*

šodien kaut kāda ļoti savāda diena.

rīts sākās ar sapulci un vairāku kolēģu nebūšanām. viens, piemēram, slimnīcā tiek akūti operēts.

izgāju pastaigāties. saulīte silda, debestiņas zilas, zelta rudentiņš kā no grāmatas. un pretī nāk slims kaķis ar pūžņojošu seju. tam sekoja epopeja ar klīniku un pašvaldības policiju. ne visai veiksmīga. tikai drusku.

pēcpusdienā pēkšņi bija vaļā šķūņaugšas istabiņas logs. ir mums tur tāda maza istabiņa ar gultu. neesam neviens tur kādu laiku bijuši. logs no iekšpuses aizkrampēts ar diviem krampjiem. nevienam zvēram arī tur nevajadzētu varēt tikt, jo durtiņas ciet. šķūnis aizslēgts. no ārpuses, protams. uzkāpu un aizvēru, bet kopumā neomulīgi, jo nekad tā nav bijis un esmu viena mājās. krampīši ir stingri un funkcionāli un nav arī nekāds orkāns ārā, lai vējš varētu atraut. turklāt caurvēja tur nava.

nu un tikko - gāju jau miljono reizi saukt kaķi mājās. nav redzēts kopš brokastīm. stāvu lievenī un bļauju "Riksriksriksriksriksriks" - dzirdu un tad arī redzu, ka kāds skrien augšā pa kalniņu gar aku - tieši manā virzienā. pirmā mirkļa sajūsmu nomaina sapratne, ka tas nav mans kaķis. un pēc tam, ka tas nav kaķis vispār. atskrien gandrīz līdz durvīm, tad šiverīgi nogriežas dārza virzienā. āpsis. resns un ļoti rosīgs āpsis. es izbrīnīta viņam sekoju, viņš neliekas traucēties un šiverējas starp dārza kastēm. es vnk stāvu metra attālumā un brīnos. te pēkšni viņš sāk velt pa zemi drausmīgā balsī ķērcošu kunkuli. diezko gaišs nav - tik daudz cik atspīd no lievieņa un ielas gaismām. nespēju saprast, kas tas ir - āpsis tik līksmi turpina velt un gandrīz pārveļ man pāri kāju pirkstiem. kunkulis ārprātīgi brēc. beidzot saprotu, ka tas ir ezis. nesaprotu, ko darīt. āpsis veļ, ezis brēc. nolemju, ka ezis man mīļāks, jo tomēr mēdzu viņu (vai viņa radiniekus) barot ar kaķu barību un aprunāties. un viņš ēd kukaiņus no dārza. uzbļauju āpsim, lai laiž vaļā. āpsim vienalga, āpsis veļ. beigās pametu āpša virzienā sauju zemes no dobes. āpsis uz mirkli samulst un palaiž ezi. es iestājos starp viņiem. āpsis neapmierināti, bet lēni aizļenkā uz krūmājiem, kur turpina rosīties. ezis guļ sarāvies ar kājām gaisā. aizeju pēc virtuves cimdiem, atnesu līdz lievenim paskatīt vai nav kāda šausmīga brūce (viņš atsāk savā šaušalīgajā balsī brēkt - nenovēlu jums dzirdēt un vēl arī nest nāves bailēs brēcošu ezi). bet ej nu tādam ezim kaut ko ieraugi. nolieku pie deguna kaķu barību un gaidu. ezis lēnām atrullējas. uzgrauž un sapīkuši pukstēdams aiziet. izstās, ka viņam viss kārtībā.

lūdzu atsūtiet mājās manu galveno, rezidējošo kaķi un ļaujiet šai dienai beigties. bet varbūt āpsis ir aizvēlis arī manu kaķi?

p.s. nujā un vēl arī viss tas feisbuks un vacaps ar visiem darba čatiem un tajos esošo info pa pipelēm.
p.p.s. redzukur paraugs kā brēc šausmu pārņemts ezis