Skill Check: Appearance
Šodien frizētavā samaksāju 90 eiro. Deviņdesmit. Deviņdesmit eiro. Es zināju, ka uz to iet, jo viņreiz maksāju 70, bet par lielu un ātru tas lēciens man bija.*
--------------------
Šodien frizētavā, kā jau es to it bieži mēdzu darīt, es tieši matu krāsošanas vidū devos pārlikt automašīnai pulkstenīti. Stāvvieta ir uz divām stundām, mani mati nav uz divām stundām, tā nu es nevis pa šiem gadiem esmu atradusi normālu stāvvietu tuvumā vai pagājusies mazliet tālāk, nē, es labākajās jocīgo cilvēku tradīcijās izvēlos ar pilnu galvu matu krāsas un reizēm, ja ir mīnusi, kādu pa virsu uzmestu dvielīti paieties pa pašu Jelgavas centru, lai pagarinātu mašīnai stāvēšanas laiku. Bet šodien jocīgi bija tas, ka es, to darot, biju pilnīgi droša, ka izskatos lieliski - ar visu galvu pilnu folijas tūtiņām**. Biju pārliecināta, ka izskatos izcili.
--------------------
Kaut kad vienā no šī saulainā oktobra pirmajām dienām es pēkšņi konstatēju, ka tajā dienā esmu saģērbusies uz mata tā, kā es atzinu par ideālu pusaugu gados - aptuveni piecpadsmit, sešpadsmit gadu vecumā. Man bija melnas džinsa kļošas, kaut kāds pieguļošs džemperītis, mākslīgās ādas mugursomiņa un kājās melni zābaki uz platformas. Un man kļuva tik smieklīgi - ka es tagad, kad vedu pupuķi uz bērnudārzu, izskatos tik perfekti, cik tolaik vispār varēju vien iedomāties, bet man ir tik vienalga - gan par labo izskatu (un izskatījās ok), gan par to, ka es šobrīd reizēm nēsāju drēbes, kas ir so yesterday.

*Viss pareizi un pelnīti, man ir ļoti daudz un grūti mati. Sabiju tur trīsarpus stundas.
**Esmu atgriezusies pie šķipsnām. Folijas tūtiņas nozīmē, ka nekādu dvielīti vis virsū neuzmetīsi. Iespējams, mans izcilais imidžs izskaidrojams ar to, ka es izskatījos pēc Riplijas un Triānas Parka vokālistes krustojuma.