Cik savādi, ne! Mani tarakāni galvā rīko ballīti, es izdodos to ballīti izbraukāt ar riteni, bet ballīte no tā nebeidzās! Vilšanās, ka sports neārstē visas kaites, kā daži labi to mēģina apgalvot. Bet nu visu dienu tā arī neizdevās to ballīti izsvēpēt. Nav gan teikts, ka nopietni būtu mēģinājusi. Jā, ja iekšās ir "es neko nevaru, nekas man nesanāks", neko viegli nevar pieķerties pie problēmas saknes risināšanas. (Sakne - pārliecības, risināšana - pārliecību mainīšana. Nu kaut vai tappings ar afirmācijām.) Un es te ar riteni pabraukāt! Tāds naivums manā vecumā.

Bet tas ir tāds apburtais aplis - jūtos, ka neko nevaru, nedaru un prokrastinēju arī uz šīs sajūtas izsvēpēšanu, rezultātā neko nevaru, neko neesmu izdarījusi, turpinu tā justies, turpinu izvairīties no problēmas risinājuma. Nu labi... Kaut Kad jau es pieķeros, bet laiks un mācību un dzīves prasības skrien daudz ātrāk uz priekšu kā es esmu gatava saņemties. Un būsim godīgi, uz atsevišķām lietām es varu prokrastinēt gadiem ilgi.

Un vispār man jau visam ir risinājumi, darīšanas vaina. Bet kāpēc es tik ļoti nespēju pieķerties šai mērķtiecīgajai darīšanai? Nu viens ir tas, ka jau no sīcības kā galvenais problēmu un emociju risināšanas veids man ir izvairīšanās. Domājiet bērni-grāmatu tārpi vienmēr ir tik ļoti zinātkāri? Varbūt tas ir veids, kā paslēpties. Man noteikti. Un 30+ gadus dzīvojot ar galveno stresa pārvarēšanas veidu izvairīšanās, es vispār brīnos kā tik tālu esmu tikusi savā emocionālajā izaugsmē. Droši vien tas, ka tāpat tās emocijas kļuva neizturamas, piespieda. Un misijas apziņa arī piespieda. (Kaut tās arī ir spēcīgas emocijas, tikai citādas kā depresija un pašnāvnieciskas domas.) Un laikam tač jau misijas apziņa ir tā, kas jorojām turpina piespiest mani strādāt ar savām emocijām. Nebūtu tās, es nestudētu un nerautos uz pušu, ka mans un studiju ritms/ātrums nesakrīt. Misijas apziņa arī ir tā, kas spiež būt labākai nekā esmu. Kaut kāda daļa zinātkāres studijās arī ir, bet to ir gana viegli apmierināt ērtāk un lētāk.

Jā, bet tā ir vērtīga doma. Varbūt vairāk vajag atcerēties kāpēc es vispār laužu sevi. Un varbūt beidzot jāpieķeras pie savas misijas noformulēšanas. Kas tieši ir tas, uz ko es tiecos, kas man neļauj dzīvot vienkāršu un "ignorance is bliss" dzīvi. (Vai vismaz, ja apziņas nostūrī parādās Sliktas Lietas pasaulē, tā nav mana atbildība.) Jā, bet es tā nevarētu. Un tas ir spēcīgs dzinulis. Jāizmanto.

Un tomēr un atkal rakstīšanai ir savs terapeitiskais efekts! Nāk tās atziņas ne sliktāk kā pie terapeita!