*

šodien pēkšņi dārzs pilns ar zaļžubītēm. vairāk nekā lielās zīlītes un zvirbuļi. pēdējās dienās sēžot virtuvē un ik pa laikam pablenžot laukā esmu novērojusi šādas putnu sugas: pelēko strazdu, kovārņus, lielās zīlītes, meža zīlītes, zilzīlītes, lauku un mājas zvirbuļus, vidējo dzeni, dižraibo dzeni, vārnas, sīli, dzilnīšus, žagatu, zaļžubītes, dižknābjus un sarkankrūtīti/svilpi. žēl, ka smukās garastītes un zīdastes vairs nav manītas, bet priecājos, ka parādījušies dižknābji.

( random putni un neputni )

Bērzkrogs ir pēdējais civilizācijas priekšpostenis. Tālāk ir tikai tumsa, pa kādam baļķvedējam un bedrains, mūždien netīrīts valsts augstākās kategorijas autoceļš.

šī diena izskatās tieši šādi, tikai bez kaķīša. iespēja tikt pie kaķīša vai sunīša ir viena no manām šī gada lielajām vēlmēm. bet kamēr mūsu skedžals ir tik nekonkrēts un pa pasauli klīstošs, nav reāli.

gada priekšpēdējā diena:
*aizbraukt no Smiltenes uz Rīgu
*aizvest vecākus uz Terapijas branču (piparkūku sidrs ir kkas ļoti garšīgs)
*aizbraukt ekskursijā uz IKEA
*apmeklēt Kugrēna stāvizrādi Plezīrs (nepavilkos. garlaicīgi it kā nebija, bet smieties arī baigi negribējās)
*aizbraukt no Rīgas uz Smilteni (pa ceļam izdzert divus alus un visu laiku jūsmot par Lī Heizelvudu)
*iekurt krāsni un gaidīt, kad izkurēsies, lai varētu aiztaisīt šīberi

p.s. K. mati šobrīd nezkāpēc smaržo pēc padomju laiku plašu vākiem un pāri dārzam iet zaķa pēdas

( pasaulē skaistākais 27. novembra rīts )

( oktobra beigas dārzā )

mums te -3 un dārzs uz brīdi bija pilns ar garastītēm. tiiiik smukas.

( saule un sniegs LV100 )

lai slavēts tas kungs, atklāšanas mēnesis ir over and done. man ļoti patīk Himna un tas ir pat samērā objektīvi, jo es neesmu izrādes tapšanā piedūrusi savus pirkstus. un Dzenīša Vīriešu dziesmas Siliņa izpildījumā cirka manēžā skanēja medžik.
pa dienu atbraucām mājās. Smiltenē slapjš sniegs un istabās 6-7 grādi un redzami elpas mutulīši.
novembra pirmajai pusei vajadzētu būt mierīgākai. tuvākais lielais stress ir pirmizrāde 2. decembrī, izrādei, kurai vēl nav pabeigta rakstīt ludziņa.

