Te ir kaut kas teikts
Jaunākais
12.3.21 14:36
Meh, meh... negribas atzīties, bet es atkal (joprojām) stragloju. Jā, dzeru tabletītes, tās man dod sajūtu vieglāk domāt šajā PMS trauksmes posmā, tāpat arī nav tās briesmīgās trauksmes paralīzes, bet godīgi sakot nav arī tā, ka es tagad visu spēju darīt un viss ir čotka. Nav. :( Es drausmīgi prokrastinēju. Un tas man liek domāt, ka man atkal jādodas pie terapeita. Bet es nez... galvenokārt jau finansiāli. Bet ir tā sajūta, ka pietrūkst, ka mani pietur kāds. Kaut gan... nav jau tā, ka terapeits bija brīnumzāles. Es gan atceros vienu posmu, kad ļoti veicās no rokas lietas. Pat ja ne mācību, tad izaugsme šķiet lidoja uz priekšu un bija baigais draivs darīt un arī viegli mainījās lietas (piemēram, vizualizācijās). Taču ir kāda problēma.
Dzīve būtu daudz skaistāka, ja mēs vadītos pēc viedā principa "Vajag darīt tā, kā darīt vajag, bet darīt tā, kā nevajag darīt, nevajag." Visas problēmas neatrisinātu, bet daudzas gan. Bet, protams, nesanāks, jo mums ir ļoti izvērsti argumenti, kāpēc vajag darīt tā, kā nevajag.
Šis vispār tika teiks pilnīgi citā tēmā un to neteicu es. Bet aizķērās. Jo es zinu skaidri, kas man ļoti palīdzēja izaugsmē. Alkohols. Precīzāk atturēšanās no tā. Es to lietoju pārmērīgi. Nē, es reti, kad piedzeros, man nemaz nepatīk tā. Pēdējā reize, kad piedzēros arī bija pirms gada vai diviem. Bet tā ikdienišķi un nevērīgi malkot katru dienu... nu jā. Tā esmu es pa visiem 100. Retas ir dienas, kad es neesmu dzērusi. It īpaši, ja esmu darbā, jo tur es varu dzert cik uziet (galvenais darba spējas paturēt) un maz-mazliet ir pat nepieciešams. Kad es mēnesi nedzēru, tad tā bija dīkstāve un mācības arī bija pašplūsmā un maz. Ne stresu, ne kārdinājumu. Un, un, un... es negribu atteikties no alkohola! Man garšo! Un something! Un vēl daži argumenti kāpēc vajadzētu darīt tā, kā nevajag. Un tbh man ir ļoti īpašas attiecības ar alkoholu, palīdzējis gan stresos, gan trauksmēs, gan atbrīvoties cilvēkos vai vismaz būt tai glāzei, kurai pieķerties, lai justos ērtāk. Muļķīgi, bet sajūta, ka atsakos no kaut kā ļoti sirsniņai svarīga. Un nav pat tā, ka es taisītos atteikties pavisam.
Reālistisks plāns? Reizi, divas, pusotru reizi nedēļā ļaut sev iedzert, vēl jāizdomā precīzāk. Jā, jā, savu nosodījumu un izbrīnu var paturēt pie sevis, ir cilvēki, kuri vispār nedzer, ja! Bet man tas būtu krietns samazinājums, atcerēsimies, ka mans reižu skaits nedēļā svārstās starp 5,5 un 7. Uzskaitīt varētu ar to pašu Habbit tracker, vienīgais, tur būs sajūta, ka tagad nu gan ir obligāti jāiedzer, ja nedēļa pagājusi. Tas ir domāts pozitīvo paradumu uzskaitei ne negatīvo. :D Prasītos arī uzskaitīt čipsus, lai nav biežāk kā reizi nedēļā. Un vispār varētu sākt ar šodienu. Nosacīti. Gribas atzīmēt vārda dienu, bet to varu darīt ar tiem bezdievīgajiem eklēriem, kurus atklāju vakar. Bet var šovakar pēdējo reizi padzert un tad nedēļu skaidrā. Vēl padomāšu, uzlikšu upd, kad izdomāšu.
upd: Vakar jau nedzēru ikdienišķo vakara alu, kaut arī varēja aizbildināties ar svētkiem. Jo dziļi sirsniņā es to nemaz negribēju. :(
Aplikācijas pameklēju, bet meh. Atradu vienu labu, bet nav gluži man piemērota. (BadChoice tracker. Bez nosodījuma var uzskaitīt savas sliktās izvēles un skatīties vai ir paterni.) Meklēju cheat day tracker, bet tādu nav! Un pārējie slikto paradumu aplikācijas sola piebeigt slikto paradumu vienreiz un par visām reizēm un tas ir neiedomājami, ka varētu to vienkārši kontrolēt un neuzskaitīt cik ilgi jau esi bez alko/videospēlēm/cigaretēm/pusaudžu seksa. Kaut kāds baigais amerikānisms un melnbaltums spraucas ārā. Nolēmu palikt pie sava Loop Habbit tracker. Biežums - varu atļauties trīs reizes divās nedēļās. Tas liekas tāds gana pielaidīgs, bet gana saprātīgs risinājums. Kaut man ir aizdoma, ka vēl mazāk alkohola būtu labāk, bet uz to e pagaidām neesmu spējīga ilgtermiņā. Šo es gribētu noturēt vismaz līdz vasarai.
9.3.21 14:01 - Trauksme
Es sev no amerikām pasūtīju nomierinošas tabletītes, kuras mums ir ar recepti. Kaut kādā brīdī es saņemšos aiziet pie psihiatra, bet nu šīs esot basic nomierinošās, tikai te salīdzinot ar amerikām daudz dārgākas. Nu lūk, bet es cenšos būt kārtīgs pilsonis un bez iemesla nedzert. Problēma? Es nepamanu, kad man sākas trauksme. Es pēdējās dienas esmu bijusi tizla, neko nepadarīju, kaut kā jutu, ka nav, bet nelikās, ka tā jau trauksme. Tik vakar paskatījos kalendārā un ieraudzīju, ka ir pienācis ikmēneša PMS laiks. Un šorīt iedzēru tabletīti. Un tagad(!), tagad es jūtu un apzinos savu trauksmi! Tagad nav automātiskā novēršanās un laika izniekošana! Galva kaut kā skaidrāka un REDZ, kas notiek. Es nesaprotu, kā es varēju būt tāda dura, ka mācību un vienkāršiem to do darbiņiem nevarēju pieķerties! Un galvenais pietiekami ilgi nokoncentrēt uzmanību, ka eu, nav labi, ja tā paskatās, ir iemesls kāpēc es tāāāāāā prokrastinēju. Facepalm.
