*

rudens avenes vēl ražo. jālasa salstošiem pirkstiem.
manī perinās kūtrums un tumsa.
mežā gan vienmēr labi. mežā un ezerā.
Niedrāja centrālajā peldvietā šodien kopā ar mani peldējās liels, liels vēzis.

esmu vīlusies, ka tomēr notiks pāreja uz ziemas laiku. biju sacerējusies, ka tas ir atcelts.

rudens stresainākā (cerams) daļa darbā ir noslēgusies. esam pārvākušies, ievākušies, kaut cik iekārtojušies, čerezžopu palaiduši pirmizrādi, parādījuši pēdējo Perturbonu un iefilmējuši viņu teātrim.zip un vakar beidzot notika Vecmāmiņu valsts Peronā - tā teikt caur adatas aci. jo nu atkarīgs no traktējumiem, bet vismaz pēc viena no tiem - koris vakar īsti nedrīkstēja vairs izrādē piedalīties. ja būtu vēlreiz jāatceļ būtu vienkārši neizsakāms čakars un pismačs.
vakarnakt atbraucām mājās. šorīt bija uzsnidzis sniegs, nolūzis pūpolkoks un ķirsis un viss dārzs sabļucis zem slapjā sniega šļuras. uz galvaspilsētu taisos tagad nebraukt vismaz nedēļu, dzīvošu provincē un spamošu instagramā.

šo konkrēto dienu esmu nolēmusi veltīt pilnīgam kūtrumam. es gan biju nolēmusi arī bezgalīgi ilgi gulēt, bet esmu augšā jau no astoņiem, kad kaķis gribēja ārā un es ieraudzīju sniegu, nolauztos kokus, utt. un vairs nevarēju aizmigt.

visu dienu kliegdamas iet pāri dzērves. pāri un prom. arī daži zosu bari. tas vienmēr ir bēdīgi.
prokrastinējot pieaugušo cilvēku dzīvi, aizbraucu sēnēs. lai gan īsti jau nebija laika ne klimšanai pa mežu, ne pēc tam sēņu tīrīšanai. ļoti gribējās pabūt mežā. mežā vienmēr ir labi.
sēņu daudz, bet ne tādas, kā es gribēju (es cerēju uz seksīgajiem apšu kundziņiem).
salasīju groziņu ar visādām random bekām un pāris sauju gailenes. nopeldējos Niedrājā, vējš traki pūta un ūdens diezgan auksts.
uzvārīju beku krēmzupu un turpināšu prokrastinēt pieaugušo cilvēku dzīvi ar Heroes of Might and Magic III: Horn of The Abyss.

deviņos no rīta Cēsīs dabūju deviņus divniekus tehniskās apskates cedelē.
pārbraucu mājās, nolasīju avenes, cik nu bija gatavas, novācu vēl šo to, kam varētu skādēt rīt solītā apokalipse, pagulēju 25 min, nopeldējos Klievī (ūdens virskārta pat likās silta) un braucu uz pirmo sapulci jaunajā kabinetā. tur ir diezgan jauki. pēc sapulces pāris stundas melanholiski klīdu pa Akropoli, domājot par kostīmiem, kurus vajag topošajai izrādei, bet īsti nav skaidrs kādus un budžeta arī īsti nav, bet līdz pirmizdrāzei atlikušas 2 nedēļas. nopirku sev jaunu mugursomu un braucu atkal atpakaļ uz provinci. drausmīga tumsa visapkārt un ir vēl tikai septembris. kaķi jau gaidīja pie durvīm. jaunais kaķis laikam spēj (un vēlas) apēst neierobežotu daudzumu slapjās barības (un viņš pāris stundu laikā pēc uzlikšanas padirsa savu fancy atstarojošo kaklasiksniņu).

tik daudz kam vajag piķi.

es pis to pieaugušo cilvēku dzīvi.

gaidīju to solīto atvasaru, bet manā pasaules nostūrī bija tikai ļoti tumšpelēka un mikla diena. silta gan.
novācu ķirbjus un gandrīz visas pupas. pagrabā smaržo pēc āboliem. paspēju gan tikai ap vienu antenovku kritušos salasīt.
nopeldējos Klievī.

