maijs
Posted on 2021.05.13 at 14:46man:: jāstāda saulespuķes
skan: kārtējā kamene dūc pa istabu
es tik dzīvoju viena pa māju. ēdu savus sparģeļus katru dienu kā kaut kādus kāpostus no zemnieku dārziem (tas ir citāts, no sūdīgas Ķimja izrādes, kas man nezkāpēc neizdzēšami ierakstījies smadzenēs), nepārtraukti evakuēju no iekštelpām visādu veidu un izmēru kamenes un ar nelielām šausmām skatos, kā kaimiņiene atkal nāk pie manis ar aizvien jaunām stādiņu paciņām. man nav to visu vairs kur bāzt. kur lai es iebāžu to sauju ar garo, divmetrīgo saulespuķu stādiņiem? kur? visas sētmales un aizpakaļas jau aizņemtas (bet es klusi domāju, ka moš jāaizbrauc uz foršo Smilčas stādaudzētavu pastīties, kas tur tāds intrsants).
joprojām neesmu dzirdējusi nevienu lakstīgalu (vakar ap desmitiem vakarā, braucot prom no staļļa, varbūt, varbūt bija, bet ļoti tālu un priekšplānā bija ļoti daudz visādu strazdu, tāpēc nevaru apgalvot, ka tiešām bija). speciāli guļu ar vaļā logu un gaidu, bet nav. aizvakar dzirdēju pirmās dzeguzes šajā pasaules malā (pavisam pirmo dzirdēju pagājšnedēļ Kurzemē). gāju pa mežu un vienbrīd ļoti neritmā kūkoja kādas 4 gab vienlaicīgi. izklausījās ļoti laikmetīgi. vakar pļavas atkal bija pilnas stirnu un viens smieklīgs jenotsuns ar savām īsajām ķepām tusnīja pāri lucernas laukam.
neapskaužu cilvēkus, kas dzīvo pavisam ārpus cikliskā laika. ārpus pirmajām lakstīgalām, pēdējām svīrēm, pirmajiem plūmes ziediem, pēdējā dārza tomāta, pirmās ērces kaķa kažokā, pēdējiem dunduriem, pirmās patiesi siltās peldes un pirmās patiesi aukstās peldes, stirnu bērniem un strazdu bērniem, pēdējās salnas, pirmās kuslās bites sniega rozes ziedā. ārpus īstas tumsas un ārpus īstas gaismas. tas viss dod tik milzīgu mierinājuma, Māju un iederēšanās sajūtu, ka bez tā, manuprāt, dzīvot vispār nav vērts. tas pievelk pasauli tuvāk, padara saprotamāku un krietni apdzīvojamāku/piedzīvojamāku.
manliekas, es te katru gadu, jau gadiem, rakstu vienu un to pašu, nu par tām lakstīgalām un svīrēm un peldēm. bet man visas šīs lietas aizvien sagādā nemainīgi lielu prieku. un laimes sajūtu arī. arī tad, kad es visādi citādi jūtos ļoti slikti.
joprojām neesmu dzirdējusi nevienu lakstīgalu (vakar ap desmitiem vakarā, braucot prom no staļļa, varbūt, varbūt bija, bet ļoti tālu un priekšplānā bija ļoti daudz visādu strazdu, tāpēc nevaru apgalvot, ka tiešām bija). speciāli guļu ar vaļā logu un gaidu, bet nav. aizvakar dzirdēju pirmās dzeguzes šajā pasaules malā (pavisam pirmo dzirdēju pagājšnedēļ Kurzemē). gāju pa mežu un vienbrīd ļoti neritmā kūkoja kādas 4 gab vienlaicīgi. izklausījās ļoti laikmetīgi. vakar pļavas atkal bija pilnas stirnu un viens smieklīgs jenotsuns ar savām īsajām ķepām tusnīja pāri lucernas laukam.
neapskaužu cilvēkus, kas dzīvo pavisam ārpus cikliskā laika. ārpus pirmajām lakstīgalām, pēdējām svīrēm, pirmajiem plūmes ziediem, pēdējā dārza tomāta, pirmās ērces kaķa kažokā, pēdējiem dunduriem, pirmās patiesi siltās peldes un pirmās patiesi aukstās peldes, stirnu bērniem un strazdu bērniem, pēdējās salnas, pirmās kuslās bites sniega rozes ziedā. ārpus īstas tumsas un ārpus īstas gaismas. tas viss dod tik milzīgu mierinājuma, Māju un iederēšanās sajūtu, ka bez tā, manuprāt, dzīvot vispār nav vērts. tas pievelk pasauli tuvāk, padara saprotamāku un krietni apdzīvojamāku/piedzīvojamāku.
manliekas, es te katru gadu, jau gadiem, rakstu vienu un to pašu, nu par tām lakstīgalām un svīrēm un peldēm. bet man visas šīs lietas aizvien sagādā nemainīgi lielu prieku. un laimes sajūtu arī. arī tad, kad es visādi citādi jūtos ļoti slikti.