visu laiku liekas, ka gribas kaut ko ierakstīt, bet īsti nezinu ko. pēdējās nedēļās ir maz gulēts, vēl mazāk būts mājās un ir darītas daudz, daudz dažādas lietas. esmu bijusi scenogrāfe, producente, apkopēja, sabiedrisko attiecību speciāliste, sagādniece, brīvprātīgo koordinātore un brīvprātīgā darba veicēja, tekstu redaktore, gaismu māksliniece, biļešu kontroliere, ziņnese, interjera dizainere, biroja vadītāja, sabiedrisko attiecību speciāliste un vēl nezkas. JRT aktieru kursa uzņemšanai bija tā reklāma par to, ka jākļūst par aktieri, lai iejustos visdažādākajās profesijās. ziniet, pilnīgi pietiek ar stāvēšanu pie maza, jauna teātrīša dzimšanas vecā, spokainā un kultūrslāņa pilnā ēkā.
"Brīnuma skartie", manuprāt, ir izdevusies brīnišķīga, izstāde "Interlūdija" ir jocīga, bet man pat neriebjas (lai gan mēdz riebties šāda veida māksla), Ezeru konča kophostošana ar cirku bija ļoti stresaina, bet es enīvei labi pavadīju laiku. paši Ezeri gan mani totāli neuzrunā, liekas pilnīgi garlaicīga ļurināšana. protams, prieks, ka citiem patīk. Ekskursijas pirmizrādē, krodziņā "Pie Sniķera", ēdām Terapijas nemeduskūku un sāļās uzkodas. es tāpēc neaizgāju klausīties Thurstonu, jo bijām tieši atkorķējuši pirmos pirmizrādes šampjus un tas mirklis likās kaut kā emocionāli svarīgāks, nekā koncerts. no Skaņu meža es redzēju tikai Tesu un beksteidža for free alkoholu, kas būtiski ietekmēja nākamās dienas pašsajūtu, pieejamo outputa levelu un performances kvalitāti. man patīk darīt skaistas, jocīgas, smieklīgas un īstas lietas kopā ar šiem cilvēkiem. bet mazliet lauž uz pusēm arī tā sajūta, kas ir izraujoties uz mirkli līdz mājām (vai vienkārši domājot par tām). līdz savam mazajam namiņam provincē. tad atkal negribas braukt projām no turienes, tikai kurināt krāsni, dārzā šņikāt nost dažādus fotosintezēšanu beigušus lakstus, pastaigāties, grābt lapas, turpināt peldsezonu un apciemot zirdziņu. svētdienas vakara izjādē pa pļavām satikām milzīgu, daiļragainu briedi, bet atceļā pa baltu miglas jūru ar it kā palēninātiem lēcieniem, kā delfīns, peldēja stirna. un Smiltenē pat uz VIDu iet ir patīkami. šonedēļ cirkā ņemamies ar Valmieras "Pavasara" pārlikšanu uz zirgu staļļa skatuves, ir mazliet mierīgāk nekā iepriekšējā nedēļā. vakar pat aizgāju noskatīties Zvērīgo mīlu Dērķikā un pasēdēju Pilī un Aptiekā, gaidīdama kad darbu beigs trupas tehniskais direktors. Zvērīgā mīla bija samērā smieklīga, dažas ainas izcilas, bet kopumā palika tāda "nu un?" sajūta. rīt paralēli "Pavasara" gatavošanai sākas mēģi izrādei, kas man būs jāproducē. interesē un bail vienlaicīgi. ļoti gaidu atklāšanas mēneša noslēguma pasākumu t.i. Andra Dzenīša vīriešu dziesmas Armanda Siliņa izpildījumā. ceru, ka man būs laiks ne tikai stresot par pasākuma norisi, bet arī noklausīties pašu konci. nāciet arī jūs.

paldies Rūjienas ķirbjiem par šo skaisto vasaru. atceros, ka 12/13 gada tumšajā sezonā sniegs uzkrita oktobra otrajā pusē un nodzīvoja bez atkušņiem līdz vēlam aprīlim. vēl maijā bija šur tur atrodams - ziema vilkās veselu pusgadu. nebiju domājusi, ka mūsu platuma grādos, kas tāds iespējams arī ar vasaru. bet izrādās, ka ir. jūtos stiprināta savā ticībā taisnīgumam šajā pasaulē.

( ilustrētās vasaras beigas )

graužu sēmenes, dzeru diy ķiršu liķieri no spicglāzītes, sāp mugura.
šķūnis beidzot pilnībā piebarots pilns ar malku.

aizvakar raku zemi no pērnās kompostkaudzes savam jaunajam garšaugu dārzam un uzraku zemes bišu pūzni. no tām laimīgi aizbēgu. šodien plēsos pa puramalu, cenšoties demontēt garā sausā zālē un gārsās ieaugušu, sapuvušu un sagāzušos drāšu žogu un ieplēsos lapsenēs. viena iekoda krustos un vēl divas atradās ieķērušās drēbēs, kad jau kādu laiku biju pavadījusi istabā.

viss, vakar laikam tā bezgalīgā vasara tomēr beidzās. peldoties sala zods, naktī logs palika aizvērts un šovakar iekūru plītu. prasās vilnas zeķes uzvilkt, bet es vēl turos pretī. labi, ka vakar nošķinu baziliku.

o, ārā pērkonlietiņš sēj sēnītes. otrdienas rīts pēc lietus varētu būt ideāls sēņošanai.