gribēju iekārtoties uz cozy pupu lobīšanas vakaru ar podkāstu un sāku kurināt plītu. vispār nevilka. pa riņķiem spraucās augšā biezi dūmi. mēģināju nodedzināt avīzi skursteņa pēdā, kas parasti palīdz, bet tur vispār nekas nedega tikai sāka gāzties dūmi arī no turienes. atkal un atkal gaudoja dūmu detektors. kaķi pārbijušies un man uzvārījušās smadzenes. sāku ķeksēt spainī no plīts gruzdošās pagales, lai iznestu ārā un likās, ka es nosmakšu. tagad mans cozy vakars pārvērties sēdēšanā pēc dūmiem smirdošā mājā ar atvērtiem logiem, pa kuriem iekšā veļas svaigs gaiss, līdzi velkot arī septembra vakara miklumu, kura dēļ arī mēģināju iekurināt plīti.
nebija arī tā, ka pirmo reizi šoruden kurinātu. bijām kūruši arī iepriekš un skursteni/cukas arī jau iztīrījām. karoč, besī un riebjas un ļoti sabijos arī.
rīt vēl jāmēģina iziet tehniskā apskate, mašīnai, kurai nav bijis laika veltīt laiku. ļoti ceru, ka nedabūšu nevienu trijnieku un nepalikšu viena pati Cēsīs ar auto, ar kuru nedrīkst braukt (bremzes varētu būt reāls iemesls šādai iespējai).

visādi citādi ļoti priecājos par KVFR 7 gab SN nominācijām. visvairāk laikam par lielo formu.

šodien pirmo reizi šosezon iekurināju krāsni.
un uzliku abiem kaķiem atstarojošas kaklasiksniņas.
trīs dienas nav sanācis peldēt.

trešdienas vakarā sapaunājos un devos uz zirgu nometni Baldonē, pārrados svētdienas vakarā, pārpaunājos un pirmdien devos uz darba nometni Padurē, kur nodzīvojām četras dienas Padures muižā. šovakar pārrados, pārpaunājos un rīt došos uz mēģi Baltās nakts gājienam, kurā ieberzāmies. tad uz Tesiņas prezentāciju, tad Balto nakti un svētdien uz dzīvnieku komunikācijas semināru Baldonē un tad pārradīšos mājās. bet pirmdien ar zirgu brauksim uz noslēdzošo nodarbību treniņsemināru sērijā ar kruto treneri Siguldā. it kā jau viss forši, bet drausmīgi nogurdinoši arī.

pēc tam jāpaspēj uztaisīt jaunā izrāde, kam pirmizrāde ir oktobra sākumā, bet to vai viņai vispār ir nauda, uzzināsim septembra pēdējās dienās. un paralēli arī jāpārvācas no cirka uz zeļļu ielu.
gribētos arī kādu brīdi dārza novākšanai. kaut kā stulbi būtu, ja viss saaudzētais tur tā vienkārši paliktu un sapūtu.

septembri, tu drusku esi elle.

augusta otrās puses debesis klusas. svīres jau kādu nedēļu prom. Gaujienas kapusvētki pagājuši. saule pazūd pirms deviņiem. krēslā eju caur Pilskalna mežu un cenšos saplūkt viršus. virši zied. ezera ūdeņi tumši un silti, kā tēja. ceļas migliņa. par spīti tam tur joprojām ir vairāki bērni, kas lec ūdenī no laipas, kliedz un šļakstās. virs ūdens vakariņo sikspārņi un man gar degunu aizpeld čūska. krēslā nevar saprast kāda. mājupceļā pa ceļmalām rosās eži, no krūmiem uzglūn kaķi un aizvien spožāk trīsuļo zvaigznes. tvanīgi siltas un dzestri vēsas gaisa strēles sagūlušās kārtās, viena aiz otras. gaisā stāv putekļi. sen nav lijis. kaut kas saldi smaržo.

