*

tikko pa ceļu ielu, gar logu, laiski, bet cēli aiztipināja lapsa

(varu piepulcēt savam ap provinces pilsētas namiņu redzēto zvēru skaitam vēl vienu - neskaitot dažādus putnus, vardes, krupjus, kurmjus, ķirzakas, kukaiņus, peles un kaimiņu kaķus, sarakstā līdz šim bija vāveres, eži, sesks, zaķis, stirna, sikspārņi un zalktis)

vakar piecēlāmies 7, 8 izbraucām no Smiltenes, 10 pārsēdāmies autobusā, kas pilns ar dzērājiem un Aptiekas "mēbelēm", 14 paēdām pusdienas Kuldīgā, no 15 sēdējām Pāvilostas Enkurā, 23:45 izbraucām uz Rīgu, 3:30 iekāpām mašīnā un devāmies uz Smilteni, 5:30 iekūrām kāsni, iekritām gultā un aizmigām.

tikko mēģināju paskatīties savas martā ieplānotās lietas ierakstot googlē "marts". nesanāca.

visādi citādi sajutos kā pieaudzis cilvēks - mani vakar tik ļoti biedēja doma par pohām, ka es nedzēru kvfr svētku ballītē. ap 3iem naktī iekāpu mašīnā un 5os no rīta nokļuvu ļoti, ļoti aukstā un ~5 dienas nekurinātā namiņā.

( pirms pāris dienām bija daudz smukāk )

atvēru putniņu restorānu. likās, ka paies kāds laiks kamēr tas tiks pamanīts. jā - tas laiks bija apm. 10 minūtes.
3 veidu zīlītes, zaļžubītes, dzilnīši, zvirbuļi, žagata un ļoti skaists, apkārtnē iepriekš nemanīts, kaķis (mazliet līdzīgs Vilnītim - pelēks un puspūkains).

pavasarī, jau putniņu restorāna sezonas noslēgumā, salasījos, ka pārmērīgs sauleņu patēriņš dažiem mazputniņiem veicina neauglību. nopirku šogad maisu ar kaut kādu maisījumu, bet protams, ka viņi izlasa saulenes un kaut kādus tos random graudus atstāj.

( jūnija vidus - septembra vidus provincē )

ļoti, ļoti ceru, ka nākamvasar vairāk būšu mājās. šī gada vasara bija diezgan kreizī.

novembra krēsla ar novembra miglu pļavās dejo lēnas un morrīgas dejas. debesis ir zemas, pelēkas un klusas. tās retumis šķērso vien kraukļi un vārnas, īsi un griezīgi sasaukdamies. tālu, dūmakaini violetā mežmalā ganās stirnu bariņš. zirga spalva pārvērtusies no zīdainas un glāsmaini mirdzošas uz biezu, blīvu, matētu un pufīgu kažoku. apkārt nekā nav, viss ir apstājies, mēs esam vieni paši un dodamies pāri laukam.
mūs izseko tumsa.

( maija vidus - jūnija vidus provincē )

pēdējā laikā mana dzīve man pašai asociējas ar braukšanu tumsā. es tikai braucu un braucu un apkārt ir bieza, melna tumsa. acis grauž pretimbraucošo uguņi, es noduru skatienu un sekoju baltajām nepārtrauktajām vai pārtrauktajām līnijām. tieši mašīnas priekšā iznirst liela briežu govs. tik tuvu, ka nevar redzēt viņas kājas. tikai sānu un pagrieztu galvu ar samulsušu skatienu. liekas, ka nav nekādu iespēju izvairīties no sadursmes, bet tad viņa atkal pazūd. un es turpinu braukt, pat nepaspējusi pārlikt kāju uz bremzēm. iepriekšējā reizē, kad braucu, dzīvas briežu govs vietā, nācās slalomot starp vairākām lielām kažokotām, asiņainām un gaļainām čupām uz šosejas. kādam citam nebija bijusi tik veiksmīga un mirklīga tikšanās.
katrreiz, sākot braukt, domāju, ka jāuzliek kaut kas jauns un foršs un interesants, bet pēc ļoti ilgas domāšanas un muļļāšanās atkal un atkal uzlieku Low. un tad atbraucu mājās un ir auksts, naktī kurinu krāsni un spēlēju HOMM 3. kad esmu sagaidījusi brīdi, kad var taisīt ciet šīberus, ielienu gultā un aizveru acis, tad man atkal rādās tās līnijas. tumsa un baltas nepārtrauktas un pārtrauktas līnijas, kas lokās, vijās, reizēm pazūd un tad atkal atsākas. kaut kas, kam var mēģināt sekot, cerot, ka tās kaut kur aizvedīs. izvedīs no tumsas. jo nekā cita, kam sekot jau nav.

ir tikai oktobra beigas un priekšā daudz garu, tumšu un aukstu mēnešu, kuros būs ļoti daudz šādu garu, tumšu un aukstu braucienu.
es tikai ceru, ka tās baltās līnijas nepazudīs. ka nepaliks tikai kaila un nepielūdzama tumsa visapkārt. un briežu govs.

