Te ir kaut kas teikts
Jaunākais
8.5.21 13:58
Meklēt risinājumus, kur to nav.
Radās doma, ka jāmēģina noorganizēt kaut kāds sociālais spiediens, lai es padarītu lietas. Bet nu tur risinājuma nav. Man vienkārši jāķeras pie sava rakstīšanas un pārliecību darbiņa. Līdz šim visādi no malas "saņemies, ej darīt" vairāk pat liek iespītēties kā klausīt. Varbūt cilvēki nemāk, bet man aizdoma, ka es vnk esmu ļoti ietiepīga.
Bet jebkurā gadījumā mana situācija ar mācībām ir kā "this is fine" meme. Es tikko padirsu starpkultūru psiholoģijas eksāmena darbu. Kursa darbam esmu atmetusi ar roku. Nē nu es pabeigšu kaut kā, bet tas būs kaut kad nevis reizē ar kursabiedriem. Taču ir iespēja pabeigt nevis nākamgad pavasarī, bet janvārī. Tad es pat nepalaistu garām iestāšanos maģistros. Un tas dod vairāk iespēju sakārtot savu nervu, nav tā, ka nav progresa, tad gan jau tiktu kaut kādā lielākā kārtībā ar nerviem.
Bet jā, vispār vajadzētu kādu pozitīvu pamudinājumu darīt lietas nevis atlikt. Kaut vai kladītē atrast un čakarēt negatīvās pārliecības. Šobrīd gan nekas nenāk prātā. Nu ķeksīšus aplikācijā lieku, bet vēl?
4.5.21 13:26
Biju pie psihiatra. Pateica, ka UDS ir moderni šobrīd, vārdsakot, neko pret to viņš man nedeva. Bet to, ka trauksme varētu būt mana pamata problēma viņam gan bija pamats izspriest. It īpaši, kad uzzināja manu nestabilo bērnības situāciju (nav stabilas dzīvesvietas un aprūpes personu). Nu lūk. Izrakstīja man Noofen, tas ir tas pats Phenibuts, ko pasūtīju no Amerikām*. Ok, ārstēsim trauksmi. Un es pat viņu saprotu, trauksme samazina koncentrēšanās spējas, tas, ka man ir grūti koncentrēties, mierīgi var būt arī trauksmes blakusprodukts.
Šeit par to interesanti.
Bet kas ir vēl interesanti, man pateica, ka man ir šizotipiskasa personības iezīmes nedaudz. Viņam kā arguments strādājot arī tas, ka man Fluanxols palīdzot, tas esot labs rādītājs (btw - no fluanxola kā saprotu, es esmu pieņēmusies svarā, pirmo reizi dzīvē to lietoju vairākus gadus pēc kārtas, iepriekš bija pusotrs gads max un tad pauze). Bet nu arī, manas nelielās ezotēriskās pārliecības arī esot tāds kā indikators, es, protams, atvainojos, bet kad puse no Latvijas iedzīvotājiem saņems diagnozes, tad varbūt es ticēšu. :D Turklāt es par pamatu ņemu zinātniski pierādāmo un manas ezotēriskās pārliecības ir mana izklaide, kas nevienam neko ļaunu nedara! Visādas vakcīnrealitātes un daudzi man zināmie ezotēriķi ir ar daudz nekritiskākām pārliecībām + arī paranojas ar valstiskām sazvērestībām. Pff! Bet nu labi, kaut kādas iezīmes ir gan. Interesanti man likās "uncomfortable in relationships", kas ir ļoti, ļoti trū. Un tikai ar cītīgu darbu ar sevi tagad ir labāk. Es nezinu kā normāli cilvēki var netīšām izvairīties no attiecībām līdz 28 gadu vecumam. Un tas, ka pusi no dzīves man nav bijis tajā momentā draugu. "Since people with this disorder have difficulty picking up on social cues, it is often necessary to teach specific social skills, for example, explaining that certain behaviors may be seen by others as rude or off-putting." Šis savukārt ļoti par mani no
šejienes. Un jebkurā gadījumā man ir maigais variants, nav tā, ka šis man dikti liktos kaut kā... nez, nozīmīgi. :) To, ka esmu dīvaina un mani uztver kā dīvainu, es zinu sen.
Ai, nu jā, pēdējā laikā mani mētā pa visādām diagnozēm.
*Par šo vispār interesanti. No Amerikām ar piegādi 11USD man tas izmaksāja 22EUR. Lai to pašu daudzumu nopirktu Lv aptiekā - 44EUR. Un tas ir par 60tabl./kaps., kas man pietiek ar jaunajiem norādījumiem 20 dienām. Nākamajā reizē sūtīšu 180 kaps. burciņu, kas šo cenas atšķirību padarīs tikai vēl lielāku.
25.4.21 11:38
OK, es netieku galā. Man nav tik daudz iekšējās jaudas vairs sevi savākt, lai turpinātu darboties pie kursa darba puslīdz produktīvi. Terapija, here I come again! Tas, ka termiņi spiež, īstenībā dara visu tikai sliktāku. Ir labāk kā pirms gada, jā, bet ne pietiekami labi. Gribas visu laiku attaisnoties, apgalvot, ka es jau tūlīt, tūlīt, tikšu galā, ka viss būs labi, bet iespējams nebūs. Bet ja arī es netikšu galā, tad es tikšu galā citreiz. Redzu labu progresu, bet gribu ātrāku.
upd. Fck! Iepriekšējā terapeite nav dabūjama (vismaz ne tagad un tūlīt un ne tajās dienās, kas man der).
