Šī nebija slikta diena. Bet šī bija diena, kad neko nepaveicu. Nu no paša rīta tikai to, ko nevarēju atlikt. Ok, bakstīju savu Discord serveri, bet nu tas nav tā laika patēriņa vērts. Tur būtu pieticis ar pusstundu, viņi var komunicēt bez manis arī.

Šis ir tāpat kā ar laiku. Līdzko atstāju laika uzcītību pašplūsmā, es vienmēr visu kavēju. Vienmēr ir ļoti jācenšas būt laikā. Tas pats ar darbošanos. Ja es CĪTĪGI sevi nepieskatu, tad nekas nenotiek. Tas, ka ir nepieciešama šī milzīgā uzcītība un sekošana līdzi, un sevis piespiešana ielikties rāmjos... man besī. Gribas niķoties. Es gribu vienkārši un plūsmā darboties. Bet tur kaut kas ir salūzis.

Es atkal vairs neesmu pārliecināta, ka tas ir UDS, bet nu labi, diagnoze pat nav no svara. Svarīgāk ir tas, ka simptomi ir un jā, problemātiskos līmeņos. Varētu teikt, ka šis man lika paskatīties uz savu situāciju no cita skatu punkta. Varbūt jāpalasa tā grāmata. Vismaz kaut kas jēdzīgs šodien. Un darāmo darbu saraksts rītdienai. Šodien es to tā arī neuzrakstīju.

Nu jā, jāsaņemas. :/