Neirožu spēļu laukums

Sen nav pukstēts, ka visapkārt vieni vienīgi idioti. Šodien varētu būt piemērota diena, lai gan vēl pat nav ieturēta dienas galvenā ēdienreize.

Iekšējais pulkstenis tikšķ gana precīzi. Pagājuši gandrīz divi mēneši kopš atgriešanās, un sāku sajustu pārlieku nomācošu rutīnas klātesamību. Sajūtu un attieksmju attīstības modelis ir gandrīz identisks iepriekšējai atgriešanās reizei - iesākumā var ahu****t par vidi un sevi tajā; tad nākamajā posmā notiek tas pats, bet jau viennozīmīgi to izbaudot; tad iekiko kaut kāds random task-to-task un frivolas izklaides, lai pēc aptuveni sešdesmit dienām tas viss būtu rūgti piegriezies. Nav gluži nekāda kalna šturmēšana, rāpšanās viaduktā, kur auto mēģināt noķert, vai plivināšanās apziņas malā Vorlicas mežā. Būs laikam atkal jāatrod kāds mazais inerkvestiņš.
Bet varbūt atslodzei jāatgriežas nozieguma vietā uzēst kāds zirņu izstrādājums un auksts Augustīners pabaudīt .

Matemātika iegrieza ratiņu, kas nu jau griežas pašplūsmā. Apstāties, beigt analizēt grūti. Sajūta, ka būtu reducēts līdz vienai funkcijai un ķermeņa daļai.

Saeļļoju tik daudz zirņu kotletes falafelus, ka sāku apdomāt, vai neatvērt uzkodu būdu un nenosaukt par hasana kebabu or smth.

Ka tevi divi deviņi, ko tiem praktiķiem māca, reizēm paliek neizprotams jautājums. Jau kurā šuvēja atšuj, jo šujot tikai dāmām. Man pat nekādu avangardu nevajag, tik` random uzvalciņu.

Sagribējās mazliet iereibt. Izdzērām divas pudžiņas vīna, bet ne reibums, ne riebums tā arī neatnāca.
Laikam jāturpina lasīt, vai skatīt gabals par Ādamsu Jāni.

( 2011 )

Rīgā mani ir sākušas piemeklēt atmetas. Es tikai lāgā nesaprotu, vai hōls šeit sliktākas kvalitātes vai pārcelšanās izsauktas reakcijas nedraudzējas kopā ar jau minēto hōlu.

Upd. (16:15) Labrīt!

Mitinoties kādā no padomju arhitektūras labākajiem paraugiem, veci jo veci kaimiņi ir dieva dāvana - klusums, klusums un vēlreiz klusums -, bet diemžēl, sasniedzot zināmu punktu, vecie sātani ņem un nomirst, un to vietā ievācas jauni kaimiņi. Lūk, jaunajiem kaimiņiem ir ļoti jauka leiborgaume attiecībā uz mūziku, ko, protams, pavada nomācošs bass, kas rezonē manos griestos.
Paveicās - virs manis mitinās kaut kāda random meitene, ko varēja paņemt ar pārsteiguma momentu un laipnību. Vien viņas fiziskā konstitūcija liek man domāt, ka atmiņa varētu būt no īsajām. Pagaidām ir mieriņš; taču ja gandrīz ceturdaļgadsimts ir pavadīts zem augstajiem griestiem un ar monumentālajām sienām, varbūt nevajag eksperimentēt ar sevi. Ir jāatgriežas pie pārbaudītām vērtībām.

Jauki, jauki. Rādās, ka bija kārtīgi izdevies iejusties nabadzīgā studenta lomā - šobrīd sveru tikai 64 kg, bet vismaz trakais kāsis ir pārgājis.

gap Tālajā bērnībā man kā kārtīgam Rīgas puikam vienmēr kur dziļi iekšā slēpās sapnis par dzīvošanu mazpilsētā, bet augstie mūri nekur nelaida. Vizināšanās ar velosipēdiem pa mierpilnām ieliņām, kas rezultējas pirmajā nāves pieredzē, kad kaimiņu puiku paša neuzmanības dēļ krustojumā samīca pašizkrāvējs. Ieturēti ļaudis, jo, galu galā, viens otru pazīst un liekas sociālas vaļības atļauties nevar. Saldās bumbieres un dzīvžogi visapkārt. Un viss pārējais, kas jau pagaisis no nenotikušo notikumu lappusēm. Gadi gāja un sapnis tapa piemirsts. Līdz šodienai, kad apķēros, ka nu tad beidzot esmu mazajā un klusajā stūrītī. Bumbieru nav, miera nav. ( Tikai vecais kaimiņš izgājis dārzā ievilkt kādu rīta dūmu. )

Nolēmu beidzot uzlikt uz mājas kastītes tīru instalu, kas rezultējās jaukā in your face - vienīgajai liekajai atslēdziņai esot iztecējis termiņš.

upd. Dažkārt mani pārsteidz mana čerez ž virtuozitāte.

