*

t) tesiņa vakar bija forša, claustrumiņš arī;
a) ja es pusseptiņos vakarā izdzeru pudeli alus ar 5.2% alko, tad 23:45 manā izelpā ir nulle promiļu;
s) nabaklaba subway šodien pa krēsla atzveltni dancoja trekns tarakāns;
b) bijām uz bērtona lielajām acīm - man patikās. nu varēja tā mierīgi un jauki pasēdēt kino;
ū) par spīti rudenī veiktajiem preventīvajiem pasākumiem, vannasistabā jau kādu 4. dienu tek ūdens no griestiem. vienīgais risinājums ir mainīt jumtu, kam, protams, nav līdzekļu;
ūū) paradoksālā kārtā, pa krānu ūdens vannasistabā (un nekur citur arī) netek. sabojājās kkāda truba (kad mans tētis skaidro kko par tādām tēmām man automātiski izslēdzas skaņa, tāpēc es īsti nesaprotu kas tieši sabojājās, bet tas notika tā, ka ja nenogriež ūdeni visai mājai, tad ūdens kkur ar fontānu šļācas ārā);
h) tirgū nopirku 6 medaini debešķīgas hurmas un 3 kg eko banānus pa 0.40 eur kilogramā. braucot mājās banāni uzbruka hurmām un no mašīnas mēs izcēlām hurmu biezeni. par laimi vismaz garšu tas nebojā;

tas laikam īsumā viss

šī vakara filma - Come Worry With Us (2013)



ļoti, ļoti forša. par to kā Silver Mt. Zion brauc tūrē ar mazu bērnu.
p.s. tā Džesika taisa tādas izgaismotas kastes, kādas es taisīju bērnībā. manējās protams nebija tik advancētas. un tur rāda arī Rīgu. pareizāk sakot Vecrīgas dejojošo tanti ar uzrakstu "Izpārdošana" fonā.

f) bijām uz filmu par lācīšiem K.Sunī. viss jau būtu labi, ja ne drausmīgi pretīgi ierunāta latviski by Ivars Kalniņš. ta ka tāds LR1 radioteātris. visu laiku žēli domāju par to, cik jauki būtu, ja filmā runātu Verners Hercogs;
r) astoņus gadus, ejot pa mazās zāles melnajām durvīm ar atslēgu kumšķiem rokās, esmu skatījusies uz notekūdens rensteli, kas tur gandrīz pie durvīm ir. tad nu beidzot man tajā iekrita atslēgas. mazās zāles kostīmu noliktavas (jā, jā "destruktīvie spēki" uzdarbojas)
t) man ļoti patīk restorāns Terra Blaumaņielā, pareizāk sakot, iespēja tur samiksēt sev debešķīgus salātus;

forša filma. man ļoti patikās. drusku asociējās ar Verneru Hercogu.

h) aizvakar bijām uz otro Hobitu. vīlos. es, protams, saprotu, ka pilnīgi precīzi pēc grāmatas nav iespējams uztaisīt holivudas grāvēju, bet šeit likās, ka scenārists un režisors ir zaudējuši jebkādu mēra un gaumes sajūtu. turklāt mani nenormāli garlaiko tie cīņu akšen skati, kuros viss ņirb un švīkst un džinkst. tā, kā to netrūka, tad lielu filmas daļu garlaikojos. tas milzu zelta rūķis, kuru izkausēja un bez vēlamajām sekām uzgāza virsū Smogam vispār kaut kāds ārprāts. Gredzenu pavēlnieks par spīti gaudulīgumam un žēlīgumam, bija ekranizēts gaumīgāk;
t) vakar bija JRT balle. oficiālā daļa bija ļoti izdevusies (es pirms tam biju diezgan skeptiska). un es pirmo reizi biju nominēta iekšējai "spēlmaņu nakts" balvai, kā gada aizkulišu palīgs. balles sakarā konstatēju, ka pēdējo reizi izejamās kurpes es iegādājos uz 12. klases izlaidumu un ar šīm pašām kurpēm esmu apmeklējusi visus svinīgos pasākumus pēdējo 10 gadu laikā, tai skaitā akadēmijas izlaidumu, pati savas kāzas, citu kāzas, darba balles, bēres utt.

vakar pavēlu vakarā atgriezos no reitterapijas nometnes. bija baigi kruti un vispār ir vēl jāļauj infomācijai un gūtajai pieredzei nosēsties - baigi daudz pārdomu par visādām tēmām.
mēs tur pāris vakarus kopistiski filmas skatījāmies. divas no tām gribas ieteikt noskatīties:

*) The Punk Syndrome - dokumentāla filma par somu pankgrupu, kurā spēlē 4 čaļi, kam ir Dauna sindroms.

