*

Pēc nelielas iziešanas vakarvakarā (nekas liels - kaņepe, 2 ali un viens negaršīgs kokteilis, nedaudz tehnotresīšanās), šodien evakuējos uz Smilteni. Apmēram aiz Siguldas jutu kā Rīgas taustekņi sāk atlaisties un var atkal dzirdēt galvā savas domas. Visu atlikušo ceļu konstanti nāca raudiens. Par to, cik viss aiz loga skaisti un par to, ka, lai gan es vienmēr esmu zinājusi, ka šai galā jūtos pa īstam labi, nekad neesmu meklējusi ceļu uz šejieni

Pa taisno braucu iemērkties Niedrājā un jutu kā milzu čaumala nokrīt nost un izšķīst ūdenī. Sēdēju krastā un tērzēju ar svešu tanšu famīliju. Vecākā tante stāstīja, ka Niedrājā esot vēži (naktīs ar lukturīti varot redzēt kā šie pie krasta rosās), zuši, vieta, kurā varot pāriet ezeram ar kājām (t.i. ūdens nav pāri galvai). Tai galā esot jāņtārpiņu kolonija, bet no rīta visas kopā tepat esot salasījušas pāris spaiņu baraviku, apšu beku, gaileņu un melleņu.

Ļoti jocīgi liekas, ka es pirmo reizi mūžā esmu atbraukusi uz šo māju viena. Saēdos cukurzirņus, guļu gultā, lasu un graužu sēmenes. Ilgojos pēc kādiem 7ha zemes un maza namiņa, kaut kur Igaunijas pierobežas mežos.