*

es vakar gandrīz izvēmos Kārļa vecāku viesistabā. mūs aicināja pie galda ar tekstu - nu nāciet, nāciet, sēdieties, neuztraucieties - gaļas nebūs, paralēli nesot rokās lēzenu šķīvi ar pelēkajiem zirņiem, kam pa virsu sakrāmēti cūkas šņukuri. es nekad neesmu mēģinājusi sevī speciāli kultivēt riebumu pret gaļu, lai gan neēdu to jau 10 gadus, bet jau bērnībā man mēdza būt nelabi redzot gaļas un zivju ēdienus ar izteiktām un nepārprotamām dzīvnieku ķermeņa daļām (veselas ceptas vistas, piemēram, utt). vakar, ieraugot tos šņukurīšus man gribējās vemt un raudāt vienlaicīgi. es nedarīju ne vienu, nedz otru, bet pie galda gan arī negājām - Kārlim pašam tik ļoti negribējās braukt uz Saldu, ka viņam uzkāpa neliela temperatūra un sāpēja vēders. aizbraukt aizbraucām, bet ieraugot šņukurus, izmantojām Kārļa savārgumu par alibi, paņēmām tējas un notināmies uz augšstāvu, kur skatījāmies Bezgalīgo stāstu un Romantics Anonymous.

šodien bijām laukos un paklīdām pa mežu -
šitais vēl pa ceļam uz Saldu


zibens sasperts ozolīts






















laumiņu goba


saulīte vispār bija galīgi bezzobaina. kur spīdēja virsū, tur lēni kusa
































Saldus Zeme