Bezmaz vai apraudājos. (Nu labi, apraudājos, esmu crybaby.) Par sevi, par citiem un pasauli. Nezinu kāpēc svara, ēšanas un fiziskās veselības tēma ir tik smaga pat man. Varbūt tāpēc, ka tikai viens no svara aspektiem man ir puslīdz kārtībā. Un tas ir - izskatos gana tieva pat tagad, bet tas nav ne veselīga uztura, ne veselīgas attieksmes pret ēšanu, ne fiziskās formas dēļ. Un pasaule turklāt ir negodīgi iekārota, jo diskriminē uz šī pamata jo ļoti. (Jā, pārmērīga taisnīguma izjūta nav baigi forša lieta, par sevi uz citu rēķina nespēju priecāties.)

Ir smagi. Un smagi ir tāpēc, ka tā ir milzīga problēma, kurai es neredzu risinājumu. Nu man būs jāēd visu atlikušo dzīvi, u know. Katru dienu vairākas reizes dienā ir jādomā par to, ko likt sevī iekšā un tam jābūt garšīgam, pietiekami veselīgam, pietiekami sabalasnētam... Paliek smagi domājot par to. Vajag personīgo pavāru, kas staigā pakaļ, varbūt tad. Jo šodien es esmu... izdzērusi kafiju (bez cukura, bez piena)... un bišītiņ iedzērusi to pulverīša maisījumu (Mana, tas ir viens no tiem, kas pulverveidā piedāvā maltīti, bet es esmu izdzērusi šodien kādu trešdaļu no vieglas maltītītes daudzuma.), tikko iesāku dzert tēju ar pienu un medu. Ah, pareizi, kolēģes atstātās vafeles kādas 5gab. Tas ir viss. Un šādi, nesaprotot, ko tad es ikdienā ēdu, mēdz gadīties bieži. (Vafeles droši vien nebija vegāniskas, fck!)

Varbūt man vajag pārstāt teikt, ka man nav nekādu ēšanas traucējumu. Jā, varbūt.