Nu vakar tikai otrā diena bez alko, bet kaut kā vizualizāciju darbs veicās daudz labāk kā pēdējā laikā. Interesanti - strādāju pie vienas pārliecības un dikti sāk pēc tā durt aizmugurē sānā. Pārliecības konfliktējot. Un tad man bija iedvesma un materiāls pastrādāt arī mazliet tālāk.

Es neticu, ka mani jebkad mīlēs kāda esmu.
-> Esmu mīlama.
Mani nekad nemīlēs.
-> Mani vienmēr un visur mīl.
Cilvēki mani pamet.
-> Man vienmēr ir atbalsts, kad man to vajag.

Pēdējai pārliecībai gan bija traki daudz vizualizācijā, ko tīrīt, un tad vispār aizgāja vizualizācija kaut kādā šreijā, īsti nesapratu kā un kāpēc un ko darīt, bet tad mani iztraucēja un vairs neko.


Un es tikai varu vēlreiz atkal pieminēt to, ka ir tik forši, ka man vairs nav agresora manā iekšējā pasaulē. Nav. Vizualizācijās nenāk, pārliecībās neuzrādās. Ir tik, tik jauki, ka tas ir atrisināts. Atceros kā gāju pie iepriekšējā terapeita un viņš līdz galam nespēja uztvert to manu sajūtu, ka man liekas, ka man kāds darīs pāri. Ja jāvizualizē, tad bija tāds nekonkrēts briesmonis. Tagad? Mēģinu vizualizēt, bet man tur priekšā kāds taisa tādu draudzīgu plecu raustīšanu, sak neko nezin. :D

Vēl interesantais, ko sapņoju pa nakti (pēc darba ar pārliecībām), ka esmu omas mājās(bernībā tur gana ilgi dzīvoju) un metu ārā sabojājušos ēdienu, tieši gaļa un piena produkti. Viens vesels nodīrāts trusis sabojājies, kas negrib līst atkritumu maisā, vēl kaut kāda gaļa, nez cik sen nopirkti pieni un krējumi, kuri stāv pieliekamajā un aizņem vietu (citādi tas pieliekamais neticami tīrs un nepiekrauts, tā bija nekad). Nu lūk un es ar lielu izlēmību to visu vācu, pienus vēl izleju izlietnē, pirms likt miskastes maisā. Jāsaka ļoti netipisks sapnis un arī ļoti... zīmīgs. It īpaši tā pārliecība, ar ko es to visu darīju. Bija onkulis, kas fonā kaut ko burkšķēja, jutu omas kluso "tāpat nekad nedarīsi labi", bet tas bija tik nesvarīgi un nenozīmīgi.