*

dzīve provincē ir laba. Latvijas siera atgriezumus pienotavas veikalā var dabūt pa 4 eur/kg, nupat sporta centrā sākās bezmaksas jogas nodarbības, aizvakar bija Guntara Rača dzejas koncertvakars un vēl es vasarā pašvaldības ziņu lapelē izlasīju, ka Palsmanē piedāvā bezmaksas kursus daiļdārzniecībā un pieteicos. vakar bija pirmā tikšanās - neformālā gaisotnē apbraukājām trīs daiļus dārzus/viensētas. protams, ka 90% kursabiedres ir tantes, kurām pašām jau ir uberdaiļi dārzi, bet tas nu tā. ekskursija bija ļoti jauka, it īpaši pēdējā apmeklētā vieta.
kopumā likās visai iedvesmojoši. man, protams, ir skaidrs, ka man nebūs nekad tāds dārzs kā kāds no apmeklētajiem, jo man vienkārši tas tik ļoti neinteresē un ravēt riebjas un ir citas lietas, kam veltīt laiku. piemēram, zirgs. bet kaut kā drusku smadzenē atlaida to savilkumu par manu dārzu un es, vismaz šobrīd, vēlos iziet ar viņu uz konstruktīvu dialogu, jo šovasar bija drusku sajūta, ka viņš nesaprot mani (galu galā gadiem pieradis pie cita piegājiena un apiešanās) un es nesaprotu viņu un mana mamma, reizēm atbraucot uz pāris dienām, darbojas starp mums kā tāds mediators (turklāt reizumis varbūt ne tajā veselīgākajā formā). Nu redzēs, kas no tā iznāks, bet man jau tagad žēl, ka uz vairākām nodarbībām netikšu cirka dēļ.


Visskaistākā un jaukākā no apmeklētajām vietām bija pēdējā - Vireši, Līves ciems, Ceriņi. tāda pasaku stila lauku sēta, nomaļā vietā, dziļi mežā, Gaujas krastā, ar 120 gadus vecu dzīvojamo māju un brīvdabmuzejīgu saimniecības ēku kompleksu, hailanderu govis (vismīlīgākais lielais bullis, viņu varot aiz ragiem vest), pankūkas uz lielās āra pannas un viesmīlība, kas nebija sliktāka kā Latgalē (saimniece alūksniete, saimnieks smiltenietis)