Ik pa laikam fantazēju, kā tas būtu - mest pie malas darbu visās iestādēs un palikt tikai ar tulkošanu. Lūk, kā tas ir. Nedēļu neesmu bijusi skolā, vismaz trīs nedēļas bērnudārzā, komisijas sēdes arī šobrīd nenotiek. Faktiski man nekur nav jāiet. Nav pat jāved Valters ik rītu uz staciju (es visu laiku uzskatīju, ka tas ir lāsts, kas liedz gulēt un grauj darba ražīgumu). Rezultātā šitik neražīgu laiku neesmu piedzīvojusi jau ļoti sen. Vispār neejot ārā no mājas, es nemitīgi ēdu, bet padaru vēl daudz, daudz mazāk nekā apstākļos, kad viss laiks saplānots pa minūtei. Pat elementārus sīkumus nevaru izdarīt - ieiet šķūnī, iebērt puķpodā zemi un iebakstīt tur tos padsmit sīpolus, ko nopirku lokiem un kuri jau maisiņā izmisīgi cenšas pārvērsties lokos.
Aizspēros vakar uz Ogri paskatīties dezinfekcijas līdzekļus un šo to veselīgāku no pārtikas. Iebraucu būvpreču veikalā paskatīties kaut ko dezinfekcijai un varbūt kādus vienreiz lietojamos cimdus. Tur ir vesela milzu aile ar visādiem tīrīšanas līdzekļiem, bez jokiem, es 20 minūtes lasīju etiķetes. Kasierēm un konsultantiem maskas. Pa eju nemitīgi braukā mazgāšanas mašīna, kura smidzina gaisā kaut ko dezinficējošu. Taču tik vienkāršu lietu kā izcelt dezinfekcijas līdzekļus, vai nu saliekot vienā plauktā, vai pieliekot klāt zīmītes, viņi nepapūlas izdarīt. Atradu kaut kādu pulveri sabiedriskās ēdināšanas telpu dezinficēšanai par nepilnu piečuku, bet neņēmu, jo tur bija kilograms. Paņēmu vienīgo pudeli, kur bija virsū rakstīts "dezinfekcijai" - ledusskapju tīrīšanas līdzekli. Un vaitspirtu. Un, lai neliktos, ka tikai tāpēc esmu kūlusies (un 20 minūtes stāvējusi pie plaukta), vēl paķēru redīsu un salātu sēklas - varu derēt, ka mājās jau bija. Šis vispār ir tāds interesants fenomens - kaunēšanās no savām bailēm, no piesardzības, no raizēm. Varbūt citiem tā nav. Varbūt vienai daļai ir lepnums, piekraujot ratus ar tualetes papīru un griķiem. Man ir kauns, tualetes papīrs jau ir sapirkts uz akcijām agrāk, un ar griķu kilogramu noteikti pietiks vairākām nedēļām, un, ja nepietiks, tad arī nepietrūks.
Un lielveikalos cilvēki nesmaida. Ratiņu rinda aizstiepusies cauri visai alkohola nodaļai, un pārpucēta krievu kundzīte ar niknu seju un kažokādas cepuri sāka kauties ar bomzi, kas stāvēja viņai aiz muguras, piedraudēja ar tiesu darbiem un mauca ar somiņu. Tad nu es saviem milzu ratiem gāju uz pašapkalpošanās kasi.
Šorīt izlasīju, ka neiesaka ibuprofēnu. Man droši vien nemaz nav paracetamola, bet, ja ir, tad vecs, tomēr kaut kā nevilina braukt uz aptieku. Vīruss, lai gan nevienu no mums nav skāris, kaut kā iedragā ikdienu.

Ja šī ir jaunā norma, ir jāievieš jaunas sistēmas, lai to produktivitāti kaut kā uzturētu. Nākamnedēļ abiem sāksies attālinātās mācības. Ja par Valteru es neuztraucos, un gan jau ģimnāzija to organizēs pietiekami nopietnā līmenī, tad par Ralfu man ir lielas bažas, šogad ir 9. klases eksāmeni, un matemātikas skolotāja jau janvāra sapulcē brīdināja, ka nekādai atkārtošanai laika neatlikšot, pat nepagūšot izņemt grāmatu, kur nu vēl parisināt pagājušo gadu eksāmenu uzdevumus.

Bet nupat ar Artūru atklājām sezonu, izgājām ārā dzert tēju. Parasti viņš viens sēž halātā apsnigušos laukos un dzer kafiju, bet šorīt man arī gribējās ārā pasēdēt, putni "dzied, ka bļerkš". Viņš man stāstīja par saviem pirts plāniem, esot par maz dēļu lāvām nopircis, bet divreiz par daudz apdarei. Es domāju - kā man gribētos vienkārši pasēdēt bez teksta, paklausīties vārnās un zīlītēs. Lai viņš sēž turpat blakus, bet neko nesaka. Bet es neko neteicu. Sajutu, ka varētu atsākt skriet. Varbūt pat bez austiņām, ar putniem.
Šai sakarā pastāstīšu, cik asprātīgi bērnu psihiatrs Ņikita Bezborodovs, beidzot savu prezentāciju par pusaudžu depresiju, nolika pie vietas vienu dalībnieci, kam sāka zvanīt telefons ar kaut kādām dabas skaņām. "Nu gan man jābeidz," viņš teica, "citādi es jau sāku galvā dzirdēt putnus."
Nu gan man jābeidz, citādi es jau sāku galvā dzirdēt putnus.