Es nezinu kā šo risināt. Jo, lai sāktu novērst problēmu, kaut tabletīti iedzert, ir jāpamana, ka ir problēma un kur ir iemesls. Man šķiet, ka man galvā pārāk daudz iesēdies ir "jātiek galā", kas ir domāts tā, ka sakod zobus, ignorē un darbojies tālāk it kā nekas nebūtu. Bet es nevaru padarboties tālāk un spītīgi arī neredzu, ka man ir jāpievēršas problēmas risinājumam. Jā, sajūta, ka esmu kā muša pret stiklu, kad blakus logs ir šķirbiņā pavērts. Vrb jāuzliek atgādinājums, ka nedēļu pirms paredzētā mēnešreizu datuma, atnāk ziņa, ka jāsāk dzert nomierinošie. :D
Vēl arī iekšējā darba fokusu pamainīt uz to, kas neļauj "sevi redzēt", it īpaši, kad ir trauksme. Reku jau viena pārliecība izlīdusi - jātiek galā.
-> Es drīkstu pievērsties savas problēmas risināšanai, ja es netieku galā.
-> Es ļauju sev redzēt, ja es netieku galā.
-> Man ir viss pasaules laiks risināt savas problēmas.
Un visas šīs frāzes sajūtās ir kā svaigs malks gaisa, kas nozīmē, ka tās ir ļoti aktuālas.
Akdievs, ir tiešām sajūta, ka es atkal spēju skaidri redzēt! Pēdējās dienas tādas noteikti nebija.
8.3.21 15:35
Nejēdzīga diena. Atkal. Tā vietā, lai padarītu kaut ko jēdzīgu trīs stundas soctīklos. It īpaši tas kašķis ar to viszini, kurš apgalvo, ka es neko nezinot par feminismu un puķes sieviešdienā dāvina visā pasaulē... Nē, nu vispirms viņš norādīja, ka mans arguments ir sūds, viņš visu zin, man nav pat jēgas skaidrot. Un vispirms "viņas" uztaisa sieviešdienu, bet tad besās, ka viņas apsveic.
Es paralēli gan gūglēju, bet nu nācās man palikt vien pie sava uzskata. Šo to gan uzzināju, bet nu neko tādu, kas apgāztu kājām gaisā manus uzskatus par šo dienu un kā to svinēt. Nosūtīju Martai ziedojumu, tā ir mana svinēšana.
Vispār reidžs, kas bija no rīta pieklusis. Besī man šie kā tulpju svētki. Besī.
5.3.21 14:13 - Woo woo stuff
Ar savām psiholoģiski terapeitiskajām pārdomām es dzīvoju diezgan garlaicīgu, troļļu ignorētu dzīvi. Kas grib, lasa, kas ne, tas ne. Brīžam man vispār liekas, ka kurš ta mani lasa un nafig? :D
Bet es gribu vairāk pierakstīt savu woo woo darbošanos. Tas ir nezinātniski, balstīts uz lietām, kur labākajā gadījumā var teikt, ka ir nepierādāmas, bet vispār jebkurš nŌrmāls cilvēks skatīsies šķībi un padomās, ka es vispār nekā nesaprotu, ja ticu tādām lietām. Godīgi sakot ne es gribu, lai par mani PADOMĀ ko tādu, ne arī, lai man skaidro, ka veiksme ir sagadīšanās un citus zinātniskus aspektus, kurus zinu. Jā, es zinu zinātnisko pieeju, es to nenoliedzu. Nu lūk un man gribās mierīgi savā nodabā pierakstīt visādu kreizī woo woo. Ja kāds grib to arī lasīt, tad principā var gaidīt to pašu kā līdz šim, bet tikai woo woo plānā (proti sevis kārtošanu un tā). Bet no tiem, kas viegli ievainojami un ietekmējami ar BS, es gribu paslēpties. Tomēr atklātajai attieksmei jābūt zinātniskai, bet guļamistabā/zem atslēgas katrs var darīt, ko grib. Tātad, taisīšu speciālo atslēgu, zem kura būs mani woo woo ieraksti.
Poll #21422
Open to:
All, results viewable to:
AllTu gribi pieteikties redzēt manu woo woo stafu?
3.3.21 19:43
Sāp labās kājas īkšķis. Un tieši tajā locītavā, kur piestiprināts pie pēdas. Laikam būs jārunā aizdoties pie daktera. Man gan arī ir tāds mazliet wtf, kāpēc. Un es jau sagūglēju hallux valgus. Nu lieliski nu! Nav gan pirmā reize, kad šo gūglēju, laikam tiešām jāiet pie daktera. :(
Interesē arī woo woo iemesli un iespējas, bet par to laikam es ne publiski. Publiski es visiem teikšu, ka jāiet pie daktera.
3.3.21 15:15
Šorīt mani psiholoģiski novērtēja un uzreiz pēc tam es norāvu tādu trauksmi, ka knapi no mājas uz darbu tiku. (Un arī tad ar taksi, ir daudz vieglāk tikt pāri paralizējošai trauksmei, ja a)uz mani gaida un rēķinās citi cilvēki; b)pašai pēc iespējas mazāk kustību jāveic - iesēsties taksī un sarauties čokuriņā ir daudz vieglāk nekā tikt līdz sab.transportam vai mīties ar riteni.)
Nu jā, es esmu pārliecināta, ka kaut kas tajā psiholoģiskajā novērtēšanā man aizvēra širmi. (Taksometrā arī paraudāju, sen nebiju raudājusi.) Viss gan tajā novērtēšanā bija korekti, nu ok, bērni fonā, bet nu tas bija labākajā gadījumā bišķi kaitinoši, nekas tāds. Kas man varēja paraut? Nu pirmais bija komentārs, ka man pedantisms mīnusā, tas vārētu izskaidrot prokrastināciju. Man nepatika. Nu tā, ka pretestība bija, nepatika. Jā, pedantisms man nepiemīt, bet vispār uz darāmo darbu es esmu kārtīga un apzinīga! Neredzu jēgu pārspīlēt un tur tie jautājumi man likās jau par pārspīlētu pedantismu. Pateica, ka man ir risks panikas lēkmēm, es gan teicu, ka tā ir mana parastā trauksme. :D Bet vārdu panika es pierakstīju un kaut kā ēda man smadzeni. Disasociācija. Nu mazliet, bet pasaule ir dīvaina un brīžiem uznāk sajūta, ka tas viss ir savāds un atdalīts no manis. Meh, interesanti, bet nenozīmīgi, manuprāt. It īpaši tāpēc, ka man tas ir tikai pret pasauli reizēm un vismaz pēdējos gadus nekad pret sevi. (Nez, ja vien neskaita to sajūtu, ka esmu vairākas daļas, bet tas laikam ir kas cits un nu arī ne tik nozīmīgi, lai kaut ko uztrauktos.) Sociālā trauksme mazliet iezīmējās. Oh, well... Minimiāli kaut kas ir, jā. Vēl viegla ievainojamība. Nekas tāds, ko nezinātu, bet arī laika gaitā esmu norūdījusies. Paškaitējums... nu uz to es skatos vispār citādi, jo kink, bet lai nu... es taču nevarēju atbildēt negodīgi! Ah! Un ekscentrisms! Nu jā, jāatzīst, kaut gan pati sev es jūtos ĻOOOTI normāla. :D Bet tur tie jautājumi bija, ka citi man ir teikuši šo vai to, un godīgi citi arī ir teikuši! Nu sākot ar to, ka vidusskolā žetonvakara balsošanā es biju iebalsota par klases dīvaini. :D Un košas drēbes vilkt arī ir izlekšana no parasto cilvēku vidus. Man vēl nav īsti skaidrs kāpēc ekscentrisms ir klīniskajā aptaujā. Depresīvisms gan pa nullēm, jau pildot redzēju. Tiesa gan asara izspiedās, kad man pajautāja, kāpēc es apsvēru pašnāvību pirms tiem desmit, padsmit gadiem. Tas aizķēra kaut ko. Pateikt, ka es agrāk par to domāju un izsvēru plusus un mīnusus darīt vai ne, tas ir vienkārši. Bet kāpēc, tur laikam man pašai labas atbildes nebija. Vienkārši jutos slikti, neredzēju sev nākotni un gribēju mirt.