23.4.21 22:25
Jebal... Es nezinu kā justies, pie kādām... nez, pasauli izskaidrojošām ilūzijām ķerties klāt. Jo tas nav normāli, tas ir ļoti, ļoti ārpus normāli. Pat ja rēķina, ka Latvijā homofobija ir ļoti augstā līmenī, šis ir ļoti, ļoti ārpus pat homofobiskās normas.
20.4.21 20:13
Man iet ļoti labi, bet ar kursa darbu neiet pietiekami labi. Esmu jau garām gan sevis, gan skolas noteiktajiem termiņiem. Nu vismaz melnraksta termiņiem. Un par pirmās lapas atrādīšanu pat nerunājot. Nu labi, vismaz es LĒNĀM sāku orientēties pētījumos. Un pats, pats gala termiņš vēl... (pārbaudīt aiziet) pēc pusotra mēneša, kas ir īstenībā gana maz maniem tempiem un spējai stresot un prokrastinēt. Bet no otras puses - izskatās, ka labi iet uz priekšu arī pārliecību ravēšana. Šobrīd esmu sev noteikusi, ka labāk stundu veltu darbam ar sevi pirms sāku strādāt, nekā piecas stundas cenšos pieķerties. Īstenībā es arī pilnu dienu varu bezjēdzīgi prokrastinēt cenšoties pieķerties, bet tajā pašā laikā iekšējam darbam laikā nav (plauksta sastopas ar seju), tad nu esmu nolēmusi, ka iekšējam darbam laiks ir vienmēr, jo tā ir prioritāte. Pat ja visu salaidīšu dēlī un kursa darbu nepabeigšu un bakalauru janvārī kopā ar citiem nepabeigšu, on well. Reizēm es esmu kliba, svarīgāk ir salabot savu klibumu nevis sasniegt mērķus, kuri iespējams man vēl joprojām pārāk tāli. Un šo savu klibumu var saārstēt, tas man noderēs dzīvē, pat ja mērķi atliekas par kādu gadu. Un arī mērķi vieglāk un patīkamāk dosies rokā, ja savākšu savus nervus.
Jā, bieži šie ieraksti ir uzmundrinājums un atgādinājums sev. Par to, ka pasaule nebeidzas.
Vispār man diezgan raiti iet ar pārliecību kārtošanu. Tur tādas lietas kārtojas, kuras man likās nekad nebūs izkustināmas (piem, nav jēga darīt/dzīvot). Bet tikko uzdūros kam tādam, kur nezinu, ko pretī likt. Darbs ir sods. (Darbs šajā gadījumā darāmais darbs, piemēram, šajā gadījumā mācību darbs.) Kādu brīdi malu prātā negatīvi formulētu vēlamo pārliecību - darbs nav sods - bet ko likt pozitīvu vietā, man nav ne jausmas. No kurienes šis arī īsti negribas rakāties, ai nu taču ir 101 veids kā bērnam ieviest riebumu par darāmo. It īpaši, ja dzīvē ir bijusi oma, kurai Nekad Nekas Nav Labi. Vai patēvs, kurš iekāpj dvēselē ar netīriem zābakiem. Vai ne-klātesoša, savās lietās aizņemta mamma. Ko tur daudz, normāla bērnība, ir savas traumas, ir lietas, ar ko jātiek galā. Paaugstināts jūtīgums nepalīdzēja, jā, bet tagad tas jau sāk kļūt par plusu.
Bet jā, darbs un sods. Vispār interesanti, ka sods man ir īpaši spēcīgs temats. Esot iekš kink/BDSM sods ir ļoti populārs spēles elements. Man tas ir ļoti izteikts hard limit. Noup, nebūs! Es varu šādu tādu faked ap šitu spēlēties, bet šis man ir par daudz. Kāpēc tik negatīva attieksme pret sodu? It kā pat bērnībā netiku sodīta. Tiesa, tā reize, kad biju, bija par to, ka atļāvos izrādīt dusmas. Vispār sods uzreiz asociējas ar netaisnību, lai gan saprotu, ka tā ne vienmēr ir. Par kaut ko, kas ir mana personība nevis to, kas ir darīts. (!!!) Vispirms vajag samainīt pārliecību, ka sods ir par to, kas es esmu! Ir! Un šis arī atvēra iespēju tam, ar ko aizvietot "darbs ir sods" - darbs ir pašizpausme.
16.4.21 16:23
Es nu jau vairākas dienas netieku vaļā no domas, ka cilvēki mani ienīst, es cilvēkiem nepatīku. Un vispār jau ir tā, ka ne vienmēr esmu sociāli izveicīga, mēdzu kaut ko sačakarēties, izturēties dīvaini vai nepiemēroti. Nemāku (vai arī nav atbilstoši/pieklājīgi) interesēties par lietām, kas interesē otrā, bet izrādīt interesi par to, kas neinteresē arī ne vienmēr izdodas. Es nemāku lasīt cilvēkus, bet vēl ļaunāk ir tas, ka viņi melo un slēpj savas emocijas, tāpēc īsti uztrenēt savu spēju lasīt cilvēkus es arī nevaru. Nu jā, un rezultātā es cilvēkiem nepatīku, to ka ienīst mani, nu tas jāatzīst ir pārāk skaļi teikts, pat, ja tā jūtos. Man pat īsti netraucē sajūta, ka es nekur neiederos, to ir salīdzinoši vieglāk pārdzīvot.
