septembris

Posted on 2016.09.06 at 15:53
Tags: ,
ļoti sailgojos pēc uz plītsmalas ceptiem poķīšiem (un tās sajūtas, kas nāk (nāca) ar viņiem komplektā).

tas ir tā, ka mazus, netārpainus, bērzlapju bērniņus atbrīvo no kātiņiem, iekšā ieber druuuusciņ sālīti un liek uz karstas plītsmalas cepties. uz pavisam neilgu brītiņu. tad laimīgi ēd, apdedzinot mēli un/vai lūpas ar to karsto sāļo suliņu, kas sacepusies cepurītes iekšpusē.

Comments:


[info]chaika at 2016-09-06 16:17 (Saite)
a man likās, ka bērzlapes vienmēr pa priekš jānovāra, lai ceptu..
judging the mice
[info]rasbainieks at 2016-09-06 21:27 (Saite)
podiņi nē!
*
[info]inese_tk at 2016-09-06 21:43 (Saite)
bērzlapju karbonādes jau arī nē!
[info]digna at 2016-09-07 00:41 (Saite)
Dažas bērzlapes ir jāvāra, vairums nav, tas nav atkarīgs no izmēra.
*
[info]inese_tk at 2016-09-07 13:17 (Saite)
manā ģimenē nekad nav šķirotas dažādu veidu bērzlapes. poķīši un karbonādes ir ceptas bez vārīšanas.
visi dzīvi.
[info]digna at 2016-09-07 19:33 (Saite)
Ne visur var salasīt tās vārāmās. Jāapēd daudz, lai saindēties, galvenā problēma ir tajā, ka rūgtas, ja nenovāra to nost. KP laukos bija arī vārāmās, manos laukos nekad neesmu sastapusi.
bettyboob
[info]san at 2016-09-06 20:21 (Saite)
O jā, mēs tādus Lauziņās taisām. Izcila umami eksplozija mutē.
*
[info]inese_tk at 2016-09-06 21:46 (Saite)
cik jauki, ka citi arī tā dara
Previous Entry  Next Entry