*

nezinu kāpēc, bet man regulāri gribas iet uz mežu tumsā. bieži nē, bet regulāri gan. neizmantojot lukturīti, protams. sen nebiju bijusi. vakar ap astoņiem aizbraucu līdz Spicierim. pa Ieejas takām aizgāju līdz izcirtumam, kurā ir kaut kāds mani uzrunājošs vaibs. man vakar prasījās tieši uz turieni aiziet. uzkāpu nogāzē un ilgi sēdēju uz celma. pa to laiku satumsa. tagad satumst jau tik agri un strauji. kaut kad saņēmos iet atpakaļ uz mašīnu. sāku iet, pa citām Ieejas takām. jau tā bija tripīgi. droši vien tas tripīgums arī ir tas, kas mani velk uz mežu tumsā. arī ziemas spelgonī mēdzu iet. bet šoreiz pilnīgi norāva jumtu, jo mežs bija pilns ar jāņtārpiņiem, kuri te uzmirgoja, te nodzisa. visur, visur visapkārt. es esmu arī iepriekš redzējusi jāņtārpiņus, bet nekad tik daudz un tik intensīvi. apkārt tumša, bet silta nakts, vienīgā skaņa - intensīvi sienāži/siseņi/cikādes (diemžēl neatšķiru viņu dziesmiņas), mežs klusi elpo, katra izelpa smaržo pēc sūnām, skujām un kaut kā salda. un spīdvaboļu gaismiņas. tos, apmēram, 3 kilometrus gāju ļoti ilgi, jo bieži vienkārši stāvēju un blenzu apkārt. šķita tik neticami un sirreāli.
pasaule ir pilna ar brīnumiem.

Latvijā ir divas spīdvaboļu sugas - jāņtārpiņš un mazais jāņtārpiņš. mazais esot visai rets, bet tā kā parastais spīd jūnijā, bet mazais augustā, pieņemu, ka satiku tieši mazos.

ap vienpadsmitiem beidzot biju aizgājusi atpakaļ līdz Spicierim. pasēdēju vēl kādu laiku uz laipas un tad plika ielīdu ezerā. gulēju tumsā uz muguras ūdeni un skatījos zvaigznēs.

ezers + mežs = vislabākā vieta pasaulē

p.s. no rīta ķemmējoties atradu matos briežuti