14.4.21 21:31
Izvēle - rīt slikta atzīme vai arī tagad(!) sāku mācīties. Man riebjas upurēt savu miegu. Man arī besī, ka es esmu tāda nejēga, kas laicīgāk to nespēja izdarīt un joprojām jūtas kā nejēga, kas visu tikai sačakarēs nevis sagrābs kaut ko pēdējā brīdī. Un vēl kursadarbs... viss būtu labi, ja man būtu vēl kādas divas nedēļas laika, bet pirmdien ir melnrakstam jābūt gatavam (kas principā ir pabeigts darbs un tad vadītājs izvērtē vai tur vispār ir kas jēdzīgs un vai visu pārrakstīt līdz nodošanas laikam). Nu... ja melnrakstu nenodod laicīgi, tad ir mīnus viena balle nevis beigta balle. Un rīt kontroldarbs, ja nemaldos pie šī pasniedzēja vajadzēja būt sekmīgai atzīmei kontroldarbā, ja ne, jāpārraksta, kas prōtams ir problēmu atlikšana uz vēlāku, bet... man jau laikam jāsamierinās, ka es nevaru kā "visi" un "kā man šķiet pareizi". Un pat ja būs tizla atzīme un nebūs jāpārraksta, nu akdievs! Man lielākoties ir labas atzīmes. Maģistros es tikšu, ja pat neiropsiholoģijā būs kaut kas viduvējs vai pat četri.
[aiziet paskatīties savas atzīmes]
"Vidējā svērtā atzīme A un B daļas kursiem = 8.476". Gribas uzreiz par tām zemākajām (2x7) atzīmēm besīties. Kognitīvo psiholoģiju uz leju pavilka tas, ka man uznāca melnie uz eksāmenu. Un kritiskā domāšana - man nebija iespējas apmeklēt nevienu lekciju un lielāko daļu semināru + tas, ka nespēju daiļi un kritiski izteikties gala esejā. Daļēji, jo nezināju ko, ko no manis sagaida, bet es neesmu arī tik daiļrunīga or smth. Anyway... norakstāma neesmu. Mans gala mērķis nav labas atzīmes, bet gan pabeigti maģistri, lai varu strādāt jomā. Jā, zināšanas ir būtiskas, bet augstskola nav vienīgais un ar augstskolu arī nekas nebeigsies, es pat nedomāju kursus, lai kļūtu par terapeitu, bet tas, ka regulāra izglītošanās ir *būtiska* arī tad, kad ir pabeigts ar papīru. Es domāju, ka man nekad nepazudīs vēlme (un cenšanās) būt labākai, kā esmu. Tas pat mierina.
Jebkurā gadījumā šobrīd svarīgākais - savākt savus nervus. Atzīmes ir indikators cik labi man tas izdodas. Ok, tagad ir meh, jā, es netieku galā, bet tas praktiski jau ir pagātnē. Svarīgākais ir šeit un tagad, nav vērts pārmest sev par pagātni. Ir jāsavāc savi nervi tagad. Man ir pat labi rīki, kas darbojas. Un nervu savākšana ir labākais un gudrākais, ko es sev varu nodarīt. Un miegs, lai tiek man arī tas miegs, ko nu vairs. Negribu sevi sodīt, labāk satikšos ar sekām. Svarīgi ir turpināt censties.
13.4.21 16:04
Turpinu (caur piespiešanos un ar prokrastinēšanu) strādāt ar vizualizācijām un pārliecībām. Jāsaka, visai interesanti. Dažas pārliecības ir smagas un grūti kustināmas, kuras vienā dienā nevar paveikt (Piem, man neizdosies, esmu sliktākais cilvēks zemes virsū un cilvēki mani ienīst), citas atkal atrisināmas pāris minūšu laikā. Nezinu vai ir vērts īpaši pierakstīt kāds ir bijis ceļš cauri pārliecībām, kad tās ir atrisinātas, tās kļūst tik garlaicīgas un nekādas, ar katru šūnu jūtu, ka nav par mani. Turklāt ar savu woo woo metodi es tās varu atrast pāris minūšu laikā gandrīz vienmēr. Bet tomēr reizēm gribas brīnīties.
Piemēram tagad, kad es mēģinu sevi pārliecināt, ka man izdosies lietas, to atrisinot man nākamajā dienā tāpat bija milzu trauksme un nekas negāja uz priekšu. Un izrādās man ir bail no tā, ka man izdosies. Un kāpēc? Un te seko visas sliktās pasaules lietas - mani nicinās, mani nemīlēs, no manis novērsīsies utt. Vēlāk to pašu varēju attiecināt arī uz darīšanu kā tādu, ne tikai izdevušos darīšanu. Pie pozitīvajām afirmācijām un vizualizācijām pilnīgi galva sāpēja. Jā, nav nekās jaunums, ka man uz darīšanu ir klemme, bet šie teksti neviļus liek domāt no kurienes tas. Par to paliek smagi un domīgi, kaut gan konkrēti nekā sakāma nav.
Varbūt beidzot man man pagātne paliek pagātnē. Kā izbalējušas bildes. Īstenībā pat pāris dienas atpakaļ es liku pārliecību, ka pagātne ir pagātnē, es esmu šeit un tagad. Laikam pagājusi arī uz vēlāku pagātni, jo tā jau tas bija kā pozitīvā pārliecība pašpārmetumiem, ka divas dienas esmu izniekojusi nespējot saņemties. Tā ir jauka apziņa, ka pagātne ir pagātnē, es jau sen tā uzskatu, bet nekad nebija tik dziļas pārliecības par šo.
