*

es negribu doties uz Rīgu
es gribu lai pojenes plaukst
es gribu ar savu vīru
iesēsties laivā un braukt

es negribu asfalta smaku
es gribu lai putni man dzied
un ziedošu jasmīnu zarus
sev gultas pagalvī likt

es negribu mazgāt kājas
zeķes un apavus vilkt
es gribu ar smilšotām pēdām
apkārt pa dārzu klimst

es gribu lai rozē nav utis
es gribu lai viņa zied
man negribas atstāt mājas
un pilsētas putekļus rīt

es gribu lai malku atved
un kārtīgās grēdās to kraut
bet negribu zobārstei zvanīt
un gudrības zobu raut

es gribu ezeros ienirt
lai spāres man apkārt zum
es gribu lai uzlīst ar lietus
jo apnicis lejkannu celt

man negribas mašīnā sēdēt
caur ceļu remontiem vilkties
ja tiešām man jāsēž pie stūres
tad gribu pie zirga tik braukt

man negribas ravēt dobes
bet gribas lai tomāti aug
es negribu mašīnu troksni
pilsētas mūri mani žņaudz

es gribu lai svelmaina saule
uz pleca liek roku man
un kristalla glāzē uz kājas
dzirkstošu baltvīnu liet

es gribu pļavā iebrist
kur miljoniem bites dūc
es negribu lai man zvana
un stresainus e-pastus sūt

es negribu aizmigt ne brīdi
un naktī uz mežu iet
tad tomēr diendusu pasnaust
mosties un zemenes ēst

es gribu lai debesīs zilās
ar mākoņiem sakliedzas svīres
ar riteni vizināties
un vinnēt loterijās

es negribu redzēt nevienu
es negribu runāties
es gribu zālītē gulēt
vien grāmatās skatīties

nemirstības pētniekiem un kārotājiem vajadzētu izmantot savos pētījumos laputis no manas rozes. garantēta izdošanās. lai gan jāatzīst, ka pēc 3 pudelītēm Bacilona, ir ievērojami labāk.

visādi citādi - veras vaļā pojenes, augstu zilumā sasaucas svīres, tepat, puriņā pogo lakstīgala, strazdi pāris metrus no manis baro ņerkšķošus bērnus. atkal var gulēt uz muguras ezerā un skatīties debesīs un sāk ziedēt lielais filadelfs. cerams arī rozei izdosies kaut drusku uzziedēt.
un ir tas laiks, kad ļoti gribētos spēt vispār negulēt, jo visu diennakti ir tik ļoti skaisti.

aizvakardienas divi galvenie notikumi:
1. akmens
man te puramalā gulēja akmens. uz sāna, zemē visai iegrimis. es jau sen domāju - ko viņš tur ne pa tēmu stāv un traucē pļaut zāli. beidzot saņēmos uzsākt viņa pārvietošanu. izraku un lūdzu vīram aizgādāt pie sojšliku cepšanas vietas, tīri dekoratīviem nolūkiem. vīrs nebija priecīgs, bet izcēlām no bedres un izrādījās, ka akmenim vienā galā krusts. visdrīzāk kāds 19. gs. robežakmens, bet tā jau patīkami savā mazdārziņā, privātmāju rajčikā netālu no pilsētas centra, atrast kaut ko tādu intrsantu. jāizdomā kāda leģenda par akmeni, ar ko biedēt ciemiņus. piemēram, ja viņi neziedos akmenim naudu, viņus vajās nelaimes. tas varētu būt neliels pasīvo ienākumu gūšanas veids. vēl es domāju, ka tā kā namiņam šogad paliek 66 gadi un ir tas akmens ar krustu - jātaisa kaut kāds pagānu festivāls dārzā.