dārzs čum un mudž no bitēm, kamenēm un tauriņiem. ir arī dažas spāres. sienāži sisina. flokši smaržo un jau birst. pupas savijušās pirmatnējos džungļos - kaut kur, to stīgu galos ir ieeja debesīs. zālītē mirdz baltie dzidrie un kastēs salikti žāvējas sīpoli un ķiploki. strauji briest ķirbji, sarkst tomāti, bet gurķu biežņā allaž kāds gurķis paliek nepamanīts un pamanās pāraugt. kabači sagūluši zem lielajām kabačlapām kā tādi sivēni, baltiem, spīdīgiem sāniem. otrreiz zied salvija. istabā žāvējas klinģerītes, pelašķi un raudene. vajadzētu aiziet pēc vībotnēm un kaut kur atrast biškrēsliņus. zemeslode griežas un gaismas krišanas leņķi mainās, izstiepjas un sarūk.
vakaros zem šūpuļtīkla čabinās ezis, vārās lielais cūku pupu katls un lielajā gobā iesēžas Lielais Lācis. vasara vēl dejo, bet aizvien vairāk aizelšas un pagurst. nakts mostas agrāk un zvaigznes mirdz spožāk. tikai dunduri nav pamanījuši, ka sācies augusts. zirgi visu dienu snauž nojumēs un pazūd ganos tikai krēslā. un tur tālu, tālu bez mums notiek Sansusī.

Guļu savā šūpuļtīklā un skatos, kā pa kokiem lēkā vairākas vāveres. Kopā ar viņām pa vieglā vējiņā trīsošām koku lapām rotājas saules stari. Drusku smird pēc sūdiem. Drošvien kāds netāls kaimiņš nupat sūknējis atejas bedri. Mazliet sāp galva. Gaidu negaisu.

pēc jūnija beigu lietus un sekojošā vēsākā laika dārzs uzbriedis. viss tāds dzīvs, lekns un zaļš. zied lilijas un smaržu vakaros jūt arī pavisam otrā mājas pusē. šogad gan mazāk, nekā iepriekšējos gados, jo pa ziemu strupastes nograuzušas vienu rindu ar sīpoliem. nezinu, kā ar viņām cīnīties. virs gultas smaržo un kaltējas lavandu buntītes un rīt vajadzētu sākt lasīt skābos ķiršus - kamēr sirojošie strazdi vēl kavējas.
vakarā aizbraucām uz Lizdoles ezeru. nebiju bijusi kādus 20 gadus vismaz. tur tagad iekārtota fancy peldvieta un ezerā var tikt arī ārpus kempinga teritorijas. ūdens diezgan vēss, bet mākoņi skaisti. pēc tam izmetām līkumu pa grantiniekiem - Drusti - Gatarta - Katrīnkalns - Launkalne. ļoti skaists ceļš - daudz kalni un lejas un līkumi. ceļmalas pilnas ar vīgriezēm, ugunspuķēm, baldriāniem, birztalu nārbuļiem un sarkano āboliņu. vīgriezes vispār veselām pļavām šobrīd zied. gaiss tik smaržīgs. Drustos ļoti skaista baznīca. Gatartā ļoti skaista muiža. bet skaistāka par visu bija gaisma. tik pārpasaulīga, silta un majestātiska vienlaikus. 2020. gads būs ne tikai pandēmijas, bet arī iespaidīgāko varavīkšņu gads. un mākoņos rotājās pilnīgi visas pelēkā un rozā nokrāsas, kādas vien eksistē. satikām stirnubuku un divus zaķus. piefočēju pilnu telefonu un piespamoju instagramu.
pats vakars gan tāds stindzīgi auksts. jūlij, no kā tu baidies?

tepat blakus, Jāņkalnā, brēc vairāki ausainās pūces bērni. atceros bērnībā redzējusi vasaras naktī pūci sēžam uz mājas skursteņa. varbūt tā bija šo pīkstētāju vecmāmiņa. vai vectēvs.
Vecajā parkā tvanīgi smaržo liepas un pirmo reizi šosezon nopeldējos aukstākajā šīs pilsētas ezerā. bet nebija auksti. tikai lietus lija.
karaliskās lilijas sāk ziedēt un tumsa nolaižas jau sajūtami ātrāk un biezāka.

katras dienas pierakstīšanas projektu esmu beigusi un ir pagājušas trīs dienas jaunā mēnesī - ievēroju, ka dienu pierakstīšanas projekts ir padarījis mani vērīgāku, uzmanīgāku un apzinātāku savās darbībās. es vairāk pievēršu uzmanību tam, ko es daru un, kā es par to jūtos un, kas katrā dienā ir kaut kādā ziņā ievērojams. jo sajūta, ka tad, kad sāc pierakstīt dienu, bet vispār neatceries, ko esi darījis ir nepatīkama. nepatīkama sajūta arī tad, ja pa visu dienu nav bijis nekā tāda, ko gribētu atcerēties. gan jau šis vērīgums nebūs uz ilgu laiku. bet, kamēr ir - forši.