īsumā par svarīgāko jeb "tev to nesaprast"

p.s. tik skaisti. tāda tīra māgsla.

( mežs vasaras izelpā )

patīk, kad pagrabā liegi, bet vienlaikus ļoti stingri, smaržo pēc āboliem
patīk iekosties mazliet apsalušā antonovkā
patīk taisīt ēst uz malkas plīts

pa virtuvi vienā mierā, lēni un laiski pastaigājas pele. es skumji skatos un nezinu, ko darīt. es negribu, lai viņas te savairojas un visu sagrauž. es negribu slazdus, jo negribu ņemties ar līķiem un es negribu indi, jo nepatīk indes un negribu ņemties ar mumificētiem līķiem. man ļoti, ļoti, ļoti gribas kaķi, bet aukstajā gadalaikā mēdzot būt prom no mājām 3+ dienas tas nav variants, pat, ja es viņam iekārtošu midziņu šķūnī un atstāšu tur ēdienu, jo atnāks visi miljons apkārtnes kaķi un viņu noēdīs. pieliekamo jau pieslacīju ar piparmētru ēterisko eļļu, jo izlasīju, ka pelēm nepatīkot, bet citām darbībām man nav enerģijas. karoč es te sēžu, skatos kā viņa pastaigājas, jūtos bēdīgi un tā, ka ļoti, ļoti, ļoti negribas neko risināt, bet ļoti, ļoti, ļoti arī negribas, lai viņa te visko sagrauž.
gribas, lai atnāk kāds pieaugušais un visu nokārto, turklāt vilks paēdis, kaza dzīva stilā. enīvan?

mēness šovakar lēca tik milzīgs un spilgti oranžs, sārta gaismas atspīduma ieskauts. tas lēnām cēlās virs horizonta pa kreisi no šosejas un hipnotiski novērsa uzmanību no ceļa un autovadīšanas.
zirgs met vasaras spalvu, apakšā var sataustīt blīvu ziemas kažoku. svīres jau nedēļu kā prom, debesis tukšas un klusas. tikai sienāži sisina un stārķu bari ganās nokultos labības laukos. saule riet jau pirms deviņiem un pēdējās dienas es peldos tumsā. zemu virs ūdens virsmas joņo sikspārņi. ūdens ezerā smaržo pēc saulē sakarsušām priežu skujām un slapjuma un mazliet pēc sēnēm. dārzā ganās stirna. bet gaisma paliek arvien rūsganāka un krīt aizvien rudenīgākos leņķos. un zvaigznes kļūst spožākas.

Gandrīz pusnaktī gulēt uz muguras dzimtās pilsētas ezerā. Ūdens siltāks par gaisu, ceļas maza migliņa, apkārt lidinās sikspārņi un krīt zvaigznes. Jau. Redzèju 2 pēc kārtas, tad peldēju krastā.

Rīt te iespējams būs tik daudz ciemiņu, kā vēl nekad, kopš te dzīvojam. Uz ne-mūsu vārda dienas ballīti.

* brīnījos, kas aprij pupām un zemenēm lapas. pirms pāris dienām, dienas vidū, gāju dārzā pēc zaļumiem un tur vnk ganījās stirna. aprija pupām un zemenēm lapas. liela stirna. manā mazpilsētas mazdārziņā;
* aizvadījām trīs dienu radošo "Mūžīgās izlaušanās" nometni pie mums. viss forši, tikai besīgi mazgāt traukus esošajā setapā;
* nupat sākās "vasaras nometne", saukta arī par vasaras teātra festivālu. ja pērn es stresoju par negaidītu nokļūšanu kostīmu mākslinieces lomā, tad šogad es esmu nemanot kļuvusi jau par aktrisi ar visai gariem tekstiem. no vienas puses man patīk piedzīvojumi, no otras - es sūdīgi menedžēju stresu. tad jau redzēs, ar ko tas beigsies. katrā ziņā arī mans zirgs piedalās izrādē, varēsim apvienot stresus un visu padarīt ekstra stresainu. to mēs protam;
* joprojām dzīvoju bez kompja un bez skaidrības vai varēs salabot esošo vai būs jāpērk jauns, jo labotājs ir aizbraucis uz Černobiļu. lielos vilcienos ir visai patīkami būt bez kompja, mazākos - es enīvei diezgan ilgu laiku veltu torčīšanai telefonā un bezjēdzīgai skrollēšanai;
* atsāku skriet, bet iespējams tūlīt atkal pārtraukšu. jo nav īsti skaidrs, kur araund to darīt pa ne-asfaltu, bet pa asfaltu man sāp mugura.

