Mani nemīlēs, ja...
Es sāku bakstīt to ezotērisko figņu, kuru man jau kādu laiku atpakaļ iedeva (es gan šķiet pat prasīju), bet visu laiku nespēju pieķerties. Turklāt ezotērika man ir konkrēts love/hate temats. Ticu kaut kam, spēju dabūt kaut kādu rezultātu, bet tajā pašā laikā riebjas ezotērikā esošo cilvēku zinātnes noliegums, stulbums un vispār visa tā huiņa, kas tiek pierakstīta klāt. Anyway... sāku to grāmatiņu.

Līdz šim man kaut kā darīšana vienmēr ir saistījusies ar apdraudējumu man, man tiks nodarīts pāri, ja es kaut ko darīšu, nedod dievs, aizrautīgi un ar prieku. Bet pāridarītāju no pagātnes es esmu apstrādājusi un tā man vairs tur nav. Briesmu sajūta ir mazliet citāda, bet ir. Un uzķert, kas tad slikts būs, kad es darīšu, man nekādi neizdevās. Un ilgi. Nu lūk, un ar šo jauno ezotērisko figņu, man noskanēja galvā atslēga. Mani nemīlēs, ja... [un šeit ir nenoformulēts kopums ar visu ko, sākot ar jebkā darīšanu, būšanu laimīgai un beidzot ar esību kā tādu]. Lūk! Mani nemīlēs. Tas tik ļoti iet kopā ar visu bērnībā - mierīga, paklausīga, netraucē, klusumā pie sevis spēlējas. Kādā brīdī es pieaugu un sāku darīt lietas, jo es sevi mīlu, kad es daru lietas, it īpaši tās, ko man patīk darīt, sagādā baudu darīt. Bet tas, ka es sevi mīlēšu darot, šķiet nepietiek, vai ne? Vienmēr, kopš es sevi sāku apzināties kā personību, ir es vs viņi, es nekādai grupai nepiederu (ģimenei arī īsti ne, tā man tāda sadrumstalota). Jo kurš gan mani mīlēs, ja es būšu es, un es darīšu savas lietas! Šis izskaidro tik daudz! Saliek pa plauktiem vairākus iekšējos straglus, arī, piemēram, to, ka nevaru darīt, kā citi uzskata par pareizu. Es to nosaucu par savu iekšējo panku, jo nevar pakļauties nekādā gadījumā un būt pareizai un izdarīgai, kārtīgai meitenei. Bet ja jautājums ir izšķiršanos, ka mani mīlēs vs es sevi mīlēšu, bez vidusceļa, tad tas viss šķiet skaidrāks.

Mani nemīlēs, ja es darīšu lietas, ko mīlu.
Mani nemīlēs, ja es mana klātbūtne būs redzama vai jūtama.
Mani nemīlēs, ja es mainīšu lietas.
Mani nemīlēs, ja es būšu laimīga.
Mani nemīlēs, ja es būšu personība.
Mani nemīlēs, ja es izrādīšu iniciatīvu, būšu aktīva.
Mani nemīlēs, ja es paveikšu lietas, būšu veiksmīga.
utt.
Es varētu vēl daudz rakstīt. Vairāk par simtu, mazāk par tūksoti.

Īsti nenoformulējas, ar ko varētu aizvietot.
Mani mīl.
Mani mīl neatkarīgi no tā, kas esmu, ko daru.
Mani mīl tādu kā esmu.
Mani ir mīlējuši vienmēr un vienmēr mīlēs.
Liekas, ka ir kaut kāda viena pārliecība, ko likt vietā, bet netieku tai klāt. Un varbūt tāpēc, ka tas ir tik daudz un milzīgi nozīmīgi, dzīvi caurvijoši, lielais darbs jāsadala mazākos, pa konkrētiem cilvēkiem.
Mamma mani mīl.
Tēvs mani mīl.
Oma un onkulis mani mīl.
Leons mani mīl.
Māsa mani mīl.
Jā... Šis ir īstais ceļš. Un šo arī varētu turpināt daudz un dikti, bet ja galvenos tēlus dabūšu mīlošus, tad gan jau tikšu arī pie galvenās pārliecības, kas aptvers visu.

Un vispār liekas, ka es atkal esmu iekāpusi enerģijas plūsmā. Tas jauki! Tā ir ārkārtīgi forša sajūta, ka es jūtos, ka dodos uz priekšu. Muļļāšanās uz vietas nav tik patīkami.


Upd: Es esmu un mani mīl. Šī ir galvenā pārliecība. Ātrāk atnāca nekā būtu gaidījusi.