( akmens )

2. Martins Īdens
noskatījos Klāva "Martina Īdena" ģenerāli Valmierā. protams patīkami, ka izrāde sākas un beidzas ar Skābo lietu un tas skan arī izrādes laikā uz pārbūvēm (un to dungo viss Valmieras teātris). ļoti patika scenogrāfija un noskaņa - viss tāds gaišs un ar jaunības cerībām pilns. pirmais cēliens kaut kādā sajūtu līmenī asociējās ar Ķimja Mēnesi uz laukiem. ļoti patika beigas, jo viņas bija tādas, kā nekad nav mākslā, bet kā ir dzīvē, bet, lai paskaidrotu šo domu, man ir jāspoilo, tāpēc es to nedarīšu (Klāvs gan taisījās vēl tur kaut ko pamainīt, nezinu vai tagad nav citādākas). varbūt vietām likās druscītiņās par garu, bet es to norakstu uz vispārējo pirmspirmizrādes pagurumu, kopumā aktierdarbs ļoti patikās. un visdrīzāk jūs pēc izrādes noskatīšanās jutīsiet nepārvaramu vēlmi iemalkot aukstu baltvīnu, tāpēc jau laicīgi veiciet atbilstošus pasākumus.

p.s. un lielajai, skaistajai rozei atkal utis. tas bija viens no pērnvasaras murgiem, kurš, kā izskatās, taisās atkārtoties. man tā roze mīļa, jo asociējas ar vecomammu.

( pavasaris provincē )

šogad kaut kā vieglāk ar dārzu iet. ne fiziski, bet psiholoģiski. mazāk trauksmes un vainas sajūtas. mamma arī liekas drusku nomierinājusies un vairs neliekas tik ļoti apsēsta ar to, lai par katru cenu neļautu man kļūdīties (un no tā kaut ko dabīgā ceļā iemācīties). tīri psiholoģiski (ne kādu konkrētu prasmju ziņā), palīdzēja arī tie mazie daiļdārzniecības kursiņi, kurus te provincē varēja bez maksas iziet rudenī. tur es sapratu, ka, ja vien tas nav nepieciešams primāri izdzīvošanai, tad dārzs ir vienkārši advancētāka smilšu kaste, kurā var darīt visu, kas patīk, vien ievērojot mazliet negrozāmus spēles noteikumus (tb gadalaikus un klimatiskos apstākļus un konkrētu augu vēlmes). un kā jau visās spēlēs - jo vairāk laika tām velti, jo augstākā līmenī vari tikt. man kopumā jau dārgu un laikietilpīgu hobiju pietiek līdz kaklam, tāpēc tas, ko man gribas panākt no dārza ir, lai viņš ilgtermiņā ir mazliet mežonīgs, mazliet noslēpumains, mājīgs, krāšņs un maksimāli pašpietiekams, tā lai ikdienišķā aprūpe būtu pēc iespējas vienkāršāka un mazprasīgāka. vēl man gribas, lai dārzs neizskatās pamests un nemīlēts un bēdīgs. manliekas, ka pagājšgad varēja redzēt, ka viņam trūkst mīlestības, bet es biju pārāk nepašpārliecināta, pārāk pilna ar vainas sajūtu, lai tur būtu vietas mīlestībai. bija arī ārprātīgi sauss visu vasaru. šogad es jūtos vairāk spējīga viņu mīlēt un ielaist viņa vajadzības savā privātajā telpā. vismaz pagaidām.
šobrīd cenšos uzturēt ar dārzu aktīvu dialogu, meklējot kompromisus starp viņa vajadzībām un manējām un neļaujot velnam paņemt visu roku. es arī jūtu, kā viņš sāk atvērties un pieņemt, ka ar viņu mēģina runāt citādāk, nekā runāts iepriekš. no tā izriet mani galvenie dārzkopības projekti, neskaitot pakāpenisku teritorijas pārplānošanu - mulčēt visur, kur man riebjas un riebsies ravēt, ierīkot augstās dobes ēdamajiem augiem, ieviest arvien vairāk skaistus un necimperlīgus daudzgadīgos augus (piemēram, pojenes), regulāri stiept no staļļa zirgu mēslus, lai atjaunotu augsni (īrnieces laikā zeme bija pārvērtusies pelēkās smiltīs) u.c.

dāviniet man mulčas maisus, kartona kastes (es lieku zem mizu mulčas kartonu) un lielus akmeņus (tos man vajag, lai pabeigtu iesākto garšaugu dārza projektu).