Tagad gan esmu nomierinājusies, kā arī iedzērusi nomierinošos līdzekļus. Ai, vienkārši gribēju parakstīt.
23.2.21 13:57
Ir lielisks progress! Es meklēju pētījumus kursa darbam, man patīk, ir interesanti, ir skaidrs, ko es pētu UN tajā pašā laikā es negribu apvemties/nosmakt/paģībt aiz lielas trauksmes! Nu lieliski, nu! Tas ir daudz labāk kā pagājušā gadā. Bet neiet uz priekšu tik raiti kā gribētos. Šodien ir neliela galvas reibšana/dullums un arī kājas mazliet mīkstas. Tas parādījās pēc tam, kad vienā datu bāzē atradu daudz info, kas pa manu tēmu. No vienas puses forši, no otras puses daudz, no trešās aizrautība, excitement. Un tas uzsita trauksmi tā, ka vajadzēja pat atiet malā, bet tagad darot es jūtu, ka dikti nogurstu (emocionāli smagi un/vai pretrunīgi stāvokļi, prōtams, ka nogurdina).
Aizrautība/excitement - slikti, jo es zaudēšu kontroli pār sevi. Šis man izlīda ārā. Nav tā, ka pirmo reizi sastopu, taču, ko darīt, man nav ne jausmas. Ir arī bijuši brīži, kad dusmās/sakāpinātās emocijās es zaudēju kontroli tik ļoti, ka saprotu, ka man jāiet pie speciālista vai arī nebūs labi. Tagad ļooti reti zaudēju kontroli un arī tad uz pāris sekundēm, bet ne tādos mēros, ka baidītos par savu un citu veselību un drošību. Bet no otras puses, šis nav par to!!! Aizrautība un excitement ir būtiskas plūsmas (
flow, tad kad iegrimsti darāmajā un kas tur...) sastāvdaļa. Un tā ir sava veida kontroles zaudēšana! Tā ir atslēgšanās no reālās pasaules un iegrimšana darāmajā procesā.
Bet smadzenē kaut kas slēdzas uz īso, jo kontroles zaudēšana = slikti. Un ja skatāmies no pārliecību skatu punkta, es nezinu kā to varu pārformulēt, lai liktos labi un patiesi. Varbūt pirmām kārtām es kontroli nezaudēju? Atdot kontroli plūsmai? Bet tālāk pašlaik netieku. Kas traucē? Nezinu. Netieku tālāk. Bet kamēr šo sadrukāju nu jau es gribu mazliet apvemties un paģībt dēļ lielas trauksmes.
19.2.21 12:36
Problēmas sakni esmu atradusi, bet jebkādas afirmācijas par "Es esmu un mani mīl" izklausās tukši un meh. Es zinu, ka tā ir vajadzīga kā viena no galvenajām pārliecībām, bet šobrīd es esmu pārāk tālu no tā. Turpinu lasīt un izmēģināt ezotērisko grāmatiņu. Pie pārliecību darba vēl neesmu tikusi. Bet pagaidām ir laba sajūta par to, ko daru. Savukārt afirmācija, kas šobrīd darbojas un kuru šodien sāku bakstīt - es daru lietas un tāpēc es sevi mīlu un citi arī mani mīl. Palīdz mazināt to kontrastu, ka vai nu es sevi par kaut ko mīlu vai citi, ka nevar būt abi kopā. Jā, šobrīd ir runa par nosacījuma mīlestību, bet tas ir tas līmenis, kas šobrīd ir svarīgi. Ja es nevaru "dabūt" nosacījuma mīlestību, kā tad vispār dabūšu beznosacījumu?
--------
22.02.
Nākamais solis - aizrautība/excitement. Labā ziņa, zemapziņa vairs nedomā, ka es būšu kaut kādās briesmās, man kaut kas briesmīgs notiks, ja es būšu aizrāvusies vai vispār ktk darīšu. Jēj! Redzams vēl viens labs solis uz priekšu. Tas, kas jāpalabo - mani nemīlēs, ja būšu aizrāvusies vai vispār darīšu lietas. Pagaidām tas arī viss.
17.2.21 11:42 - Mani nemīlēs, ja...
Es sāku bakstīt to ezotērisko figņu, kuru man jau kādu laiku atpakaļ iedeva (es gan šķiet pat prasīju), bet visu laiku nespēju pieķerties. Turklāt ezotērika man ir konkrēts love/hate temats. Ticu kaut kam, spēju dabūt kaut kādu rezultātu, bet tajā pašā laikā riebjas ezotērikā esošo cilvēku zinātnes noliegums, stulbums un vispār visa tā huiņa, kas tiek pierakstīta klāt. Anyway... sāku to grāmatiņu.
Līdz šim man kaut kā darīšana vienmēr ir saistījusies ar apdraudējumu man, man tiks nodarīts pāri, ja es kaut ko darīšu, nedod dievs, aizrautīgi un ar prieku. Bet pāridarītāju no pagātnes es esmu apstrādājusi un tā man vairs tur nav. Briesmu sajūta ir mazliet citāda, bet ir. Un uzķert, kas tad slikts būs, kad es darīšu, man nekādi neizdevās. Un ilgi. Nu lūk, un ar šo jauno ezotērisko figņu, man noskanēja galvā atslēga. Mani nemīlēs, ja... [un šeit ir nenoformulēts kopums ar visu ko, sākot ar jebkā darīšanu, būšanu laimīgai un beidzot ar esību kā tādu]. Lūk! Mani nemīlēs. Tas tik ļoti iet kopā ar visu bērnībā - mierīga, paklausīga, netraucē, klusumā pie sevis spēlējas. Kādā brīdī es pieaugu un sāku darīt lietas, jo es sevi mīlu, kad es daru lietas, it īpaši tās, ko man patīk darīt, sagādā baudu darīt. Bet tas, ka es sevi mīlēšu darot, šķiet nepietiek, vai ne? Vienmēr, kopš es sevi sāku apzināties kā personību, ir es vs viņi, es nekādai grupai nepiederu (ģimenei arī īsti ne, tā man tāda sadrumstalota). Jo kurš gan mani mīlēs, ja es būšu es, un es darīšu savas lietas! Šis izskaidro tik daudz! Saliek pa plauktiem vairākus iekšējos straglus, arī, piemēram, to, ka nevaru darīt, kā citi uzskata par pareizu. Es to nosaucu par savu iekšējo panku, jo nevar pakļauties nekādā gadījumā un būt pareizai un izdarīgai, kārtīgai meitenei. Bet ja jautājums ir izšķiršanos, ka mani mīlēs vs es sevi mīlēšu, bez vidusceļa, tad tas viss šķiet skaidrāks.