*) My Left Foot - uz patiesiem notikumiem balstīta mākslas filma par zēnu ar bērnu trieku, kurš spēj kontrolēt tikai kreiso kāju un kļūst par mākslinieku un rakstnieku.

ne viena, ne otra nav baigais gruzons. ir brīžam skumīgi, bet kopumā tādas silti gaišas.

beidzot arī mūsu, no aktuālās popkultūras tumsonīgi atpalikusī, ģimene skatās Game of Thrones. esam šobrīd kaukur otrās sezonas vidū un es jums teikšu tā - to tukšumu, ko radīja Neda nāve, nespēj aizpildīt neviens cits varonis. ir jau interesanti un smuki sataisīts, bet vispār kopš Nedu novāca, negribas tam seriālam vairs līdz galam ļauties un uzticēties. intrigas ar biš pa daudz paliek, nekas vispār neatrisinās, tik rodas jaunas klāt un kļūst pārlieku nogurdinoši mēģināt tām visām izsekot līdzi.

forša filma

forša filma

fevrāļa jaukākais atklājums ir, tas ka mūsu mīļākajam animē serijālim Natsume Yuujinchou ir turpinājums. vesela trešā sezona, bet ceturtā vēl procesā.

skaista, bet skāba filma. tumša pasaka par to, kā franču mākslinieks Žeriko, kurš ir slavens ar zirgu gleznojumiem, iepazīst zirgus.
režisors - francūzis ar pseidonīmu Bartabas, kurš vada Theatre Equestre Zingaro, kas ir kaut kas absolūti maģisks, mītisks, sapņains un reizēm pat murgains.

( ilustrācijas )

gājām uz Padega izstādi, bet kā jau vienmēr aizgājām uz Mākslas muzeju 2dienā, kad viš ir ciet. labi, ka blakus bija Jarmarka - ļoti iedvesmojoša padarīšana.
bijām uz Kolka Cool - vizuāli skaista, foršs aktierdarbs, bet beigas labākajās latviešu kino tradīcijās - īsti nekādas. bet man patika.
vispār forša diena bija.

šogad, pateicoties tam, ka nav sniega, tie Ziemīši tik ļoti nepresē virsū un nost kā citus gadus. dāvanas visiem, ko vēlos apdāvināt, ar pašas bez liekas piepūles jau laicīgi salēkušas rokās.
man vispār patīk bišķi sniegs un bišķi mīnusi un bišķi uz kalnu aizbraukt, bet iepriekšējās divas ziemas bija tik šausmīgi garas, tik šausmīgi nogurdinošas, tik aukstas un tik sniegainas, ka man nav itin nekas pretī vienu gadu ziemu izlaist. manispēc viņa var neatnākt vispār.