kāds negrib stādīt gobu birztaliņu? man pilns dārzs piesējies ar mazām gobiņām

visādi citādi bija ļoti jauka diena. no rīta paauļoju pa pļavu ar zirdziņu jaunajos seglos, atbraucu mājās un raku dārzā iekšā zirgu mēslus, lasīju sapuvušus un nesapuvušus ābolus, tad apskrēju apkārt Niedrājam un nopeldējos. tagad dzeru aveņu-banānu-ābolu-vīnogu-gurķa-sojas piena smūtiju un negribu darīt iekrājušos datordarbus. lobīt pupas arī negribas.

dzīve provincē ir laba. Latvijas siera atgriezumus pienotavas veikalā var dabūt pa 4 eur/kg, nupat sporta centrā sākās bezmaksas jogas nodarbības, aizvakar bija Guntara Rača dzejas koncertvakars un vēl es vasarā pašvaldības ziņu lapelē izlasīju, ka Palsmanē piedāvā bezmaksas kursus daiļdārzniecībā un pieteicos. vakar bija pirmā tikšanās - neformālā gaisotnē apbraukājām trīs daiļus dārzus/viensētas. protams, ka 90% kursabiedres ir tantes, kurām pašām jau ir uberdaiļi dārzi, bet tas nu tā. ekskursija bija ļoti jauka, it īpaši pēdējā apmeklētā vieta.
kopumā likās visai iedvesmojoši. man, protams, ir skaidrs, ka man nebūs nekad tāds dārzs kā kāds no apmeklētajiem, jo man vienkārši tas tik ļoti neinteresē un ravēt riebjas un ir citas lietas, kam veltīt laiku. piemēram, zirgs. bet kaut kā drusku smadzenē atlaida to savilkumu par manu dārzu un es, vismaz šobrīd, vēlos iziet ar viņu uz konstruktīvu dialogu, jo šovasar bija drusku sajūta, ka viņš nesaprot mani (galu galā gadiem pieradis pie cita piegājiena un apiešanās) un es nesaprotu viņu un mana mamma, reizēm atbraucot uz pāris dienām, darbojas starp mums kā tāds mediators (turklāt reizumis varbūt ne tajā veselīgākajā formā). Nu redzēs, kas no tā iznāks, bet man jau tagad žēl, ka uz vairākām nodarbībām netikšu cirka dēļ.

( dažas ilustrācijas no eckursijas )

šovakar pat nebiju vienīgā peldētāja Klievī. bija vēl pāris cilvēki. sikspārņi atkal ļoti ātri lidinājās zemu, virs pašas ūdens virsmas un es atkal domāju - kas diez notiktu, ja kāds no tiem ezera vidū iepītos man matos?

šī bija brīnišķīga vasara. daudzējādā ziņā tuvākais, kas iespējams bērnības vasarai. bērnības vasaras bija bezgalīgi garas un tas, ka šogad vasara sākās maijā un turpinās vēl šobaltdien, radīja ilūziju, ka laika plūdums atgriezies bērnības ātrumā. un Smiltenes māja, Smiltenes dārzs, Smiltenes ezeri, peldēšanās vairākreiz dienā un pavisam vieglprātīga attieksme pret nākotni. Valmieras teātra festivāls kā tāda vasaras nometne, par kuru, turklāt, nav jāmaksā tev, bet tu pats par to saņem naudu.
lai gan mēs pat nebijām nevienā garākā ekskursijā un ar laivu arī neizbraucām, šī noteikti ir vasara, kuru atcerēšos kā vienu no foršākajām.

( ilustrētās jūnija beigas - augusta beigas )

nu ko, man jau sāk izstrādāties konkrēta Smiltenes tūre - izstaigājam Veco parku, izbaudām brīvdabas bezmaksas spa - zem ūdenskrituma, nopeldamies Teperī, sakrāmējām maisiņā turpat uz ozola augošo sērpiepi un dodamies mājup, ļauties garšas piedzīvojumam/piepes degustācijai ar lokal, homegrovn fūd. jau otro reizi šitāds iznāca un viesi ļoti priecīgi un apmierināti.
tā piepe ir reāla štelle. tiešām rekomendēju. šodien sacepu ar sīpoliem, puraviem, ķiplokiem, tomātiem un sojas mērci - beigās pievienojot mazliet ūdenī izšķīdinātas miso pastas un tējkaroti kartupeļu cietes + apgrauzdētu sezamu. pasniedzu ar kurkumas brūnajiem rīsiem un salātiem. epikšit garšīgi.