pulkstens vienpadsmit vakarā, bet ezers pilns ar maziem, bļaujošiem bērniem. nopeldējos un braucu prom, bet viņi vēl palika.

vispār ezers ir mana baznīca. t.i. pēc peldēšanās jūtos tā, kā iztēlojos, ka varētu justies kāds ticīgs cilvēks pēc baznīcas. tā rāmi, mierīgi, skaidri, gaiši un mazliet apcerīgi.

man te ir vardes, krupji, ķirzakas, ezītis, vāvere, visādi putniņi un kukainīši, bet tikko pie pašas mājas redzēju arī zalkti!

* lai slavēts Bacilons, izskatās, ka milzīgā utu invāzija ir apturēta un roze sāk ziedēt;
* pagrabā uzsprāgusi pusotrlitrīga mājas vīna pudele. atvēru durvis un tur smirdēja pēc drausmīgām paģirām un visur stikli. labi, ka pudele stāvēja uz grīdas, vismaz nebija plaukti nolieti, bet stikli gan bija tikuši arī līdz augšējiem plauktiem un tālākajiem kaktiem. savācu apmēram puspudeles apjomā, vēl kāda puspudele kaut kur nezinkur pa pagrabu mētājas;
* te ir ļoti skaisti un smaržīgi (visur, izņemot pagrabu);
* pavisam reibinoši smaržo lielais jasmīnkrūms filadelfkrūms. es varētu visu dienu zem viņa sēdēt, kas šogad liekas pat visai iespējams, jo (tfu, tfu, tfu) ir maz odu. parasti gan viņš zied uz manu dzimšanas dienu, bet tagad jau sāk lēnām birt;
* pagaidām ļoti patīk augstās dobes. esmu daudz maz samulčējusi - šodien drusku paravēju t.i. paraustīju retās nezālītes, kas bija un man neriebās. izskatās, ka šādā setapā es to varu paciest un tas neliekas tik nomācoši un briesmīgi;
* tagad gaidu lietu/negaisu. neesmu vēl šogad izlijusi. ļoti gribas. galvenais, lai nav kaut kāda apokalipses vētra, kas aiznes manu mikrosiltumnīciņu, nosit ķirbīšus un kaut kam norauj jumtu. pamalē jau labu brīdi ducina, bet tuvāk nenāk;
* ducina pērkons un pogo lakstīgala un sasaucas svīres un smaržo jasmīns.

pagājšnakt ap diviem izbraucu no Saļika uz mājām. aiz Launkalnes krusta sajutos kā t-rex spēlē (aka "no internet game"), vienīgi bez iespējas ar mašīnu palekties. ar vienādu intervālu (pietiekami tālu, lai tas nebūtu viens un tas pats radījums) pāri ceļam skrēja zaķi, turklāt katru reizi no pretējās puses. kopā kādi 5 vai 6. šo priekšnesumu noslēdza viens stirnbuciņš. par laimi nevienu no viņiem nenotriecu.
mazliet pēc 4iem biju tikusi līdz Niedrājam. leca saule, dziedāja putni, otrā ezera galā kliedza ziemeļu gulbis, zem laipas saldā miegā gulēja meža pīļu pāris. ūdens bija kluss, rāms un caurspīdīgs un gar krastu klīda zivtiņu bari. nopeldējos un paliku kādu brīdi stāvam apmēram līdz krūtīm ūdenī un tad viens no zivju bariem sāka man vienkārši peldēt apkārt. zivis nebija pārāk lielas, bet arī ne pārāk mazas - tādā krietnas maizes rikas izmērā. viņas peldēja man ļoti tuvu, gandrīz pieskaroties un uz riņķi vien, uz riņķi vien. tas turpinājās kamēr man sāka klabēt zobi no aukstuma un es atļāvos pārtraukt šīs nakts priekšnesumu nr2 izejot krastā.