šodien bija ļoti, ļoti gara diena. īsti nesaprotu vai man vispār gribas rakstīt, bet tā kā vīrs turpina būvēt Oblomovu, tad rakstīšu, jo gribas drīzāk tikt no tā visa vaļā un ātrākais man zināmais veids kā to izdarīt ir vārdi.
Cēsis. trīs pasaulē foršākās kursabiedrenes. pils parks rudenī ļoti skaists. burvīga kafejnīca Rīga. glāze gruzīnu vīna un ļoti sāļa ķirbju-ingvera zupa. ļoti, ļoti dziļš un dzīvs mierīgums. tāda klusa un patīkami smeldzīgi būšana pilnīgā mierā ar visu pasauli. sajūta, ka nekas visā universā nespēj šo mieru satricināt. bet man vajadzēja nojaust.
atpakaļceļš uz Rīgu.
jau otro dienu vārdi vienkārši kļūst par realitāti. materializējies konteksts. manī pamodās kaut kas tumšs.
Rīga. dusmas. manī ir dusmas. ilgi nespēju saķert viņas aiz astes un saprast - no kurienes tās nāk un uz kurieni iedamas. vienīgais spalvu kumšķis ko spēju izplūkt - bailes. bailes no tā, ka cilvēki melo sev. slēpjas no sevis. bailes, ka es kādreiz varētu iemigt un sameloties sev. bet tas nebija viss. tas nav viss, kas manī notika un notiek.
gājām ar vīru uz Trīra Melanholiju. kļuvu vēl dusmīgāka. man nepatīk māksla, kura nepadara cilvēkus labākus. un man riebjas māksla, kura neatstāj cilvēkiem cerību. man šķiet, ka tas ir noziegums. tā nedrīkst un viss. tas nav godīgi.
pēc filmas iegājām kaukādā jocīgā restorānā iekost. jutos pilnīgi pazudusi tais dusmās. izmisīgi lūdzu, lai vīrs man palīdz. man likās, ka tās dusmas mani nokodīs. viņš palīdzēja. tik silti un skaisti. es izplūcu vēl vienu kumšķi no dusmu astes - es pilnībā nedzīvoju tagadnē. vīrs novembrī brauc uz 3 nedēļām komandējumā. man tas riebjas, viņam tas riebjas un man jau sāk viņa pietrūkt, lai gan viņš nemaz vēl nav aizbraucis.
aizgāju pakūkot darbā kamēr vīrs strādā. satiku ekskolēģi, kura katru reto reizi, kad nejauši tiekamies, uzdod vienus un tos pašus jautājumus un vienmēr ārkārtīgi brīnās par manām, vienām un tām pašām, atbildēm. un atkal pamodās dusmas.
izdzēru litru Baikāla. no tā neierastā cukura daudzuma sāka klapēties sirds un palika mazliet sūdīgi.
tad kolēģe, kura savukārt vienmēr vērīgi klausās ko es runāju, bija nokļuvusi vīna varā un atzinās man cik ļoti viņai pietrūkst mīlestības, bet es viņai esot bezmaz taka piemērs. manas dusmas pārvērtās par bezgalīgi smagu nogurumu un skāņām skumjām. diezgan jau delīriski uzkrāmēju rītdienas izrādi, lai rīt varētu iet no mājām ārā pēc iespējas vēlāk. sapratu, ka man nav spēka sagaidīt brīdi, kad darbu beigs vīrs. aizvilkos uz pēdējo vilcienu. gribēju ielīst stūrī, uzlikt kapuci, aizvērt acis un klusēt. iekāpu vilcienā un uzskrēju tieši virsū vienam no saviem ex. nu tādam, hmm, sarežģītam. visu ceļu bija jārunā. tik daudz vārdu. tik nenormāli daudz konteksta.

pēc šī visa es vēl labāk sapratu, cik laimīga ir mana dzīve, neejot cilvēkos un nelaižot sevī viņu smagumu. jo, ja es ietu, es neprastu nelaist. un tāpat kad iegadās tā iešana, es viņu nemaz negribot sasūcos kā švamme ūdeni.
sapratu, cik labs man ir darbs, ar tik daudz, daudz brīva laika dirnēšanai mājās vai klīšanai pa Plakanciema mežiem kopā ar zirgu. un cik ļoti man ir paveicies ar mīlestību.
lai cik nesakarīgs arī nebūtu viss, kas te sarakstīts, man ir pārāk žēl tās enerģijas, ko es patērēju viņu rakstot, tāpēc lai viņš top iepostēts, šai garumgarajai un ļoti pamācošajai dienai par piemiņu.

es biju jau paspējusi piemirst cik cilvēki un konteksts ir šaušalīgi smagi un nogurdinoši.

starp citu, domājot par Kluso okeānu atcerējos par dokumentāriju sēriju, ko noskatījāmies jau pagājšgad.
ļoti, ļoti, ļoti rekomendēju. obligāti vajag skatīties HD kvalitātē, uz pēc iespējas lielāka ekrāna.
aizraujoši un nenormāli skaisti!

BBC TV series - Planet Earth (2006)


torentus meklējiet paši, mēs bijām pacienāti ar DVD kastīti.

meklējot pavisam citu info uzdūros ļoti jaukai intervijai:

Simptomi vara iekšķīgam trūkumam ir, ja izkrīt mati, ir nieze, augsts holesterīna saturs un infekcijas, trausli kauli. Bieži vien trausli kauli ir tieši tāpēc, ka trūkst varš nevis kalcijs. Varš ir daudz svaigā gaļā, aknās, jūras produktos, ko veģetārieši nelieto. Tāpēc arī viņi vairāk par 55 gadiem nedzīvo.

ieteiktu tam ēzelim noskatīties, piemēram, lielisko filmu par raw vegan ģimenīti, kuras galva jau pāri savam mirstamajam vecumam izskatās krietni veselīgāks, nekā viņš un pat spēj aktīvi nodarboties ar klintīs kāpšanu utt., utjpr.

