuma posms, turklāt pārāk ļoti bērnībā, neatceros es NEKO. Un pat ja atcerētos, atmiņas, it īpaši tik senas, ir neuzticamas. Bet... es nevaru noliegt, ka kaut kas notika, jo tas ir peldējis augšā tik daudzas reizes. (Un te seko stundu ilga minstināšanās un saruna ar draugu, lai atzītu, ka:) Mans patēvs man darīja pāri. Pirmskolas vecums. Nezinu, kāpēc man ir to tik grūti atzīt. It kā tas iegūtu lielāku spēku. Tas dara to reālāku. Un jā, es ne sūda neatceros ar savām atmiņām. Tas ir izdzēsts. Sekas gan ne. Tas ir tik bieži uzpeldējis dažāda veida terapijās, ka paliek vien variants "if it walks like a duck..." . Un man nav pamata to apšaubīt, kaut es joprojām apšaubu. Man laikam vajadzētu kārtīgi pieņemt, ka tas ir noticis, lai varētu atlaist.

Helingera izkārtojumu vispirms sāka ar diagnostiku, lai noskaidrotu, kur ķerties klāt. Man jau bija emocijas sakāpušas, pastāstīju vēl par psihoterapijā atklātajām lietām. Kad es esmu tajās emocijās, kad nevaru padarīt, baidos, tad man ir sajūta, ka man ir pieci gadi. Pakāpāmies laikā atpakaļ, trīs ar pus gados jau kaut kas bija mazliet, divos gados gan es jutos kā... nu tā, ka es varu iet un darīt! Mani nekas netur! Es gribu paveikt lietas un man ir spēks un jauda to darīt. Pieci gadi - nelaimes čupiņa. Tad nu pēc laika līnijas bija skaidrs, ka mans rēgs atkal ir patēvs. Mani nofascinēja, cik precīzi laiki tika noteikti. Jo loģiski padomājot, kaut kā tā arī sanāca - māsa piedzima, kad man bija 4,5 gadi. Izlika izkārtojumu ar mani iekšā izkārtojumā un patēvu pretī. Nevarēju pieņemt, daudz naida, daudz. Izlika naidu kā atsevišķu tēlu. Es ilgi biju sargājusies aiz naida (neapzināta naida pat!) no patēva tēla. To arī vajdzēja palaist vaļā. Grūti, bet pamazām procesu novedām līdz galam. Apklāju mirušos (viņš jau ir miris) un pagriezu tam visam muguru. Vēl vajag laiku, lai izmaiņas ieintegrētos, bet daudz bija ar šo strādāts, daudz, bet līdz šim palaists vaļā nebija.

Tfū... un es esmu šo pierakstījusi. Un kāpēc tas bija tik grūti? Kāpēc es esmu emocionāli nogurusi tagad? (Bet tā labi nogurusi.)
Powered by Sviesta Ciba