*

pirmdiensvakarā aizbraucām uz Saldu un gandrīz pa taisno uz laukiem, tur bija ļoti laucīgi, jo pārpratuma dēļ nebija elektrības (K. vecāki gaidot negaisu bija norubījuši un aizbraukuši uz Saldu, bet mums aizmirsa to pateikt). tad nu mēs kādu laiku sēdējām mednieku tornī. redzējām iespējams pūci - vismaz tas bija liels putns, kas nav stārķis un, kas lido krēslā, mežmalā. sagaidījām lapsiņu, tādu ļoti spilgtu un skaistu, kas izlīda gandrīz no torņa apakšas un brīnījās uz mums. pēc tam no viena, mums neredzama, meža stūra visu laiku skanēja čaboņa un brakstoņa, bet rādīties neviens nerādījās. tad mums apnika, mēs nokāpām lejā un taisījāmies iet prom, kad no tā stūra iztesās mežacūķis un sāka nekonkrēti nesāties pa pļavu. līkumoja, ošņāja gaisu un ik pa laikam izdvesa suņa rūkšanai līdzīgas skaņas. kādu laiku līkumojis, viņš ieslēdza paātrinājumu un pilnā ātrumā aiznesās atpakaļ, no kurienes nācis.
pēc tam es pāris stundas sveču gaismā lasīju burvīgu grāmatu.
nākamajā dienā Kārlis nodarbojās ar visādiem dēļu darbiem, bet es ieniru biezoknī. bridu pa cūku takām pa čūkslājiem, veciem izcirtumiem, jaunaudzēm, vecaudzēm, puspurviem un upmalu. brīnišķīgi pavadīju laiku, visko redzēju, dzirdēju, saskrāpēju un sadzeldēju kājas un ievācu kādu strēķīti puķes tējām.
mājupbraucot, jau uz apvedceļa, vēl kaut kas caunveidīgs pāri ceļam pārskrēja. man šī vasara vispār ļoti bagātīgi demonstrē visādus meža zvērus un putnus, turklāt, pa laimi, lielākoties dzīvā veidā.


te mēs vakarā sēdējām un gaidījām


gaidām


stārks


mazā dzeņa mātīte, vismaz tā tika izsecināts pētot dzeņu noteicēju http://dabasdati.lv/site/img/pub/1/2/13/1331848190.pdf




pieņēmu, ka sīļa spalva uzsākot brišanu pa biezokņiem, ir laba zīme




diez kas tur dzīvo?


eglienā


maģiskā goba (tā pati goba Ziemīšos)




šo atstājusi lapsa vai jenotsuns














daudzdzīvokļu nams




kā sauc šo?


mežam ir acis


mežam ir arī asaras






kas šī par mētru? kaķu mētra?




viena no mežacūku vannas istabām






kumšķis no a) cūkas; b) jenotsuņa; c) šakāļa. priekš cūkas pārāk mīksts un pūkains likās




dzeltenā stērste






osis. te es kādu laiku nezināju, kur atrodos. nu man likās, ka aiz koku audzes jau būs pļava no kuras var redzēt māju, bet izlienot cauri koku un krūmu joslai nonācu pavecā, puspurvainā un ar maziem bērzeļiem aizaugšā izcirtumā. es, protams, sekoju virzienam, kur gāju, bet brienot pa nekurieni vieglāk ir turēties uz cūku takām un tās tomēr iet visādos virzienos. bet beigu beigās viss bija ok - ielīdu izcirtumam otrā pusē esošajā, biezajā egļu vecaudzē, ieliku instagramā 2 bildes un teicu mežam, ka gribu ārā. un kā gāju, tā izgāju arī.












pēc pusdienām apsolījos pa brikšņiem vairs nelīst, tikai pavākt tējas. bet, kas nu deva, ieraudzīju jauku, nosacītu taciņu uz upmalu un sāku iet pa upi. kādu laiku bija jauka cūku taka, bet tā beidzās un sākās niedrājs.
pieķēru stirnu dzeram, viņa mani pat nepamanīja






ok, kad es spraucos tālāk pa garajām, čabošajām niedrēm, viņa mani pamanīja gan, tāpat, kā viņas čalis. viņi tur pļažā bija nolikušies pačučēt, bet protams aizskrēja, kad pienācu tuvāk










jocīgs veidojums




akmens ar strīpu


šis lipīgi durstīgais augs, kuram nezinu nosaukumu, man nepārtraukti pinās kājās, dzeldīja un vilkās līdzi


tilts pār Bruzilu pie Šauļu kapiem. ir teika, ka pie tā tilta kaut kāda zelta nauda bijusi paslēpusies. tilts gan noteikti nav no zelta naudas laikiem, šobrīd to vairāk par caurteku varētu nosaukt


Bruzila


egliens


tā ir blīgzna?


lapas šitādas














dadzis basketbolists


tāds arī mežā atradās


mājupceļš caur braucošas mašīnas netīro logu




tēju vākums