7.4.21 11:45
Šis bija viegls darbiņš. Ar eseju neveicas tik viegli. Katru dienu mēģinu kādus tarakānus/pārliecības ķert ārā, efektivitāte mācību darbam ir gana zema, bet jāsaka ka augstākā nekā jebkad agrāk. Rīt vakarā jānodod, nesaprotu vai trauksme par to liek vairāk prokrastinēt vai vairāk savākties. Šķiet pirmais. Jo nav vēl pēdējo stundu panika, kad dari gribi, negribi. Nē, man nepatīk tā dzīvot, kā varbūt var noprast no visa mana cibas pentera, kas mēģina ar mācību trauksmi un prokrastināciju tikt galā nu jau dažus gadus.
Sāk rādīties interesantas bildītes vizualizācijās. Es neesmu pārliecināta vai nebraucu šreijā. Un vispār vai nebraucu šreijā. Ir sajūta, ka tas, kas bijis vairs nav tik stabils. Nav jau arī,jo es ņemu un mainu iesīkstējušas dzīves pārliecības, kas man jau gadiem ir. Un es turpināšu to darīt, jo pagātnes īstums man īsti pat nav svarīgs. Svarīgais ir tagad un ceļš uz priekšu. Pagātnei ir sava nozīme, bet ne vairāk kā ceļam, kurš atvedis šeit un tagad. Varbūt man mazliet rodas nestabilitātes sajūta, jo es jūtu kustību uz priekšu, kā uzkāpjot uz riteņa pēkšņi viss virzās ātrāk, nozīmīgāk, vējiņš gar ausīm plivinās. Nav tās statiskās sajūtas kā ejot, jā tu redzi, ka ej uz priekšu, bet tas ir tā diezgan lēni, ļoti līdzīgi stāvēšanai uz vietas. Un man bail no tādas kustības, kaut tas ir tieši tas, ko cenšos apgūt. Un arī no nākotnes bail, ja nu es sasniegšu savus mērķus? Viss liekas pārāk nozīmīgs, gribu būt nemanāms puteklis kosmosā.
2.4.21 18:53
Ok, arvien biežāk izdodas pieķerties saknes risināšanai, kad jūtos slikti/prokrastinēju lietas. Interesantais šodien - negatīvi formulētas pārliecībām arī ir sava vieta, nav gluži tā, ka tās būtu nederīgas. Kad šodien neveicās ar pārliecībām, kas mēles galā/apziņā bija diezgan skaidras, nācās meklēt, kas par sūdu, tur traucējot citas pārliecības, kas esot svarīgākas, ar tām jātiek galā. Nu ok, atrodu, tās pietam tādas kreptīgas, bet savā pierastajā vizualizācijā man NEKĀDI neizdodas tās iztīrīt, stāv kā tāds akmens klucis. Kad mēģinu noskaidrot, kas par sūdu, tad izrādās es neticu, ka tās ir izkustināmas pārliecības (bet apzināti man šīs pārliecības arī NOTEIKTI nav, ja kāds mēģinātu apgalvot, ka es ko tādu domāju, nosauktu par stulbu un pasūtītu labi tālu.) Interesanti, es tā nedomāju, bet man ir neizkustināma pārliecība par to tāpat. Labākais ir tas, ka ar afirmācijām to varot visu apstrādāt. Pozitīvi formulētās afirmācijas bija ok, bet negatīvi formulētās jumtu rāva! Reizēm sev ieskaidrot, ka es neesmu vissliktākais cilvēks uz zemes un ka cilvēki mani neienīst, ir daudz vērtīgāk nekā jebkādi apgalvojumi, cik lieliska esmu. Reizēm vispirms ir jāizkustina negatīvais.
1.4.21 15:25
Šorīt no rīta vēl bija pāris labas lietas izdarītas un tad atkritiens bedrē un trauksmē. Galvenais nevarēju saprast kas ko kā un kā tikt atpakaļ, nekādas pārliecības neizdodas atrast. Pāris stundas pacentos, pagaidīju, lai pāriet pats (nepārgāja), saņēmos rakstīt. Interesanti, ka pārliecības bija jāizloba, no sākuma vispār rādījās, ka ar pārliecībām viss kārtībā. Kas nav pie vainas? Nu es sabijos no tā, ka izdarīju lietas viegli un vienkārši. Kad sāku meklēt kāpēc sabijos, tad visādi interesanti apgalvojumi sāka līst ārā, kuri, ja tā labi padomā, var būt arī pārliecības. :D Nu tur piemēram, ka tas varētu turpināties un tas būtu slikti, jo es sevi noteikti pārpūlēšu, man nekad nebūs laika atpūtai, cilvēkiem nepatikšu un tāpat es visu nepaspēšu.
Kas man liekas interesanti - milzīgā uzmanīšanās no pārpūles. Nezinu no kurienes man tas! Vienīgais, kas nāk prātā, ka bērnībā pie omas dzīvojot, jebko, ko es darīju, nekas nebija gana labi un gana pietiekami. Vienmēr varēja labāk un vairāk. Vai vispār kaut ko citu. Un arī tas, ka depresijas momentos, man tiešām bija ļoti maz enerģijas un bija reāla iespēja sevi pārpūlēt. Bet tā objektīvi vērtējot - es atpūšos gana, nav tā, ka es tikai daru, daru un neatpūšos. Pat brīžos, kad ir nedaru, nedaru, es atrodu laiku, ko atpūsties. Jo man ir bail no sevis pārpūlēšanas. Muļķīgi.
