*

vakar bija nevainojami perfekta ziemas diena. griezīgi auksts, griezīgi spožs un griezīgi skaists. izgāju 10 km apli - Pilskalns, zikurāta taka, gabaliņš caur pilsētu, Parks.
brīžiem no neesošiem mākoņiem sniga smalki, vizuļojoši gliteri. brīžiem melanholisks vējš lēni pūta no kokiem lielus sniegpārsliņu klasterus. saule nāca man visu ceļu līdzi, savas siltās rokas pret mani pastiepusi, bet būdama pārāk tālu, lai patiešām pieskartos. pēc apmēram nedēļas, diena būs izaugusi jau par stundu garāka, nekā ziemas saulgriežos.
vismīļākā gaisma, man ir saules gaisma, kas krīt caur jauktu koku mežu. koki un citi augi padara izturamu šo gaismu, kas ziemā ir plāna, līdz sāpēm žilbinoša un asa, bet vasarā ļoti bieza, blīva un smaga. tie darbojas kā viegli izsmērējošs un atšķaidošs filtrs. gaisma kļūst maigāka, mīkstāka un apdzīvojamāka.
uz zikurāta takas satiku bērnus, kas vecāku pavadībā, vizinājās milzīgu, smejošu berniešu vilktās ragaviņās. ļoti sailgojos būt daļa no tāda dzīvespriecīga ņudzekļa. no bara.
ja neskaita šo īso tikšanos, daudz dzeņu, kas kala vecos kokos un sniega gurkstoņu zem kājām, apkārt valdīja galīgs, nepielūdzams klusums un auksts, atsvešināts miers.