Šodien plosījos pa dārzu (tīrīju gadiem nekopto ceriņu džungļus un iekārtojām augstās dobes) un jutu sevī savu māti. Viņa bija manī, tāda smagnēja, koncentrēta un nopietna. Man likās, ka es pat kustos un brīžiem runāju kā viņa. Tas bija ļoti savādi un es nevaru teikt, ka ļoti patīkami. Zato es daudz izdarīju (un esmu pārgurusi, līdz nemaņai, gluži kā allaž mana māte).

Tā vispār uzsāku permakultūras un viduslaiku klosteru dārzu iedvesmotu augsto dobju projektu. Redzēs, kas no tā sanāks, katrā ziņā lielākā cerība ir uz to, ka ievērojami samazināsies obligātās ravēšanas apjoms, jo tā, lūk, man nemainīgi riebjas (atšķirībā no manas mātes).

P.S. https://www.dailymail.co.uk/news/article-6812447/Women-turn-mothers-33-research-shows.html

ārkārtīgi priecājos par lietu, tikai drusku, drusku nesaprotu, kāpēc tam obligāti bija jābūt novembra lietum, kāpēc tas nevarēja būt maija lietus.

es tik ēdu sparģeļus un mulčēju.
nupat gan laikam beidzās gan sparģeļi, gan mulča.

šī vakara izjāde - kā vietējais safari. vispirms gandrīz iejājām migrējošu zosu barā. viņas slinki pacēlās spārnos un palidoja mazliet tālāk, kad bijām jau pavisam blakus. pēc tam slaidā lokā ar kuplu, saulstaru gaismā liesmojošu, asti aizskrēja lapsa. tad meža ielokā satikām brīnumdaiļu staltbriežu pāri. ļoti dižragains kungs ar kundzi. ilgi stāvējām un viens uz otru blenzām, līdz briežu pāris cēli iegāja mežā. pļavā, otrpus grāvim, kliedza dzērves, briksnājā bungoja pelēkā dzilna, pāri galvām, sasaukdamies, laidās kraukļu bariņš. stirnas pa ceļam sastapām neskaitāmas + vēl visi tie putni, kurus joprojām neesmu iemācījusies atpazīt. noslēgumā krāšņs saulriets, ar milzīgu degošu greipfrūtu vēl visai augstu virs horizonta.
kad jau kopā ar bērzu sulu bačoku kāpu mašīnā, lai dotos mājup, dzirdēju pūčutēva saucienu.

vakar dārzā satiku ezīti un aizvakar pasaulē skaistāko vāveri. viņa man tepat blakus dzīvo, bet ir visai kautrīga un ļoti reti rādās acīs.

pasaule ir skaista, bet pavasaris vēl skaistāks.

( 2. aprīlis Cērtenē )

tik skaista diena. putni nāk mājās, visapkārt jau dzied strazdi. savācu zem barotavas vēl 2 lielos spaiņus ar sauleņu čaumalām (iepriekš jau biju ~5 savākusi) un nolēmu šozeson klapēt ciet putniņu restorānu. nepilnos 3 mēnešos norijuši 30+kg sēmeņu un neskaitāmas tauku bumbas.

pilni tīrumi stirnu, no zirga kājapakšas katapultējas zaķis un zirgs, kuram nākamnedēļ paliek 17, uzvedas kā trīsgadnieks.

katru pavasari fascinē, cik ļoti mani spēj iepriecināt sauss asfalts - redzēt to, braukt pa to, iet pa to.

ziniet Smiltene nav piemērotākā pilsēta, lai pēc garās ziemas izvilktu no šķūņa ļasiku un izkustinātu savas dīvāna kabača miesas. vai nu tu kusli minies šausmīgā kalnā, mēle pār plecu, sviedri līst un tu skumji domā, kas notiks vispirms - sirds izleks pa muti un tad apstāsies, vai sākumā apstāsies un tad izleks pa muti. vai arī matiem plīvojot, pretvējā asarojošām acīm joņoj lejup, turklāt vēl strauji un nepatīkami atdzesējot tikko svaigi iesvīsto. gribētos jau drusku arī tādu vienmērīgu slodzīti pa daudzmaz līdzenu pamatu. un tad, tu izlien uz Valmieras šosejas, kas it kā ir nosacīti līdzena un tevi gabalos saplosa apkārtējos tīrumos un pļavās pamatīgi ieskrējies vējš.
pasludinu velo sezonu par atklātu.

