*

šovakar pat nebiju vienīgā peldētāja Klievī. bija vēl pāris cilvēki. sikspārņi atkal ļoti ātri lidinājās zemu, virs pašas ūdens virsmas un es atkal domāju - kas diez notiktu, ja kāds no tiem ezera vidū iepītos man matos?

šī bija brīnišķīga vasara. daudzējādā ziņā tuvākais, kas iespējams bērnības vasarai. bērnības vasaras bija bezgalīgi garas un tas, ka šogad vasara sākās maijā un turpinās vēl šobaltdien, radīja ilūziju, ka laika plūdums atgriezies bērnības ātrumā. un Smiltenes māja, Smiltenes dārzs, Smiltenes ezeri, peldēšanās vairākreiz dienā un pavisam vieglprātīga attieksme pret nākotni. Valmieras teātra festivāls kā tāda vasaras nometne, par kuru, turklāt, nav jāmaksā tev, bet tu pats par to saņem naudu.
lai gan mēs pat nebijām nevienā garākā ekskursijā un ar laivu arī neizbraucām, šī noteikti ir vasara, kuru atcerēšos kā vienu no foršākajām.