31.3.21 21:56
Notiek acīmredzamais neticamais! Es ņēmu un uzrakstīju vienu darbu, ko man vajadzēja mācībām. Un es to vienkārši tā ņēmu un izdarīju! Nebija vajadzīga ne milzu piespiešanās, nebija cīņas ar sevi, atlikšanas, ņerkstēšanas un vispār es to izdarīju vakarā, kad mierīgi varētu aizbildināties ar "ai, jau vakars". Un tagad man ir jautājums: "nahuj es biežāk nekāpju no tās bedres ārā!!?"
upd nākamajā dienā: es bieži vien nelienu no tās bedres ārā, jo grūti un nav tik viegli saprast un izdarīt. Šodien diemžēl piemetās atkal trauksme un atkal esmu bermzēta. Vizualizācijas neveicas. Sirds kāpj pa muti ārā.
31.3.21 13:23
Ghrr... sāp mugura. Ceru, ka līdz piektdienai pāries. Jo vispār tas man visādus plānus čakarē. It īpaši ar sportiskām aktivitātēm nodarboties. (Un tas ir vērā ņemami, ka vispār to gribu) Izlasīju
šeit tādu tekstiņu:"Muguras lejasdaļas sāpes absolūtā vairākumā gadījumu (97-98%) nav draudošs stāvoklis, pat izteiktu sāpju gadījumā, ja nav specifisku draudošu simptomu (t.s. ”sarkano karogu”)" Nu lab, pagaidīs. Tur pat saka, ka uztraukties un pa dakteriem skraidīt jāsāk pēc 6 nedēļām. Un godīgi sakot es paņēmos ar savu woo woo, skatīšos kā tas izpildīsies.
Citās ziņās es šodien jūtos izkāpusi no bedres, kurā biju pēdējās dienas. Vakardiena bija īpaši depresīva. Ik pa brīdim dienas gaitā bija kādi uzlabojumi un vakarā rakstot vispār pār mani nāca atziņa, ka var uzlikt zemapziņai nomainīt pārliecības nakts laikā. Diezgan konkrēti paprasīju konkrētas pārliecības iztīrīt un ko ielikt vietā. Sapņojos dīvainus sapņus, kur vispār ļoti daudz uzsvara bija un reorganizēšanu un kaut kā vākšanu/tīrīšanu. No rīta pamodos labāka, bet ne ideāla. Bet toties bija pietiekami jaudas lai atkal padarbotos ar vizualizācijām sevis kārtošanā. Un tā sajūta pēc tam ir tik lieliska! Es nesaprotu, kā dzīšanās pēc šīs pēcsajūtas mani nemotivē biežāk ņemties ar tām vizualizācijām. Nu jā, reizēm nav jaudas, bet es pārāk bieži atlieku, reizēm pat nepiečekojot vai jauda ir vai nav.
29.3.21 16:36
Rakstīšana ir arī tāds mazliet self-check, vai gadījumā sev nemeloju. Es gribēju jau rakstīt, ka nezinu kāpēc man visu dienu liela trauksme, to ir viegli padomāt, taču, kad tas ir jāraksta, saprotu, ka tā diezgan konkrēti sev meloju. Nav tā, ka uzreiz uz sitiena zinātu, kāpēc man šodien trauksme tik liela, bet man ir veids to ātri un nesāpīgi noskaidrot.
Šodien pārvedu visas mantiņas. Tie 100Eur bija tā vērti, lai man nebūtu jāskraida pa trepēm augšā lejā. Taču trauksmes iemesls ir tāds, ka es jūtos, ka zaudēju kontroli pār savu dzīvi, lietas notiek, skat, pēc 10 gadu dzīves Ģertrūdes ielā es esmu pārvākusies un man ir sajūta, ka es neesmu tikusi galā vēl ar vecajām lietām, ka jau jaunas ir klāt. Un gribas visu pieturēt un izjust, un sataustīt, bet laiks un notikumi skrien pārāk ātri uz priekšu. Šādās dienās kā šī to jūt it īpaši. Un īstenībā pat nav līdzējis tas, ka viss process bija divus mēnešus. Es vēl nepieradu, ka lietas mainās, es vēl nespēju to satvert un noturēt. Nedomāju, ka būtu bijis labāk, ja es būtu paspējusi pielikt plauktus.
Jā, es galīgi neesmu piedzīvojumu meklētājs. Man gribas stabilitāti. Varētu teikt, ka kompensēju to, ko bērnībā neguvu. Pirmajos 25 gados es esmu mainījusi dzīvesvietu vairāk kā 10 reizes. Laikam sanāk 11. Koju dažādās istabas un cilvēkus, es skaitīju kā vienu. Bieži esmu dzirdējusi, ka tad jau man ir bijis interesanti. Bet augošam bērnam vairāk par interesanti ir vajadzīga stabilitāte un drošība, uz kuras to "interesanti" būvēt. It īpaši tādam jūtīgam bērnam. Un laikam jau tāpēc tagad gribas ķert un saturēt to, kas notiek. Kaut mazliet stabilas drošības.
