Tadam! Kad tu cilvēks saslimsti? Protams, ka tad, kad tev ir trīs dienas pēc kārtas brīvas, kas nav bijis kopš Jāņiem. :D (Un arī 2 pēc kārtas nebija tik daudz.) Un vispār mēneša sākumu normāli pārstrādājos. Jaunie pienākumi, jopcik! Nesaprotu, kā kolēģe to iepriekš varēja. Bet nu šodien es jau jūtos labāk, esmu gatava sākt to jauno dzīvi ar septembri. Nu mazliet divas nedēļas novēloti, ups! :D

Šeit es to neminēju, bet es jau biju sākusi domāt, ka pārvākšanās pie drauga bija kļūda. (Vienā brīdī pat par šķiršanos domāju.) Bet nu es skatos, ka tādas lietas nedrīkst izlemt, ja tu mauc vasaru ar 180-200h mēnesī. Turklāt, āpāc! Tas ir tik kaitinoši, ja visu laiku mājās kāds ir!! Vispār jau viens no iemesliem kāpēc izvācos no iepriekšējā dzīvokļa. Tur gan bija pandēmijas situācija, šeit bija vasara ar diviem mēnešiem atvaļinājuma, bet tomēr! Laiks vienatnē, savās mājās!! Laikam nekad nedrīkstu piekrist normālajam darba laikam, maiņu darbs ftw!

Attiecīgi pie psihologa no tēmas par mācībām esmu pārgājusi pie tēmas par attiecībām. Tur ir ko runāt. Es nemāku attiecības. Es ļooooti jūtu, ka viss man sit pa nerviem un ieslēdz bremzes. Tā tik vien turos, lai neieslēgtu atpakaļgaitu. Piemēram, mani ļoti pārsteidz tas, ka es nemāku komunicēt. Jā, es zinu, ka mans primārais aizsardzības mehānisms ir norobežošanās, bet nu jopcik! Negaidīju, ka šajā jomā esmu tik tizla! Piebilde - nemāku ir tā, ka es to nedaru un visu ko noklusēju, nevis, ka lamājos vai kaut ko. Reizēm ir arī otrais, bet tas ir par sadzīviskām lietām.

Psiholoģe arī vienreiz teica kaut ko uz to pusi, ka man ar savu nestabilo (bērnības) attiecību pieredzi, tagad šī situācija (stabilas attiecības) riktīgi rada iekšējo disonansi un stresu. Un es nevaru beigt par to domāt. Jā.

Bet ja par mācībām - nu pēc vasaras ar pārstrādāšanos, kurā neko nepadarīju, lai risinātu savus mācību parādus, es vienkārši nebiju spējīga atgriezties augstskolā. Vienkārši, nē. Papīrlietas pat neesmu nokārtojusi, tik cik vien neesmu reģistrējusies jaunajam mācību semestrim. Paņems pauzi.