Izvēle - rīt slikta atzīme vai arī tagad(!) sāku mācīties. Man riebjas upurēt savu miegu. Man arī besī, ka es esmu tāda nejēga, kas laicīgāk to nespēja izdarīt un joprojām jūtas kā nejēga, kas visu tikai sačakarēs nevis sagrābs kaut ko pēdējā brīdī. Un vēl kursadarbs... viss būtu labi, ja man būtu vēl kādas divas nedēļas laika, bet pirmdien ir melnrakstam jābūt gatavam (kas principā ir pabeigts darbs un tad vadītājs izvērtē vai tur vispār ir kas jēdzīgs un vai visu pārrakstīt līdz nodošanas laikam). Nu... ja melnrakstu nenodod laicīgi, tad ir mīnus viena balle nevis beigta balle. Un rīt kontroldarbs, ja nemaldos pie šī pasniedzēja vajadzēja būt sekmīgai atzīmei kontroldarbā, ja ne, jāpārraksta, kas prōtams ir problēmu atlikšana uz vēlāku, bet... man jau laikam jāsamierinās, ka es nevaru kā "visi" un "kā man šķiet pareizi". Un pat ja būs tizla atzīme un nebūs jāpārraksta, nu akdievs! Man lielākoties ir labas atzīmes. Maģistros es tikšu, ja pat neiropsiholoģijā būs kaut kas viduvējs vai pat četri.

[aiziet paskatīties savas atzīmes]
"Vidējā svērtā atzīme A un B daļas kursiem = 8.476". Gribas uzreiz par tām zemākajām (2x7) atzīmēm besīties. Kognitīvo psiholoģiju uz leju pavilka tas, ka man uznāca melnie uz eksāmenu. Un kritiskā domāšana - man nebija iespējas apmeklēt nevienu lekciju un lielāko daļu semināru + tas, ka nespēju daiļi un kritiski izteikties gala esejā. Daļēji, jo nezināju ko, ko no manis sagaida, bet es neesmu arī tik daiļrunīga or smth. Anyway... norakstāma neesmu. Mans gala mērķis nav labas atzīmes, bet gan pabeigti maģistri, lai varu strādāt jomā. Jā, zināšanas ir būtiskas, bet augstskola nav vienīgais un ar augstskolu arī nekas nebeigsies, es pat nedomāju kursus, lai kļūtu par terapeitu, bet tas, ka regulāra izglītošanās ir *būtiska* arī tad, kad ir pabeigts ar papīru. Es domāju, ka man nekad nepazudīs vēlme (un cenšanās) būt labākai, kā esmu. Tas pat mierina.

Jebkurā gadījumā šobrīd svarīgākais - savākt savus nervus. Atzīmes ir indikators cik labi man tas izdodas. Ok, tagad ir meh, jā, es netieku galā, bet tas praktiski jau ir pagātnē. Svarīgākais ir šeit un tagad, nav vērts pārmest sev par pagātni. Ir jāsavāc savi nervi tagad. Man ir pat labi rīki, kas darbojas. Un nervu savākšana ir labākais un gudrākais, ko es sev varu nodarīt. Un miegs, lai tiek man arī tas miegs, ko nu vairs. Negribu sevi sodīt, labāk satikšos ar sekām. Svarīgi ir turpināt censties.