Sāku pārorientēt smadzeni, ka man ir UDS.

Jā, jā, neviens man to tieši nav pateicis (nu tāds, kurš drīkst, psiholoģe izvirzīja tikai hipotēzi), bet... tas izskatās kā ļoti, ļoti labs skaidrojums. It makes so much sense! No daudziem aspektiem. Nu jā, tad es sāku šo pieņemt un skatīt kā risināmu problēmu. No psihiatra zāles nedabūšu (moderna diagnoze, mhm), tāds, no kura varētu, maksā apaļu summu, jā trīsciparu, viena vizīte. Nu psihiatriem atmetu ar roku. Pārāk sarežģīti un dārgi. Ir doma varbūt pakonsultēties pie tās neiroloģes, viņas vizīte tikai 70Eur, ja! Nez, varbūt viņai būs labas idejas un insaiti, it īpaši tāpēc, ka visur ir rakstīts par UDHS, bet hiperaktivitātes un impulsivitātes man nav, manu ka tur kvalitatīvi ir citādāks mehānisms inattentive variantam. Un pat ja arī es nedabūšu apstiprinājumu, ka UDS man ir diagnozes līmenī, man IR problēmas ar uzmanības noturēšanu, kad tā paskatās un pievērš tam uzmanību. Varbūt ne tik lielas, lai diagnozei būtu, bet pietiekami, lai kursa darbs liktos visneiedomājamākās mokas. (Man NErodas flow stāvoklis sākot darīt, man vienmēr turpināt darīt ir bijis tikpat mokoši, kā uzsākt.) Vārdskot, pieņemsim, ka X ir patiess un vienādojumu risināsim tālāk no šāda skatu punkta. Pietiek sevi attaisnot, jūtu, ka tas mani tikai dzen bedrē ar "a ja nu nav". (Jo ja nu nav es esmu norakstāms indivīds, kas nevar padarīt mācību lietas, kas 99% cilvēku nesagādā Tādas grūtības, akdievs, es ļoti gribu, lai ir tas UDS, jo tad vismaz ir skaidra problēma, pat ja grūti risināma. Trauksme arī bija labs kandidāts, bet nu es turpinu straglot arī tad, kad trauksmes nav, tas likās dīvaini.)

Vārdsakot, es tikai gribēju rakstīt, ka sāku pieņemt, ka man ir UDS. Un pieņemt = risināt. Uz psihiatrisku palīdzību varu necerēt. Vai psiholoģisku palīdzību dabūšu, arī nez, jo nauda un vispār psihologi tā apkārt tagad nemētājas. Bet jāmēģina sarunāt savu veco psiholoģi. Vismaz kaut kā apstrādāt to, ka ir veci paterni, kas varētu būt vēl no trauksmes, bet arī tas, ka ir jāpieņem un jādara rakstu darbi, kaut arī tas ir grūti. Kā gudrs bērns vienmēr izslīdēju ar to, ka man intelekts ir gana labs. Nebija piepūles. Un ja piepūle vēl ir nepatīkama dēļ grūtības noturēt uzmanību, tad nu! Ir ko darīt arī psiholoģiskā aspektā.

Bet tas arī ir kaut kas, ko pati varu darīt - psiholoģisko aspektu bakstīt. Tagad ir jauns skatu punkts no kura. Īpaši vajadzētu piedomāt pie mazajiem apbalvojumiem pēc uzdevumiem, kas prasa uzmanības noturēšanu. Plika laika uzņemšana un mīlīgs taimer-začītis (Study-bunny, ļoti jauka aplikācija, iesaku) ar geimifikāciju bija par maz. Bet varētu to turpināt izmantot, bet reward daļu palielināt. Vēlams tūlītēju, tas kas būs vēlāk, tas neskaitās. Arī pārliecības par darīšanu apgreidot - viegli nav, bet gribu un daru - līmenī, lai dūša nešļūk papēžos.

Vēl es pasūtīju Omegas, sen nav dzertas, par skādi nenāks. Miegs ir. Cukuru ēdienkartē varētu vēl samazināt, bet nav tā, ka man saldumi dikti garšotu, pēdējos divus saldējumus pat neēdu, nav liela problēma, ja arī paliek šādi. Sports ir vajadzīgi un ir mana vārīgā vieta. Nu uz darbu ar riteni braucu, tas gan, turpināt. Meditāciju varētu paņemt un darīt no cita aspekta. Man vienmēr ir besījusi tā koncentrēšanās un tā, bet tad tieši varētu. Treniņš tā teikt. Laika plānošana man ir labā līmenī, nav gan tā, ka viena pati tā palīdzētu, bet vismaz liekas, ka tas neprasa papildus vajadzību tam pievērsties. Tikai atsākt/turpināt.

Nu jā, daru savu ezotēriku arī, bet mēs taču zinām, ka inteliģentu cilvēku klātbūtnē to atzīt nedrīkst.