Mani nemīlēs, ja es darīšu lietas, ko mīlu.
Mani nemīlēs, ja es mana klātbūtne būs redzama vai jūtama.
Mani nemīlēs, ja es mainīšu lietas.
Mani nemīlēs, ja es būšu laimīga.
Mani nemīlēs, ja es būšu personība.
Mani nemīlēs, ja es izrādīšu iniciatīvu, būšu aktīva.
Mani nemīlēs, ja es paveikšu lietas, būšu veiksmīga.
utt.
Es varētu vēl daudz rakstīt. Vairāk par simtu, mazāk par tūksoti.
Īsti nenoformulējas, ar ko varētu aizvietot.
Mani mīl.
Mani mīl neatkarīgi no tā, kas esmu, ko daru.
Mani mīl tādu kā esmu.
Mani ir mīlējuši vienmēr un vienmēr mīlēs.
Liekas, ka ir kaut kāda viena pārliecība, ko likt vietā, bet netieku tai klāt. Un varbūt tāpēc, ka tas ir tik daudz un milzīgi nozīmīgi, dzīvi caurvijoši, lielais darbs jāsadala mazākos, pa konkrētiem cilvēkiem.
Mamma mani mīl.
Tēvs mani mīl.
Oma un onkulis mani mīl.
Leons mani mīl.
Māsa mani mīl.
Jā... Šis ir īstais ceļš. Un šo arī varētu turpināt daudz un dikti, bet ja galvenos tēlus dabūšu mīlošus, tad gan jau tikšu arī pie galvenās pārliecības, kas aptvers visu.
Un vispār liekas, ka es atkal esmu iekāpusi enerģijas plūsmā. Tas jauki! Tā ir ārkārtīgi forša sajūta, ka es jūtos, ka dodos uz priekšu. Muļļāšanās uz vietas nav tik patīkami.
Upd: Es esmu un mani mīl. Šī ir galvenā pārliecība. Ātrāk atnāca nekā būtu gaidījusi.
15.2.21 15:14
Ir atsākušās studijas un tas mazliet spridzina smadzeni. Ja nebūtu jānokārto kursa darbs (parāds), būtu mazliet vieglāk. Bet šoreiz es trāpīju beidzot tēmu tā, ka pašai patīk. Iespējams nepatiks tas, ja būs grūti atrast pētījumus. APA rakstos vien 15 raksti vispār ar galveno atslēgvārdu pēdējos 20 gados. Bet gan jau kaut kur, jo es redzu, ka šur tur ir atsauces, tad tikai pats raksts jāsameklē. Bet vispār studijas kā tādas šobrīd velk uz trauksmi. Jāsaliek kalendārā visi datumi kalendārā un glītā vienojošā sarakstā visas prasības. Tādas lietas nomierina.
Gribas glītā sarakstā un pa datumiem salikt arī personīgo izaugsmi. Es gan zinu, ka saraksti nelīdz pret prokrastinēšanu, bet, bet, bet. Gribas, lai es to darītu vairāk un gribas, lai ir paredzama sakārtotība, bet nekad īsti nezinu, kas šoreiz uzdos pa nervu. Vismaz ir jau gana liels klāsts ar metodēm, kuras izmantot. Ai, bet tā ir trauksme, kas runā. Visu sakārtot glītās kastītēs ne var, ne vajag. Es vnk gribu justies brīvi, ne tik saspringta. Es gribu lidot, bet ir sajūta, ka sastingstu un kā akmens gāžos lejā. Sastingšana ir mans galvenais veids, kā reaģēt briesmās. Tas ir sava veida flight veids, es gribētu, kaut man vairāk būtu fight iekšā. Kaut gan nez, tas, ka man iekšā ir kašķīgums uz random cilvēkiem, arī nav labi, bet nu neko, to es labi kontrolēju, savu flight es kontrolēju visai nosacīti.
10.2.21 16:03
Es šodien esmu izdzērusi fenibutu, čupiņu ar bezrecepšu nomierinošajām (baldriāns un ko) un alkohols. Yēy! Ir lieliski! Es gan prokrastinēju joprojām, bet vismaz nav tās trauksmes. Jei bogu, es nesaprotu, vai es lietas vairāk pamanu vai tiešām man pēdējā laikā (gads+) PMS ir daudz intensīvāks kļuvis ar savu trauksmi. Pārējā laikā viss ciešami un dēļ iemesliem. Bet kā PMS, tā ir trauksme līmenī 9/10. Es gan atceros, ka jutos kā nožēlojama nelaimes čupiņa pirms mēnešreizēm arī gadus 5 atpakaļ vismaz, bet vai tiešām bija tik liela trauksme? Varbūt atrisināju nelaimes čupiņu/depresīvismu un tad tika paliek trauksme, kura nu var mierīgi izpausties. Diemžēl aizmirsu ar ginekologu par šo parunāt, nesen aizgāju uz tehnisko apskati. Nezinu gan vai viņa ko normālu var pateikt, jo kā lubrikantu viņa ieteica vazelīnu. (Facepalm, jebkurš, kurš kaut minūti ir pagūglējis, saprot,ka vazelīns ir jāatstāj pagājušajā gadsimtā, džīz, turklāt ir tik daudz labu alternatīvu!) Varbūt vajadzētu aiziet uz konsultāciju pie savas psihiatres. It īpaši tāpēc, ka es flunaksolu dzeru jau krietni ilgi.
Jebkurā gadījumā - zālītes ir labi, zālītes ir lieliski. Esmu pat normāls cilvēks gandrīz.
7.2.21 12:20 - Es uzskatu, ka es esmu labāka nekā vairums cilvēku.
Un tas ir veids nevis kā es nolieku citus cilvēkus, bet sevi. Tas ir pārmetums man pašai, kad es nevaru, nevis pārmetums citiem. Tas, kas citiem ir normāli, ir priekš manis nepieļaujami (vai vismaz labojams defekts personībā). Man ir jābūt labākai par citiem. Un tieši tāpēc es feiloju vairāk nekā citi. Tas arī galīgi grauj manu atbilstību manis iedomātajiem standartiem priekš sevis.