šodien diezgan daudz vācu tējaugus - ir lavandu laiks un piparmētru un asinszāļu laiks un sākas arī vīgriežu laiks. satinu čupiņu ar dažādu augu kvēpeklīšiem, redzēs, kas no tā sanāks. visa māja mežonīgi smaržo no vīstošajiem un kalstošajiem augiem. pavēlu vakarā bijām jaukā pastaigā caur purvu un pilskalnu. mežā bija liela, silta, blīva un smaržīga mākoņa sajūta. lecot bez pieckapeikas pilnmēnesim, plika nopeldējos Klievja otrā krastā, kopā ar pīli un diviem viņas bērniem. liekas, ka daba vēl kavējas kalna galā, viss vēl šķiet tāds spožs un lekns un svaigs - augošs, nevis briestošs.

kā gadījās, kā ne, pierakstīju arī jūniju. jo, pasaulē nav nekā skaistāka par maiju, ja nu vienīgi jūnijs. un jūnijs ir mans dzimšanas dienas mēnesis. ja pierakstot maiju es vairāk centos koncentrēties uz lietām, kas foršas un tas bija tādā gratitude stilā, tad jūnijā vienkārši pierakstīju ikdienu, kāda nu viņa bija. kopumā interesants vingrinājums, bet diezgan arī apnika. bet jūnijs bija foršs. es labi pavadīju laiku.

( jūnijs )

tā kā lielāko aprīļa daļu nejutos pārāk labi, bet maijs ir mans mīļākais mēnesis es nolēmu nolemt, ka maijs būs foršs un es darīšu, ko varēšu, lai justos forši. sākumā sanāca visai labi, bet, kad sabojājās laiks, tad palika aizvien grūtāk justies priecīgi un maijīgi. mani kaut kā ļoti ietekmē gaisma un siltums un to trūkums. eksperimentālā kārtā biju izdomājusi katru dienu īsi pierakstīt, kas jauks, foršs un maijīgs noticies. nu tādā Emīla Pudeļa stilā, visai lietišķi un neko nedzejojot, orientējoties uz to, kas man konkrētajā dienā iepriecinājis vai licis justies labi. nezinu kāda no tā beigu beigās jēga, bet bija interesanti, lai arī brīžiem šausmīgs slinkums tos dažus teikumus no sevis izspiest.

( pandēmijas laika maijs provincē )

labajās ziņās: šodien klīdām pa Kapusilu meklējot Kapusila akmenskrāvuma senkapus. bija jābūt aptuveni 1 km uz DA no Kapusila pilskalna. pilskalnu atradām, kapus nē. kopumā jau ar esošo informāciju laikam bija drusku par maz, gājām ļoti aptuveni un iespējams pamanīt traucēja arī visai izteiktais reljefs. tur ļoti skaists mežs ir. nav brīnums, ka dabas liegums/aizsargājamo ainavu apvidus. tāds mežonīgs un reljefains un dziļš. jauki pastaigājāmies. tā jau mums tos kapus nemaz par katru cenu nevajadzēja, tas tik tā, lai intersantāk klimst pa brikšņiem.

un man te izrādās ir veselas divas pasaulē skaistākās vāveres. nu jau vairākas reizes esmu redzējusi vienu pēc otras kursējam no Lazdukalna uz puriņu vai atpakaļ. diezgan tādas drosmīgas un viņām sanāk visai garš gabals pa zemi, bez kokiem skriet. vienreiz jau viena bija plūmē, apakšā Vilnītis, bet nākamā plūme bija par tālu, lai aizlektu pa taisno. sagūstīju Vilnīti un šamā aizleca tālāk. ļoti ceru, ka ne Vilnītis, nedz kāds cits no miljons apkārtnes kaķiem viņas neapēdīs.

sliktās ziņas kādā citā dienā.

