Šis bija viegls darbiņš. Ar eseju neveicas tik viegli. Katru dienu mēģinu kādus tarakānus/pārliecības ķert ārā, efektivitāte mācību darbam ir gana zema, bet jāsaka ka augstākā nekā jebkad agrāk. Rīt vakarā jānodod, nesaprotu vai trauksme par to liek vairāk prokrastinēt vai vairāk savākties. Šķiet pirmais. Jo nav vēl pēdējo stundu panika, kad dari gribi, negribi. Nē, man nepatīk tā dzīvot, kā varbūt var noprast no visa mana cibas pentera, kas mēģina ar mācību trauksmi un prokrastināciju tikt galā nu jau dažus gadus.

Sāk rādīties interesantas bildītes vizualizācijās. Es neesmu pārliecināta vai nebraucu šreijā. Un vispār vai nebraucu šreijā. Ir sajūta, ka tas, kas bijis vairs nav tik stabils. Nav jau arī,jo es ņemu un mainu iesīkstējušas dzīves pārliecības, kas man jau gadiem ir. Un es turpināšu to darīt, jo pagātnes īstums man īsti pat nav svarīgs. Svarīgais ir tagad un ceļš uz priekšu. Pagātnei ir sava nozīme, bet ne vairāk kā ceļam, kurš atvedis šeit un tagad. Varbūt man mazliet rodas nestabilitātes sajūta, jo es jūtu kustību uz priekšu, kā uzkāpjot uz riteņa pēkšņi viss virzās ātrāk, nozīmīgāk, vējiņš gar ausīm plivinās. Nav tās statiskās sajūtas kā ejot, jā tu redzi, ka ej uz priekšu, bet tas ir tā diezgan lēni, ļoti līdzīgi stāvēšanai uz vietas. Un man bail no tādas kustības, kaut tas ir tieši tas, ko cenšos apgūt. Un arī no nākotnes bail, ja nu es sasniegšu savus mērķus? Viss liekas pārāk nozīmīgs, gribu būt nemanāms puteklis kosmosā.