28.3.21 21:01
Cik savādi, ne! Mani tarakāni galvā rīko ballīti, es izdodos to ballīti izbraukāt ar riteni, bet ballīte no tā nebeidzās! Vilšanās, ka sports neārstē visas kaites, kā daži labi to mēģina apgalvot. Bet nu visu dienu tā arī neizdevās to ballīti izsvēpēt. Nav gan teikts, ka nopietni būtu mēģinājusi. Jā, ja iekšās ir "es neko nevaru, nekas man nesanāks", neko viegli nevar pieķerties pie problēmas saknes risināšanas. (Sakne - pārliecības, risināšana - pārliecību mainīšana. Nu kaut vai tappings ar afirmācijām.) Un es te ar riteni pabraukāt! Tāds naivums manā vecumā.
Bet tas ir tāds apburtais aplis - jūtos, ka neko nevaru, nedaru un prokrastinēju arī uz šīs sajūtas izsvēpēšanu, rezultātā neko nevaru, neko neesmu izdarījusi, turpinu tā justies, turpinu izvairīties no problēmas risinājuma. Nu labi... Kaut Kad jau es pieķeros, bet laiks un mācību un dzīves prasības skrien daudz ātrāk uz priekšu kā es esmu gatava saņemties. Un būsim godīgi, uz atsevišķām lietām es varu prokrastinēt gadiem ilgi.
Un vispār man jau visam ir risinājumi, darīšanas vaina. Bet kāpēc es tik ļoti nespēju pieķerties šai mērķtiecīgajai darīšanai? Nu viens ir tas, ka jau no sīcības kā galvenais problēmu un emociju risināšanas veids man ir izvairīšanās. Domājiet bērni-grāmatu tārpi vienmēr ir tik ļoti zinātkāri? Varbūt tas ir veids, kā paslēpties. Man noteikti. Un 30+ gadus dzīvojot ar galveno stresa pārvarēšanas veidu izvairīšanās, es vispār brīnos kā tik tālu esmu tikusi savā emocionālajā izaugsmē. Droši vien tas, ka tāpat tās emocijas kļuva neizturamas, piespieda. Un misijas apziņa arī piespieda. (Kaut tās arī ir spēcīgas emocijas, tikai citādas kā depresija un pašnāvnieciskas domas.) Un laikam tač jau misijas apziņa ir tā, kas jorojām turpina piespiest mani strādāt ar savām emocijām. Nebūtu tās, es nestudētu un nerautos uz pušu, ka mans un studiju ritms/ātrums nesakrīt. Misijas apziņa arī ir tā, kas spiež būt labākai nekā esmu. Kaut kāda daļa zinātkāres studijās arī ir, bet to ir gana viegli apmierināt ērtāk un lētāk.
Jā, bet tā ir vērtīga doma. Varbūt vairāk vajag atcerēties kāpēc es vispār laužu sevi. Un varbūt beidzot jāpieķeras pie savas misijas noformulēšanas. Kas tieši ir tas, uz ko es tiecos, kas man neļauj dzīvot vienkāršu un "ignorance is bliss" dzīvi. (Vai vismaz, ja apziņas nostūrī parādās Sliktas Lietas pasaulē, tā nav mana atbildība.) Jā, bet es tā nevarētu. Un tas ir spēcīgs dzinulis. Jāizmanto.
Un tomēr un atkal rakstīšanai ir savs terapeitiskais efekts! Nāk tās atziņas ne sliktāk kā pie terapeita!
26.3.21 14:08
Rakstīju cibā, saraudājos un raudāšanas vidū man zvana telefons. Mareks par pārvākšanos. Protams, savācos, atbildu, jada, jada... tad novēršos un ko tur... un tagad man negribas cibā neko vairs teikt, nodzēsu visu palagu, nu i nafig šito, eju krāsot plauktus.
24.3.21 19:15
Twiteris kaut ko vārās pa vakcīnām. Dikti cieši nesekoju, bet ir vieni, kuriem besī(???), ka citi vakcinējas. Šķiet vairāk būtība tajā, ka tiek uztverts, ka nav godīgi, jo kaut kādi jaunieši ar kaut kādām slimībām ir pirms večukiem. Otri atkal dikti sašūt, kā var iedomāties besīties, tās slimības taču nopietnas, kauna nemaz nav!!!1 Es joprojām neesmu iedziļinājusies, kuras ir tās slimības, kuras "tagad drīkst", bet tur varētu būt iemesls negodīguma izjūtai, jo ne jau viss uz kovidu krīt. Nē, nu tas, ka esi grāmatvede slimnīcā vai ministrs, tur toč krīt. ;) Man patika kāda cilvēka atzīšanās - nē nu škrobīgi ir, ka citi svarīgāki nav dabūjuši, bet es tomēr neatlikšu savu rindu dēļ nesakārtotas sistēmas, ja jau man zvana.
Un sistēma ir tik ļoti bardakā, ka es jau vairs pat nesekoju līdzi vairs nekam (vienīgi cibas covid totalizators!) un man pat sašutumu nekas nespēj izraisīt. :) Meh. Kaut kā prieciņš, ka mazliet kaut kas kustās uz priekšu, prieciņš arī par tiem, kas poti saņēmuši. No rīta teicu, ka mazliet, mazliet balta skaudība, bet vēlāk sapratu, ka pat tā mazliet, mazliet un baltā ir tāda teorētiska skaudība. Kaut kā vienalga. Viss kovids ir pārvērties par fona troksni. Un arī viss bardaks saistībā ar to.