Vudija pusnakts tēls iemiesojās hauptštadtes ūķos.

Varētu teikt, ka man ir gana svina vāka, kas vēl kādu laiku būs debesu vietā. Slēdzam gaismu atpakaļ, lai vismaz ir kādas acij uzreiz pamanāmas gaismēnu attiecības citādi, ilglaicīgi tā starp mūriem mītot, sāks zust telpas sajūta.

gap Šodien pēc gaismas ķeršanas jaunķēlnē, kas tur šodien bija patiesi laba jo laba, jūtos kā dārzeņu kravu pārkrāvis turks. Vizuālās uzmanības saglabāšana all day long un nervozie turki, kas man demonstrēja savas iezīmes - Sīgala grimasēm bruņoti meta tekstus aļa mēs esam draudzīgi, bet šeit bildējot uzmanies -, mazliet nogurdināja. Vismaz šoreiz pakaļ neskrēja bandas pavadošās meitenes (wtf, čaļi, kur tad paliek maskulīnā dominante?), lai pārliecinātos, ko esmu nobildējis. Un ja teksts par māksliniecisko gaismu, lai ko tas arī nozīmētu, un perfekto krāsu laukumu saspēli kāda ziņkārību neapmierina, tad vecais labais triks - bildēju uz filmas - šeit strādā un remūvot filmu neviens man vismaz neliek. Nekad un nekur gan vēl tā nav gadījies, bet urbānais mīts tomēr klejo pa bēniņiem.

gap Gaidīju, kad tad beidzot uzpeldēs pēdējā vasaras nedēļa pirms skolas sajūta. Šodien kā likts bija klāt, tikai joprojām lāgā nesaprotu, kāpēc tas notika kaut kur Alexanderplača apkaimē, kas man ir viena no nemīļākajām vietām Berlīnē. Tāda kā mazā Varšava, bet ja nav nācies pabūt tur, tad to, balstoties asociāciju izsauktās sajūtās, varētu raksturot kā Matīsa un Barona ielas krustu Rīgā. It kā nekas krasi nepatīkams tur nav, tikai kustību plūsmu krustošanās vieta, taču blakus atrodoties tirgum un slavenajam matīsielas galam, tā kļūst piesātinātāka ar sociālu ciešanu izpausmēm un savstarpēju vienaldzību kā citas centra lokācijas. Protams, vēl veikalu izkārtņu un reklāmu vizuālā valoda. Līdz Varšavas priekšpilsētu kolorītam vēl augt un augt, bet zināmu vaibu, ko noķēru tajās, mazliet atgādina. Šeit to aizstāj ddr būves, kas kontrastē ar šī brīža reklāmu vizuālās valodas paraugiem. Bet nu par spīti tam visam piedzīvoju vienu no jēdzīgākajiem klātesamības mirkļiem pēdējā laikā.

P.S. Jāatgādina sev, ka trīs izstādes dienā ir par daudz, divas vēl ir viegli sagremojams daudzums.

( T.-C. )

Turpināšu visu novelt uz aukstāka laika iestāšanos. Šodien pārņēmusi krietna apātija - varētu aizvilkties līdz bāram un iedzert kādu alu, bet varētu arī to nedarīt, bet tajā pašā laikā miteklī nav, ko pasākt (vismaz nekādai apjomīgai lasīšanai nav vēlmes klāt ķerties), lai gan īpaši komunicēt šodien ar kādu tāpat nav vēlme. Bija tas negods izgājušās dienās apmeklēt cs dzertņus, kaut kā tie,nonstopā turpinot uzturēt simtunvienu reizi notikušas sarunas, tomēr mēdz emocionāli izgrebt.

gap Sāku atminēties ziemas fenomenu. Pārvietošanās ārā notiek gandrīz tikai task-to-task management ietvaros, reti atļaujoties vērojumu aukstuma dēļ, un par rimtām pastaigām un saskatīšanu jāaizmirst. Plaukstas ir mazliet nosalušas un cigaretes uztīšana no automatizēta procesa pārtopa tādā, kas pieprasa mazliet uzmanības. Ik pa laikam pilošs deguns. Un, protams, arī krasi auksta telpa/silta telpa fenomens, kas noteikti nav mans iecienītākais.
gap Cerēsim, ka tas tik tāds pirmo dienu šoks un, atrodot kādu papildus kārtu, iespēja parciņā pievakarē iebaudīt aukstu alu nebūs grūti sagaidāma.

Pamodos, klīdu caur humboldtu, sekoja tīkams sarkanvīns wōnungā, pēc ilgiem laikiem salīdzinoši daudz verbālas komunikācijas doičā, uztinu, piemigu ar agrīno psihodēliju - labu rītu saka saule.

Renata Saleck on anxiety and the consumers paradox of choice.