Piemērs? Nejēdzīju seriālu bindžošana. Normāliem cilvēkiem tā ir parasta izklaide. Priekš manis tā ir laika izniekošana, kad varētu darīt Kaut Ko Labāku. Un tomēr es noraujos ik pa laikam un nevaru pārstāt skatīties, ja jau sāku. Jā, arī tad, kad es redzu, ka seriāls ir viduvēja izklaide priekš manis. Tur ir jābūt izteiktai garlaicībai vai kaut kam, kas man izteikti riebjas, lai es pārtrauktu.
Vēl viens piemērs ir veg-ēšana. Tas, ka citi ēd gaļu pat nepamirkšķinot par ētisko pusi, ir... nu tas ir pieņemtais standarts. Bet tas nav gana labi priekš manis. Man vajag ēst veģetāri, mājās vegāniski. Jāsaka, ka es regulāri noraujos un vienkārši neesmu spējīga to izdarīt. Ar ļoti mainīgām sekmēm es cenšos būt veģetāriete no kādu agro 20 gadu vecuma. 10+ gadi, hah. Un pēdējā laikā tas ir kļuvis grūtāk, jo īpaši esmu kopā ar gaļēdāju. Citiem ir ok ēst gaļu, man jābūt labākai.
Peronīgajā izaugsmē ir mazliet labāk, bet arī tur es savus mērķus nesasniedzu. Mērķis ir pievērsties tam katru dienu. Trīs galvenie veidi ir meditācijas/atslābināšanās/tapping tehnikas izmantošana, rakstīšana šeit vai bloknotā, mirkļa čekošana ar jautājumu, vai šajā brīdī ir labākais, ko varu darīt. Pēdējā laikā tas biežāk nenotiek kā notiek. Vismaz šim ir labi sasniegumi 10 gadu laikā.
Prōtams! Es redzu. Es redzu cik tas ir saspīlēti un nejēdzīgi. Bet man ir ļoti grūti atkāpties no domas, ka man jābūt labākai kā citiem. Droši vien tur ir daļa lepnuma, bet daudz vairāk tur ir daļa atbildības. Es gribu mācīt citus dzīvot. Es gribu palīdzēt pasauli veidot labāku. Un es gribu cilvēkus vadīt un palīdzēt tiem iet labākā virzienā. Un TĀPĒC man pret sevi ir jāizvirza augstākas prasības nekā pret citiem. Es ļoti augstu vērtēju pazemību. Palīdzēt tāpēc, ka esi labāks/labākā situācijā. Būšana labākam nenozīmē iemeslu lepoties. Tieši pieticība nozīmē būt labākam.
Bet JĀbūšana vienmēr ir saspīlēti. Daudz vairāk par vienkārši Būšanu. Kaut kas no šī visa man ir jāatlaiž, tikai es nesaprotu kas. Visu neesmu gatava. Man liekas, ka es palaidīšos, ja man nebūs tās tiecības uz augstāku standartu (vēlme lekt augstāk par savu dē). Cik es zinu, tas tā nestrādā. Es vienmēr esmu bijusi par to pārliecināta. Sasniegt var vairāk atsakoties no tā, kas tur spīlēs. Tā ir ļoti neveselīga sevis motivēšana ar tādiem augstiem standartiem. Atbilde vienmēr ir - sakārtot sevi, lai daršīšana Labāk nāk dabiski. Bet varbūt, kamēr tas nav izdarīts ir ok arī tā. Saspīlēti. Nezinu.
6.2.21 16:05
Es esmu pārliecināta, ka zīdaiņa vecumā pārāk daudz tiku "pamesta." Nu tas ir tā, ka raudu un neviens nenāk mani samīļot/apmierināt vajadzības. Bet tajā pašā laikā man tas loģiskajā prātā nekompilējas. Jo mamma = laba, mamma nekad ko tādu nedarītu. Nē nu vēlāk viņa mani "pameta" vairākkārt, bet tas jau ir apgremots un saprotami. Bet tas zīdaiņa vecums galīgi neliekas pa plauktiem. Kaut arī tikpat "ticamā" veidā es esmu pārliecināta, ka mammai bija pēcdzemdību depresija. Un pat tīri loģiski, jo zinu, ka mammai tendence uz depresijām (kā man bija), tad ir ļoti liela iespēja, ka pēc dzemdībām arī norāva. Un attiecīgi mana aprūpe varēja ciest. Bet tik un tā kaut kādās smadzeņu krokās tas viss neiet kopā. Nu tā, ka galīgi. Un tā, ka tas varētu kļūt problemātiski, ja šo neatrisināšu.
No vienas puses pagātne un mūsu atmiņas nav nekas akmenī cirsts, to var un vajag bieži mainīt. Savam pagātnes es radīt drošības, rūpju un mīlestības sajūtu, piemēram. No otras puses, ja mēģina ar afirmācijām iet pretēji tam, kādas ir dziļākās un stabilās pārliecības, tad var uztaisīt vien iekšēju konfliktu, kas noteikti nav labāk. Iespējams arī šeit ir vajadzīga mūžsenā recepte - vispirms pieņemt kā bija un tad mainīt pagātni. Es šobrīd galīgi neesmu pieņēmusi, varbūt tur arī problēma.
Smilšu terapijā vārdu ambivalence dzirdēju, kad norādīja, ka visi tēli ir ambivalenti. Tajā brīdī tas bija tieši par figūriņu, kas simbolizēja māti. Tajā brīdī es kaut kā to... nez, vnk dzirdēju, bet palika ļoti atmiņā. Nez. Ir grūti pieņemt, ka mamma nav tikai laba? Vēlākos gados vieglāk, bet tieši par zīdaiņa vecumu. Varbūt tas ir ļoti arī saistīts ar to, ka man ir ārkārtīgi grūti pieņemt to, ka pasaule nav laba (vai vismaz taisnīga, bet taisnīga=laba). Man neliekas loģiski, ka zīdaiņa vecumā es apguvu arī "es neesmu laba", bet pirmie aizmetņi tur bija, tālāk izaugu līdz sevis apziņai arī, tas ka es neesmu laba. Un tagad izmēģinot uz sevis afirmāciju "es esmu laba" uz līdzenas vietas apraudos.
Varbūt tur arī ir tas konflikts. Ja mamma = laba un mamma = pasaule, bet man īsti vēl nav spējas nošķirt pasauli no sevis, bet man ir slikti, no kurienes tas sliktais rodas? Kaut kas manī, mammā, pasaulē ir slikts/slikti. Un kaut kā galīgi nav ok tas. Nez, viss vēl liekas murgaini. Bet kaut kas šķetinās.
31.1.21 17:54 - Vai tu esi laimīgs? Vai tu spēj būt laimīgs?