UPD. Ir tā kā nojautu. Arī šizofrēnija un bipolārie ir vakcinējami tagad. Es pilnīgi saprotu, ka ir zobs, ka šādi tagad vakcinējas, it īpaši, ja pirms paša vecmāmiņas 90+ (piemērs izrauts Twiterī). Man ar neliekas prātīgi, bet nu bet... mans lielākais viedoklis ir, ka man ir vienalga/apnicis, jo nu meh, cik var?
22.3.21 22:46 - Agrāk man bija tāds tags... par viedokli...
Ne baigi plaši izmantots un diezgan ātri beidzās, bet nu bija tāds, kuru es izmantoju, kad MaN bIJa ViEDokLiS. Kaut kā pēdējā laikā vairāk gribas atkal kaut ko paspīdēt. Protams tā paspīdēšana ir no dīvāna un ar visai ierobežotu kompetenci, nedomājiet, ka es pati to nejūtu. Bet tik un tā gudri dirst, lai arī nav malku cirst, ir ļoti patīkami.
Un tagad pat vairs nezinu, kur sākt, jo pēdējā laikā ir ļoti daudz bijis domu, ka lūk šo gan varētu izplāties cibiskā monologā. Šodien lieta, kas sadusmoja - atkal kā viedu "cīņai ar bulijingu" iesaka YT video, kur māca atbildēt neiesaistoties emocionāli, varbūt ar humoru un vispār NeĻauTieS BūT DomInĒtAm. Jebal... Varbūt es to uztvertu mierīgāk, ja tā dura, kas bija pedagoģijas psiholoģijas pasniedzēja nebūtu mācījusi to pašu!!! (Varbūt arī neuztvertu mierīgāk, jo bulijings ir tēma, kas pavelk, kaut nekad neesmu bijusi tajā iesaistīta, bet varbūt tāpēc, jo man liekas, ka man BRUTĀLI paveicās, ka tas neskāra mani.)
Pirmais punkts. Es saprotu, ka tas (šodien) bija vecāka skatu punkts ar nodomu kā pasargāt savu bērnu. Bet. Upuris nav vienīgais šajā spēlē. Vai ir tādas pareizās atbildes un "pamēģini atjokot", lai nekļūtu par buliju? Tas ir banāls, bet svarīgs jautājums, atvainojos, ka ielīdu banalitātēs. Bet neaizmirsīsim trešo lomu šajā "spēlē" - skatītāji. Bystanders. Ziniet, tā arī nav laba loma, kur būt. Varbūt ir ērta pašiem skatītājiem, bet apzinieties, ka arī jūs tādā gadījumā dariet pāri. Es nespēju cienīt nevienu vecāku, kurš ar lepnumu paziņo, ka māca saviem bērniem pastāvēt pašiem par sevi, ka lūk viņa bērns nebūs gan bulijinga upuris! Jo visticamāk šis lepnums slēpj to, ka bērns attiecīgā situācijā būs pats bulijs vai vienkārši noskatīsies. Emocionālā gudrība (un spēks) bērnam nav viegli iemācāma lieta. Bet tā ir daudz vērtīgāka par spēju atštaukāt pāridrītāju (vai ignorēt citur notiekošu pāri darījumu). Bet nu jā, ja empātija nav vērtiība, tad, protams, labāk bulijs kā upuris! :rolleyes: Bet jā, es esmu vecmeita un bērnu man nebūs, variet pat nesākt, ka nemācīšu kā bērnus audzināt.
Otrais punkts.
Buljings savā oriģinālajā definīcijā
NAV vienkārši konflikts!!! (Arī, varbūt nebūtu tik aizsvilusies, ja to skaidri un gaiši pateiktu, kad šo tēmu mācīja.) Varbūt pēdējā laikā definīcija ir izplūdusi, bet es pieturēšos pie oriģināla. Tur svarīgs ir varas disbalanss. Var būt gan daudzi pret vienu, gan populārs pret nepopulāru, gan ar spējām ietekmēt, pret kaut kāda veida padoto. Tāpat tā nav viena epizode, bet ilgstošs un atkārtojošs process. Nu kā mēs varam bērnu gadījumā runāt, ka upuris "vienkārši saņemsies" un visu atrisinās?? Jūs galīgi ahujeļi, vai??? Varas disbalansu nav tik viegli izjaukt ar vienkāršu pajokošanu!
Trešais punkts. Es zinu cilvēku, kurš, ja ne bulijingu, tad "daudzu cilvēku apsmiešanu" skolā piedzīvoja gan. Izmantoja stratēģiju humors. Joprojām ir fucked up. Jā, iedomājies, tas nelīdzēja! Tas, ka atjokoja! Un ja tas ir bulijings tā īstajā nozīmē, kāpēc gan lai līdzētu? Tu esi viens pret daudziem un izmanto stulbas taktikas, lai pilnībā nepakļūtu zem tanka. Vidi tas nemaina. Man liekas reizēm cilvēki nenovērtē CIK ĻOTI videi, kurā atrodies, ir nozīme mentālajai veselībai (un atgādināšu, bērni ir vieglāk ietekmējami, viņi vēl veidojas). Vai tiešām vide, kurā visu laiku ir jāsargājas "neņemt pie sirds" un "pareizi atjokot" ir veselīga?