pavasarī ir tik daudz par ko priecāties. par sausu asfaltu, par to, ka var nevilkt legingus zem bridžām un vilkt vieglos, plānos jāšanas apavus, nevis biezos termozābakus. par to, ka pasaule ir tik gaiša. marta gaisma ir ļoti spoža un pat drusku griezīga, jo apkārt vēl nav zaļās krāsas, kas spožumu matē un atmaidzina. debesis un zeme pilna putnu. visur viss virmo. virmo dzīvība, dzimšana un radīšana.
vakar atklājām velo sezonu ar neprātīgiem 20 kilometriem, no kuriem pirmie 5-6 bija visgrūtākie, pārsvarā pret kalnu un visādiem dubļainiem bezceļiem. es biju gatava mirt jau pie kāda trešā. satikām lapsu, stirnas un dzērves un pirmos tauriņus - raibu, tumši oranžu un dzeltenu.
toties šodien bija tā laime jāt nevis pa pārmirkušām pļavām, bezgalīgiem dubļiem un kurmju rakumiem, bet visai sausu un līdzenu jāšanas laukumu, kurš ir paspējis apžūt tik tālu, ka bija kļuvis ecējams. esam gan arī pasākušas iekraut zirgus treilerī un braukt jāt Valmiermuižas staļļa smilšu laukumā. rīt arī brauksim. un rīt zirdziņam paliek 18 gadi. un pavisam milzīgs prieks, ka zirgam galvā kaut kas noklikšķējis un viņš pilnīgi mierīgi un labprātīgi kāpj treilerī. ja agrāk tās bija trīs stundas, tad tagad tās ir trīs minūtes un bez nekāda stresa.
vēl vajadzētu atklāt peldsezonu, bet kaut kā neesmu vēl saņēmusies. varbūt rīt.
karoč, dzīve un pavasaris ir skaisti un privātā kārtā man nav vispār par ko sūdzēties.

vakar pa sniega rožu ceru zummēja bites, pa kaimiņu tūjām lēkāja pirmie mājās pārnākušie strazdi, puriņa briksnājā savu smalko un vibrējošo dziesmiņu sauca smukās garastītes, zālienā nez no kurienes saradušies daudz tumšlillā kroksīši (pērn toč nebija) un viss bija pilns ar gaismu, sauli un glāsmainu gaisu. šodien pilnīgs novembris, lietus un vējš. guļu gultā zem segas, ēdu un lasu grāmatu.

p.s. man riebjas, ja daiļliteratūras grāmatās, īpaši biezās, zemsvītras piezīmes un komentāri ir beigās, nevis lappuses apakšā. tiešām riebjas.

Klāva Lepnums un aizspriedumi Naciķī ir apburoši. vienlaikus skaisti un ironiski un skumīgi un smieklīgi un viegli un trausli un pa īstam un mazliet tizli. lepojos ar vīra komponēto mūziku arfai un čellam. lepojos ar visiem saviem foršajiem un talantīgajiem kolēģiem.
visādi citādi sirreāla sajūta un dzīres covid laikā. tieši pirms gāju uz izrādi parādījās ziņas par visa atcelšanu un ciet klapēšanu - uz tā fona pirmizrādei un pirmizrādes ballītei bija tāda vienlaikus salda un sēra noskaņa. tā it kā no kādām atvērtām durvīm visu laiku vilktu vēss vējš. aiz durvīm tumsa, neziņa un cerības, bet pagaidām vēl telpā silts, smiekli un dzērieni un mājās ceptas vafeles.

par covidu privātā līmenī baigi neuztraucos. dzīvoju privātmājā mazpilsētā. man mājās vienmēr ir ļoti daudz dažādas sausās pārtikas krājumu, jo ēst ir mans hobijs. pagrabā karpeļi un zaptes, akā savs ūdens un šķūnī malka. un krājkontā drusku naudas, ar kuru kādam laikam dzīvei mazpilsētā un rēķinu apmaksai pietiks. wc papīra gan nav pārāk daudz palicis. rīt pēc ārkārtas sapulces brauksim mājās un manliekas, mums ies forši. galvenais, lai vecākiem viss labi. par mammu mazliet uztraucos, jo tuvu pie 70 un smēķē nezcik desmitgades. ne-privātā līmenī gan situācija liekas visai satraucoša. priecājos, ka mūsu parasti kuslās amatpersonas pārāk nestiepa gumiju un izsludināja visus esošos ierobežojumus. par pieeju diagnostikai gan baigi nav ko priecāties.

( pelēkais un dubļainais un miklais janvāris )