Ir kaut kāds laimes līmenis sasniegts. Es pilnīgi noteikti esmu DAUDZ lielākā iekšējā un ārējā komfortā kā gadus 10 atpakaļ. Bet tā dziļi sev noticot,es nespēju apgalvot pat "Es drīkstu būt laimīga", kur nu izteikumus apgalvojuma formā, kas ietvertu plašumu laikā. Es ar šo kaut kad nesen jau strādāju. Būtu jau labi strādāt pie savas iekšējās sakārtotības ikdienā, bet nav jau tas tik viegli uz saņemšanos, it īpaši, ja bezmiegs (vai kas cits) nekož dibenā. Ir stulbi kaut kā, ka es labprātāk pavadu laiku bezmērķīgās izklaidēs (stulbas spēlītes, nejēdzīgi seriāli nejēdzīgos apjomos) nekā kaut kādā kaut vai izklaidē, bet kas mani dara piepildītāku, laimīgāku un gudrāku (grāmatas, rakstīšana, radošums). Un dievs nedod man būs aizrautība par to nevis tas bezjēdzīgais garlaicīgums fonā. Varbūt pat aizrautība ir labāks atslēgas vārds kā laime. Notiks kaut kas nelāgs, ja es iegrimšu/aizraušos ar savu laimi. Tādu fona laimīti un īsiem momentiem, tādu var. Aizrautība kaut vai mazliet, tas jau ir oi, oi, oi, davai labāk ieskatīšos twiterī, kaut zinu, ka nekā jauna tur nav. Aizrautība saistās ar briesmu izjūtu. Laikam es joprojām neesmu iemācījusies lidot. Nu tā mierīgi un brīvi.
Tikko pavadīju pusstundu meklējot lidojošas/levitējošas bildes, lai ir ko ielikt moodboardā, bet neko jēdzīgu neatradu. Bet smadzeni mazliet iznesa, jo... nu nav smadzene pieradusi, ka es varētu tā viegli un brīvi lidot, tas ir ktks neaptverams. Gan tiešā, gan pārnestā nozīmē. Sapņos arī kaut kas tāds ir ļoti reti.
Bet vispār, lasot afirmācijas, kas bija aktuālas pirms gada, pusotra, redzu, ka vairāk kā puse no tām jau ir... neaktuālas. Tā ka vispār. Nezinu, kurā brīdī Leons manī nomira, piemēram. Tagad afirmācija, ka viņš ir miris, liekas tāda... nu jokaina. Bet tajā laikā tas bija ļoti spēcīgi. Nu vispār jāliek jauna bilde iekšā ar afirmācijām. Sen nav atjaunots un izmantots afirmāciju rīks.
26.1.21 15:09
Bija jautājums, kādus ieteikumus (literatūrai) par to kā trenēt intuīciju, jo visu dzīvi dzīvo "ar galvu". Liekas, ka var arī labāk.
Un tas jautājums pat nebija konkrēti man, bet es kaut kā jūtos, ka man uz to ir jāatbild ļoti nopietni. Varbūt tas ir lieki. Varbūt arī ne.
Pirmais, kas nāk prātā - vienmēr var labāk. It īpaši tāpēc, ka cilvēks ir ļoti audzināts nebūt saskarē ar sevi, savu intuīciju, savām emocijām. Bet ko tieši jautātājs domā ar intuīciju? To var uztvert gan kā savu iekšējo sajūtu, kas pašam ir vajadzīgs un ne. Uz šo es arī koncentrēšos, jo tas manuprāt ir labākais intuīcijas izmantošanas veids, nevis uzminēt kaut kādus ārējus faktorus un notikumus. Man intuīcija ir būšana kontaktā ar sevi, tādējādi arī spējot uzķert tās mazās neapjaušamās informācijas druskas, kas mūsos jau ir. Intuīcija NAV zināšanas. Drīzāk dziļāka izpratne, par to, ko jūti. Un man besī bez vajadzības līst ezotērikā, centīšos to arī nedarīt.
Viens ārkārtīgi burvīgs triks, lai saprastu, ko jūti, ir vizualizācija. Visdažādākā veida. Piemēram, ja ir jāizvēlas starp vairākām izvēlēm, iedomājies, ka esi krustcelēs vai vairākām durvīm priekšā. Katrs no ceļiem/durvīm apzīmē vienu tavu izvēli. Un tad paskaties, kas ir aiz durvīm pa vienai, vai paskaties uz konkrēto ceļu. Kā tie izskatās? Un pievērs uzmanību savām ķermeņa sajūtām, kāda ir sajūta, kur ir vieglāk un atbrīvojošāk? Kur ir skaistāk? Kur ir kārtīgāk, kur ir nepatīkams bardaks? Šis ātri vien dos ieskatu, kura izvēle ir vairāk Tava.
Neesmu Marijas Kondo fans, bet viņai arī ir ļoti laba tehnika, kā saprast par lietām, kuras paturēt vai ne - does it spark joy? (Un man prieku rada māksliniecisks bardaciņš ar daudz sīkiem nevajadzīgiem krikumiem. :D ) Šis ir jautājums gan savas dzīves kvalitātes uzlabošanai, gan būšanai saskarsmē ar sevi.
Man jebkurā gadījumā ir pieredze, ka čujs par dažādām lietām attīstās, kad noņem iekšējos blokus. Un tad var tālāk runāt par terapiju, banāli, es zinu. Bet tieši terapija var būt labs palīgs, lai atrastu to kontaktu ar sevi. Arī lai atrastu iemeslus kāpēc šis kontakts pazudis. Piemēram, izrādās es tīri labi māku lasīt cilvēkus, bet man agrā bērnībā meloja par emocijām, ko citi jūt (aizkaitināts "es neesmu dusmīga!!!"), kas uz ilgu laiku izčakarēja spēju lasīt cilvēkus, bet saprotot iemeslus un ar tiem strādājot un kāpjot pāri, dabiskie talanti atkal var izpausties.
Ja terapija nav opcija vai tur fokuss ir uz citām lietām, tad, manuprāt, vērtīgi ir strādāt ar iekšējo bērnu. Tas ir tāds emociju kamoliņš, kurš ļoti balstās uz instinktiem un intuīciju, prātuļojošais prāts vēl nav tik ļoti attīstījies. Twiterī laba alternatīva ir arī iekšējais kucēns. Tas der tiem, kuri sevī nevar ieraudzīt to iekšējo bērnu kā mīlamu un atbalstāmu. Par šo grāmatas gan ir, esmu redzējusi arī latviski, nezinu cik labas, jo es gāju citu ceļu.
Man personīgi ir vēl viena tehnika, kas velk uz ezotēriku vai vismaz tā bieži tiek izmantota ezotērikā. Ķermeņa mikrokustības/neapzinātās kustības, kā atbilde, lai sarunātos ar zemapziņu. (Atkārtošos es runāju tikai par to, lai vairāk uzzinātu, kas pašam iekšā darbojas, ar šo neuzzināsi neko ārpus sevis, vai dievs nogrābstās, pareģosi ktk.) Vienkāršākajā variantā tas ir svārstiņš. (Gūgle -> pendulum subconscious mind) Man tas ir kaut kā līdzīgi bet es to daru bez papildlīdzekļiem un izmantoju pirkstu refleksīvās kustības. (Var jautāt kā, ja interesē. Bet lūdzu, lūdzu, lūdzu nesaejiet ezotērikā, ja saejiet, tad ņemiet prātu līdzi.)
