Gribu nomirt. Ne nu tā skaudri un sāpīgi, bet vienkārši gribu nebūt. Es nezinu kāpēc dzīve un tās veicamie uzdevumi liekas tik smagi. Vienkārši jāsaņemas, ja? Nu labi, es arī sāku dzert psihiatra izrakstītas zāles, kam manu motivāciju(dopamīnu) vajadzētu uzfrišināt. Ir arī no iherb tā tur figņa, bet nepajautāju psiham, to dzeru kā pagadās. (Atcerējos, iedzēru.) Esmu sākusi atkal iet pie psihologa. Tās pašas, kuras iepriekš. Mazliet dvēseli no krūtīm rauj laukā. Par UDHS joprojām neesmu izlēmusi. Bet lasu par UDHS sievietēm grāmatu un tur kā par mani. Vienīgi to lasot man gribas teikt, ka neesmu stulba un 101 savas apkārtējās dzīves sakārtošanas tehniku jau mēģinu pielietot. Vispār pie psihologa viena no atziņām bija, ka es jau visu savu pieaugušo mūžu cenšos sevi sakārtot. Ir tāda sajūta, ka manī ir haoss. Pat ne galvā, bet fundamentāli manī. Galvu un dzīvi sev apkārt esmu pēc iespējas sakārtojusi, bet haoss tāpat spraucas kaut kur ārā. Un tad es nevaru. Sēžu un nevaru saņemties. Jautāju sev "kāpēc?" - jo gribu nomirt. Un tur pat es neko nevaru pateikt. Jā. Pārliecināt, ka tā nav, būtu muļķīgi. Bet vismaz "gribu dzīvot" arī ir kaut kādā mērā patiess. Kaut kad parādījās pāris gadus atpakaļ.


Bet ir arī labā ziņa. Man ir tāda sajūta, ka trauksme vairs nav stabila problēma. Uznāk, jā, bet kaut kā vieglāk ignorēt/tikt galā. Bet ir arī tāda dziļa pārliecība, ka kaut kādā veidā esmu kļuvusi stabilāka/pamata drošības sajūta parādījusies. Ne gluži kā pamats zem kājām, bet tāda iezemētības un centra/tādas kā serdes (nu centrs ne kā punkts, bet kā taisne, nu gluži kā ezotēriskās meditācijās, kas liek iedomāties, ka esi savienots ar Zemes centru un kosmosu, bet uztveriet šo tikai kā līdzību).