Paskat, gandrīz mēnesis pagājis. Nu nav gluži tā, ka tas no labas dzīves un lielas aizņemtības. Nē, nu dzīve vispār ir laba (it īpaši, ja neņem vērā manas sajūtas par to) un vispār darbā arī esmu daudz (tiesa, nav tā, ka tur vienmēr būtu ko darīt). Jā, joprojām nav gana labi (tiek teikts ar ironiju, neba nu nopietni un apzināti var pieķerties šādai domai, te jau drīzāk netieku no tās domas vaļā).

Nedzeru vairs fluanksolu. Ir atpakaļ dusmas, agresija. Un vispār emocijas ļoti spilgtas. Bet būs labi, jo (laikam jau teicu) ir sajūta, ka trauksme vairs nav dziļa problēma. Ir BEIDZOT parādījusies kaut kāda kripata stabilitātes/pamata drošības sajūtas. Tagad trauksme ir vairāk kā virspusēja viļņošanās. Un biežāk kā trauksmi jūtu bailes. Man ir kaut kāda niansīte kā es tās atšķiru. Pat ja baiļu avots nav apzināts, tas tomēr ir savādāk kā trauksme. Tā vien liekas, ka trauksme ir jūtas, bet bailes emocijas.

Dzeru Wellbutrin. Vispār tik lielu dozu, kā man izrakstīja psihs, man nevajag. Kad dzeru 2tabl. dienā, tad es pēc kāda laika sāku kļūt ļoti uzvilkta. Nu tā, ka burtiski visu dienu non stop. Ir amizanti, bet nevajadzīgi. Bet kopumā ir vairāk enerģijas, ir vairāk skaidra galva, labāk spēju koncentrēties, atkal klausos audiogrāmatas, pēc kaut kā padarīta iekiko labsajūta (nav man agrāk regulāra pieredze bijusi) un interesanti, ka man vairs nav problēmu iztīrīt zobus arī no rīta. Vakarā man bija iegājies, bet no rīta mūždien aizmirsu, nebija laika, nebija emocionālās kapacitātes, aizmirsu, es centos sevi piedabūt pie kārtīgas zobu tīrīšanas arī no rīta, bet nu galīgi neizdevās. Bet še tev! Preizā ķīmija smadzenēs un notiek pats no sevis! Droši vien palīdzēja arī tas, ka man jau kādu laiku bija apņemšanās, ka vajag.

Kas nenotiek pats no sevis - lielāki darbi. Prokrastinācija for the win. Starpkultūru psiholoģiju, piemēram, tā arī līdz galam neuztaisīju, nenokārtots. Jūtos ieklemmējusies. Pat ar riteni vairs nebraucu, tikai sabiedriskais. Ai, vispār baigi sit pa emocijām tas viss. Nu tas, ka es nedaru, nespēju saņemties. Tā jau ilgi es ar nespēju saņemties te iepukstēt. Un iekšējais darbs. Šķiet kopš pēdējā ieraksta nekas tā kārtīgi darīts nav. Meh. Nožēlojami kaut kā. It īpaši tāpēc, ka man vairs nav "neko negribu". Bet nu ja saņēmos te ierakstīt, tad gan jau saņemšos arī pārējām lietām. Ar laiku.

Kas vēl pēdējā laikā - daudz domāju par pasaules galu. Nu sāk jau izskatīties, ka drīzāk ne vēlāk. Tikai jāatgādina, negaidiet, ka tas notiks pēkšņi un nebrīdinot. Proti, jau notiek.
This is the way the world ends
Not with a bang but a whimper.

Vēl arī man pie jaunās emociju intensitātes ir nākusi klāt daudz, daudz, daudz skaudības. Uz tiem cilvēkiem, kas dzīvo pilnu krūti, iedvesmoti, viegli. Vai arī tiem, kas (pamatoti) lielās ar pabeigtiem kursa darbiem vai dabūtiem diplomiem. Jā, es ar tā gribu.