Agrāk man bija tāds tags... par viedokli...
Ne baigi plaši izmantots un diezgan ātri beidzās, bet nu bija tāds, kuru es izmantoju, kad MaN bIJa ViEDokLiS. Kaut kā pēdējā laikā vairāk gribas atkal kaut ko paspīdēt. Protams tā paspīdēšana ir no dīvāna un ar visai ierobežotu kompetenci, nedomājiet, ka es pati to nejūtu. Bet tik un tā gudri dirst, lai arī nav malku cirst, ir ļoti patīkami.

Un tagad pat vairs nezinu, kur sākt, jo pēdējā laikā ir ļoti daudz bijis domu, ka lūk šo gan varētu izplāties cibiskā monologā. Šodien lieta, kas sadusmoja - atkal kā viedu "cīņai ar bulijingu" iesaka YT video, kur māca atbildēt neiesaistoties emocionāli, varbūt ar humoru un vispār NeĻauTieS BūT DomInĒtAm. Jebal... Varbūt es to uztvertu mierīgāk, ja tā dura, kas bija pedagoģijas psiholoģijas pasniedzēja nebūtu mācījusi to pašu!!! (Varbūt arī neuztvertu mierīgāk, jo bulijings ir tēma, kas pavelk, kaut nekad neesmu bijusi tajā iesaistīta, bet varbūt tāpēc, jo man liekas, ka man BRUTĀLI paveicās, ka tas neskāra mani.)

Pirmais punkts. Es saprotu, ka tas (šodien) bija vecāka skatu punkts ar nodomu kā pasargāt savu bērnu. Bet. Upuris nav vienīgais šajā spēlē. Vai ir tādas pareizās atbildes un "pamēģini atjokot", lai nekļūtu par buliju? Tas ir banāls, bet svarīgs jautājums, atvainojos, ka ielīdu banalitātēs. Bet neaizmirsīsim trešo lomu šajā "spēlē" - skatītāji. Bystanders. Ziniet, tā arī nav laba loma, kur būt. Varbūt ir ērta pašiem skatītājiem, bet apzinieties, ka arī jūs tādā gadījumā dariet pāri. Es nespēju cienīt nevienu vecāku, kurš ar lepnumu paziņo, ka māca saviem bērniem pastāvēt pašiem par sevi, ka lūk viņa bērns nebūs gan bulijinga upuris! Jo visticamāk šis lepnums slēpj to, ka bērns attiecīgā situācijā būs pats bulijs vai vienkārši noskatīsies. Emocionālā gudrība (un spēks) bērnam nav viegli iemācāma lieta. Bet tā ir daudz vērtīgāka par spēju atštaukāt pāridrītāju (vai ignorēt citur notiekošu pāri darījumu). Bet nu jā, ja empātija nav vērtiība, tad, protams, labāk bulijs kā upuris! :rolleyes: Bet jā, es esmu vecmeita un bērnu man nebūs, variet pat nesākt, ka nemācīšu kā bērnus audzināt.

Otrais punkts. Buljings savā oriģinālajā definīcijā NAV vienkārši konflikts!!! (Arī, varbūt nebūtu tik aizsvilusies, ja to skaidri un gaiši pateiktu, kad šo tēmu mācīja.) Varbūt pēdējā laikā definīcija ir izplūdusi, bet es pieturēšos pie oriģināla. Tur svarīgs ir varas disbalanss. Var būt gan daudzi pret vienu, gan populārs pret nepopulāru, gan ar spējām ietekmēt, pret kaut kāda veida padoto. Tāpat tā nav viena epizode, bet ilgstošs un atkārtojošs process. Nu kā mēs varam bērnu gadījumā runāt, ka upuris "vienkārši saņemsies" un visu atrisinās?? Jūs galīgi ahujeļi, vai??? Varas disbalansu nav tik viegli izjaukt ar vienkāršu pajokošanu!

Trešais punkts. Es zinu cilvēku, kurš, ja ne bulijingu, tad "daudzu cilvēku apsmiešanu" skolā piedzīvoja gan. Izmantoja stratēģiju humors. Joprojām ir fucked up. Jā, iedomājies, tas nelīdzēja! Tas, ka atjokoja! Un ja tas ir bulijings tā īstajā nozīmē, kāpēc gan lai līdzētu? Tu esi viens pret daudziem un izmanto stulbas taktikas, lai pilnībā nepakļūtu zem tanka. Vidi tas nemaina. Man liekas reizēm cilvēki nenovērtē CIK ĻOTI videi, kurā atrodies, ir nozīme mentālajai veselībai (un atgādināšu, bērni ir vieglāk ietekmējami, viņi vēl veidojas). Vai tiešām vide, kurā visu laiku ir jāsargājas "neņemt pie sirds" un "pareizi atjokot" ir veselīga?

Ceturtais punkts. Ir iemesli, kāpēc cilvēks ir sākts bulijots. Jā, reizēm pārāk emocionāli reaģē, kad viņu apceļ, droši vien, reizēm. Bet tur tā lieta, ka cilvēki ir dažādi. Emocionālā jūtība nav kaut kas, ko var ietekmēt. Atcerieties, kad es teicu, ka man brutāli noveicās? Es biju ļoti raudulīgs bērns, varēju saraudāties par jebko. Un ja tā būtu taisnība, ka pārāk emocionāla reaģēšana ir iemesls kāpēc kādu bulijo, es 100% būtu bijusi bulijota. Bet tas nav vienīgais iemesls, iemeslus, ja grib, var atrast vienmēr. Pat banālas lietas. Nemaz jau nerunājot, ka daži bērni ir citādi un grūtāk saprotami, jo viņiem ir sava pieredze un problēmas, kas nav norma.

Piektais punkts. Pāridarījums atstāj pēdas. Un, ja bērns jau ir ietrenēts būt par upuri (reizēm pat tie nav vecāki, bet skola), tad ir grūti pastāvēt par sevi, kāda gan vēl "pareizā atbildēšana"??? Nevar nenonākt, ka tādi "pareizi atbildēt" ieteikumi ir victim blaming. Un es joprojām runāju par bērniem nevis bullijingu pieaugušo vidē! Kā var bērnam likt uzņemties atbildību?

Šī tēma izbesī atkal un atkal, bet es joprojām pārāk daudz sastopos ar uz upura vērstu situācijas risinājumu. Protams, tā ir vienkāršāk! Un cilvēkiem patīk vienkārši!