*

nēēēnormāli kruta diena ļasikbraukšanai. žēl tik, ka nevar izvērsties un abiem darbā jāiet.

vispār man šorīt notika šausmīgs, ar velosipēdu saistīts, atgadījums: sākām ap pus11iem mosties, viļājāmies kauko pa gultu, zvana mana mamma. saka, ka esot jau pirms kāda laika aizbraukusi uz Smilteni un steigā nevarot atrast atslēgas atstājusi ārdurvis neaizslēgtas. kaukur ap 12iem esam uztrausušies, izdušojušies un nonākuši tai mājas galā, kurā atrodas ārdurvis. un tur manām acīm paveras šausminošs skats - nav mana riteņa (man viņš tur vējtverī parasti stāv)! man aukstas kājas, galva reibst un griežas - adjū, adjū mans uzticamais draugs! jau izdomāju, ka tas par sodu ka šogad ar viņu pavadu tik sasodīti maz laika kopā. Kārlis mierīgāks būdams zvana mammai. a izrādās kaimiņiene aizņēmusies un mamma negribējusi mani modināt ar prasīšanu un pēc tam pa telefonu aizmirsusi pateikt.
pirms kādas stundiņas šī atved riteni mājās. prasu - kur brauci? un varat iedomāties, ko viņa atbild!? - ai, piedalījos Salaspils velokrosā, 3. vietu dabūju. pizģec - tikpat stulbi, kā turēt sporta zirgu un pašam ar viņu nejāt, skatoties kā ar viņu godalgotas vietas ceļ kaukāds sportistelīts.
nujā ta paņēmu un izmetu vienu sasteigtu luņķīti pa dambi un tā.