Breakthrough (An Inspiring Raw Food Documentary) (filma ir diezgan lēna, bet patiešām laba. zem tā linka ir gan info, gan iespēja novilkt. kam slinkums vilkt, var skatīties arī google video)

p.s. a diez viņš pats patiešām ēd svaigu gaļu?

aizvakar darbā ejot gar sargu, kurš skatās TV, ar acu un ausu kaktiņiem saodu kko pazīstamu - džīzaskraist, jā, jā, jā - Bordertaunas reklāma!
un mēs ar Kārli pirms kāda laika pavadījām neskaitāmas stundas neauglīgos pūliņos atrast šito seriāli torentos vai jūtjūbā vai jebkurcitur un tagad izrādās, ka viņu taisni rāda pa LTV7 katru darbdienu 16:00.
un tagad vēl viens džīzaskraist, jo pulkstens 16:00 visbiežāk ir tas laiks, kad esmu ceļā uz darbu vai darbā.
tā arī neesam vēl tikuši pie skatīšanās.

un, kas interesanti, šodien brausējot kas jauns klabī, izrādās, ka es neesmu vienīgais cilvēks, kam aizvakardiena bijusi atklāsmes diena Bordertaunas sakarībā. drošivien tai dienā seriāla egregors bi sakoncentrējies īpaši spēcīgs.


p.s. nezinu vai nu tā vajag stāstīt, bet bērnībā, Smiltenē, ar draudzeni bijām uztaisījušas katra sev zirgu no nūjas un ar lupatām piebāztas zeķes, sadalījušas teritorijas (Jāņkalns Kanāda, Lazdukalns ASV) un lomas (es, protams, biju Džeks Kredoks) un ta caurām dienām varējām jādelēt riņķī un uzmanīt vai perimetrā viss kārtībā.

kā jau dzīvesbiedrs to melns uz balta aprakstījis savā burtnicā, pēdējās dienas ir pagājušas diezgan slapjā garā. kā nu ir tā ir, tāpēc uzņemto dzeramvirzienu rīt turpināšu, mēģinot atturēties no jebkādas cietas barības un dzerot tikai bērzeni no pagalma (es sākotnēji uzrakstīju nevis 'pagalma', bet 'pagalam') bērza un varbū kādu tējiņu, ja sagribēsies ko siltu.
kad sāku rakstīt šo ierakstu, man likās, ka pohas pa lielam ir mani pametušas. galu galā mēs nogulējām pusi dienas, aizbraucām piedzīvojumā uz veikalu (vispār iepirkšanās paģiru stāvoklī ir diezgan neveselīga ģimenes budžetam, jo mēs notērējām pussimta latu un es neesmu droša, ka mums to visu patiešām vajadzēja), svētlaimīgi paēdām salatķikus (lapu salāti+tomāti+gurķis+redīsi+mocarella+īsts baziliks no saldētavas+ķiplokpipari+DIY baziliketiķis+tuč tuč eļļa=absolūta ekstāze), izbraucām lielu loku ar riteņiem (memoriāls un dambis) un vēl graužot popkornu noskatījāmies ļoti stilīgu dokumentāriju par saules sistēmas brīnumiem. bet izrādās, ka man tomēr vēl ir tās pohas, jo ir gan grūti savirknēt vārdus loģiskos teikumos, gan vispār saprast ko un kā un kāpēc es gribēju te rakstīt.

kas attiecas uz tusēšanu, es sāku ļoti gaidīt, kad beidzot nokļūšu kādā saviesīgā vakarā, kurā varēs vienkārši, priecīgi dancot pie patīkama muzikālā pavadījuma, nevis kratīties pie kautkādas pretīgas šļurgas vienlaicīgi cenšoties caur visām pōrām izstarot, ka tas netiek domāts nopietni, ka tā nav dancošana, bet tizlošanās. tai Saldus diskotēkā, kurā bijām ieklīduši Klusajā sestdienā, es nevarēju saņemties pat tam otrajam variantam, bet vakar Zirgā vienu dziesmu tomēr nokratījāmies. a es vispār neatceros, kad es pēdējreiz forši izdancojos. gribs kaukādu dzīvespriecīgu Depo mazās zāles dissseni, kur Guntis liek vienu bērnības dienu superhītu pēc otra un apkārt ir milzīgs, saviesīgi noreibušu, pazīstamu cilvēku jūklis, kas visi jautrā dancī lec vai līdz pašiem griestiem, skaļi līdzbļaudami dziesmu tekstus.

