Braucu šorīt uz LU Imantā uz savām mācībām, kurās bija jāprezentē gadījumi (kurus nebiju sagatavojusi), pa ceļam vedu Valteru uz skolu, un tieši pie autoostas zem dzelzceļa tilta man pēkšņi salūza mašīna. Nebrauca, ātrumkloķis tirinājās brīvi uz riņķi, parādījās aizdomīga degošas gumijas smaka. Korķī Krasta ielā zem tilta bez piecām astoņos rītā. Sākās stulba panika. Bieži esmu domājusi, kas notiek, ja cilvēkam pēkšņi ceļā sastrēgumā salūst mašīna, un visa pasaule viņu ienīst. (Esmu domājusi arī par to, kas notiek, ja cilvēkam sastrēgumā sākas caureja, bet šo es labāk pat neapcerēšu.) Valters sāka drudžaini meklēt telefonu manā pārbāztajā somā, velkot ārā visus testa protokolus un anamnēzes, kamēr es centos saprast, kādas vispār ir opcijas. Protams, opcija ir tikai viena, zvanīt Artūram, kurš vēl saldi guļ 50 km attālumā. Valters izkāpa turpat sastrēgumā, aizskrēja uz skolu, es ar avārijām kaut kādā maģiskā veidā izbraucu krustojumu, apgriezos un nostājos Krasta ielas malā pie Daugavas, kur vismaz nebija īpašas satiksmes, un stundu pusotru gaidīju, kamēr Artūrs atbrauks un izstāvēs to pašu korķi. Biju tik priecīga viņu redzēt.
Beigu beigās aizbraucu mājās ar autobusu (šoferis nosauca, man šķiet, kaut kādu pilnīgi randomu biļetes cenu un vēl noteica: "Nu tak nevajadzēs to biļeti, vai ne?"). Tu nu es sēdēju zem uzraksta "līgumsods par braukšanu bez derīgas biļetes 22 eiro" un brīnījos, kāpēc es neko neteicu. Blakus tantiņa vēl krieviski lielījās, ka viņa nekad neņemot biļetīti, lai šoferītim paliekot naudiņa pīrādziņiem. Šoferis, klausoties garo tirādi, laikam jutās mazliet neērti, un man par to bija kaut neliels gandarījums. Ne Tīnūžos, ne Sauriešos, ne citās pieturās cilvēki praktiski neiekāpa, un es prātoju, cik gan viņš saņem, pārvadājot kādus astoņus cilvēkus par divīti. Ja viņš manus divus ar kapeikām vienkārši iebāza kabatā, tad tik un tā tur jāsanāk absolūti nožēlojamai algai. Sajutos mazliet labāk.
Mašīna aizvilkta uz servisu, domājams, rīt varēšu dabūt atpakaļ (cerams), bet netiku uz mācībām, un uzreiz ir vesels lērums papildu problēmu, kas pašai vien jārisina. Ja nav mašīnas, Valteram katru vakaru stundu jāgaida stacijā autobuss, es netieku uz obligāto supervīziju piektdien, un rīt man bija sarunāts aizvest vienu mazu klientu uz kapsētu, kurš būs ļoti vīlies, ja netiks pie mammas.
Mani tracina, ka tādos pēkšņos krīzes brīžos es nespēju neko izdomāt. Nezinu, kā šo spēju trenēt, nepiedzīvojot biežas nelaimes. Vispār nespēju iztēloties, kā to dara tās, kuras nevar piezvanīt vīram (jz pavisam, čau). Droši vien, ja saproti, ka neviens neatbrauks, iemācies pats kaut kā mobilizēties. Mana vienīgā cerība ir, ka, redzot manu paniku, vismaz mani dēli sapratīs, ka pašiem jābūt tiem, kas krīzē neapjūk.