Ceturtais punkts. Ir iemesli, kāpēc cilvēks ir sākts bulijots. Jā, reizēm pārāk emocionāli reaģē, kad viņu apceļ, droši vien, reizēm. Bet tur tā lieta, ka cilvēki ir dažādi. Emocionālā jūtība nav kaut kas, ko var ietekmēt. Atcerieties, kad es teicu, ka man brutāli noveicās? Es biju ļoti raudulīgs bērns, varēju saraudāties par jebko. Un ja tā būtu taisnība, ka pārāk emocionāla reaģēšana ir iemesls kāpēc kādu bulijo, es 100% būtu bijusi bulijota. Bet tas nav vienīgais iemesls, iemeslus, ja grib, var atrast vienmēr. Pat banālas lietas. Nemaz jau nerunājot, ka daži bērni ir citādi un grūtāk saprotami, jo viņiem ir sava pieredze un problēmas, kas nav norma.
Piektais punkts. Pāridarījums atstāj pēdas. Un, ja bērns jau ir ietrenēts būt par upuri (reizēm pat tie nav vecāki, bet skola), tad ir grūti pastāvēt par sevi, kāda gan vēl "pareizā atbildēšana"??? Nevar nenonākt, ka tādi "pareizi atbildēt" ieteikumi ir victim blaming. Un es joprojām runāju par bērniem nevis bullijingu pieaugušo vidē! Kā var bērnam likt uzņemties atbildību?
Šī tēma izbesī atkal un atkal, bet es joprojām pārāk daudz sastopos ar uz upura vērstu situācijas risinājumu. Protams, tā ir vienkāršāk! Un cilvēkiem patīk vienkārši!
20.3.21 13:03
Varbūt ceturtdien bija tāds downeris tāpēc, ka man ir downeris KATRU REIZI pēc mācībām neklātienē. Tikai ceturtdien es arī jutos īpaši slikti pastrādājusi. Bet jā, ja tā paskatās, katru reizi pēc tam, kad ir bijušas nodarbības es jūtos meh un kā no laivas izmesta. Jā, arī tad, kad esmu visu labi pastrādājusi un tā. Nevar būt, ka man šis jau kopš pandēmijas sākuma. Bet tā pamanāmi kopš esmu (gandrīz) pārvākusies. Bet to, ka tā ir regulārā problēma, sapratu šodien.
Es diezgan skaidri nojaušu uz ko šis velk. Man ir grūti dabūt nobeiguma gandarījuma sajūtu par paveikto. Kā vienmēr apzinātu domu nav, tās es izlamātu no peckām ārā. Neapzinātā? Nu kaut kas uz nedaru pietiekami labi un tā. Vajadzētu darīt vairāk.
Un lai arī es rakstu daudz procesa šeit, šķiet gribas tās pašas pārliecības kaut kur kompaktāk un privātāk. Lai var atkal ātri uzmest aci.
14.3.21 11:31
Nu vakar tikai otrā diena bez alko, bet kaut kā vizualizāciju darbs veicās daudz labāk kā pēdējā laikā. Interesanti - strādāju pie vienas pārliecības un dikti sāk pēc tā durt aizmugurē sānā. Pārliecības konfliktējot. Un tad man bija iedvesma un materiāls pastrādāt arī mazliet tālāk.
Es neticu, ka mani jebkad mīlēs kāda esmu.
-> Esmu mīlama.
Mani nekad nemīlēs.
-> Mani vienmēr un visur mīl.
Cilvēki mani pamet.
-> Man vienmēr ir atbalsts, kad man to vajag.
Pēdējai pārliecībai gan bija traki daudz vizualizācijā, ko tīrīt, un tad vispār aizgāja vizualizācija kaut kādā šreijā, īsti nesapratu kā un kāpēc un ko darīt, bet tad mani iztraucēja un vairs neko.
Un es tikai varu vēlreiz atkal pieminēt to, ka ir tik forši, ka man vairs nav agresora manā iekšējā pasaulē. Nav. Vizualizācijās nenāk, pārliecībās neuzrādās. Ir tik, tik jauki, ka tas ir atrisināts. Atceros kā gāju pie iepriekšējā terapeita un viņš līdz galam nespēja uztvert to manu sajūtu, ka man liekas, ka man kāds darīs pāri. Ja jāvizualizē, tad bija tāds nekonkrēts briesmonis. Tagad? Mēģinu vizualizēt, bet man tur priekšā kāds taisa tādu draudzīgu plecu raustīšanu, sak neko nezin. :D
Vēl interesantais, ko sapņoju pa nakti (pēc darba ar pārliecībām), ka esmu omas mājās(bernībā tur gana ilgi dzīvoju) un metu ārā sabojājušos ēdienu, tieši gaļa un piena produkti. Viens vesels nodīrāts trusis sabojājies, kas negrib līst atkritumu maisā, vēl kaut kāda gaļa, nez cik sen nopirkti pieni un krējumi, kuri stāv pieliekamajā un aizņem vietu (citādi tas pieliekamais neticami tīrs un nepiekrauts, tā bija nekad). Nu lūk un es ar lielu izlēmību to visu vācu, pienus vēl izleju izlietnē, pirms likt miskastes maisā. Jāsaka ļoti netipisks sapnis un arī ļoti... zīmīgs. It īpaši tā pārliecība, ar ko es to visu darīju. Bija onkulis, kas fonā kaut ko burkšķēja, jutu omas kluso "tāpat nekad nedarīsi labi", bet tas bija tik nesvarīgi un nenozīmīgi.