UPD. Es nezinu kā es nepieminēju rakstīšanu! Rakstīšana kā journaling un sevis izzināšana caur rakstīšanu ir spēcīgs rīks.
23.1.21 15:03 - Atbildība un ambivalence par to.
Visas pēdējās reizes, kad prasu zemapziņai, kāpēc man ir trauksme, lien ārā vārds atbildība. Un es īsti nezinu kā to sagremot, labākajā gadījumā sanāk apžļambāt. Var izvilkt pārliecības (varbūt tas jādara biežāk), bet mainīt man tās nesanāk (ikdienas afirmācijas?). Gribas šo risināt pie terapeita (esošajam naudas daudzumam šobrīd citas prioritātes), bet tas būtu diezgan ironiski, jo es atbildību par šo situāciju daļēji noveļu uz citu cilvēku. Es gan esmu atbildīgs cilvēks terapijā, ļoti daudz daru pati, tad varbūt atbildīga rīcība būtu iet uz risinājuma procesiem, kas ir efektīvāki un ātrāki nevis censties tikt galā pati, kad īsti to nespēju?
Lūk!!! Es apskatīju tikai vienu šauru situāciju un uzreiz jau ir redzams kā atbildība uz pusēm plēš! Kas ir atbildīga rīcība? Es uzskatu, ka vienmēr vajag rīkoties pēc iespējas atbildīgāk, bet cik ir tas līmenis? Un kurā brīdī atbildību vienkārši neuzņemties un vienkārši ļaut, lai viss aizplūst? Bet arī tādi lēmumi ir ar atbildības devu. Es nevaru izlemt kā man būt. Kā man justies. Kā es GRIBU. "Es gribu atbildību, es negribu atbildību" tas šobrīd ir patiesākais, ko varu pateikt.
UPD:
Atbildība ir vieglums ar kādu es dzīvoju savu dzīvi.
Lūk, meklējoties pārliecībās, izpīpēju šādu frāzi. Un dziļi, dziļi sirsniņā man tā liekas ļoti patiesa, lai arī prātam virspusēji iestājas neliels wtf. Un ja atbildība ir smaga, tad es daru to nepareizi. Ar dziļākajām pārliecībām, tas ļoti, ļoti makes sense. No cilvēka vulgaris skatu punkta laikam ne. Bet nu... ko darīs, ka es tik ļoti esmu sagājusi savos putnos ar ezotērikas/LoA piegaršu? Ir skaisti un viegli tvert dzīvi tā... kā dejā, nekontrolējot, bet sadarbojoties.
21.1.21 11:41
Es biju uz viļņa kaut kad pirms Ziemassvētkiem. Nu tā, oktobri, novembri. Viena no pazīmēm - gribēju un lasīju grāmatas. Tagad, godīgi sakot, tik vien Sandman komiksam pietiek smadzeņu jaudas. Vēl arī paralēli klausos Righteous mind, ļoti interesanta, bet ir tāda sajūta, ka nespēju uztvert informāciju. Arī tas, ka vizuālās meditācijas vairs nav tik jaudīgas. Nu jā, neesmu es vairs enerģijas plūsmā. Traukme arī palielinājusies, kas nozīmē, ka es vairāk dzeru alkoholu, bet tā vien rādās, ka alkohola regulāra lietošana arī nepalīdz būt šajā enerģijas plūsmā. Ar alkoholu es pati sev šauju kājā. Bet man ļoti patīk alkohols. Ļoti. Bet to vajadzētu atstāt tikai svētku reizēm un tā. Tagad tieši labs laiks, lai samazinātu alko patēriņu, tagad divas nedēļas darbā nav jābūt, kas nozīmē, ka pieeja alkoholam man būs tikai tad, kad es speciāli aiziešu uz veikalu (vai darbu, bet tas tālāk) pakaļ. Un varbūt atkal februāris jāpaņem pilnīgi kā pilnīgi skaidrais mēnesis.
Otrs - esmu dabūjusi vingrošanas paklājiņu, nu tad beidzot tā kā vajadzētu sākt kustēties, ne? Pret šo es jūtu nepatiku. Varbūt jāpastrādā ar šo nepatiku. Ēšana, protams, joprojām ir bardaks, bet kaut kā kaut ko es paēdu, tad nu par šo tik ļoti neuztraukšos. Visu uzreiz nevaru un negribu.
Vispār šim gadam es esmu arī noteikusi virzienu - kontakts ar sevi, apzinātība, identitāte. Tas izklausās visai dažādi un tā, bet manā prātā tās ir ļoti saistītas lietas. Un šim arī vajadzētu palīdzēt pie pirmajiem diviem punktiem.
Šodien atkal šķiet, ka esmu mazliet atpakaļ uz viļņa. (Tā uz 70%, tas ir labākais rādītājs šogad.) Bet kas man palīdzēja? Man ir baigās aizdomas, ka tā bija puzle. Es pat kauliņus vakar nepabeidzu šķirot, bet kaut kādu baigo kaifu noķēru gan arī uz to neilgo brīdi. Zemapziņa ar neatzīstas, ka zinātu citus iemeslus. Mjā, hobiji ir svarīgi.
18.1.21 15:11
Dr. Wick : Your progress has plateaued. Does that disappoint you?
Susanna : I'm ambivalent. In fact that's my new favorite word.
Dr. Wick : Do you know what that means, ambivalence?
Susanna : I don't care.
Dr. Wick : If it's your favorite word, I would've thought you would...
Susanna : It *means* I don't care. That's what it means.
Dr. Wick : On the contrary, Susanna. Ambivalence suggests strong feelings... in opposition. The prefix, as in "ambidextrous", means "both". The rest of it, in Latin, means "vigor". The word suggests that you are torn... between two opposing courses of action.
Susanna : Will I stay or will I go?
Dr. Wick : Am I sane... or, am I crazy?
Susanna : Those aren't courses of action.
Dr. Wick : They can be, dear - for some.
Susanna : Well, then - it's the wrong word.
Dr. Wick : No. I think it's perfect.
15.1.21 21:55
Esmu palaidusies, mana izaugsme ir atkal iestagnējusi un vispār #vissirslikti. Nu labi, nav jau, nav... Es nekad nespēju to viss ir slikti lietot pilnīgi nopietni, tur vienmēr apakšā ir pašironija. Bet tajā pašā laikā es arī nevaru bieži lietot pa jokam šo, jo katrā daļā daļa joka un joki vispār kā spēcīgs normalizācijas rīks un es jebkādā veidā atsakos pieņemt, ka kaut nedaudz "viss ir slikti" ir patiess. Vienmēr ir kaut kas labs un vispār man ir laba dzīve ar daudzām privilēģijām.
