Es uzskatu, ka es esmu labāka nekā vairums cilvēku.
Un tas ir veids nevis kā es nolieku citus cilvēkus, bet sevi. Tas ir pārmetums man pašai, kad es nevaru, nevis pārmetums citiem. Tas, kas citiem ir normāli, ir priekš manis nepieļaujami (vai vismaz labojams defekts personībā). Man ir jābūt labākai par citiem. Un tieši tāpēc es feiloju vairāk nekā citi. Tas arī galīgi grauj manu atbilstību manis iedomātajiem standartiem priekš sevis.
Piemērs? Nejēdzīju seriālu bindžošana. Normāliem cilvēkiem tā ir parasta izklaide. Priekš manis tā ir laika izniekošana, kad varētu darīt Kaut Ko Labāku. Un tomēr es noraujos ik pa laikam un nevaru pārstāt skatīties, ja jau sāku. Jā, arī tad, kad es redzu, ka seriāls ir viduvēja izklaide priekš manis. Tur ir jābūt izteiktai garlaicībai vai kaut kam, kas man izteikti riebjas, lai es pārtrauktu.
Vēl viens piemērs ir veg-ēšana. Tas, ka citi ēd gaļu pat nepamirkšķinot par ētisko pusi, ir... nu tas ir pieņemtais standarts. Bet tas nav gana labi priekš manis. Man vajag ēst veģetāri, mājās vegāniski. Jāsaka, ka es regulāri noraujos un vienkārši neesmu spējīga to izdarīt. Ar ļoti mainīgām sekmēm es cenšos būt veģetāriete no kādu agro 20 gadu vecuma. 10+ gadi, hah. Un pēdējā laikā tas ir kļuvis grūtāk, jo īpaši esmu kopā ar gaļēdāju. Citiem ir ok ēst gaļu, man jābūt labākai.
Peronīgajā izaugsmē ir mazliet labāk, bet arī tur es savus mērķus nesasniedzu. Mērķis ir pievērsties tam katru dienu. Trīs galvenie veidi ir meditācijas/atslābināšanās/tapping tehnikas izmantošana, rakstīšana šeit vai bloknotā, mirkļa čekošana ar jautājumu, vai šajā brīdī ir labākais, ko varu darīt. Pēdējā laikā tas biežāk nenotiek kā notiek. Vismaz šim ir labi sasniegumi 10 gadu laikā.
Prōtams! Es redzu. Es redzu cik tas ir saspīlēti un nejēdzīgi. Bet man ir ļoti grūti atkāpties no domas, ka man jābūt labākai kā citiem. Droši vien tur ir daļa lepnuma, bet daudz vairāk tur ir daļa atbildības. Es gribu mācīt citus dzīvot. Es gribu palīdzēt pasauli veidot labāku. Un es gribu cilvēkus vadīt un palīdzēt tiem iet labākā virzienā. Un TĀPĒC man pret sevi ir jāizvirza augstākas prasības nekā pret citiem. Es ļoti augstu vērtēju pazemību. Palīdzēt tāpēc, ka esi labāks/labākā situācijā. Būšana labākam nenozīmē iemeslu lepoties. Tieši pieticība nozīmē būt labākam.
Bet JĀbūšana vienmēr ir saspīlēti. Daudz vairāk par vienkārši Būšanu. Kaut kas no šī visa man ir jāatlaiž, tikai es nesaprotu kas. Visu neesmu gatava. Man liekas, ka es palaidīšos, ja man nebūs tās tiecības uz augstāku standartu (vēlme lekt augstāk par savu dē). Cik es zinu, tas tā nestrādā. Es vienmēr esmu bijusi par to pārliecināta. Sasniegt var vairāk atsakoties no tā, kas tur spīlēs. Tā ir ļoti neveselīga sevis motivēšana ar tādiem augstiem standartiem. Atbilde vienmēr ir - sakārtot sevi, lai daršīšana Labāk nāk dabiski. Bet varbūt, kamēr tas nav izdarīts ir ok arī tā. Saspīlēti. Nezinu.