gribēju pievienot arī pāris fotoatelu no pēdējām dienām, kuros gan nav itin nekā, kas liecinātu par to, kā šīs dienas patiesībā pagāja, bet šaubos vai paspētu izčakarēties ar tām bildēm, līdz brīdim, kad Kārlis iznāks no dušas un mēs iesim gulēt, tāpēc teikšu Jums - arlabunakti mazie bibji, pasaku par Diegabiksi izlasiet jel paši.

mums te vakar un šodien sanāk tādas baigās kultūras dienas. vakardien bijām -
1) kīnō uz Bērtona Alisi;
2) Dzelzceļa muzejā uz Katrīnas Neiburgas personālizstādi Patiesībā: darbs, ģimene, mīlestība, Dievs, bērni un muzikāli priekšnesumi (vispār neslikta, uz jūtu pavelk, bet ar Kārli nospriedām, ka tā tagad tāda modes lieta - iet pie cilvēkiem (it sevišķi veciem) un klausīties, kas viņiem sakāms. beigās sanāk tāds drošs ceļš ar sausām kājām pa Hermaņa iemīto Latviešu stāstu taciņu)
3) atkārtoti noskatījāmies Garo Dzīvi (nebiju redzējusi, kopš savas pirmās sezonas teātrī. šoreiz kaut kā labāk patika, lai arī likās mazāk smagi un vairāk izklaidējoši);
un šodien iesim uz:
4) Sinfonietta Rīga un Diāna Ketlere Lielajā ģildē (programmā Šūmanis, Stravinskis un Šostakovičs);
5) Mona de Bo jaunā albja prezentāciju Spīķeru koncertzālē.


un tagad par Alisi. es to filmu gaidīju divus gadus, kopš kaukur internetā uzraku, ka Bērtons viņu taisa. uztaisījis ir vizuāli krāšņu, bet stāstu gan pilnīgi sapisis. es saprotu, ka var ņemt gatavus tēlus un ar viņiem rotaļāties radot ar viņiem savu stāstu, bet nu tad tas ir jādara smalki un filigrāni, tā lai jaunais stāsts interesantumā un elpaizrautībā pārsistu iepriekšējo. tā būtu cieņa pret pirmstāstu. abet ko tas ērms ir uztaisījis - kaut kādu saldenu savārstījumu Gredzenu Pavēlnieka stiliņā, par kaut kādu tur iepriekšnoliktu ceļu, likteni un cīņu ar pūķi. viņš ir gandrīz pilnībā ignorējis visu to Kerola Alises briljanto absurdu un foršās fiškas (piemēram) utt. un, ja jau taisīja tā (kā uztaisīja), tad varēja pacensties piestrādāt pie pozitīvajiem tēliem, lai gribētos dzīvot līdzi viņu uzvarai. bet tā balto karaliene tāda pliekana plikpļekblonda dūdiņa, kas prot tikai uhh kniksēties un ahh klanīties. ļaunā, sarkano dāma likās krietni pievilcīgāka (viņas kavalieris gan ar tikpat bezgaršīgs, kā tā baltā lēdija). kādu laiku pēc noskatīšanās vēl diskutēju ar savu iekšējo Es par to vai tā visa nebija baigi glauna, gaumīga un eleganta ironija no Bērtona puses. bet nonācu pie secinājuma, ka, ja arī tā bija ironija, tad pilnīgi noteikt ne glauna, ne gaumīga, nedz arī eleganta. vēl iedomājos moš Disnejs kautkādā veidā aplauzis Timam spārnus, nu bet šaubos.
vismaz paldies dievam Alise beigās tomēr nesabučojās ar Cepurnieku (jāatzīst, ka tie abi forši tēli, cik nu viņiem iespēja tādiem būt, visnotaļ primitīvā stāsta ietvaros).
ai, nu bet ko nu es, es jau pēdējā laikā protu tik kritizēt un pelt.

neeenormālsmuka mūltene. nu tik smuka, ka skatoties paliek silti ap sirdi, ka kāds kauko tik smuku sazīmējis.



torents

( un vēl pāris skrīnšoti )

p.s. manliekas, ka es par viņu tepat klabā no kāda uzzināju, bet nekādi neatceros no kā tieši - tāpē nekonkrēts paldies tam Kādam.