*

šon tāda diezgan eksaiting diena. bija ex-kolēģe ciemos - vedu rādīt Smilčas jaukumus. sākām ar Veco parku. uznāca lietus un mēs pa lietu izmasējāmies Tepera/Abula ūdenskritumā kopā ar zalkša kungu un turpat blakus atradām 2 gab lielas un svaigas sērpiepes. pēc peldes Teperī uznāca vēl lielāks lietus, tāpēc zvanījām K., lai brauc pakaļ un ved mūs mājās gatavot piepi. pagatavoju piepi 3 eksperimentālos veidos. teikšu jums tā - ļoti kruta tā piepe. ļoti rekomendēju.
pēc pierīšanās a) likās, ka vajag viesei vēl kaut ko izrādīt; b) likās, ka ar tik pilnu vēderu grūti pārvietoties kājām; c) likās, ka varētu atkal sākt gāzt - tāpēc izvēlējāmies transportēties ar privāto autmašīnu un pēc ilgāka pārtraukuma pievērsties mikroekskursijām pa apkārtnes pagastiem. šoreiz apmeklējām Palsmani un es dabūju daudz materiāla, ar ko papildināt savu FB albumu "100 grausti Latvijas simtgadei" + pa ceļam piestājām pāris jaukās apkārtnes vietās - Vecsautiņu avotos, Līgo kalnā, Stounhendžā u.c.
Viešņa aizbrauca ar pēdējo autobusu uz Rīgu, bet man palika vēl vesels lērums nepagatavotas sērpiepes.

( ilustrācijas )

Meikšāna "Nezināmais Nezināmais" bija vizuāli un muzikāli ļoti skaists. kaut kā ļoti asociējās ar Koyaanisqatsi. tekstuāli varbūt par uzbāzīgu tā ekoloģijas tēma, bet nevar arī teikt, ka baigi traucēja. patika minimāliskums un tīrās formas un tas, kā tika izmantota telpa. man ar Meikšānu ir arī slikta pieredze, gāju drusku ar aizdomām, bet šoreiz tās bija liekas. labprāt noskatītos vēlreiz uz nepohām un neneizgulējumu.

jāizdzīvo vēl divas dienas un tad es beidzot, caur Rīgu, tikšu mājās. nebūšu bijusi apaļu nedēļu. labi, ka mamma bija aizbraukusi aplaistīt tomātus u.c.

šovakar tāds eksotiski vēss. sāku mīties uz centrālo festivāla ballīti, bet pēc pārsimts metriem palika auksti un apgriezu riņķī.

mazāk nekā nedēļa līdz pirmizrādei. plaisa starp režisori un pārējo komandu - gan aktieriem, gan neaktieriem aug. nevar saprast, kur ir problēma - vai tiešām tikai valodas barjerā, jo it kā taču visi forši cilvēki, visi it kā normāli runā angliski, ir arī kas labi runā vāciski. bet visu laiku ir pieaugoša diskonekšena sajūta un tas nepalīdz ne aktierspēlei, ne scenogrāfijas izveidei, ne kostīmu meklēšanai.

visādi citādi - šīs vasaras zen moments ir iepeldēt ūdenstilpnē (pārsvarā Klievī, Niedrājā vai Gaujā), pagriezties uz muguras un kustinot locekļus tikai tik, lai negrimtu, dreifēt, skatoties debesīs. ausis zem ūdens - nekādi trokšņi netraucē. skan tikai sava elpa un jocīgas ūdensskaņas. vilnīši šūpo. bet virs galvas mākoņi (parastie vai sudrabainie), dzidras debesis, svīres, citi putni, zvaigznes, mēness, sikspārņi, kukaiņi, koku gali, lidmašīnas un tukšums.

vakars, +28, braucu pa šoseju. logi vaļā, skan truck driver country. ceļš vijas starp rūsganiem, zeltainiem un zaļgandzeltiem laukiem, gar govju fermām un ganībām. pa pļavām klīst dzērves, stārķi un balti kaķīši. uz elektrības vadiem tup putni. visu ietver pauspapīra krāsas dūmaka. smaržo siens, pēdējās vīgriezes, kūstošs asfalts un putekļi. pilns ceļš ar lauktehniku. pļāvēji, grābēji, miglotāji, kombainētāji, piekabes, vālotāji, presētāji, placinātāji, ķīpotāji, ruļļotāji un skābsienotāji - visi kaut kur ripo. zirgi uz ganiem iet tikai no pusnakts līdz pieciem no rīta. pārējā laikā slēpjas no dunduriem nojumēs. galvas dziļākajos stūros, astes uz ārpusi propelleros. zeme turpina rotējot krist kosmiskajā tukšumā un viss ir kārtībā.

visu nedēļu gaidīju, kā es šodien iešu uz Kanādas bruņoto spēku pūtēju orķestra koncertu Jāņukalna estrādē, bet tagad, kad notiek koncerts, es guļu gultā ar drausmīgām pohām pēc Apvedceļa festivāla.

zem guļamistabas loga vecāsmammas liliju sprādziens. zied kā trakas un smaržo kā trakas. tās laikam ir vienīgās lilijas, kas man pa īstam patīk. rozē atkal utis, sapūtu indi, nu jau ceturto reizi. domāju, ka jābūvē kukaiņu hotelis, lai nāk mārītes pie manis dzīvot. dārzs pilns ar zvirbulīšiem. salasīju melnās jāņogas, vārīšu čatniju.

jēzuliņa vecumā iekāpu caur PMS, fulmūna, MR un 2 nakšu miega deprivācijas vorteksu + zirgu nagu kopšanas semināru.

piebildīšu, ka šodien, 1. jūlijā, ēdu vakariņās normāla izmēra jaunos kartupelīšus no dārza, turklāt nekādu tur īpašo, agro šķirni, bet vnk no random saasnojušiem karpelīšiem, ko pavasarī iebēru dobē.

provincē introvertam grūti. sākot ar to, ka neviens negrib tērēt laiku kārtojot ģēlas ar sms, mesendžeriem vai meiliem - rokas netīras, darbs dzen darbu, paņem un piezvani un beidzot ar to, ka bieži vien arī zvanīšana ir lieka laika tērēšana un cilvēki vienkārši nepiesakoties ierodas pie tevis mājās (vai arī tu esi spiests vienkārši iet iekšā svešā mājā un meklēt svešu cilvēku, lai nokārtotu sev vajadzīgas lietas).

p.s. tāpat arī laika plūdums ir visai nekonkrēts - "jaunedēļ atvedīšu malku" nozīmē gaidīšanu un stresošanu nedēļas garumā (piemēram, par to, ka malku atvedīs agri no rīta, kamēr es gulēšu un tad man izspūrušai un naktstērpā būs jāskrien dzīt mašīnu malā) un malku beigu beigās atved vēlā piektdienas pēcpusdienā.

turpinot prokrastinēt ( random jūnijs )

tagad pūš tā, ka gan jau nolauzīs un sakapās visu par ko es vakar sūdzējos un būs miers