Atceraties, bija tādas šauras Glābējzvana grāmateles? Pārcelšanās un krāmēšanās rezultātā vienu tādu atkal šovasar izlasīju, pirmo no Latvijā izdotajām*. Lasu, lasu un secinu to pašu, ko secināju tad, (kad lasīju pirmoreiz, kad man bija kādi desmit gadi, kad man patika Glābējzvans, bet vēl vairāk patika lasīt) - nekāda tāda literatūra, kā jau visas grāmatiņas, kurās mēģina iebāzt bērnu un jauniešu filmas vai seriālus. Primitīva valoda un, galvenais, tiek aprakstītas tikai darbības un pa retam domas. Action-based and -paced apraksti ir.. nez, tukši tādi. Tur nav fonu, backgroundu, motīvu.

Betbetbet jau pēc kādām dažām lappusēm es secināju, ka varu šo lasīt ar pavisam citu perspektīvu - kā tulkojumu ASV jauniešu literatūrai, kas Latvijā izdota 1995. gadā. Vēl pēc kāda brīža es izlēmu, ka, paklau, tulkojums nepavisam un galīgi nav slikts. Pašķīru uz sākumu un, skat, tulkojis Kārlis Streips! Protams, ka tulkojums nav slikts. :)

Pēc tam jau sāku tikai vairs izklaidējoties analizēt tulkojumu (bez source teksta) un priecājos.

Ir ļoti interesanti redzēt, kurus vārdus tulkotājs (un vietām redaktors) ir izlēmis paskaidrot ar zvaigznīti lapas apakšā. (Starp citu, kurš tāds ķēms izlēma, ka šī prakse ir jāpārtrauc? Kurš murmulīgais murmulis izlēma sākt likt skaidrojumus garā sarakstā grāmatas beigās? Tas bija tik besīgi! Un, starp citu, kā ir tagad? Es ļoti sen neesmu lasījusi neko no tulkotās daiļliteratūras latviski. Vai skaidrojumi vēl vispār pastāv?) Šeit paskaidroti tādi vārdi kā Scrabble (= spēle, kurā spēlētāji ar burtu klucīšiem saliek vārdus krustvārdu mīklas formā), lazanja, cappuccino (= kafija ar putukrējumu un šokolādi), gvakamole - domāju, itin visi šie skaidrojumi tālaika lasītājiem tiešām noderēja. Tajā pašā laikā skaidrojamo vārdu izvēle noteikti nav konsekventa - zvaigznīte iedota silantro (ko patiesībā šeit tolaik pazina gan, tikai pavisam citā vārdā), bet frizē salāti palikuši bez. Jauka, skaidrojoša nianse latviešu lasītājam redzama šeit: Ellis Island* - vieta Ņujorkā, kur pirms un pēc Otrā pasaules kara ieceļoja bēgļi no Eiropas, t.sk. arī daudzi latvieši.

Ļoti patīkami, ka nav deviņdesmito gadu tulkojumiem nereti raksturīgās kļūdaino personvārdu atveides** - Geofi un Sīni man savulaik ļoti sāpināja acis. Šeit piesieties var tikai Deisijai un Nansijai, ko pēc konvencijas nu jau tomēr atveido kā Deizija un Nensija. Vēl jau, protams, jocīgi redzēt vārdu Zaks ar a rakstos - kaut arī ar prātu es saprotu, ka ae nav grafēmas latviešu valodā, tomēr prasās kaut pēc tā platā e. Bērnībā ilgi nesapratu, kāpēc Zaks nav Zeks. :) Galu galā, Džaks ir Džeks.

Piesaista arī jauniešu žargona atveides izvēle - tekstā izmantoti tādi izteicieni kā "piesist pēdu", "aizvilkties", "aizčāpot".

Saldmaizītes ar zilenēm. Produktu noliktava.***

Bet kopumā, es saku, man tiešām patika tas tulkojums****, brīžiem radās sajūta, ka varētu būt padarīts labāks par oriģinālu, jo teksts kā nebūt prata pasmieties pats par sevi.

Tad viņi visi bija mākslas muzejā un tur bija tā:

"[Lisa] pabikstīja Skrīču.

- Au! - Skrīčs iesaucās, berzēdams plecu.

- Kuš! - teica Zaks. - Tas ir signāls!

- Nē, - atteica Skrīčs. - Tas ir Serā."

Vienā brīdī gan aizdomājos, cik daudz laika ir pagājis un cik ļoti ir mainījies Latvijas cilvēku dzīves līmenis, vērtības, uztvere, un cik globāli un gudri mēs visi nu esam.

*Gudrīdos atklāju, ka secība, kādā Glābējzvanus izdeva Latvijā, nav tāda kā oriģinālā. Kaut kas arī netika izdots un pirmā grāmata nemaz nebija pirmā.

** Jā, jūtos ļoti tiesīga izteikt kritiskus un kind of no gaisa pagrābtus spriedumus, jo deviņdesmitajos šāda līmeņa grāmatas izlasīju pat ne simtiem, bet steriem. 

*** Bluberry muffins. Pantry. Bet par ko ne? Nav ne vainas latviskojumiem. Ar to izņēmumu, ka tās laikam tomēr ir mellenes. 

**** Bet es atradu arī vienu īstu kļūdu, kur propose bija iztulkots kā bildināt, kad tur neviens nevienu galīgi nebildināja, bet gan tikai kaut ko piedāvāja vai uzrunāja.