Šodien esmu mierā ar visu pasauli.
Visi veseli, darbi rit, kilogrami lēni krīt, visa pietiek. Māja ir nesalīdzināmi tīrāka nekā jebkurā citā parastā dienā, kad nav ieplānoti ciemiņi. Dezinficēšanas nepieciešamība ir manī pamodinājusi iepriekš nepazītu kārtīgo Diānu. Lai dezinficētu virsmas, tām jābūt novāktām.
Esmu nopirkusi priekšapmaksas karti, lai vacapā sazinātos ar skolēniem. Man ir visādi plāni, kā uzturēt kontaktu starp tiem izstumtības riska bērniem, kuri skolā katru dienu baros kvernēja manā kabinetā. Gribu ar viņiem spēlēt spēles vacapā - tādas veco laiku spēles, ar vārdu minēšanu, emodži šarādes, would you rather tipa spēles. Es zinu, ka dažiem bērniem manis ļoti pietrūkst (viņi zvana un raksta, jo dažiem esmu iedevusi privāto numuru), un nu jau arī es varu atzīt, ka man viņu pietrūkst. Lauku skolas šarms, kā gribu, tā daru. Nu man būs atsevišķs numurs kā psihologam. Vietējā Elvja pārdevēja izvilka uz labu laimi tik lielisku numuru, ka es pat meklēdama tādu nedabūtu.
Satiku dienas centriņa vadītāju, vedot suni. Viņa pastāstīja, ka esot tā atpūtusies kā reāli nekad. Pa šo brīvlaika nedēļu viņa turpina 8 h dienā būt centriņā un visu kārtot, šķirot. Taisa jaunas spēles. Viņa nav nekāda jaunā, un tās spēles, ko viņa taisa, ir tādas, ko mēs bērnībā būtu spēlējuši, un man ir liels prieks, ka kāds to vēl dara. Ka kāds sēž un ar tiem bērniem min sakāmvārdus un dziesmas. Es vairs pat nebrīnos, kad bērni pirmajā klasē nezina nevienu bērnu grāmatu varoni. Daži man ir tā arī pateikuši, ka mājās nav nevienas (!) grāmatas. Pilnīgi nekādas. Nu, vārdu sakot, viņa man pastāstīja, ka veselu lēveni lietu ir nācies izmest ārā. Piecu gadu laikā, kopš centriņam ir savas telpas pagastā, esot pilnībā nomainījusies paaudze - iemaņu un interešu ziņā. Pirms pieciem gadiem, kad viņa pārcēlās uz jaunajām telpām, tad bērniem populāri bija vienkārši izšuvumi, šuva mazas auduma pūcītes, taisīja dažādus detalizētus darbiņus, sīki izzīmēja rotājumus utt. Tagad bērni nespējot vairs koncentrēties. Ne tikai neesot iemaņu rokdarbos (loģiski), bet neesot arī intereses un pacietības. Vai arī - viņi varētu uztaisīt papīra mašīnīti vai kronīti, bet viņi uzreiz jautā - a ko es ar tādu mēslu darīšu?

Tas lielā mērā saskan ar maniem novērojumiem intelekta testēšanā, ka liela daļa bērnu neatbilst normām, kas Veksleram latviski standartizētas 2013. gadā no 2003. gada amerikāņu versijas. Protams, man ir izkropļots skats, jo es redzu pārsvarā bērnus ar traucējumiem vai grūtībām, un tomēr. Vekslers būtu krasi jāpārtaisa, daļa jautājumu mūsdienu pasaulē vairs vispār nav izmantojami.
Es neesmu skeptiski noskaņota nekādā gadījumā, un arī centriņa vadītāja tāda nav. Mēs vienkārši pieņemam, ka bērni mainās. Noteikti liela daļa meiteņu, kam skolā rokdarbi riebās ar spēku, izaugušas tos iemīlēja un darbojas augstā līmenī. Tā jau ir ar visu. Pieņemu, ka milzu vairumam no tās pašas manas RCHĢ skolas laikā bija milzīgs naids uz fizkultūras stundām, bet, kad žultainās skolotājas cirstās rētas apdzija, gan jau daļa skrēja ne tikai nīstos 1600 metrus, bet pat maratonus.
Nu redzēs, kā man rīt ies un vai kāds bērns vispār izlasīs e-klasē, ka var man rakstīt. Viens no diviem, vai nu dusēšu uz lauriem un varēšu savās atskaitēs ierakstīt, ka nodrošināju atbalstu attālināti, vai arī mani gāzīs riņķī ar ziņām.