Rakstīšana ir arī tāds mazliet self-check, vai gadījumā sev nemeloju. Es gribēju jau rakstīt, ka nezinu kāpēc man visu dienu liela trauksme, to ir viegli padomāt, taču, kad tas ir jāraksta, saprotu, ka tā diezgan konkrēti sev meloju. Nav tā, ka uzreiz uz sitiena zinātu, kāpēc man šodien trauksme tik liela, bet man ir veids to ātri un nesāpīgi noskaidrot.

Šodien pārvedu visas mantiņas. Tie 100Eur bija tā vērti, lai man nebūtu jāskraida pa trepēm augšā lejā. Taču trauksmes iemesls ir tāds, ka es jūtos, ka zaudēju kontroli pār savu dzīvi, lietas notiek, skat, pēc 10 gadu dzīves Ģertrūdes ielā es esmu pārvākusies un man ir sajūta, ka es neesmu tikusi galā vēl ar vecajām lietām, ka jau jaunas ir klāt. Un gribas visu pieturēt un izjust, un sataustīt, bet laiks un notikumi skrien pārāk ātri uz priekšu. Šādās dienās kā šī to jūt it īpaši. Un īstenībā pat nav līdzējis tas, ka viss process bija divus mēnešus. Es vēl nepieradu, ka lietas mainās, es vēl nespēju to satvert un noturēt. Nedomāju, ka būtu bijis labāk, ja es būtu paspējusi pielikt plauktus.

Jā, es galīgi neesmu piedzīvojumu meklētājs. Man gribas stabilitāti. Varētu teikt, ka kompensēju to, ko bērnībā neguvu. Pirmajos 25 gados es esmu mainījusi dzīvesvietu vairāk kā 10 reizes. Laikam sanāk 11. Koju dažādās istabas un cilvēkus, es skaitīju kā vienu. Bieži esmu dzirdējusi, ka tad jau man ir bijis interesanti. Bet augošam bērnam vairāk par interesanti ir vajadzīga stabilitāte un drošība, uz kuras to "interesanti" būvēt. It īpaši tādam jūtīgam bērnam. Un laikam jau tāpēc tagad gribas ķert un saturēt to, kas notiek. Kaut mazliet stabilas drošības.