Piemēram, labā ziņa manā izaugsmē ir tā, ka es esmu pasākusi biežāk rakstīt savā kladītē. Visbiežāk tur ir šāda shēma:
Kaut kas nav labi, kaut ko nedaru? Kāpēc? Ar zemapziņas palīdzību izpīpēju pa punktiem. Uzrakstu pozitīvās pārliecības, parasti tām jau gana daudz ticu un vienkārši ir jāizvelk apziņas virspusē un jāaktualizē.
Un tas arī viss. Parasti nostrādā ļoti labi. Bet parasti man ir ĻOTI grūti šo uzsākt. Piemēram, šodien es esmu prokrastinējusi gandrīz visu dienu, mazliet parakstīju skolai vajadzīgo, bet tur paragrāfs vajadzīgo 5 vietā. Un neesmu šo rakstu uzdevumu darījusi. Vispār jau apaļu nedēļu prokrastinēju ar konkrēto skolas lietu. Šausmas pārņem, kā būs ar kursa darbu/bakalaura darbu, ja šis man personīgi ir ĻOTI VIEGLS rakstu darbs. Refleksija. Es taču tādas varu cept vienu pēc otras, nav jau zinātniskā eseja, kur katrs vārds ir jāpamato ar atsaucēm.
Un es VĒL neesmu paveikusi iepriekšējā gada refleksiju, to kas privāta un man. Vismaz šim gadam ir izstrādāts virziens kā strādāt. Bet ir sajūta, ka ir grūti. Varbūt tā ir nepareiza sajūta. Bet arī - pēdējās dienas cīnos ar PMS trauksmi, varbūt ... nē, vnk sevis pažēlošana nav pareizā atbilde. Varbūt man atkal vajag ikdienas izdarītā kalendāru. Jo nedēļa liekas vnk nožēlojama, es pat nezinu, kur šī nedēļa palika. Oh, wait! Es strādāju. Un nedeļas sākumā pat arī vēlās maiņas. Nu labi, nav tik traki ar mani. Bet lūk, vajag ikdienas pierakstiņu, kur paskatīties, ko tad es šodien, vakar, aizaizvakar darīju. Un varbūt alko vajadzētu piebremzēt. (Teica klusums un aizgāja sev ieliet, tās turklāt šodien vakariņas, ja!)
Nu labi, šīs tādas random domas pa galvu maisās. Varbūt vajag pieturēties pie konkrētas striktas sistēmas. No otras puses man besī konkrētas striktas sistēmas un es vienmēr, it īpaši psiholoģiskajās lietās, izdaru pa savam. Jā vispār būtu ērti, ja būtu Daddy Dom uz ko paļauties, lai nav tā, ka es esmu vienīgā uz ko varu paļauties, bet būsim godīgi, es nezinu vai es vairs spēju. Es pat nezinu vai gribu. Jā, tajā sevis iedomātajā idealizētajā veidā, jā, noteikti gribu, bet reālistiskajā? Bet varbūt arī mani pieņēmumi, kas ir reālistiski ir sagrozīti, varbūt es VARU dabūt ideāli, bet tas nekad nenotiks ar šitik nepārliecinātu vēlmi, ka tas vispār ir iespējams. Un lūk, attiecībās arvien vairāk veidojas tā, ka es esmu augšējais cilvēks. Diezgan sāp šis viss īstenībā.
Bet jā. Es jūtos apjukusi. Varbūt tas ir pārāk vājas identitātes dēļ. Nemāku noraksturot vārdos. Mana identitātes izjūta ir spēcīgāka nekā jebkad tā ir bijusi. Bet varbūt vienkārši nepietiek. Tā ir tā spēcīgā izjūta, ka, jā, es zinu, kas es esmu, ko es daru, kur es eju. Ir daļa, kur es to skaidri zinu, bet vispār es jūtos kā uz nestabila pamata/ceļa. Un tas arī liedz noorientēties. Jā, varbūt man vajadzēja atrast Lielo Mērķi, uz ko strādāt. Nu tīri pašizaugsmē. Jo tie mazie, ikdienas, ir baigi ok, bet tie nerisina Iemeslu un Cēloni. Šim gadam, piemēram, es ļoti redzu, kā vajadzētu koncentrēties uz skolas lielajiem rakstu darbiem (galu galā šis ir gads, kad jāuzraksta bakalaurs), bet es ļoti jūtu cik tas ir fake mērķis. Ne tāpēc, ka nesvarīgs, ļoti svarīgs, bet tāpēc, ka problēmas ar to ir sekas nevis cēlonis. Es pat nevaru izvēlēties tēmu, jo nevaru saprast, kas ir Mans un kas Man interesē un būs vajadzīgs. Bet identitāte, sevis izjūta un stabilitāte... jā... tas ir tas. Pēkšņi arī šobrīd jūtos stabili, skaidri un sakārtoti. Nav tas apjukums, kas bija visu šī ieraksta laiku.
13.1.21 15:48
Bezmaz vai apraudājos. (Nu labi, apraudājos, esmu crybaby.) Par sevi, par citiem un pasauli. Nezinu kāpēc svara, ēšanas un fiziskās veselības tēma ir tik smaga pat man. Varbūt tāpēc, ka tikai viens no svara aspektiem man ir puslīdz kārtībā. Un tas ir - izskatos gana tieva pat tagad, bet tas nav ne veselīga uztura, ne veselīgas attieksmes pret ēšanu, ne fiziskās formas dēļ. Un pasaule turklāt ir negodīgi iekārota, jo diskriminē uz šī pamata jo ļoti. (Jā, pārmērīga taisnīguma izjūta nav baigi forša lieta, par sevi uz citu rēķina nespēju priecāties.)
Ir smagi. Un smagi ir tāpēc, ka tā ir milzīga problēma, kurai es neredzu risinājumu. Nu man būs jāēd visu atlikušo dzīvi, u know. Katru dienu vairākas reizes dienā ir jādomā par to, ko likt sevī iekšā un tam jābūt garšīgam, pietiekami veselīgam, pietiekami sabalasnētam... Paliek smagi domājot par to. Vajag personīgo pavāru, kas staigā pakaļ, varbūt tad. Jo šodien es esmu... izdzērusi kafiju (bez cukura, bez piena)... un bišītiņ iedzērusi to pulverīša maisījumu (Mana, tas ir viens no tiem, kas pulverveidā piedāvā maltīti, bet es esmu izdzērusi šodien kādu trešdaļu no vieglas maltītītes daudzuma.), tikko iesāku dzert tēju ar pienu un medu. Ah, pareizi, kolēģes atstātās vafeles kādas 5gab. Tas ir viss. Un šādi, nesaprotot, ko tad es ikdienā ēdu, mēdz gadīties bieži. (Vafeles droši vien nebija vegāniskas, fck!)
Varbūt man vajag pārstāt teikt, ka man nav nekādu ēšanas traucējumu. Jā, varbūt.
18 (100.0%)