Šorīt no rīta vēl bija pāris labas lietas izdarītas un tad atkritiens bedrē un trauksmē. Galvenais nevarēju saprast kas ko kā un kā tikt atpakaļ, nekādas pārliecības neizdodas atrast. Pāris stundas pacentos, pagaidīju, lai pāriet pats (nepārgāja), saņēmos rakstīt. Interesanti, ka pārliecības bija jāizloba, no sākuma vispār rādījās, ka ar pārliecībām viss kārtībā. Kas nav pie vainas? Nu es sabijos no tā, ka izdarīju lietas viegli un vienkārši. Kad sāku meklēt kāpēc sabijos, tad visādi interesanti apgalvojumi sāka līst ārā, kuri, ja tā labi padomā, var būt arī pārliecības. :D Nu tur piemēram, ka tas varētu turpināties un tas būtu slikti, jo es sevi noteikti pārpūlēšu, man nekad nebūs laika atpūtai, cilvēkiem nepatikšu un tāpat es visu nepaspēšu.

Kas man liekas interesanti - milzīgā uzmanīšanās no pārpūles. Nezinu no kurienes man tas! Vienīgais, kas nāk prātā, ka bērnībā pie omas dzīvojot, jebko, ko es darīju, nekas nebija gana labi un gana pietiekami. Vienmēr varēja labāk un vairāk. Vai vispār kaut ko citu. Un arī tas, ka depresijas momentos, man tiešām bija ļoti maz enerģijas un bija reāla iespēja sevi pārpūlēt. Bet tā objektīvi vērtējot - es atpūšos gana, nav tā, ka es tikai daru, daru un neatpūšos. Pat brīžos, kad ir nedaru, nedaru, es atrodu laiku, ko atpūsties. Jo man ir bail no sevis pārpūlēšanas. Muļķīgi.