laukos kliedz dzērves, ceļmalas kokā tup rubeņu vista (vai medņu - es braucu pārāk ātri, lai noteiktu), zirgs joprojām nav sācis mest spalvu (citi jau met), bet šobrīd snieg mikls sidraba skaidiņu sniedziņš, sprakšķēdama kuras plīts un cepeškrāsnī cepas puķkāpostu "buffalo wings".

bijām uz Blakus Smilčas kīno, atnācām mājās un slēdzenē nolūza atslēga. šī, ir 3,5 reize apmēram gada laikā, kad piedzīvojam apgrūtinātu iekļūšanu mājās. pirmā bija vēl Āģī, kad atslēga griezās uz riņķi un neķērās robos. tad ievācoties provinces namiņā, vienreiz jau nolūza atslēga slēdzenē - toreiz izķeksējām nolūzušo galu un atsēdzām ar otru atslēgu, bet šoreiz otra atslēga bija mājas iekšpusē.
tas, ko skaitu kā 0.5 reizi, arī bija periodā, kad ievācāmies namiņā, bet tad bija problēmas ar saimniecības ēkas iekšdurvīm, kurām bija ieklemmējusies neslēdzamā mēlīte.

lai gan es ilgojos pēc kāda/iem mīlīgākiem un domesticētākiem mājlopiņiem, mani tomēr ļoti iepriecina pa virtuves logu redzēt vienā ābelē vienlaicīgi dižraibo dzeni, vidējo dzeni un pelēko dzilnu (cik viņa eleganta!). un tad vēl triljons zaļžubītes pie barotavas un pa kādam pūcīgam svilpim un visi citi mazputniņi un netikmazputniņi.
viss dārza stūris biezā slānī ar sēmeņu čaumalām, diez kā viņas efektīvāk aizvākt no mauriņa? kamēr bija sniegs, ik pa laikam ar lāpstu nocēlu virskārtu un aiznesu prom.

šausmīgi sagribējās pabraukāties ar ļasiku. bet ļasiks šķūnī iekrāmēts, šķūnī nav gaismas, riepas mīkstas, es nezinu, kur ir pumpis un visa mana neasfaltētā iela ir tīrā ledū.

tikko dižraibais dzenis sakāvās ar vidējo dzeni par to, kurš tagad karāsies tauku bumbā un barosies.
dižraibais uzvarēja.
tikmēr barotavu okupējis trekns sīlis un mazputniņi skumīgi tekalē pa apakšu, uzlasot pabiras.

ja vasaras zen moments bija gulēt uz muguras ezerā un skatīties debesīs, tad ziemas zen moments ir sēdēt virtuvē pie loga un skatīties kā snieg (vai nesnieg) un vērot kā putni apmeklē restorānu "Pie dzidrās". fonā, protams, sprakšķēdamai, jākuras plītij.

( restorāns un citi mirkļi )

pagājšnakt bija grandioza sniegputeņvētra. aukas gaudoja skurstenī un gar mājas sienām, logos triecās mazi ledus gabaliņi un miklas sniega pikas. pārslas tika mētātas, raustītas un purinātas vienlaicīgi visos iespējamos virzienos. sapluinīti mākoņi, ik pa laikam atsedza mēnesi.
no rīta spīdēja saule, lievenis bija pieputināts ar sniegu un nekas neliecināja, ka kādreiz pār pagalmu gājuši iztīrīti celiņi. pagāja gandrīz stunda, kamēr es izraku mašīnu un aizrakos līdz ielai. ap 12iem dienā reģionālais valsts autoceļš P18 vizuāli neatšķīrās no apkārtējiem tīrumiem un pļavām.
arī jāšanas laukums piesnidzis ar svaigu sniegu. jājot šķita, ka zirgs lēkšo pa mīkstiem, pūkainiem mākoņiem.
šovakar mēness lēca milzīgs un oranžs uz sirreāli violetu debesu fona. tagad -9, ēnas sniegā ir asas un aukstas, debesis gandrīz skaidras un visam pāri līst salta pilnmēnessgaisma. tāda nepielūdzamas metaziemas sajūta.

koki puriņā lokās un šņāc tā, it kā būtu milzu čūskas, kas stāv uz astēm